Rūriks, Rjūriks (IX gs.-879.g.)
- Detaļas
- Publicēts 30 Marts 2018
- Autors Redaktors
Roðrekr, Рюрик.
Rūriku vīkingu dinastijas dibinātājs Kijevas Krievzemē, pusmītiska persona.
Radniecība. Nākamais Novgorodas kņazs Oļegs Viedais bijis kādās radnieciskās attiecībās ar Rūriku, domājams, ne visai tuvās.
Brāļi - Sineuss un Truvors, saskaņā ar Pirmhroniku.
Dēls - Igors.
944.gada krievu-bizantiešu līgumā tiek minēti Igora brālēni, kas nozīmē to, ka Rūrikam vēl bijuši bērni, domājams, meita vai vairākas meitas.
Rjōriks pirms Rūrika. Par Jitlandes vīkingu Rjōriku zināms, ka ts dzimis ap 800.gadu. Lielāko savas dzīves daļu pavadījis cīņās par varu pār Jitlandi un Frīslandi. Iespējams, kristījies kopā ar savu vecāko brāli Haraldu, kad tie abi kļuva par franku imperatora Ludviķa Dievbijigā vasaļiem. Tomēr kristietis bija tikai formāls un neatteicās no saviem pagāniskajiem ticējumiem.
Pēc brāļa Haralda nāves vairākus gadus valdīja zemes īpašumā, bet 840.gados Lotāra I valdīšanas laikā kļuva par bezzemnieku un sāka laupīt jūrā - laupīja vāciešus, angļus un frankus, iemantojot iesauku "Kristietības čūla" (Jel Christianitatis).
850.gadā Rjōriks atkuģoja uz Angliju ar 350 laivām, izlaupot piekrastes salas. Lai nomierinātu trakojošo vīkingu, imperators bija spiests atgriezt tam zaudēto lēni. No šī brīža (850.gadi) Rjōriks kļuva neaktīvāks, lai gan vēl arī 860.gados ņēma dalību vairākās rietumeiropiešu ķildās. Pēdējo reizi viņš minēts 873.gadā.
Tādejādi vismaz teorētiski ir iespējams, ka Rūriks ne agrāk par 855.gadu pārnesis savu rezidenci uz Baltijas jūras austrumu krastu un nodarbojās galvenokārt ar sava lēņa pārvaldīšanu.
Rūriks saskaņā ar slāvu hroniku. Krievu hronikā "Pagājušo gadu stāsti" vēstīts, ka Rūriks ar brāļiem Sineusu un Truvoru un karadraudzi pēc tagadējā Ziemeļrietumu Krievijā dzīvojošo slāvu un somugru aicinājuma “nākt un valdīt” ieradies Novgorodas zemēs 862.gadā un miris 882.gadā. Tātad šo 20 gadu laikā Rūriks arī aizsāka austrumslāvu valstiskumu.
864.gadā Novgorodā esot izcēlusies sacelšanās pret Rūriku un viņa karadraudzi kāda Vadima Drosmīgā (Вадим Храбрый) vadībā. Dumpis tika sakauts un tā vadītājs nogalēts. Tomēr ziņas par šo notikumu nav pārliecinošas, jo parādās krievu hronikās tikai XVI gs. Nekas nav minēts "Pagājušo gadu stāstos," kurā stāstīts par Rūrika ierašanos, bet par Vadimu Drosmīgo nav nekā. Šaubas izraisa arī gada skaitlis, jo Novgorodai šai laikā ir tikai 5 gadi. Toties pilnīgi droši ir zināms, ka hipotētiskās sacelšanās laikā pastāvējusi Veclādoga (Старая Ладога), kurā tad arī valdījis Rūriks, tā bijusi viena no Rūrika rezidencēm.
No "Pagājušo gadu stāstiem" zināms, ka daļa Rūrika ļaužu to pameta un devās uz dienvidiem, apmetoties Kijevā. Bez tam laika periodam starp 860. un 867.gadu atbilst visai daudzie Novgorodā uzietie naudas depozīti, kādus parasti neveido miera laikos.
Šī pati hronika vēsta, ka par savu mantinieku mirstot Rjūriks atstājis trīs gadus veco Igoru.
Vai vēsturiska persona? Vēsturnieki tā arī nav nonākuši pie vienota viedokļa par Rjūrika personas vēsturiskumu. Galvenās šaubas rada tas, ka Rjūriks minēts vienīgi Kijevas hronikā "Pagājušo gadu stāsti", un nevienā citā.
Pēc rūpīgas meklēšanas eiropiešu hronikās tomēr izdevās uziet ko atbilstošu - Jitlandes hedvingu Rjōriku (Hro/rek). Abu personāžu saistība gan visai nedroša: līdzīgi skanoši vārdi, viens vēsturiskais laiks un tas, ka rietumnieku Rjōrika pieminējumi izbeidzas apmēram tad pat, kad mirst krievu hroniku Rūriks.
Askolds un Dīrs. Vairāk kā par pašu Rjūriku zināms par diviem tā karavadoņiem - Askoldu un Dīru, kurus reizēm sauc arī par Kijevas kņaziem IX gs. 2.pusē. Saskaņā ar hroniku, Askolda un Dīra vadībā Kijevas karadraudze veica pirmo karagājienu un Konstantinopoli vēl pirma "varjagu piesaukšanas." Daļa krievu vēsturnieku šo faktu uzskata par tādu, kas noliedz Senās Kijevas Krievzemes saistību ar normaņiem.
Saskaņā ar hroniku abus ap 882.gadu nogalinājis Novgorodas kņazs Oļegs, apvienojot Kijevu un Novgorodu.
Aplūkojamie objekti.
Šumu kalns. Šumgara - "Trokšņu kalns" no krievu valodas. Nosaukums saistīts ar dīvainu saucošu skaņu, kas reizēm nāk no kalna. Divpakāpju zemes uzbērumkalns, kurā, pēc nostāstiem, apbedīts Rūriks. Pēc krievu nostāstiem kalnā atradusies svētnīca, kas iegāzusies iekšā. Ja atnākot vakarā vai kādā īpašā laikā, tad iespējams dzirdēt zvanu skaņas, kas nāk no zemes apakšas.
Ģeofiziskie pētījumi parādījuši, ka kalna iekšīenē ir tukšumi un pazemes ejas. Tomēr izpētīt kalnu neviens tā arī nav saņēmies. 2003.gadā Pēterpils arheologu ekspedīcijas Lužas vienība uzgāja kalnā akmeni ar iegravētu trejdeksni - nu gluži kā Rjūrika zīme uz tā zīmoggredzena. Ekspedīcijas darba atskaiti nosūtīja uz Maskavu, bet no turienes atnāca pavēle akmeni novietot atpakaļ (atceramies Tamerlana kapeņu lāstu!). Akadēmiskā zinātne noliedz kalna saistību ar Rūriku. Šeit uzturējies un netālu no kalna dzīvojis Nikolajs Rērihs (uzskata, ka cēlies no Rūrikiem!). Tuvākos 100 gadus še aizliegti izrakumi.
Rūriku pilskalns. Rūrika pilskalns. Līdz XIX gs. saukts vienkārši par “Pilskalnu.” Sena, uz upes ielejā esoša reljefa paaugstinājuma ierīkota apmetnes vieta, kas atrodas apm. 2 km uz dienvidiem no mūsdienu Novgorodas centra, pie Volhovas upes iztekas no Ilmeņa ezera. Uzskata, ka šeit, tāpat kā Veclādogā, atradās viena no skandināvu konunga Rūrika rezidencēm, kuras tas dibināja pēc tam, kad, atbilstoši Pirmhronikā teiktajam, 862.gadā pēc tagadējā Ziemeļrietumu Krievijā dzīvojošo slāvu un somugru aicinājuma “nākt un valdīt” kopā ar brāļiem Sineusu un Truvoru ieradās Novgorodā.
Avoti.
Laikam vienīgais avots ir krievu hronika "Pagājušo gadu stāsti" (Повесть временных лет).
Saites.
Kijevas kņazi.
Kijevas Krievzeme.