Osmaņu impērija (1299.-1922.g.)
- Detaļas
- Publicēts 11 Janvāris 2016
- Autors Redaktors
Turku iekarotāju dibināta impērija - Porta, kas varenibas laikā sniedzās no Vīnes ziemeļos līdz Jemenai un Eritrejai dienvidos, no Alžīrijas rieteņos līdz Kaspijas jūrai austreņos. Tā pastāvēja 623 gadus - no 1299.gada 27.jūlija līdz 1922.gada 1.novembrim, kad tika likvidēta.
1463.gadā turki iekaroja Bosniju, bet 1482.gadā - Hercegovinu.
Vēsture. XVII gs. 2.pusē Osmaņu impērijā sākās pagrimums.
Pēc krievu-turku kara (1806.-1812.g.). 1812.gadā Bukarestē parakstītais miera līgums izbeidza krievu-turku karu (1806.-1812.g.) un noteica jauno robežu starp Osmaņu un Krievijas impērijām pa Prutas upi. Krievija ieguva Besarābiju, Krievija Turcijai atdeva Anapu, Poti, Ahalkalaku, bet paturēja Suhumus u.c. punktus Rietumgruzijā, kurus bija ieguvusi pēc Rietumgruzijas iekļaušanas Krievijas impērijā. Krievija pirmo reizi ieguva jūras bāzes Melnās jūras Kaukāza piekrastē. Turcija izstājās no savienības ar Francijas Napoleonu I.
Turku-serbu karš (1876.g.).
Osmaņu impērija I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Pirms iesaistīšanās karā Osmaņu impērijā notika iekšpolitiska cīņa starp kara un miera piekritējiem. 1914.gada augustā Stambulā ieradās divi vācu kreiseri - "Gēben" un "Breslau." Protams, ka tas uzreiz tapa zināms Krievijas Melnās jūras kara flotes komandieriem. Tas ne pa jokam tos satrauca, jo viena "Gēbena" bruņojums bija līdzvērtīgs trim krievu līnijkugu bruņojumam. Līdz ar vācu karakuģu ierašanos jūras spēku balanss Melnajā jūrā bija nosliecies turku flotes pusē, gadījumā, ja turki iesaistītos karā.
Krievu Melnās jūras komandieris Andrejs Eberhārds (Андрей Эбергард) piedāvāja uzbrukt vācu kreiseriem tieši Stambulā. Tomēr Nikolajs II aizliedza viņam to darīt, jo Antante vēlējās atturēt Osmāņu impēriju no iesaistīšanās karā. Tādēļ krievu Melnās jūras flotei tika ietekts izvairīties no darbībām, kas turkus varētu mudināt iesaistīties karā.
No krievu diplomātu avotiem Stambulā ienāca ziņas, ka turki gatavojas iestāties karā Vācijas pusē. Bija ievērots, ka vācu virsnieki iepērk krievu Melnās jūras ostu kartes. Turku karošana kopā ar vāciešiem sāka izskatīties pavisam reāla.
Galu galā virsroku guva kara piekritēji Kara ministra Enverapašā vadībā., kurš 1914.gada oktobrī deva pavēli uzbrukt krievu flotei bez iepriekšējas kara pieteikšanas. Vācu-turku flotes iziešana melnajā jūrā nepalika krieviem nepamanīta, tomēr A.Eberhārdam bija attiecīga ķeizara pavēle un viņš atvilka savus karakuģus uz Sevastopoli.
Naktī no 1914.gada 28. uz 29.oktobri turku un vācu kuģi apšaudīja Odesu, Sevastopoli, Feodosiju, Novorosijsku. Šo uzbrukumu krievi atstāja bez atbildes - krievu melnās flotes karakuģi izgāja jūrā tikai 29.oktobra dienā, kad turki un vācieši jau bija prom. Vajāšana bija nesekmīga. Situācija bija tāda, ka gan Pēterpilī, gan Sevastopolē labi saprata iespēju par turku uzbrukumu, tomēr pienācīgi tam tā arī nesagatavojās. Krievu presē šo notikumu ironiski nosauca par "pamošanos Sevastopolē" ("Севастопольскaя побудкa"). Vāiešiem un Enverampašā izdevās panākt savu. Osmaņu valdība gan centās labot situāciju - krieviem nosūtīja atvainošanos. Savukārt briti un krievi pieprasīja vācu kuģu tūlītēju izraidīšanu no Stambulas, bet tas nenotika.
1914.gada 2.novembrī krievu ķeizars Nikolajs II izdeva manifestu par kara pieteikšanu Osmaņu impērijai, krievu diplomātiem un sūtnim tika noteikts pamest Stambulu.
