Sengrieķu astronomija
- Detaļas
- Publicēts 21 Novembris 2017
- Autors Redaktors
Senajiem grieķiem savulaik bijušas visai "pieklājīgas" zināšanas astronomijā.
Vēsture.
Senākās liecības par sengrieķu astronomiju. Viens no vecākajiem grieķu zvaigznāju attēlojumiem atrasts uz keramikas lauskas, kas datējama ar grieķu mākslas ģeometriskā perioda vēlo posmu (760.-700.g.pmē.) un uzieta šodien Itālijai piederošajā Iskijas salā Tirēnu jūrā. Tas, iespējams, attēlo Vēršu dzinēja jeb Gana zvaigznāju.
Lamijas Arheoloģijas muzejā Grieķijā izstādīts apmēram 2625 gadus sens skifa tipa vīna kauss, kas attēlo medību ainas ar nejauši izvēlētiem dzīvniekiem - tagad tie atzīti par zvaigznāju simboliem, tuvāk lasīt - šeit. Ja tā, tad arī šis ir viens no senākajiem mums zināmajiem semgrieķu artefaktiem, kas saistīts ar astronomiju.
Sengrieķu filozofs Aristarhs no Samas apsteidza Koperniku, paziņojot, ka Zeme griežas ap savu asi un riņķo pa heliocentrisku orbītu. Reliģiskā reakcija prasīja šo zinātnieku saukt pie tiesas par to, ka "viņš pārbīdījis Visuma centru."
Astronomija klasiskajā grieķu laikmetā. Sirakūzās bija planetārijs Arhimēdam, kur viņš novēroja debesu ķermeņu kustību, Saules un Mēness aptumsumus. Zinātnieks mēģināja noteikt attālumus no Zemes līdz planētām, bet šai procesā vadījās no tā, ka Zeme atrodas centrā, bet Mēness un Saule riņķo ap to.
Sengrieķu astronomiskie traktāti. Jau senāko, arhaiskajā periodā dzīvojošo grieķu autoru Homēra (VIII gs.pmē.) un Hēsioda (VII gs.pmē.) darbos pieminētas noteiktas zvaigznes un zvaigznāji, kuru lēkti un rieti ir saistīti ar sezonālām norisēm, kā, piemēram, lauksaimniecības darbu cikliem un navigāciju jūrā.
Galvenais avots par sengrieķu senākā perioda zināšanām astronomijā ir dažādi literāri darbi, piemēram, ap 276.g.pmē. Arata no Solojas uzrakstītā poēma "Parādības" (Phaenomena), kurā aprakstīti grieķiem pazīstamie zvaigznāji. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojošais astronoms Hiparhs savā komentārā par Arata „Parādībām” informē mūs, ka poēmas pamatā ir tāda paša nosaukuma IV gs.pmē. Knidas Eidoksa uzrakstītais, astronomijai veltītais traktāts.
Tomēr labāku priekšstatu par to, kādā veidā arhaiskā perioda Grieķijas iedzīvotāji novērojuši nakts debesis, sniedz no tā laika saglabājušies vizuālie debesu attēlojumi, piemēram, sengrieķu keramikas iztrādājumos. Diemžēl, šādi artefakti ir salīdzinoši reti, un pārsvarā tie attēlo vienu vai divus zvaigznājus.
Spēja paredzēt Saules aptumsumus. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots (V gs.pmē.) savā “Vēsturē,” stāstot par līdiešu karu ar mēdiešiem, raksta: “(..) sestajā kara gadā, ienaidniekiem sastopoties cīņā, dienas vidū piepeši iestājās nakts. Šo dienas pārvēršanos par nakti jau iepriekš bija paredzējis un joniešiem par to pastāstījis Milētas Taless. Viņš to bija paredzējis tajā gadā, kad aptumsums tiešām arī notika.”
Precīzs Talesa prognozētā Saules aptumsuma datums gan nav zināms, kaut arī šo jautājumu pētījušas gan senatnes, gan mūsdienu astronomijas autoritātes. Kā viens no iespējamajiem šī Saules aptumsuma datumiem tiek minēts 585.gada 28.maijs pirms mūsu ēras. Nav arī zināms, kā pats Taless izskaidroja Saules aptumsumu, ja viņš to patiešām paredzēja. Tajā laikā vēl nebija zināms, ka Saules aptumsumu izraisa Mēness, kurš nonākot starp Sauli un Zemi, met ēnu uz Zemes virsmas. Iespējams, Taless Saules aptumsuma laiku aprēķināja, izmantojot Sarosa ciklu.
Atēnās dzīvojošais sengrieķu filozofs Anaksagors (500.–428.g.pmē.) apgalvoja, ka Saule ir sakarsēts dzelzs gabals vai akmens, kas daudz lielāks par Peleponēsu. Viņš arī secināja, ka Mēness savu gaismu iegūst no Saules. Anaksagors jau spēja zinātniski pareizi izskaidrot Saules aptumsumu. Tas notiek, kad Mēness nonāk starp Sauli un Zemi. Tāpat Anaksagoru var uzskatīt par panspermijas hipotēzes tēvu, jo viņš mācīja, ka dzīvo būtņu sēklas kopā ar lietu krīt uz Zemes. Dzīvo būtņu sēklas vienmēr pastāvējušas.
Antikitēras mehānisms. III gs.pmē. grieķu astronomi spēja precīzi prognozēt Saules aptumsumus un zināja arī tā cēloņus. Kaut kad laika periodā starp III un I gs.pmē. izgatavotais, 1901.gadā no 60.g.pmē. nogrimušā romiešu kuģa vraka izceltais tā sauktais Antikitēras mehānisms (nosaukts pēc tuvākas salas Antikitēras, no kuras netālu jūras dzelmē sūkļu zvejnieki bija nejauši uzgājuši romiešu kuģa vraku), kā liecina jaunākie pētījumi, tika izmantots arī Saules un Mēness aptumsumu prognozēšanai (Sk.: “Zinātnieki: "pasaules pirmais dators" izmantots gan astronomijai, gan, iespējams, astroloģiskiem paredzējumiem,” aliens.lv, 20.06.2016.)
Jau 2005.gadā zinātnieki pētījumos noskaidroja, ka ar šīs ierīces palīdzību varēja noteikt ne tikai pašu aptumsumu norises laiku, bet arī to, kā novērotājam vizuāli izskatīsies šīs debesu parādības – viena no ierīces skalām ļāva prognozēt, kādas gaidāmo Saules un Mēness aptumsumu laikā būs šo debess ķermeņu redzamās krāsas.
Lai arī laika periodā, kurā tika uzbūvēts Antikitēras mehānisms, vairums izglītotās sabiedrības jau izprata, ka Saules un Mēness aptumsumi notiek cikliski un to cēlonis ir debess ķermeņu savstarpējā aizklāšanās, tomēr pastāvēja māņticīgi priekšstati par aptumsuma krāsu, respektīvi, atzīstot vienu krāsu par labu vēstošu zīmi, kamēr citas par ļaunu notikumu pareģojošām zīmēm.
