Aliens

Pagājušo gadu stāsts, hronika

Krieviski - Повесть временных лет.
Saukta arī par Nestora vai Kijevas hroniku.

Senkrievu Kijevas hronika, vienīgais avots, kas vēsta par Rūrika varjagu ienākšanu Krievzemē, līdz mūsdienām saglabājusies ikai citu seno hroniku sastāvā.

lgu laiku tika uzskatīts, ka Pagājušo gadu vēstures autors ir Kijevas Pečoru klostera mūks Nestors, un tāpēc to historiogrāfijā dēvēja par Nestora hroniku. Vēlāk noskaidrots, ka Nestors tikai apkopojis un rediģējis vairākas senākas hronikas. Šo darbu viņš veicis ap 1113.gadu, izmantojot Pečoru klosterī glabājušos 1093.gadā sastādītu senāku hroniku - tā saukto Sākumhroniku (Начальная летонись), kā arī citus senās Krievzemes un Bizantijas rakstītos avotus. Senākās daļas sastādīšanai Nestors izmantojis bizantiešu autora Georgija Hamartolas hroniku, kas senkrievu valodā pārtulkota jau X-XI gadsimtā, X gadsimta krievu-bizantiešu līgumus, XI gadsimtā senkrievu valodā pārtulkoto bizantiešu Hronogrāfu (vēsturisku apcerējumu krājumu), kas papildināts ar faktiem par Krievzemes vēsturi, svēto dzīves aprakstus un citus materiālus. Rakstīto avotu ziņas Nestors papildinājis arī ar mutvārdu tradīcijā atrodamajām ziņām.

Hronika sastādīta labvēlīgi toreizējam Kijevas kņazam Svjatopolkam Izjaslava dēlam. Vēlākie kņazi centās hroniku pārveidot atbilstoši savām politiskajām interesēm.

1116.gadā kņaza Vladimira Monomaha uzdevumā Vidubicas klostera (Выдубицкий монастырь) igumēns Silvestrs sagatavoja "Pagājušo gadu stāsta" otro redakciju. 1118.gadā tika laista klajā vēl 3.redakcija. Šīs senākās, tāpat kā vēlākās hronikas redakcijas nav saglabājušās.

1119.gadā presbiters Vasīlijs, kas bija pietuvināts Monomaham, sarediģēja arī 4.versiju. Tieši 4.hronikas versija tad arī ir nonākusi līdz mūsdienām 1377.gada Laurenča hronikas sastāvā.

Sākotnējā hronikas teksta restaurēšanai galvenokārt izmantotas divas XIV gadsimta hronikas - Laurenča (Лаврентьевская летопись) un Ipātijas (Ипатьевская летопись) hronikas. Mūks Laurencis vadīja Suzdaļas kņaza Dmitrija Konstantīna dēla uzdevumā izveidotu pārakstītāju grupu, kura 1377.gadā hroniku pārakstīja no kāda 1305.gadā izgatavota noraksta. Ipātijas hronika savu nosaukumu ieguvusi no Ipātijas klostera Kostromā, kurā šis noraksts glabājies. Tās sarakstīšanas laiks ir XV gadsimta sākums.

Hronika un Rūriks. Vēsturnieki tā arī nav nonākuši pie vienota viedokļa par Rūrika personas vēsturiskumu. Galvenās šaubas rada tas, ka Rūriks minēts vienīgi Nestora/Kijevas hronikā "Pagājušo gadu stāsts" un nevienā citā.

Hronikas viltojumi. 1116.gadā pēc Vladimira Monomaha pavēles "Pagājušo gadu stāstiem" pierakstīja pāris rindiņas par apustuļa Adreja Pirmsauktā klātieni Krievzemē. Kopš tiem laikiem stāsti par šo notikumu obligātā kārtā tika iekļauti visās nākamajās hronikās.

Hronika un Latvija. No Latvijas vēstures viedokļa darbs ir interesants ar to, ka hronika ir hronoloģiski senākais avots, kas sniedz tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu - zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem. Tas ir vienīgais rakstu avots, kas uzrāda iespaidīgo Polockas kņaza sakāvi Zemgalē - šie ir lielākie senkrievu kņazu zaudējumi kaujā līdz pat XIII gadsimtam.

Saites.
Krievu hronikas.