Aliens

Vokers, Viljams (1824.-1860.g.)

Angliski - William Volker.
Amerikāņu avantūrists, darbojies Centrālamerikas valstīs.

Dzīvesgājums. Dzimis 1824.gada 8.maijā Tenesijā skotu imigrantu ģimenē.
14 gadu vecumā beidzis Nešvilas universitāti, tad 2 gadus Eiropā studēja medicīnu.
19 gadu vecumā tika pie mediķa diploma, pēc tam studēja jurisprudenci.
Viena pēc otras no mira viņa māte un līgava.
varbūt viņš mazliet sajuka, jo nolēma iekarot kādas zemes Latīņamerikā, kur izveidot pusneatkarīgas valstis un atjaunot verdzību.
Un tā viņš 1853.gadā ar 45 vīriem iekaroja apjomīgas teritorijas Meksikā un pasludināja Lejaskalifornijas Republiku. Pēc tam - Sonoras republiku.
Taču pēc kāda laika Meksikas valdība "Vokera armiju" sakāva. Mājās ASV viņu mēģināja tiesāt par pretlikumīgu kara rīkošanu.
1854.gadā Nikaragvā sākās pilsoņu karš un Vokers ar dažiem desmitiem vīru devās turp. jau Nikaragvā viņam pievienojās vēl daži simti vīru un viņš sakāva visus, kas pagadījās ceļā, ieņēma Granādu un kļuva par faktisko valsts vadītāju. Sākumā gan drusku traucēja marionešu prezidents, bet 1856.gadā ASV atzina Vokera valdību par likumīgu Nikaragvā.
Vokers tiešām atjaunoja verdzību, pasludināja vispārēju amerikanizāciju - noteica angļu valodu par valsts valodu.
Tas viss nepatika Kostarikai, kas nosūtīja pret Vokeru savu armiju. Toe sakāva Vokera pulkveža Šlesingera spēkus, kas bija iebrukuši tās teritorijā. Tad kostarikāņi iegāja Nikaragvā, tiem pievienojās salvadorieši un gvatemalieši, kas ielenca Granādu.
Vokeram nācās nodedzināt pilsētu un bēgt. Tā nu Kostarikas valsts svētki ir 11.aprīlī - dienā, kad viņi sakāva vokeriešus. Viens no diviem Kostarikas varoņiem ir Huans Santamarija, kuram bija izšķiroša loma pēdējā kaujā. 
Cita versija - iekarojot Nikaragvu, Vokeram neesot vajadzējis aiztikt vecā Kornēlija Vanderbilta dzelzsceļu, jo saskaities miljonārs esot samaksājis kaimiņvalstīm, kuras tad arī 1857.gadā sakāva Vokera armiju.
Vokeram nebija miera - pusgadu vēlāk viņš sarīkoja vēl vienu militāru ekspedīciju, bet šoreiz to apturēja ASV jūras spēki.
Līdz 1860.gadam Vokers atpūtās, sarakstīja memuārus "Karš Nikaragvā," un devās jaunā militārā ekspedīcijā uz Hondurasu. Tur gan avantūrists pārrēķinājās.
Vokera armija gan ieņēma Truhilju, pēc tam devās uz augšu pa Rionegras upi, bet tur nesastapa cerēto atbalstu. Pa to laiku ieradās briti un hondurasieši, pēc 5 dienu ilgām kaujām Vokers padevās britiem. Tiem bija savas intereses reģionā un Vokers nebija vajadzīgs. Tādēļ briti izdeva Vokeru Hondurasas varas iestādēm un tās viņu 36 gadu vecumā visai drīzi 1860.gada 12.septembrī nošāva vietā, kur tagad atrodas Truhiljas slimnīca.

"...viņš visu darīja pareizi, viņam bija gan lieli mērķi, kas šai pasaules daļā vienmēr ir bijis ārkārtīgi svarīgi, gan pietiekami daudz neprāta, bez kā šeit vienkārši nekas nebūtu iespējams, bet viņam nepaveicās un viss. Mala suerte, burtiski "slikts liktenis." Tā saka kāds students Hosē Lato lapsas grāmatā "Trīspadsmit Amerikas" /"Dienas grāmata," 2013.g./.

Nospiedums kultūrā.
Pieminēts grāmatā "Vējiem līdzi:" "Cilvēks, kas mira pie sienas Truhiljā."

Aplūkojamie objekti.
      Vokera krūšutēls Truhiljā. Uzstādīts netālu no forta.
      Kapa vieta. Truhiljas vecajā kapsētā. (Cementerio Walker). Kapavieta sakārtota nesen, ņemot vērā lielo tūristu interesi par to.

Avots.  Lato Lapsa, "Trīspadsmit Amerikas" /"Dienas grāmata," 2013.g./.