Aliens

Vītauts Dižais (1392.-1430.g.)

Leišu val. - Vytautas Didysis, latīņu val. - Alexander Vitoldus.
Lietuvas dižkunigaitis no 1392. līdz 1430.gadam.

Radniecība. No valdnieka Ģedimina dzimtas.
Tēvs – Ķestutis, Trāķu kunigaitis.
Māte – Biruta, Megavas kuršu vaidelote. Viņa tēvocis bija Lietuvas dižkungs Aļģirds, bet brālēns - Aļģirda dēls Jagailis.
Meita - Sofija, tika izdota pie vīra Maskavas kņazam Vasīlijam I.

Dzīvesgājums. Dzimis ap 1350.gadu Senajā Traķu pilī netālu no mūsdienu Traķiem Lietuvas valdnieka Ģedimina dzimtā.
Aptuveni 1370. gadā viņš kļuva par Grodņas kunigaiti.
Lietuvas lielkņazs, kas 1384.gadā pieņēma kristietību. Valdīja Traķos.
1392.gadā kļuva par Lietuvas dižkunigaiti.

Ārpolitika. Pretojās maskaviešu teritoriālajiem tīkojumiem.
1392.gadā atgrieza Lietuvai Žemaitiju.
1398. gadā Vītauts ieņēma cietoksni pie Dņepras upes grīvas un paplašināja Lietuvas teritoriju līdz pat Melnās jūras piekrastei tagadējās Dienvidukrainas teritorijā.
XV gs. vidū Vītauts bija viens no varenākajiem Austrumeiropas ķēniņiem. Pēc tam, kad Timurs 1395.gadā sakāva hanu Toktamišu, leišu kunigaitis divas reizes ar karagājieniem bija devies Zelta Ordas iekšienē. 1398.gadā Zelta ordas hanu Toktamišu savstarpējās cīņās sakāva Aizvolgas ordas hans Timurkutlugs. Toktamišs aizbēga uz Lietuvu pie sava nesenā ienaidnieka Vītauta, kur leišu ķēniņš jau nopietni pārdomāja kā Ordu pārvērst par savu vasali. Tomēr šādi viņa plāni nerealizējās, jo kopā ar Toktamišu to 1399.gadā kaujā pie Vorsklas upes sakāva Zelta Ordas hans Temirkutlujs, tā praktiski izglābdams Zelta Ordu. Pašam Vītautam sakāve arī izmaksāja dārgi - viņš tika ievainots un knapi izglābās, bija spiests atzīt Polijas karaļu virsvaru, izdevās gan atvairīt poļu karaļu prasību pēc regulāras nodevu maksas. Tomēr tas bija mazs mierinājums, ja atceras pavisam nesenās Vītauta ambīcijas.
Uzvarēja vēsturiskajā Grīnvaldes kaujā pret vācu bruņiniekiem.
1401.gadā viņš kopā ar savu brālēnu Polijas karali Jagaili noslēdza personālūniju. Panāca, ka Jagailis atzina Lietuvas lielkņazisti.
1404.gadā Vītauts Dižais ieņēma pilsētu, kas pēc tam bija leišu varā gandrīz 40 gadu. 

Stīvēšanās ar Maskaviju. Nestājās ceļā sava sievastēva Vītauta Dižā veiktajai Smoļenskas ieņemšanai 1404.gadā.
1405.gadā krasi saasinājās pretrunas starp Lietuvu un Maskaviju. Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais bija nolēmis paņemt Pleskavu, pilsētnieki vērsās pēc palīdzības pie Vasīlija I. Viņš gan nevēlējās karot ar Vītautu, taču pilsētnieku un bajāru uzstājīgie lūgumi piespieda viņu ar karaspēku virzīties pretim leišiem. 
Tā 1406.gadā maskavieši un leiši satikās pie Plavas upes. Lieta līdz kaujai nenonāca - vadoņi nolēma noslēgt pamieru uz vienu gadu.
Nākamā gadā karadarbība atjaunojās, pretinieki apmainījās triecieniem un sagrāba virkni pilsētu. Nu Vasīlija I un Vītauta armijas satikās pie Vjazmas. Un atkal kauja izpalika, jo vadoņi atkal noslēdza pamieru.
Pēc neilga laika uz Maskaviju aizbēga Vītauta sāncensis - Svidrigailis (Oļģerta dēls). Vasīlijs I pieņēma to atplestām rokām kā labāko draugu, piešķīra tam pārvaldīt gandrīz vai pusi savu zemju, ieskaitot tādas pilsētas kā Vladimiru, Pereslavļu-Zaļesji, Jurjevu-Poļsku u.d.c. 
Zelta Ordas hanam Jedigejam izdevās Maskavas lielkņazu Vasīliju I sastrīdināt ar Vītautu, kā rezultātā izvērtās postošs karš. Pēc tam Jedigejs 1408.gadā kā faktiskais Zelta Ordas valdnieks negaidot uzbruka krievu zemēm, iepriekš izplatot baumas, ka zeltordieši uzbruks Lietuvai.
Tāda demontratīva labvēlība sāncensim saniknoja Vītautu un tas ar karaspēku atkal virzījās pret Maskaviju. Šoreiz pretinieki satikās Ugras upes krastos - tā bija robeža starp Vītauta un Vasīlija I valdījumiem. Vasīlija I karaspēkā bija arī ordiešu vienības. Kauju uzsākt neizlēma arī šoreiz, jo abiem bija daudz nopietnākas lietas veicamas: Vītauts gatavojās karam ar Teitoņu ordeni - pēc diviem gadiem viņa vienības pievienojās poļiem Grīnvaldes kara laukā. Tikām Vasīliju I satrauca vēstis no Zelta Ordas - turienes faktiskais ķēniņš Jedigejs taisījās maskaviešiem atgādināt, kurš ir saimnieks, bet kurš - vasalis, kas maksā meslus. Tā pie Ugras upes 1408.gada janvārī Vasīlijs I un Vītauts noslēdza līgumu, kas bija visizdevīgākais tieši leišiem. Vasīlijs I atteicās no palīdzības Svidrigailim, atzina Lietuvas varu pār bijušo Smoļenskas kņazisti. Krasi nostiprinājās Vītauta Dižā ietekme uz Pleskavas un Novgorodas lietām - faktiski Vasīlijs I atteicās no pretdarbības Lietuvas dižkunigaiša ambīcijām. Lietuva kļuva par vienu no Austrumeiropas hegemoniem, ne mazāku kā Polija. Tomēr no otras puses šis līgums kalpoja par ilgstoša miera pamatu starp Lietuvu un Maskaviju un oficiāli ilga līdz 1492.gadam. Kārtējais krievu-leišu karš sākās 1487.gadā, tomēr miers bija ildzis gandrīz 80 gadus, kas tiem laikiem ir ļoti ilgs periods.
1425.gadā nomira Vasīlijs I, atstājot dēlu Vasīliju (vēlāko Vasīliju II), kam nebija vēl ne 10 gadu. Saskaņā ar tēva novēlējumu mazgadīgais Maskavas kņazs un viņa brāļi nokļuva leišu dižkunigaiša Vītauta aizsardzībā. Lietuvas ietekme krievu kņazistu lietās tolaik bija ārkārtīgi liela - tik liela, ka krievju kņazistu zemes varētu pat iekļauties Lietuvas valsts sastāvā. 1427.gadā Sofija Maskavas kņazistes zemes atdeva Vītauta Dižā aizbildniecībā. Nomināli, protams, valdīja mazgadīgais Vasīlijs II. Tomēr tas vēl nebija viss - tai pat 1427.gadā Vtauts noslēdza vienošanos ar Tveras kņazu Borisu (Борис Александрович). Vēl pēc trim gadiem dienestā pie Vītauta stājās Rjazaņas kņazs Ivans (Иван Федорович) un Pronas kņazs Ivabs (Иван Владимирович).
Tādejādi Vītauts Dižais bija tikai soli no tā, lai zem Lietuvas varas apvienotu arī praktiski visas krievu kņazistes, ieskaitot pašu Maskaviju. Tomēr viņa plānos iejaucās poļi, kas bažījās, ka šāda apvienošana apdraudētu katoļu stāvokli Vītauta Dižā pārvaldītajās zemēs. Vītauts tā arī nepaspēja neko vairāk izdarīt, un tālākā Lietuvas izplešanās apstājās Vītauta nāves dēļ.

1422.-1423. gadā sacēlušies husīti viņu ievēlēja par Čehijas karali, bet 1429.gadā pāvests viņu nominēja par Lietuvas karali, tomēr kronēšanas ceremonija viņa nāves dēļ nenotika.
Uzaicināja no Krimas 3500 tatāru, deva tiem privilēģijas un zemi, tie kalpoja viņa karadraudzē. Nometināja viņus ap vienu no 6 Traķu ezeriem, kas ieguva nosaukumu – Tatāru ezers.

Miris 1430.gadā. Tā kā Vītautam nebija dēlu, tad pēc viņa nāves Lietuvā atsākās juku laiki, kad par troni sacentās dažādi Ģedimina dinastijai piederīgie kunigaiši.

Aplūkojamie objekti.
Vītauta pils Traķos. Atrodas Traķu ezerpilī. Vītauts nebija dzinies pēc greznības. Te atsevišķās ēkās atrodas kņaza Vītauta pils ar ieeju pa ozolkoka paceļamo tiltu un kazemāti ar šaujamlūkām augsstāvos un saimniecības ēkām apakšējos. Krustneši ne reizes šai ezerpilij netika uzbrukuši. Tikai XVII gs. vidū to sagrāva kazaki. Pēc tam tā 300 gadus bija pamesta. Sāka restaurēt tikai pēc II Pasaules kara. Pils restaurācija pabeigta 1987.gadā.

Atradumi.
Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde. Lietuvas lielkņazam Vītautam, kas pieņēmis kristietību 1384.gadā, šo svētbildi dāvinājis Bizantijas imperators Emanuils II Paleologs. Patlaban atrodas Aglonā. Tika ievainots arī pats Vītauts, kas teju teju spēja izglābties.

Saites.
Lietuvas ķēniņi.