Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Otrā Mazūrijas ezeru kauja (1915.g.)

Pēc smagajām sakāvēm Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā krievi sakopoja spēkus, no jauna devās uzbrukumā un guva pat zināmus panākumus, atkārtoti iespiežoties Austrumprūsijas teritorijā.

Taču kara laime atkal novērsās. 1915.gada 7.februārī vācieši sāka savu ofensīvu – sākās otrā Mazūrijas ezeru lielkauja, kas ilga līdz 21.februārim. Rezultātā krievu spēki pa daļai sakauti bija spiesti atkāpties.

Atkāpšanās gaitā viskļūmīgākajā situācijā nonāca 20.korpuss, kas Augustovas mežos tika ielenkts un faktiski iznīcināts. No aplenkuma izglābās tikai divi pulki, kurus naktī caur purviem izveda vietējais mežsargs. Dažiem desmitiem virsnieku un pāris simtiem kareivju izdevās pazust mežos.

Kaujas rezultāti. No 35 500 kājniekiem korpuss bija zaudējis 28 000 un no 9311 artilēristiem – 5701. Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15-20 tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto, lielāko tiesu – latviešu. Bet visā „Ziemas kaujā” krievi zaudēja 100 000 kritušo un ievainoto un tikpat daudz gūstekņu, tajā skaitā bojā aizgāja un gūstā nokļuva 20 000 latviešu. Nevienā citā sekojošajā, pat visasiņainākajā kaujā, ne pirmajā, ne otrajā pasaules karā latviešu karavīri nav cietuši tik smagus zaudējumus.

Šajās kaujās, pēc ievainojuma būdams lazaretē, gūstā krita arī vēlākais brīvības cīņu vadītājs ģenerālis Jānis Balodis. Balodis 20.korpusā komandēja rotu. Par viņa kaujas prasmi liecina apbalvojumi – zelta zobens, Jura krusts, Annas, Staņislava un svētā Vladimira ordenis. 21.februārī gūstā krita arī Jorģis Zemitāns, kurš Austrumprūsijas kara laukos bija piedalījies 17 kaujās. Atlikušo kara laiku viņi pavada karagūstekņu nometnē Silēzijā.

Augustovas gārša (pušča), kas izplešas austrumos no Augustovas pilsētas līdz pat Baltkrievijas robežai, poļiem ir iecienīts atpūtas rajons, to šķērso daudzi tūristu maršruti un takas. Nekas te neliecina par traģiskajiem 1915.gada februāra notikumiem. Plašajā mežu masīvā izklaidus klusi un mierīgi snauž nelieli ciemati, kuros tikpat kā neredz cilvēkus. Neredz pat neviena robežsarga, kaut Baltkrievija tepat aiz Volkušas upītes. Mums tomēr izdevās atrast divas kara piemiņas vietas - Rudavkā un Lubinovā.

Atkāpjoties no Suvalku apkārtnes, 20.korpuss šķērsoja Augustovas kanālu pie Gorčicas un cerībā izkļūt no aplenkuma gari izstieptā kolonnā gar kanālu devās austrumu virzienā. Taču Rudavkā jau bija vācieši. 18.februārī kolonnas avangarda vienības gan vāciešus no Rudavkas padzina, tomēr Volkušas upei pāri netika. Ceļš uz austrumiem bija slēgts. Sekoja nesekmīgi mēģinājumi izlauzties dienvidu virzienā, bet ielenkuma loks savilkās arvien ciešāk un 21.februārī pulku atliekas padevās, pirms tam savus kaujas karogus un naudas lādes aprokot zemē.

Vācu karavīru brāļu kapi Rudavkā.

Zināmā mērā pārsteigti bijām, ieraugot pavisam nesen (2017. g.) ierīkoto piemiņas vietu 209. Bogorodskas kājnieku pulka karavīriem Lubinavas ciema nomalē, par ko parūpējušies novadnieki.

Piemiņas vieta 209. pulka krievu karavīriem Lubinovā.

209.pulks 19.februārī, cenšoties pārraut aplenkuma loku, uzbruka no Volkušas ciema Bogatiru virzienā. Nesekmīgi –, zaudējis 2/3 no sava sastāva, tas atkāpās. Piemiņas vieta nav iekārtota dramatiskās kaujas laukā, un apbedījumu tajā nav. Kritušo pulka karotāju, tāpat kā bojā gājušo latviešu kapa vietas tā arī paliks nezināmas.
Tomēr ir viena vieta, kur latviešu vārds ir pieminēts. Tā ir gūstā mirušo apbedījumu vieta pie Pilas pilsētas.

Pie visa teiktā vēl var piebilst, ka vācu gūstā kritušie tika atbrīvoti saskaņā ar 1918. gadā parakstīto pamiera līgumu, Vācijai pieņemot Sabiedroto noteikumus. Bijušie gūstekņi Jānis Balodis un Jorģis Zemitāns vēlāk kļuva leģendāri Atbrīvošanās kara gaitās. 

Saites.
Pirmais Pasaules karš (1914.-1918.g.).
Kauju saraksts.