Aliens

Lima

„Karaļu pilsēta.”
Rimakas upes nosaukumu spāņi izrunāja kā „lima” - no šejienes Peru galvaspilsētas nosaukums

Peru galvaspilsēta.

Platumā 25 km un garumā 100 km, pilsētā 39 rajoni ar savu budžetu.

1535.gadā - platība 211 ha, 77 iedzīvotāji (ieskaitot pašu Pizarro).
1900.gadā - platība 500 ha, 130 289 iedzīvotāji.
1940.gads - platība 2100 ha, 520 258 iedzīvotāji.
1973.gads - platība 15 600 ha, gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju.

Klimats. Vasarā no decembra līdz aprīlim ir silts - temperatūra svārstās no 21-27 grādiem. Ziemas mēnešos no maija līdz novembrim Limā ir drēgns - lai gan ir veseli 16o, tomēr dregnumu dod paaugstinātais gaisa mitrums. Vakarā pār visu sāk sijāties neredzami ūdens pilieniņi, to te sauc par garua. Tad gaisa relatīvais mitrums mēdz būt pat 92-98%.
Ilggadējie pilsētas iedzīvotāji apgalvo, ka Limā vispār nekad nav bijis lietus.

Vēsture. Pirms konkistadoru laikā te no 200.-700.gadam attīstījās kultūra, kas ieguva Limas kultūras nosaukumu. Mūsdienu Limas teritorijā pastāvēja nozīmīgas apmetnes un ceremoniālie centri.
Spāņu konkistadors Francisko Pizarro 1535.gada 6.janvārī piekrita jaunas pilsētas celtniecībai uz dienvidiem no Rimakas ("Runājošā upe" - kečvu val.) upes vietā, ko bija ieteikuši viņa līdzbiedri. Iekarotāju aprēķins, dibinot jauno pilsētu, bija atņemt bijušās Inku impērijas galvaspilsētai Kuskai tās vadošo lomu, kā arī būt okeāna krastā, lai atvieglotu sakarus ar metropoli Spāniju.
Pizarro ar pīķa galu esot ievilcis smiltīs apli un teicis: "Te mēs uzcelsim pilsētu un par godu spāņu monarhiem un priesteru aizbildnei svētajai Epifānijai nosauksim to par Karaļu pilsētu." Pēc 12 dienām - 18.janvārī iemūrēja pamatakmeni un pilsētu patiesi kādu laiku dēvēja par Epifāniju. Pilsētu dibinājis "velna ducis," jo dokumentā par pilsētas dibināšanu lasāmi veseli 13 paraksti. Pizarro pats izplānoja Ieroču laukumu un katedrālē uzraudzījās sev kapa vietu, kur šodien arī atdusas viņa pīšļi.
Madridē apstiprinātā dokumentā "Indijas tiesības" tika dots rīkojums celt jaunās pilsētas pēc taisnstūra principa: pilsētu sīkakos taisnstūros sadala horizontāli un perpendikulāri būvētas ielas - tādēļ tāds arī sanāca Limas vecais centrs, ko reizēm dēvē par "Pizarro taisnstūri."
Leģenda stāsta, ka inki esot nopriecājušies, ka Jaunkastīlijas galvaspilsētas celtniecībai izvēlēta tāda slikta vieta, domādami, ka te visi spāņi saslims un nomirs. Nostasti liecina, ka tiesite iepriekš atradies inku cietums.
Madride visādi atbalstīja jaundibināmo pilsētu gan izvēlētās vietas ziņa, gan apbēra to ar dāvanām. 1535.gada 3.novembrī karalis Kārlis I un karaliene Huana izdeva pavēli, kas pilsētai piešķīra "visas prerogatīvas un imunitātes" un atbilstošu "rangu." 
1537.gada 7.decembrī spāņu  monarhi kā īpašu privilēģiju pilsētai dāvināja ģērboni un devīzi: "Ļoti cildenā, slavenā un ļoti uzticamā Karaļu pilsēta."
Limas nodibināšana iezīmēja Inku impērijas galīgo norietu.
1540.gada maijā nelielās baznīciņas vietā, kas bija veidota no saulē cepinātiem salmu ķieģeļiem, Ieroču laukma malā sāka būvēt katedrāli.
Tomēr drīzi iegājās Limas nosaukums, kas bija izveidojies spanizējot upes nosaukumu "Rimaka."
Pizarro ieceltais pirmais alkalds Nikolass de Riverta, kas bija iesaukts par Veco, noturēja sēdes tagadēja Municipalitātes pilī.
1543.gadā jau pēc F.Pizarro nāves Lima tika paaugstināta par Spānijas vicekaralistes galvaspilsētu Dienvidamerikā.
1551.gadā Limā tika nodibināta Sv.Marka universitāte - pirmā augstskola Jaunajā pasaulē.
Tomēr tā joprojām palika kā saliņa indiāņu jūrā un sāka attīstīties tikai XVII gadsimtā.
Lima vicekaraļa Huana de Mendoza valdīšanas laikā (1607.-1615.g.). 1606.gada 20.novembrī Jaunās Spānijas vicekarali Huanu de Mendozu Spānijas karalis Filips III iecēla par Peru vicekarali. Amatā Huans de Mendoza stājās 1607.gada 21.decembrī. Viņa valdīšanas laikā tika veikta pirmā Limas iedzīvotāju skaitīšana, tika uzcelts pirmais akmens tilts pāri Rimakai. 
Saskaņā ar marķīza Montesklāra 1614.gadā veiktās tautas skaitīšanas rezultātiem tolaik Limā dzīvoja 25 154 iedzīvotāji: 5257 spāņu un kreolu, 4350 spāņu sieviešu, 4529 nēģeru vergu, 5847 nēģeru sieviešu, 744 mulati un mulates, 1116 indiāņi, 192 metisi un metises, 2227 mūki, mūķenes un viņu kalpotāji.
Būdama bagāta ar zeltu un sudrabu, Lima strauji pārvērtās par Dienvidamerikas "pilsētu karalieni," tā vilināja aristokrātus, kuru rezidences greznībā un bagātībā varēja sacensties ar pilīm Eiropā. Viņiem tika dotas plašas privilēģijas - Eiropas bagātnieki par tādām varēja tikai sapņot, tiem piederēja zeme, pilis, kalpi, vergi. Visu, kā trūka, par lielu naudu ieveda no visas pasaules, kauč vai Filipīnām un Venēcijas.
Lima vicekaraļa Melčora de Navarra i Rokafula valdīšanas laikā (1681.-?). Arhibīskaps Navarra, 1681.gadā stājoties vicekaraļa amatā, sarīkoja bagātību žilbinošu skati - sava zirga krēpēs pavēlēja iepīt desmitiem pērļu, pašu zirgu apkalt ar zelta pakaviem, lai tas varētu nodrasēt tikai dažus desmitus metru pa ielu, kas iepriekš nobruģēta ar sudrabu. Hronisti apgalvo, ka tāda izrādīšanās bijusi nepieciešama, lai iemantotu limiešu cieņu, jo tikai šādi tos varēts pārsteigt.
XVII gs. beigās "Karaļu pilsēta" pārvērtās par galveno tirdzniecības, kultūras un politisko centru spāņu Dienvidamerikā.
1767.gada 26.martā no Limas tika izraidīti jezuīti.
1874.gadā Limā parādījās zirgu tramvajs. 1902.gadā zirgu vilktajam vagonam pievienoja elektrodzinējspēku un tāds tramvajs pirmo reizi airipoja pa Kolmenu 1904.gadā.
Limā savu jaunību pavadījis franču gleznotājs Pols Gogēns.

Arhitektūra. Kaprīzā un untumainā Rimakas upe sadala Limu 2 daļās. Pavasarī, kad kalnos sākas lietus sezona, upe pārplūst, brāžas spēcīgā straumē no kalniem kopā ar līdzi rautiem oļiem, smiltīm un nelieliem akmeņiem, ļoti trokšņo - tādēļ tiešām ir "runājoša."
Nokoloniālā perioda līdz mūsdienām Limā saglabājušās tikai nedaudz lieliskas būves, to skaitā katedrāle, baznīcas un senlaicīgi savrupnami.
Kā arhitektūrs detaļa interesanti ir Limas balkoni - savdabīgs pilsētas kā svarīga tirdzniecības centra atspulgs. Laika gaitā ēku celtniecībā sāka izmantot dažādus "dižciltīgus" materiālus, piemēram, Ekvadoras ozolu un "spāņu ciedru." Pilsētas tuvumā nebija akmenslauztuvju, tādēļ akmeni celtniecībai ieveda no Panamas - no tā būvēja vienīgi baznīcas un augstmaņu savrupmājas. Tāpēc Limā trūka akmens, un vietējie amatnieki visu savu mākslu veltīja kokam. Sākumā no "spāņu ciedra," bet vēlāk arī no kaobas tie sāka darināt ar grieztiem ornamentiem rotātas durvis un logu rāmjus, mēbeles, vītņu kāpnes, griestus, baznīcu altārus un visbeidzot - arī balkonus.
Slēgtie, ar grieztiem ornamentiem rotātie balkoni Limā tika darināti pēc Andalūzijas balkonu parauga, taču ar jaunām un savdabīgām iezīmēm. Pārkarenais koka balkons, kas rotā mājas fasādi, Peru galvaspilsētai kļuva par tik raksturīgu iezīmi, ka tās iedzīvotāji jokodamies mēdza teikt, ka līdz ar pašu Limu tas no koloniāla kļuvis par republikānisku.
Kā koloniālai Limas arhitektūrai ir arī citas iezīmes - lielie griezumiem rotātie māju portāli un durvis, arī metālkalumu režģi. Te izpaudās spāņu ietekme, skatīta caur vietējo ģeogrāfisko prizmu. Mauru stils ar tam raksturīgajiem augstajiem taisnstūra torņiem, kas rotāti sarežģītiem ornamentiem, ar namu ieapaļajām fasādēm, kas tos padarīja līdzīgu senlaicīgiem cietokšņiem, ar akmeņiem vai oļiem bruģētajiem iekšējiem namu pagalmiņiem, ar koka kolonādēm un segtām pārejām Limā dominēja visu XVI gs.
Tad vietu ieņe'ma citi arhitektūras stili. Franču stila ietekme noveda pie tā, ka dažviet namu fasādēs balkonu vietu sāka ieņemt ciļņu rotājumi, dažāda veida volūtas un noapaļojumi.
Krāsainības ziņā agrākā Lima bijusi daudz spilgtāka - dominēja gaiši zilais, gaiši zaļais un dzeltenais tonis, bet it īpaši - rozā tonis. Daži autori raksta, ka limiešu atteikšanās no krāsainības saistāma ar vēlmi drīzāk atbrīvoties no koloniālisma mantojuma. Tomēr līdz ar to pilsēta zaudējusi daļu no savas pievilcības, mūsdienās tā ir monotoni pelēka. Tomēr kokgriezumiem rotātās namu durvis, ažūrie metāla režģi un tradicionālie slēgtie balkoni ir palikuši.

Aplūkojamie objekti. No konkistadoru laikiem līdz mūsdienām Limā maz kas saglabājies. Senatnīgās mājas, dievnami un klosteri, mazie laukumiņi un šaurās ieliņas koncentrētas galvenokārt "vecajā Limā" jeb "taisnstūra Limā," ko retāk dēvē par "Pizarro taisnstūri."

Limas laukumi. 

      Sanmartina lauks. Tā centrā uz masīva postamenta novietota zirgā sēdoša ģenerāļa Sanmartina statuja. Laukums šķir "kreiso" Kolmenu no "labās." Sava skaistuma un arhitektoniskās savdabības ziņā tas var sacnsties ar Ieroču laukumu. Uz vienu pusi no pieminekļa atrodas klubs "Unions" - Peru oligarhijas štāba mītni, bet uz otru pusi - Virsnieku nams.
XX gs. 20.gados uzņēmēji nolēma laukumā uzcelt viesnīcu, bet nevarēja vienoties par tās nosaukumu - bija varianti "Sanmartina," "Plaza" u.c. Īpašnieki nolēma lūgt padou tā laika prezidentam Legijam. "pretī Sanmartinam drīkst atrasties tikai Bolivārs," - skanēja atbilde. Tā nu arī viesnīcu uzcēla un nosauca par "Bolivāru."
1975.gada februārī laukums kļuva par sadursmju vietu

      2.maija laukums. Tajā uzstādīta Brīvības kolonna par godu Peru uzvaru pār Spānijas floti 1866.gada jūras kaujā.
      Boloņezi laukums. Tam dots Klusā okeāna kara (1879.-1883.g.) varoņa vārds.

      Ieroču laukums. Plaza del Armas. Galvenais pilsētas laukums. Uz to ar fasādi vērstas Prezidenta pils un Municipalitātes pils, katedrāle (sākta būvēt 5 gadus pēc Limas dibināšanas - 1540.gadā). Tās visas kopā simbolizē laicīgo un garīgo varu. Laukums gan senāk, gan arī mūsddienās ir politiskās dzīves centrs. Tieši šeit Pizarro, iesprauzdams zemē pīķi, dibināja pilsētu. 1541.gadā pats F.Pizarro tika nogalināts un tikai mazliet vēlāk Ieroču laukumā uzdurtu uz pīķa (tā paša, ar kuru Pizarro bija iezīmējis Limas vietu zemē!) apskatei izstādīja viņa brāļa Gonsalo galvu.
Vicekaralistes laikos Ieroču laukuma tika godināti Madrides sūtītie jaunie vietvalži, svinētas Spānijas monarhijas dzimšanas dienas, noturētas  militāras parādes un vēršu cīņas, krāšņas reliģiskas procesijas un drūmi inkvizitoru gājieni - tie pavadīja savus upurus uz sārta vietu laukuma vidū (sārta vietā mūsdienās ir neliels skvēriņš).
Pēc 3 gadsimtiem Lima šeit atvadījās no  sava skanīgā vicekaralistes galvaspilsētas titula, kad argentīniešu ģenerālis Hosē  de Sanmartins no augstas, laukumā uzceltas tribīnes pasludināja Peru neatkarību no Spānijas karaļa varas.
Salvatjēra strūklaka. Laukumā senatnīga bronzas strūklaka, kas ir viens no tūristu iemīļotiem objektiem. Tā izlieta pēc vicekaraļa Salvatjēra pavēles, meistars - Antonio Rivass. Laukumā uzstādīta 1650.gdā primitīva akmens trauka vietā un  stāv te kopš tā laika savā sākotnējā vietā un izskatā.
Neraugoties uz vairākkārtējiem pārveidojumiem, laukums joprojām saglabājis savu sākotnējo plānojumu un oriģinālo stilu. Mūsdienu celtnēm, kas te tiek būvētas, jāpieņem tādu pat koloniālo stilu.

      Municipalitātes pils. Masīva balta akmens celtne.
Te noturēja sēdes paša Pizarro ieceltais pirmais alkalds  Nikolass de Riverta, kas bija iesaukts par Veco.
Ēka vairākas reizes cietusi zemestrīcēs, līdz ar to vairākas reizes pārbūvēta.
Piemiņā par Sanmartina pasludināto neatkarību uz vienas no pils kolonnām ir piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Šajā vislielākajā Limas laukumā 1821.gada 28.jūlijā ģeneralisimuss Hosē de Sanmartins pasludināja Peru neatkarību, teikdams šādus vārdus: "No šī brīža Peru saskaņā ar tautas kopējo gribu un tās taisnīgiem mērķiem ir brīva un neatkarīga.""
1923.gadā stipri cieta ugunsgrēkā un tāpēc palika neapdzīvota līdz pat 1939.gadam. 6 gadus pilsētas municipalitāte darbojās pusizremontētā ēkā. Pilnīgi pārbūve tika pabeigta tikai 1945.gadā.
1971.gada 15.jūlijā Peru neatkarības 150.gadadienas priekšvakarā pie pils tika uzstādīta memoriālā plāksne ar tekstu: "Nācija - Limas pilsētas padomei, kura 1821.gadā izteica tautas vispārējo gribu būt brīvai un pasludināja Peru neatkarību," tātad tā bija 2.plāksne, kas veltīta Peru neatkarības pasludināšanai. Tas tādēļ, ka pašus peruāņus mazliet grauž vēsturiskais fakts, ka Peru neatkarību pasludinājis argentīnietis.
Lai saglabātu to pašu koloniālo stilu, pilij fasāde izdaiļota ar 2 stāvus augstiem un kokgriezumiem rotātiem balkoniem.
Ēkā ir viena no lielākajām bibliotēkām. 2.stāva galerija ar peruāņu skulptoru un gleznotāju darbiem. Gleznu vidū izceļas glezna "Kočarkas Svētā jaunava," (XVII gs., gleznotājs ar pseidonīmu Kuskenjo). Te ir arī XIX gs. mākslinieka Ignasio Merino (1817.-1876.g.) gleznu kolekcija, ko pats mākslinieks uzdāvināja municipalitātei (arī "Sirmglavja portrets," "Spāņu tipi," "Konkistadors Klusā okeāna krastā," "Kolumbs ar dēlu pie klostera durvīm" u.c.). Šodien šī kolekcija ir peruāņu nacionālais lepnums.

      Katedrāle. Nostāsti vēsta, ka dibinot Limu, Pizarro pirmām kārtām izvēlējies divus būvgabalus - savai pilij un dievnamam (Ieroču laukuma malā).
To sāka būvēt 5 gadus pēc pilsētas nodibināšanas, Pizarro pats iemūrēja pirmo pamatakmeni. nelielās Primitīvā baznīciņa bija veidota no saulē cepinātiem salmu ķieģeļiem, bet griesti - no baļķiem. 1540.gada 11.maijā tajā tika noturēta pirmā mesa. 
Ritēja laiks un baznīcas nomainīja viena otru, tsaču vieta palika nemainīga. 
1552.gadā tika uzcelta otrā baznīca - 20 m augsta.
1581.gadā uzcēla 3.baznīcu - vēl lielāku. 1746.gada zemestrīce to sagrāva drupās.
1758.gadā sākās 4.baznīcas būve, kura tad nu aplūkojama šodien. Tās būvniecība ritēja ilgi, daudz kas tika pārbūvēts un piebūvēts. Pēdējie darbi beidzās tikai 1940.gadā. Baznīcas ārienē savijušies dažādu stilu un laikmetu elementi, iekšpusē arī kopā sajaukta gotika, baroks un neoklasicisms.
Baznīcā atrodas konkistadora F.Pizarro apbedījums.

      Prezidenta pils.  3 gadsimtus ilgās  koloniālās vēstures laikā Peru vicekaraļi vairāk nekā pusē no Pizarro nama īstenoja Spānijas karaļa gribu Latīņamerikas zemju. Pēc tam 150 gadus nams bija republikas simbols. XX gs. 70.gados te sēds noturēja Bruņoto spēku revolucionārā valdība.
Limieši to sauc par Pizarro namu. To no Ieroču lauku atdala augsts čuguna režģis. Tās pašreizējais izskats radikāli atšķiras no senajās gravīrās redzamā.
Celta kā F.Pizarro rezidence Jaunkastīlijas pārvaldīšanai, viņš izvēlējās zemes gabalu starp Ieroču laukumu un Rimakas piekrasti. Pils tika celta pēc Kastīlijas paradumiem - ar platiem vārtiem un diviem lieliem iekšējiem pagalmiem, ar zirgu staļiem un kazarmu ēkām, kur mita kareivji. Celtniecība virzījās uz priekšu strauji un konkistadors te pils vienā spārnā apmetās jau 1535.gada nogalē.
Vienā no pils pagalmiem F.Pizarro iekopa dārzu un audzēja tur no Spānijas atvestos augus. Leģenda vēsta, ka reiz viņa rokās nokļuvis pusnokaltis vīģes koka stāds. Viņš to esot atkopis un šodien pirms 4 gadsimtiem stādītais koks ir kļuvis par limiešu lielu lepnumu. Reti kurš uzdrīkstas tam pieskārties, bet māņticības dēļ vīģes no tā koka neēd - dēl nelabā gala, ko konkistadors ņēma pats savā celtajā pilī no sazvērnieku zobena 1541.gada 26.jūnijā.
Pēc F.Pizarro nāves pils ilgstoši atradās Spānijas karaļa pārziņā parādu dēļ. Kad tika nodibināta vicekaraliste, pils kļuva par Spānijas monarha vietvalža oficiālo rezidenci. Pa 286 Peru koloniālās vēstures gadiem pilī tika nomainījušies vairāk kā 40 vicekaraļi, taču limieši pili vēl joprojām sauc par Pizarro namu.
Sākumā vicekaraļi, bet vēlāk Peru republikas prezidenti pilnveidoja pils interjeru - izdaiļoja tās zāles ar gleznām, spoguļiem, kokgriezumiem un zeltījumiem rotātām mēbelēm. Pizarro zālē karājās konkistadora portrets, Zelta salonā, kur notika oficiālas ceremonijas - prezidenta uzstāšanās, jauno ministru zvēresta nodošanas, ārvalstu sūtņu pieņemšanas, sienas apdarinātas ar marmoru un bagātīgiem zeltījumiem.
Sākot ar XVI gs., zemestrīces ne reizi vien piespiedušas Pizarro namu pārbūvēt. XIX gs. 2.pusē varas iestādes nolēma piešķirt namam reprezentablāku izskatu - lika pārbūvēt galveno fasādi un malējos spārnus. Tādā izskatā nams saglabājās līdz 1937.gadam, lai gan paspēja vairākas reizes ciest no ugunsgrēka.
1938.gadā Pizarro nams tika galīgi pārbūvēts un ieguva savu pašreizējo izskatu.
13:00 atkan fanfaras un sākas sardzes maiņa. Kareivjiem mugurā neatkarības cīņu laika dragūnu forma.

Nikolāsa de Pjerolas prospekts. Agrāk oficiāli saukts par Kolmenu ("strops" - spāņu val.). Tā Kolmenas daļa, kas sākas pie Universitātes parka un stiepjas dažus kvartālus līdz Sanmartina laukumam, vecajospilsētas plānos tiek saukta par "kreiso Kolmenu," te augu diennakti pulcējas parastā tauta. Te ir tirgotāji-pauninieki, kas padzīti no Ieroču laukuma, bet drīkst tirgoties šeit.
"Kreiso" Kolmenu no "labās" šķir Sanmartina laukums.

Uniona. Respektabla tirdzniecības iela, iziet pie Prezidenta pils.

      Sv.Franciska klosteris. Baznīcu komplekss, kurā ietilpst Sv.Franciska katedrāle, Soledadas un Milagro baznīcas un Sv.Franciska klosteris. Mēdz uzskatīt, ka tas ir senās Limas ievērojamākais arhitektūras ansamblis.
Limas iedzīvotāji Sv.Franciska katedrāli, kas celta Pizarro laikā, sauc par "Limas dvēseli." Tās celtniecība aizsākās XVI gs. beigās, kad valdīja t.s. "Limas baroks." Tajā līdz ar citiem mākslas darbiem tiek glabāta gleznu kolekcija ar kopējo nosaukumu "Apustuļi." To radījuši Spānijas Surbarana skolas gleznotāji. Pastāv uzskats, ka 2 vai 3 kolekcijas gleznas gleznojuši paši spāņu gleznotāji. Sv.Franciska baznīcai tika nošķelta krietna daļa no ēkas, kad tika paplašināta Ukajalas iela.
1979.gadā klosterī tika nozagts bronzas zvans, kas bija liets 1672.gadā, un 8 mākslinieciskā ziņā unikālas bronzas naglas, ar kurām bija sastoprinātas mazās baznīcas galvenās durvis. Policija paspēja nozagto atrast un paglābt no pārkausēšanas.

      Sv.Pētera katedrāle. Izceļas ar uzsvērtu līniju askētismu.
      Sv.Augustīna baznīca. Slavena ar filigrānu portālu, tas darināts no balta akmens.

      Sv.Dominika katedrāle. Sava laika Peru "intelektuālais centrs," jo te dibināta pirmā peruāņu mācību iestāde - Sv.Toma koledža. 1551.gadā te dibināja pirmo universitāti Latīņamerikā - Sv.Marka universitāti. Patlaban tā ir viena no lielākajām Dienvidamerikas universitātēm ar 25 000 studentu.

      Sv.Marka universitāte. Te bieži uzliesmo "kreisi" dumpji, pēc tam trokšņaini mītiņi un gājieni pa ielām.
      Universitātes parks. Neliels skvēriņš blakus Sv.Marka universitātei. Ap  pusnakti te pulcējas maukas un homoseksuālisti.
      Sv.Marcēlija baznīca. Viena no Limas vecākajām baznīcām. Savulaik "restauratori" tai bija nošpaktelējuši gludu sienu.
      Izstāžu pils. Sena pils, kurā tagad iekārtots daiļo mākslu muzejs.
      Sv.Fernando universitātes Medicīnas fakultātes ēka.
      Sv.Andresa slimnīca.
      Sv.Bartolomeja slimnīca.
      Zelta muzejs.
      Limas vēstures muzejs. Te esot Kalonga akmens.
      Limas Daiļo mākslu muzejs. Te ir Ignasio Merino gleznas, kuras nav nevienā citā pasaules muzejā, pat Spānijā.

      Realfilipes cietoksnis. Šo laikam cēla vicekaralis Melčors de Navarra i Rokafuls. Cietoksnim bija 5 vārti un 34 bastioni. Pilnīgi saglabājās līdz XIX gs. pēdējai trešdaļai. 1974.gadā beidzās 2 gadu ilgā cietokšņa restaurācija.

      Inkvizīcijas muzejs. Bolivāra laukumā līdzās parlamentam.

Koloniālā laikmeta mājas. Vairums vēsturiski Limas māju atrodas "taisnstūra Limā." Tādā izskatā tās Lima līdz šodienai saglabājušās maz, tās vairumā gadījumu sauc bijušo īpašnieku vārdos. Daļu var aplūkot, bet citas nav pieejamas brīvai apskatei - tur joprojām dzīvo Peru bagātnieki Beltrani, Prado, Berkemeijeri.

      Torretagles pils. Torre Tagle. Kalpo par vienota peruāņu klasiskā stila paraugu. To XVIII gs. sākumā cēlis Hosē Bernardo de Tagle i Brače, kuram Spānijas karalis Filips V 1730.gadā bija piešķīris marķīza titulu. 2 nākamos gadsimtus savrupmāja pārgāja no viena mantinieka rokām citās, līdz 1918.gadā Peru valdība to iegādājās Ārlietu ministrijai, kur tā atrodas arī šodien. Māja šodien ir Peru Ārlietu ministrijas simbols, virs tās masīvajām durvīm, ko rotā vītņveida akmens kolonnas, lasāma nama bijušo īpašnieku devīze: "Par Tagli sauca to, kurš nosita čūsku un apprecēja infanti."
Ēkai raksturīga fasādes asimetrija - labā puse šaurāka par kreiso. Ēkai ir divi lieliski, ar kokgriezumiem rotāti balkoni, kas karas pāri ne visai augstajam pirmajam stāvam un taisnajiem, askētiskajiem režģiem, kuri aizsedz šauros logus. Balkoniem raksturīgais mauru stils atkārtots arī pils iekšienē.
Iekšējā ar oļiem bruģētajā pagalmā stūrī redzama marķīzu de Tagle senā kariete, otrā - milzīgas māla amforas. Zāles krāšņi apdarinātas ar brokātu un zīdu, tās grezno krāsaina mozaīka, ar kokgriezumiem rotātas durvis un zeltītos rāmjos iestiprinātas gleznas. Sajūsmu izraisa griesti ar "spāņu ciedra" ornamentiem - katrā telpā saviem. Pilī tiek glabātas dažas gleznas no savā laikā slavenās ortisa de Sevalja kolekcijas. Iespējams, viena no tām pieder Rembranta otai.
Limieši domāja, ka namam piemīt maģisks spēks, jo tas izturēja zemestrīces. Mūsdienās namu sauc par Limas arhitektūras pērli.

      Pilāta nams. Viena no pašām vecākajām un mīklainākajām koloniālā laikmeta ēkām Limā. Atrodas 100 m attālumā no Prezidenta pils. Celts XVII gs. sākumā, bet nav skaidri zināms, kā cēlies nama nosaukums. Pazīstamais peruāņu vēsturnieks Rikardo Palma min nostāstu, kurā teikts, ka līdz 1635.gadam te dzīvojuši no portugāles iebraukušie žīdi un rīkojuši "ķecerīgas" ceremonijas, tādejādi apgānīdami svētbildes. Tāpēc toreizējo jūdu draudzes rabīnu sākuši saukt par Pilātu, bet māju - par Pilāta namu. Citi vēsturnieki skaidro, ka Limas Pilāta namu varot uzskatīt par Seviljā uzceltā Pilāta nama kopiju, kas savukārt līdzīgs poncija Pilāta pilij Jeruzālemē.
Par šo namu klīduši daudzi noslēpumaini stāsti. Piemēram, nams ar pazemes eju saistīts ar Sv.Pētera katedrāli un, kad 1767.gadā no Limas tika izraidīti jezuīti, tie pa šo eju iznesuši dievnama dārgumus. Tomēr tāda eja tā arī nav uzieta.
Pilāta nama āruse ir pavisam vienkārša, bet metālkaluma režģiem un grezniem balkoniem. Tomēr fasādē ir akmenī kalti ģērboņi kopā ar akmens kolonnām grezno nama ieeju - tie ir vienīgie tāda veida rotājumi pilsētā. Ēkas galvenā īpatnība ir tā, ka iekšējais pagalmiņš ir izdaiļots ar granīta kolonnām, citur Limā arī nav tādu pagalmiņu.
Pašlaik Pilāta nams ir Peru valdības īpašums un ir aizsargāts kā vēstures piemineklis.

      Okendo nams. Tajā sajaukta XVII, XVIII un pat XIX gs. arhitektūra. Nama pirmais īpašnieks bijis spāņu baņķieris Osambela. Ārēji viss ir parasti - tradicionālie balkoni, plašs iekšējais pagalms, kas izklāts ar krāsainu granītu, koka balustrāde, kas sniedzas līdz 2.stāvam. Turpretī telpu iekšienē valda nepārtraukta stilu dažādība: te blakus skatāmi ar kokgriezumiem rotāti griesti un joniski kapiteļi, neoklasiski pilastri un romiešu arku askētiski pusloki, bet visu ēku sedz Limai absolūti netipisks augsts, apaļš kupols. Pilsētas iedzīvotāji to nosaukuši minaretu un jokodamies stāsta, ka Osambela ar tālskati esot vērojis, kā Kaļjao ostā ieiet spāņu galeras.

      Aljaga nams.    

      Rivas nams. Casa De la Riva. Tam ir milzīga, grezna ieeja un pie logiem tik sarežģīta kaluma čuguna režģi, ka pie tiem apstājas visi garāmgājēji. Tā iekšējais pagalms tiek uzskatīts par vispoētiskāko no visiem, kādi ir koloniālajā Limā.

Pludmale. Pilsētas robežās klāta ar oļiem, bet tikai 20-30 minūšu brauciena attālumā uz dienvidiem vai ziemeļiem ir pludmales ar zelta smiltīm. Okeāns peldei auksts, jo te plūst aukstā Humbolta straume.

Huakahualamarkas piramīda. Atrodas Limas nomalē, celta VI gs. no māla ķieģeļiem. Sākumā piramīda esot bijusi dzeltenā krāsā. Ar laiku tajā uzkrājušās mūmijas, keramikas trauki un citi indiāņu kultūras priekšmeti.

      Nazarenu baznīca. 
Pačakamiljas ielas Kristus. Indiāņi no Pačakamakas tika pārvietoti uz Limu - Pačakamiljas ielu. Viens no viņiem uz žoga uzzīmēja tumšādainu krustā sistu Jēzu, acīmredzot, ar to domādams savu stāvokli. Ļaudis staigāja tam garām, neko daudz nepievēršot uzmanību, līdz zemestrīce 1655.gadā sagrāva zīmējuma autora māju, tomēr žogs ar zīmējumu palika neskarts. Ziņa par šo "brīnumu" zibenīgi izplatījās un sāka ierasties svētceļotāji. Vēlāk pēc ticīgo lūguma karalis atļāva te uzcelt nelielu baznīciņu. 1687.gadā spēcīga zemestrīce sagrāva pilsētas lielāko daļu, arī baznīciņu, bet žogs ar zīmējumu atkal palika neskarts. Tad arī pilsētas padome nolēma izsludināt "brīnumdari Kristu" par pilsētas aizstāvi. Tai pašā gadā izveidojās "Tumšādainā Kristus brālība," kas eksistē vēl šodien.
Ar laiku viss apauga ar nostāstiem un izdomājumiem, no kuriem radās leģendas. Piemēram, reiz zemestrīces laikā ticīgie devušies procesijā ar "tumšādainā Kristus" attēlu un zeme beigusi drebēt. "Pačakamiljas ielas Kristus" tika ieskaitīts rangā "Atpestītājs no zemestrīces." Tā kulta pielūgšana tikai pastiprinājās. Kulta nostiprināšanos sekmēja arī tas, ka 1761.gadā uz Limu atbraukušais jaunais vicekaralis de Amats deva rīkojumu uzcelt Nazarenu baznīcu, kur varētu saglabāt par relikviju kļuvušo žoga gabalu ar zīmējumu. "Tumšādainā Kristus" attēli bija visur - gan greznajās Limas un Kuskas svētnīcās, gan vienkāršās baznīciņās Amazones selvā. Milzum daudz ļaužu piedalījās procesijās ar šo "svēto."
"Tumšādainā Kristus" svētki. Oktobrī, svin nedēļu, svarīga violeta krāsa. Sievietes tad valkā violetas drēbes, arī vīriešiem apģērbā violeti elementi. Izgreznotas ar zeltījumiem un sudrabojumiem nestuves ar lieku "tumšādianā Kristus" svētbildi lēni nes virs viļņojošās cilvēku jūras. Pūlī sveces, kas izplata dūmu un vaska smaržas. Monotoni un dobji skan pūtēju orķestra taures. Psalmu un garīgo dziesmu murmināšana - "Ave, Ave, Marija." Fanātiķi procesijā piedalās pat 40 stundas, nes koka krustus. Senāk gājiens apmeklēja tikai Sv.Karmenas baznīcu, bet tagad dodas arī tālāk uz citām baznīcām, apstājas arī Prezidenta pils un Justīcijas pils priekšā. Ieroču laukumā "Pačakamaijas ielas Kristu" sveic augstākās garīgās (no Arhibīskapa pils balkona) un laicīgās vadības (no Municipalitātes pils balkona) pārstāvji. Pirmo reizi tādu sveikšanas praksi ieviesa prezidenta Augusto Legija (1919.-1930.g.) prezidentūras laikā, kad viņš sveica gājienu no balkona 1921.gada  29.oktobrī.
Svētki ilgst visu oktobri. Tie iesākas ar 2 dienu ilgām askētiskām procesijām, bet noslēdzas ar līksmiem un trokšņainiem tautas svētkiem. Oktobrī tiek rīkotas koridas ar labākiem spāņu toreadoriem, notiek neskaitāmi "Donjas Pepas halvas festivāli," kad tiek gatavoti tradicionāli saldumi no miltiem, medus, kanēļa un cukurniedru cukura. Brīnišķīgs gardums ir "Donjas Pepas halva" - pastāvīgā "violetā oktobra" pavadone. Halva ir salda, drupena, tā izgreznota ar daudzkrāsainiem cukura zirnīšiem, tā netrūkst nevienā svētku galdā. Halvas popularitāte ir tik liela, ka to eksportē uz Čīli, Argentīnu un pat Venecuēlu.

Limas apkārtne.
      Čektas petroglifi. 3 stundu brauciena attālumā, Santarozas apgabalā.

Saites.
Peru.