Nikaragva
- Detaļas
- Publicēts 26 maijs 2015
- Autors Redaktors
Valsts Centrālamerikā.
Nosaukums. XVI gs. sākumā spāņu konkistadors Gonsaless de Avila vietējam indiāņu kasikam Nikarao piedāvāja pāriet kristietībā. Nevarēdams no šī priekšlikuma atteikties, virsaitis iegāja vēsturē ar Nikaragvas valsts nosaukumu.
Galvaspilsēta - Managva.
Nauda - kordovas, bet labi ņem arī ASV dolārus.
Vīzas - ES valstu pilsoņiem nevajag.
Nikaragvieši.
Nacionālais ēdiens - gallo pinto, sacepti rīsi ar pupām.
Vēsture. Pirms spāņu ierašānās Nikaragvas teritoriju apdzīvoja 3 lielākas ciltis.
1502.gadā Amerikas atklājējs Kristobals Kolons sasniedza mūsdienu Nikaragvas krastus.
Konkistadoru laiks. 1522.gadā Nikaragvas teritorijā ieradās spāņu konkistadori. Par vietējo noteikšanu pašu spāņu starpā izvērsās sadursmes.Gonsaless Daviļja (Gonzaless Davila) pārstāvēja Spānijas karali un Nikaragvā ieradās no Hondurasas puses. Tikmēr Fransisko Kordova (toreizējais Panamas gubernators), Kristobals de Olids (Kortesa pakļautībā) ieradās Nikaragvā no Gvatemalas, šķērsojot Salvadoru. Izvērsās cīņas sopāņu starpā, cīņas pret vietējiem, ievazājās slimības - liela daļa no vietējiem iedzīvotājām izmira vai tika paverdzināti.
1524.gadā tagadējās Nikaragvas teritorijā parādījās pirmie spāņu nocietinājumi.
Pēc Nikaragvas pakļaušanas gandrīz 300 gadus nekas interesants nenotiek. Nikaragvas ūdeņos bieži uzturas pirāti, 2 reizes pat uzbruka Granādai.
1821.gadā Nikaragva kļuva par daļu no pirmās Meksikas impērijas.
Centrālamerikas Federālā republika (1823.-1841.g.). 1823.gadā Nikaragva kļuva par daļu no Apvienotajām Centrālamerikas provincēm. Sevī apvienoja tagad 5 neatkarīgas valstis - Hondurasu, Gvatemalu, Salvadoru, Nikaragvu un Kostariku. Par tās prezidentu bija Francisko Morasāns.
Neatkarīgas valsts nodibināšana. 1838.gadā Nikaragva pasludināja neatkarību un atdalījās no Centrālamerikas Apvienotajām provincēm. Pēc atdalīšanās 1839.gadā par Nikaragvas galvaspilsētu kļuva Leona.
Kādu laiku Leona ar Granādu sacentās par galvaspilsētas statusu, bet XIX gs. 50.gados tika pieņemts lēmums, ka galvaspilsēta būs Managva.
Laikā no 1909.-1933.gadam Nikaragva pārdzīvoja ASV intervenci - dažādās formās un mērogos.
1912.gadā 27.prezidenta Viljama Tafta laikā ASV jūras kājnieki iebruka Nikaragvā, lai atbalstītu ASV simpatizējošu valdību un praktiski to okupēja.
1914.gada 5.augustā tika noslēgts tā sauktais Braiana un Čamorro līgums, ko ASV uzspieda Nikaragvai. To parakstīja ASV Valsts sekretārs V.Braians un Nikaragvas sūtnis Vašingtonā E.Čamorro. 1916.gadā tas tika ratificēts un noteica, ka ASV ir tiesības būvēt un mūžīgi ekspluatēt starpokeānu kanālu Nikaragvas teritorijā. Turklāt Panamas kanāla aizsardzībai amerikāņiem tika atļauts 99 gadus nomāt Greitkornas un Litlkornas salas Karību jūrā un celt karabāzi Fonsekas līcī. Kā kompensāciju ASV apņēmās maksāt Nikaragvai 3 miljonus dolāru. Kanālu cauri Nikaragvai tā arī neuzbūvēja, bet līkumu ASV vēl ilgi izmantoja savai ekspansijai Centrālamerikā.
Izcēlās pilsoņu karš, kurā viena puse atbalstīja ASV, bet otrā apvienojās to pretinieki ar Augusto Cēzaru Sandiņjo priekšgalā.
Samosu klana valdīšana (1937.-1979.g.). Pēc vairāku gadu nemieriem virsroku guva ASV atbalstītāji ar Anastasio Samozu priekšgalā, kas nāca pie varas 1937.gadā un turpmāk valdīja 40 gadu. Samoza nodarbojās ar sava materiālā labuma vairošanu, amerikānu kompānijas viņam maksāja komisiju. Tieši par A.Samozu ir teikti slavenie ASV prezidenta Rūzvelta vārdi: "Jā, Samoza ir riktīgs kuces dēls, bet viņš ir mūsējais kuces dēls!"
Pēc II Pasaules kara 1947.gadā amerikāņi mīļi palūdza Samozam vairāk nekandidēt par prezidentu. Viņš piekrita un par prezidentu tika ievēlēts Leonardo Arguelo, tiesa gan, ar Samozas atbalstu. Samoza bija iecerējis jauno prezidentu par savu marioneti, bet tas sāka realizēt neatkarīgu politiku. Rezultātā jau pēc mēneša notika apvērsums un par jauno prezidentu kļuva Bendžamins Lokaijo. Šo vēlēšanu rezultātus gan īsti neatzina ASV.
1950.gadā par Nikaragvas prezidentu atkal kļuva pats Samoza, kopā ar dēliem viņš palika pie varas līdz pat 1979.gadam.
Managvā 1960.gadā tika parakstīts Centrālamerikas kopējā tirgus līgums, kura dalībniece bija arī Nikaragva. Tas stājās spēkā 1961.gadā un paredzēja dalībvalstu tirdznieciski ekonomisko integrāciju, muitas barjeru atcelšanu līguma ietvaros un vienotu muitas politiku tirdzniecībā ar trešajām valstīm.
1972.gada 23.decembrī spēcīga zemestrīce nodarīja milzīgus postījumus Managvā un tās apkaimē. Bojā gāja ap 10 000 iedzīvotāju, bet 300 000 palika bez pajumtes.1972.gadā zemestrīce noslaucīja no zemes virsas 4/5 Managvas.
Sandinistu revolūcija (1979.g.). 70.gados Nikaragvā sāka parādīties spēki, kas sevi dēvēja par sandīnistiem - viņi bija neapmierināti ar Samozu valdīšanu valstī. Sākās bruņota nepakļaušanās, Samozas režīms vērsa represijas pret vienkāršajiem iedzīvotājiem un vairums nikaragviešu nostājās sandinistu pusē. Samozas Nacionālā gvarde iznīcināja sandinistus atbalstošos ciemus, izsaucot starptautiskās sabiedrības sašutumu. Tomēr ASV prezidents Fords atteicās lauzt līgumus ar Samozu.
Visai īsā laikā sandinistu pusē nostājās vairums nikaragviešu. Leona bija pirmā lielā pilsēta, kas nonāca sandinistu kontrolē. Uz to samoza atbildēja ar pilsētas bumbošanu: "Ja kaut kas kustās, bombardējiet to, līdz tas beidz kustētie. s!"
1979.gadā tika gāzts Samosu klans un uzvarēja "sarkanmelnie" sandīnisti. Samoza aizbēgaRevolūcija izraisīja daudzu gadu ilgušo tirdzniecības embargo no ASV puses. Ar visām savām darbībām amerikāņi panāca dzīves līmeņa pazemināšanos un revolūcija pamazām izčākstēja.
1984.gadā sandīnisti uzvarēja vispārējās vēlēšanās. prezidents - Daniēls Ortega.
1990.gada vēlēšanās uzvarēja antisandīnisti. Prezidents Daniēls Ortega mierīgā ceļā nodeva varu Violetai Čamorai, sākās "kontrrevolūcija."
1996.gadā antisandīnisti vispārējās vēlēšanās uzvarēja sandīnistus.
1997.gadā par Nikaragvas prezidentu kļuva Managvas mērs. Viņa vadībā tika iznīcināti simtiem revolūcijas pieminekļu. Karjeru pārtrauca pamatīgs korupcijas skandāls.
1999.gadā sandinisti vēlēšanās cieta sakāvi. Jaunā Violetas Barriosas de Čamorro valdība.
2001.gadā antisandīnisti vispārējās vēlēšanās vēlreis uzvarēja sandīnistus.
2006. vai 2007. un 2011.gados pie varas atgriezās sandinisti, taču to revolucionārā kvēle apsīkusi.
Aplūkojamie objekti.
Managva. Nikaragvas galvaspilsēta, statistiski visdrošākā Centrālamerikas valstu galvaspilsēta.
Ometepes sala. "Divi kalni" (vietējā val.). Platība - 276 kvkm. Sala skaista un zaļa. Nikaragvas ezera vidū, to veido divi vulkāni (1400 m augstais Madera, 1300 m, un Konsepsjons, 1600 m). Kāpiens tikai gida pavadībā, taču nav dārgs. Augšā krāterezers, bet maz kas redzams slapjas miglas dēļ. Abus vulkānus savieno šaurs ceļš, sadalot salu ziemeļu un dienvidu daļā. Altagracija un arī pārējie lielākie ciemi atrodas ziemeļu daļā. Puertogracija - neliela osta, kas agrāk bijusi satiksmē ar Granādu, bet šobrīd nedarbojas.
Kāpiens Maderas vulkānā ir ap 9 stundām, jāņem gids, lai nenomaldītos. Salā var iznomāt riteņus, kajakus. Netālu no Alagaracijas ir muzejs par vietējo kultūru. Ir arī karstie avoti.
Solentinamas mākslinieku arhipelāgs.
Reserva Biologica Indio-Maiz. Dabas parks.
Blūfīldsa. Pilsētiņa Karību jūras malā, kur dzīvo tumšādaini nikaragvieši.
Masajas vulkāns. Volcan Masaya. Tas ir vulkāns vulkānā, senākais El Ventarron krāteris bijis daudzus kilometrus plats. Ap to izveidots Valsts dabas parks. Vulkāns ir ļoti aktīvs un visu laiku dūmojošs. Iespējams ir Masajas vulkāna nakts pārgājiens, kura laikā parasti var redzēt ļoti retu skatu - oranžu šķidru lavu vulkāna krāterī.
Akahualinkas pēdas (Huellas de Acahualinca). Apmēram 10 cilvēku pārakmeņoti pēdu nospiedumi, ap 6000 gadu seni. Tie atstāti Managvas ezera dubļos.
Maderas vulkāns.
Granāda. Koloniālās arhitektūras pērle, ļoti uzpucēta pilsēta. Senāk Spānijas kroņa, bet tagad Nikaragvas retums. Centrālamerikas vecākā pilsēta, jo dibināta 1524.gadā, to dibinājis F.Kordova. Granādai divas reizes uzbrukuši pirāti - 1655.gadā. Īpaši skaista un krāsaina koloniālā vecpilsēta. Kādu laiku Leona ar Granādu sacentās par galvaspilsētas statusu, bet XIX gs. 50.gados tika pieņemts lēmums, ka galvaspilsēta būs Managva.
Katedrāle. Arī no XVI gs., XIX gs. vidū tika nodedzināta. Atjaunošana ieilga nepietiekamo līdzekļu dēļ. Pie baznīcas ir divi vēsturiski objekti: krusts, kas uzstādīts 1900.gadā par godu jaunam gadsimtam un obelisks, kas godina par Nikargavas neatkarīgu kritušos varoņus.
Iglesia la Merced. Celta 10 gadus pēc Granādas dibināšanas - 1534.gadā. Nodedzināta 1655.gadā pirātu uzbrukuma laikā 1780.gadā atjaunota. Skaista baroka fasāde. Uzkāpt augšā var par apmēram 1 eiru, skaists skats uz pilsētu.
Brīvības iela. Calle la Libertad. Neskaitāmas kafejnīcas un viesnīcas.
Ļeņina piemineklis.
Masajas vulkāna parks. Netālu no Granādas. Līdz aktīvā vulkāna krāterim ir 6 km. nedaudz dūmo, pavisam švaki var redzēt lavu.
Leona. Nikaragvas 2.lielākā pilsēta. Viena no koloniālās arhitektūras pērlēm Centrālamerikā. Studentu un inteliģences centrs. Dibināta 1524.gadā, to dibinājis F.Kordova. 1610.gadā pilsētu pameta dēļ daudzajām zemestrīcēm ar pavadošo vulkāna izvirdumu. Kādu laiku tā bija faktiski neapdzīvota, bet tad cilvēki atgriezās. Pēc atdalīšanās no Centrālamerikas Apvienotajām provincēm 1839.gadā Leona kļuva par Nikaragvas galvaspilsētu. Kādu laiku Leona ar Granādu sacentās par galvaspilsētas statusu, bet XIX gs. 50.gados tika pieņemts lēmums, ka galvaspilsēta būs Managva. Savulaik kļuva par vienu no sandinistu sacelšanās centriem.
Leonas katedrāle. Basilica de Asuncion. Te ir katoļu katedrāle - lielākā Centrālamerikā. Stāsta, ka šīs katedrāles projekts īstenībā bijis domāts Limai (Peru). Būvēta vairāk kā 50 gadus, atklāta 1812.gadā. izturējusi zemestrīces un pilsonu karu. Baznīcas torņos sandīnisti izvietojuši savu artilēriju - tā varēja ērtāk apšaudīt ienaidnieku. Katedrāle ar pazemes ejām savienota ar citiem pilsētas dievnamiem - tas savulaik bija līdzeklis pret pirātiem. Pazemes ejas nav apskatāmas, dažas no tām esot izmantotas kanalizācijas izbūvei.
Katedrāles laukums. Pilsētas centrs.
El Calvario. XVIII gs. baznīca. Vidusdaļa dzeltena, abas malas ir sarkanā krāsā.
Cerro Negro. Otrs jaunākais pasaules vulkāns. Gluži vai ar Mēness virsmas ainavām - vulkāna krāteri, piķa melni lavas lauki, krāsainas sēra iegulas un kūpošas fumarolas.
Jasintas ģeotermālo dubļu lauks. San Jacinto. Vietējie to pārspīlēti sauc par "Nikaragvas Jeloustonu."
Mombača vulkāns. Apdzisis, tā nogāzes klāj mākoņu lietusmeži (cloud forest). No virsotnes labos laika apstākļos paveras lieliska Granādas apkārtnes panorāma.
Nikaragvas ezers. Lielākais ezers Centrālamerikā, pa to var izbraukt ar prāmi. Lielākā sala ezerā ir Ometepe, taja ir divi piramīdas formas vulkāni, Oyo de Agua kristāldzidri dabiski baseini un noslēpumainas statujas no kādas nezināmas civilizācijas.
Sanhuāna del Sura. Slavenākā Nikaragvas kūrortpilsētiņa ar simpātisku Klusā okeāna līci,virs kura paceļas milzīga Jēzus Kristus statuja.
Maderas pludmale.
Kukurūzas sala. Nikaragvai piederoša sala Karību jūrā, ap 3 km2 platībā. Iedzīvotāji ir no Āfrikas ievesto nēģeru pēcteči. Laba snorkelēšanas vieta. Garšīgas un lētas jūras veltes, piemēram, omāri. Vienīgie transportlīdzekļi ir zvejnieku motorlaivas un divriteņi.