Aliens

Vasīlijs I (1389.-1425.g.)

Krieviski - Василий Дмитриевич, Novgorodā - Василий I Московский.
Maskavijas lielkņazs no 1389. līdz 1425.gadam, Novgorodas kņazs no 1408. līdz 1425.gadam.

Radniecība. Tēvs - Donas Dmitrijs.
Brāļi - divi jaunāki
Sieva - Sofija, Lietuvas diškunigaiša Vītauta Dižā meita.
Dēls - Vasīlijs, kam tēva nāves brīdī 1425.gadā nebija ne 10 gadu.

Dzīvesgājums. 

Vasīlijs Zelta Ordā. 1382.gada rudenī, tad, kad Tohtamišs  bija izpostījis Maskavu atriebībā par mēģinājumu atbrīvoties no Zelta Ordas, Vasīlijam bija tikai 11 gadu. Viens no noteikumiem, lai viņa tēvam Donas Dmitrijam atgrieztu jarliku valdīšanai Maskavijā, bija dēla Vasīlija nosūtīšana uz Zelta Ordas galvaspilsētu, faktiski - ķīlnieka lomā. Tā bija visai ierasta prakse, lai gan būtībā visai pazemojoša.
1386.gdā Vasīlijs aizbēga no Zelta Ordas. Bēgšanas apstākļi gan šodien ir praktiski nezināmi. Viņam kāds būs palīdzējis, bet Vasīlijs nebēga vis pie tēva uz Maskavu, bet gan pavisam citā virzienā - uz Moldāviju, kur valdīja ķēniņš Petrs II Mušats. Iespējams, jau iepriekš starp Donas Dmitriju un Petru II Mušatu bija panākta vienošanās par patvēruma sniegšanu Vasīlijam. Vairākus gadus Vasīlijs pavadīja Moldāvijā kā goda viesis, un ordieši tam klāt nevarēja tikt. Tad notika arī pirmās oficiālās sarunas starp Maskavas lielkņazu un Moldāvijas valdnieku. Iespējams, ka Petrs II līdzēja Donas Dmitrijam nolīdzināt iepriekšējās asās attiecības ar lietuviešiem. Katrā ziņā Vasīlijs Maskavā atgriezās caur leišu zemēm, un nekādas grūtības nesastapa.
1388.gada janvārī atgriezās Maskavā, kur nebija bijis veselus 6 gadus.

Kāpšana tronī. Kad 1389.gadā kā Vasīlijs I viņš kāpa Maskavas tronī pēc tēva nāves, mantojumā bija palicis konflikts ar tēvoci Serpuhovas Vladimiru. Vladimirs bija visai spējīgs karavadonis un varēja kļūt Dmitrijam par nopietnu sāncensi cīņā par varu, īpaši tādēļ, ka Dmitrijs tobrīd jau bija nopietni slims. Tomēr neilgi pirms Dmitrija nāves abi kņazi izlīga. Galīgi Serpuhovas Vladimirs izlīga jau ar Donas Dmitrija dēlu Vasīliju 1390.gadā. Vladimirs atteicās no Dmitrovas un saviem valdījumiem Maskavā (tomēr saglabājot ienākumus no tiem). Pretī Vladimirs saņēma pusi no Volokolamskas un Rževu.

Kad Timurs sakāva hanu Toktamišu 1395.gadā un Toktamišs tika nogalināts, Zelta Orda pēc sakāves kļuva tik vāja un nespējīga, ka Maskavas kņazs Vasīlijs I atteicās maksāt tai meslus. No soda karagājiena varēja nebaidīties, pie tam kam maksāt, nebija skaidrs, jo Ordā bija sākušās iekšējās cīņas.

Stīvēšanās ar Lietuvu. Nestājās ceļā sava sievastēva Vītauta Dižā veiktajai Smoļenskas ieņemšanai 1404.gadā.
1405.gadā krasi saasinājās pretrunas starp Lietuvu un Maskaviju. Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais bija nolēmis paņemt Pleskavu, pilsētnieki vērsās pēc palīdzības pie Vasīlija I. Viņš gan nevēlējās karot ar Vītautu, taču pilsētnieku un bajāru uzstājīgie lūgumi piespieda viņu ar karaspēku virzīties pretim leišiem. 
Tā 1406.gadā maskavieši un leiši satikās pie Plavas upes. Lieta līdz kaujai nenonāca - vadoņi nolēma noslēgt pamieru uz vienu gadu.
Nākamā gadā karadarbība atjaunojās, pretinieki apmainījās triecieniem un sagrāba virkni pilsētu. Nu Vasīlija I un Vītauta armijas satikās pie Vjazmas. Un atkal kauja izpalika, jo vadoņi atkal noslēdza pamieru.
Pēc neilga laika uz Maskaviju aizbēga Vītauta sāncensis - Svidrigailis (Oļģerta dēls). Vasīlijs I pieņēma to atplestām rokām kā labāko draugu, piešķīra tam pārvaldīt gandrīz vai pusi savu zemju, ieskaitot tādas pilsētas kā Vladimiru, Pereslavļu-Zaļesji, Jurjevu-Poļsku u.d.c.
Tāda demontratīva labvēlība sāncensim saniknoja Vītautu un tas ar karaspēku atkal virzījās pret Maskaviju. Šoreiz pretinieki satikās Ugras upes krastos - tā bija robeža starp Vītauta un Vasīlija I valdījumiem. Vasīlija I karaspēkā bija arī ordiešu vienības. Kauju uzsākt neizlēma arī šoreiz, jo abiem bija daudz nopietnākas lietas veicamas: Vītauts gatavojās karam ar Teitoņu ordeni - pēc diviem gadiem viņa vienības pievienojās poļiem Grīnvaldes kara laukā. Tikām Vasīliju I satrauca vēstis no Zelta Ordas - turienes faktiskais ķēniņš Jedigejs taisījās maskaviešiem atgādināt, kurš ir saimnieks, bet kurš - vasalis, kas maksā meslus. Tā pie Ugras upes 1408.gada janvārī Vasīlijs I un Vītauts noslēdza līgumu, kas bija visizdevīgākais tieši leišiem. Vasīlijs I atteicās no palīdzības Svidrigailim, atzina Lietuvas varu pār bijušo Smoļenskas kņazisti. Krasi nostiprinājās Vītauta Dižā ietekme uz Pleskavas un Novgorodas lietām - faktīski Vasīlijs I atteicās no pretdarbības Lietuvas dižkunigaiša ambīcijām. Lietuva kļuva par vienu no Austrumeiropas hegemoniem, ne mazāku kā Polija.
Tomēr no otras pusesw šis līgums kalpoja par ilgstoša miera pamatu starp Lietuvu un Maskaviju un oficiāli ilga līdz 1492.gadam. Kārtējais krievu-leišu karš sākās 1487.gadā, tomēr miers bija ildzis gandrīz 80 gadus, kas tiem laikiem ir ļoti ilgs periods.

Jedigeja uzbrukums Maskavai (1408.g.). Jedigejam izdevās arī Maskavas lielkņazu sastrīdināt ar Vītautu, kā rezultātā izvērtās postošs karš. Pēc tam Jedigejs 1408.gadā kā faktiskais Zelta Ordas valdnieks negaidot uzbruka krievu zemēm, iepriekš izplatot baumas, ka zeltordieši uzbruks Lietuvai.
Vasīlijs I negaidīja uzbrukumu un aizbēga - it kā ar mērķi vākt karaspēku viņš kopā ar ģimeni aizbrauca uz Kostromu, Atstājot Maskavu aizsargāt savu tēvoci Vladimiru Drosmīgo (Владимир Храбрый). Uzbrukuma laikā Jedigejs pieprasīja Tveras kņazam Ivanam Mihailovičam (Иван Михайлович) atvest karaspēku un artilēriju pie Maskavas, taču tas atteicās. Jedigejs tur neko nevarēja mainīt. Maskavieši labi atcerējās 1382.gada sagrāvi, tādēļ pilsētā sākās panika. Tomēr no ordiešiem šoreiz izdevās atkauties. Tatāri gan pilsētai uzbruka, tomēr sturmēt Kremli neuzdrošinājās. Galu galā tatāri saņēma 3000 rubļu atpirkšanās naudu un atkāpās no Maskavas. Tomēr daudzas citas krievu pilsētas, klosteri un ciemi tika sagrauti un izlaupīti - Kolomna, Ņižņijnovgoroda, Lielā Rostova, Rjazaņa u.c.
Jedigejam nācās pārtraukt savu karagājienu pa Krievzemi, jo pašā Ordā aktivizējās viņa pretinieki. Tomēr savu mērķi viņš sasniedza - uz laiku atjaunoja Ordas hanu varu pār krievu zemēm un novērsa iespējamo Maskavas un Lietuvas savienību. Jedigeja karagājiens bija pēdējais lielais Ordas karaspēka karagājiens uz Krievzemi.

Ārpolitika. Ņižņijnovgorodas un Volokolamskas galindu padzīšana un iznīcināšana, Volokolamskas cietokšņa nodibināšana, Bežeckijverha, Veļikijustjugas un Vologdas cietokšņu uzcelšana un nostiprināšana, teritoriju pakļaušana 50-70 km rādiusā ap katru cietoksni.
Taču Novgorodā atjaunojās bajāru Domes Republika, atbrīvodamās no mežonīgo Maskavas kņazu varas un kundzības.

Nāve. Nomira 1425.gada februāra beigās.

Saites.
Krievu ķeizari (?-1917.g.).