Aliens

Marka evaņģēlijs

Viens no 4 kanoniskajiem un 3 sinoptiskajiem evaņģēlijiem Jaunajā derībā.

Statuss. Kanons JD.

Autors. Marks.

Autori. Sinoptisko evaņģēliju autori nevarētu būt bijuši Palestīnas žīdi, jo tie pilnīgi nav pārzinājuši vietējo ģeogrāfiju un dabas īpatnības, kā arī tā laika jūdu tikumus un dzīvesveidu. Stāsta, piemēram, ka Jēzus padzinis tirgotājus no Jeruzālemes dievnama (Mateja ev. 21., 12., Marka ev. 9., 15.-17.), taču dievnamā tirdzniecība nekad nav notikusi. Stāstīts par 2000 cūku lielu ganāmpulku, kas ganījies "Gadariešu tiesā" Palestīnā, taču cūkkopība žīdiem bijusi aizliegta jau kopš Vecās derības laikiem, tādejādi cūku ganāmpulku, un vēl tik lielu, Palestīnā būt nevarēja. Evaņģēlijos runāts par dzīvniekiem, kādu palestīnā nekad nav bijis - vilkiem, bet nav pieminēti dzīvnieki, kas šim apvidum tiešām raksturīgi - meža kaķi, šakāļi, pantēras.

Uzrakstīšanas laiks. Tie uzrakstīti ne agrāk kā II gs. 2.ceturksnī kaut vai tāpēc vien, ka pirmo reizi literatūrā tie minēti II gs. vidū. Tādejādi nekādi neiztur kritiku piedēvēt evaņģēliju uzrastīšanu Markam, Matejam, Lūkam un Jānim.

Sarakstīšanas laiks. Tiek uzskatīts par vecāko no 4 kanoniskajiem evaņģēlijiem, jo esot pabeigts jau I gs. 60. gados. 50.–60.gadam apgalvo sarakstītu Harnaks, no 58.–65.gadam – T.V.Mansons, no 80.–100. gadam – Verners Džordžs Kumels. Iespējams, ka Jēzus ciešanu apraksts ir pat no I gs. 30.gadiem (teologu viedoklis).

Valoda. Neapšaubāmi, ka sarakstīts grieķu valodā.

Saturs. Šis esot vissenākais no evaņģēijiem. Evaņģēlijs izveidojies pierakstot apustuļa Pētera sprediķus.
Marks bijis aculiecinieks Jēzus Kristus darbībai; viņš bijis arī apustuļa Pētera draugs. Marks rakstīja ne žīdiem (kā Metejs), bet pagāniem. Tāpēc savā aprakstā viņš neiekļāva lietas, kas bija svarīgas žīdiem (radurakstus, strīdus ar ebreju līderiem par Viņa dienu, parastās norādes uz Veco derību u.c.). Marks uzsvēra Kristu kā kalpu - cietēju, kam bija jānāk nevis lai tiktu apkalpots, bet gan lai kalpotu un atdotu savu dzīvi kā izpirkšanas maksu par citiem (Mk.ev.,10:45)
Marks stāstījumu par Jēzu sāk tikai ar kristīšanas ceremoniju.
Divas Marka evaņģēliju senās kopijas beidzas ar XVI nodaļas 8.pantu, pārējie 12 panti, kas vēsta par Jēzus augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, pievienoti vēlāk. Ir dokuments, kurš liek domāt, ka šo daļu uzrakstījis kāds Aristions, kurš II gs. sākumā no Jeruzālemes nonācis Mazāzijā.

Pretrunas Marka evaņģēlijā. Saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēliju Jēzu kristījis Jānis Kristītājs (Mateja ev., 3.nod., 13.-16.; Marka ev., 1.nod., 9.). Turpretim Lūkas evaņģēlijā stāstīts, ka tanī laikā, kad Jēzus kristīts, Jānis atradies cietumā (Lūkas ev., 3.nod., 19.-21.).
Pirmie trīs evaņģēliji apgalvo, ka visa Jēzus dzīve, kamēr viņš nebija sācis skudināt, pagājusi Galilejā. Tikai Jāņa evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus šos gadus pavadījis jeruzālemē.
Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

1.nodaļa

1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums.
2 Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu,
3 saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.-
4 Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu.
5 Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.
6 Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu,
7 un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.
8 Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu."
9 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā.
10 Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies.
11 Un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts."
12 Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.
13 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.
14 Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams:
15 "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju."
16 Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki.
17 Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem."
18 Un tūdaļ tie, savus tīklus atstājuši, Viņam sekoja.
19 Un, nedaudz tālāk pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā tīklus lāpām.
20 Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un tie, savu tēvu Cebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, nogāja Viņam pakaļ.
21 Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja.
22 Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji.
23 Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca,
24 sacīdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais."
25 Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: "Paliec klusu un izej no tā."
26 Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.
27 Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: "Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa."
28 Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi.
29 Un tie tūdaļ, no sinagogas izgājuši, nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni.
30 Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja.
31 Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.
32 Un, kad vakars metās un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un ļaunu garu apsēstus.
33 Un visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā.
34 Un Viņš dziedināja daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, un izdzina daudz ļaunu garu, un Viņš ļauniem gariem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina.
35 Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.
36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, Viņam steidzās pakaļ,
37 un, Viņu atraduši, tie Viņam saka: "Visi Tevi meklē."
38 Un Viņš tiem saka: "Noejam citur tuvējos miestos, ka Es tur arī sludinu; jo tāpēc Es esmu nācis."
39 Un Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus.
40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt."
41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: "Es gribu, topi šķīsts."
42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.
43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina,
44 un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību."
45 Bet tas izgājis iesāka daudz runāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.

2.nodaļa

1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.
2 Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.
3 Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.
4 Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.
5 Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."
6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:
7 "Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?"
8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: "Kam jūs tā domājat savās sirdīs?
9 Kas ir vieglāk - vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā.
10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto:
11 "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās."
12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši."
13 Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja.
14 Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: "Staigā Man pakaļ!" Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!
15 Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ.
16 Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: "Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?"
17 Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: "Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus."
18 Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja, un tie nāk un Viņam saka: "Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?"
19 Un Jēzus uz tiem sacīja: "Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr līgavainis ir pie tiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt.
20 Bet nāks dienas, kad līgavainis no tiem taps atņemts, tad tie gavēs tanīs dienās.
21 Neviens nešuj jaunas vadmalas ielāpu uz vecām drēbēm, citādi ielāps no tām noplīst, jaunais no vecām drēbēm, un plīsums top lielāks.
22 Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā." Bet jauns vīns jālej jaunos traukos.
23 Un notika, Viņam sabatā pa labību ejot, Viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas.
24 Un farizeji Viņam sacīja: "Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav ļauts?"
25 Un Viņš uz tiem saka: "Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa?
26 Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts - kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija."
27 Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.
28 Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu."

3.nodaļa

1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.
3 Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: "Nāc te šurp!"
4 Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu.
5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.
6 Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt.
7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas Viņam gāja līdzi.
8 Un no Jūdejas, un no Jeruzālemes, un no Idumejas, un no viņpus Jordānas, un no Tiras un no Sidonas apkārtnes liels pulks, dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara, nāca pie Viņa,
9 un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai tie Viņam apgādātu kādu laivu ļaužu dēļ, ka tie Viņam nespiestos virsū.
10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam bija kādas kaites, lauzās Viņam klāt, lai Viņu aizskartu.
11 Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes Viņa priekšā un brēca, sacīdami: "Tu esi Dieva Dēls."
12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai tie Viņu nedarītu zināmu.
13 Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;
17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;
18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti,
19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
20 Un Viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst.
21 Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: "Viņš ir bez prāta."
22 Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: "Viņam ir Belcebuls, un Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību."
23 Un, tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja līdzībās: "Kā var sātans sātanu izdzīt?
24 Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.
25 Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.
26 Ja nu sātans cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt.
27 Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.
28 Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo.
29 Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību."
30 Jo tie sacīja: "Viņam ir nešķīsts gars."
31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca.
32 Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: "Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē."
33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Kas ir Mana māte un Mani brāļi?"
34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: "Redzi - Mana māte un Mani brāļi.
35 Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte."

4.nodaļa

1 Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūras malā.
2 Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja:
3 "Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt.
4 Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.
5 Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.
6 Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes.
7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus.
8 Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi."
9 Un Viņš sacīja: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."
10 Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām.
11 Un Viņš uz tiem sacīja: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās,
12 ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu."
13 Un Viņš uz tiem saka: "Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības?
14 Sējējs sēj vārdu.
15 Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu.
16 Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.
17 Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas.
18 Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird,
19 un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs.
20 Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus."
21 Un Viņš uz tiem sacīja: "Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī?
22 Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.
23 Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird."
24 Un Viņš tiem sacīja: "Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.
25 Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir."
26 Un Viņš sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē
27 un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28 Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.
29 Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt."
30 Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?
31 Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes,
32 un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt."
33 Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties.
34 Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.
35 Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu."
36 Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa.
37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.
38 Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?"
39 Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
40 Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?"
41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"

5.nodaļa

1 Un tie nonāca viņpus jūras, geraziešu zemē.
2 Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,
3 kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.
4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.
5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem.
6 Bet, Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās Viņa priekšā zemē
7 un brēca ar stipru balsi un sacīja: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visuaugstākā, Dēls? No Dieva puses, lūdzu, nemoki mani!"
8 Jo Viņš uz to sacīja: "Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!"
9 Un Viņš tam jautāja: "Kāds tev vārds?" Un tas Viņam saka: "Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz."
10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala.
11 Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.
12 Un tie Viņu lūdza, sacīdami: "Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam."
13 Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā.
14 Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.
15 Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis un par tām cūkām.
17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.
18 Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa.
19 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies."
20 Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21 Un, kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu sapulcējās pie Viņa, un Viņš bija jūrmalā.
22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām
23 un Viņu ļoti lūdz, sacīdams: "Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo."
24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap Viņu.
25 Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
26 Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.
27 Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes,
28 jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela."
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.
30 Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: "Kas Manas drēbes aizskāris?"
31 Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: "Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?"
32 Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33 Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību.
34 Bet Viņš uz to sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites."
35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: "Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju."
36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: "Nebīsties, tici vien!"
37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.
39 Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ."
40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.
41 Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"
42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.
43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.

6.nodaļa

1 Un Viņš no turienes aizgāja un nāk Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi iet Viņam līdzi.
2 Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: "No kurienes Viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no Viņa rokām?
3 Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?" Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.
4 Bet Jēzus tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās."
5 Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6 Un Viņš brīnījās par viņu neticību.
7 Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem,
8 un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,
9 bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.
10 Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat.
11 Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību."
12 Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem,
13 un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties.
15 Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem."
16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem."
17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis.
18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: "Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva."
19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja.
20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās.
21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres.
22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: "Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu."
23 Un viņš tai zvērēja: "Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts."
24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: "Ko lai es lūdzu?" Bet tā sacīja: "Jāņa Kristītāja galvu."
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu."
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.
28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29 Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu.
33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu.
34 Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.
35 Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls.
36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst."
37 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie Viņam sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?"
38 Bet Viņš uz tiem saka: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis."
39 Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē.
40 Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit.
41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja.
42 Un tie visi ēda un paēda,
43 un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm.
44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.
45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu.
46 Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47 Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā.
48 Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49 Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt,
50 jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!"
51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53 Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas.
54 Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina
55 un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56 Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.

7.nodaļa

1 Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes.
2 Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, -
3 jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami
4 un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie zņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, -
5 tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: "Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?"
6 Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis.
7 Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8 Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus."
9 Un Viņš tiem sacīja: "Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.
10 Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti, - un: kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.
11 Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, -
12 tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu,
13 iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt."
14 Un, ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš tiem sacīja: "Klausait Mani visi un saprotiet.
15 Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku."
16 Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.[A]
17 Un, kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības.
18 Un Viņš tiem saka: "Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt?
19 Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet laukā." Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību.
20 Bet Viņš sacīja: "Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.
21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana,
22 mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.
23 Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku."
24 Un no turienes cēlies Viņš nogāja uz Tiras robežām. Un, kādā namā iegājis, Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt apslēpts.
25 Bet kāda sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie Viņa kājām.
26 Bet šī sieva bija grieķiete, dzimusi sirofeniķiete, un lūdza Jēzu, lai Viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas.
27 Un Viņš tai sacīja: "Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā."
28 Bet viņa atbildēja un Tam sacīja: "Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām."
29 Un Viņš uz to sacīja: "Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas."
30 Un, nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.
31 Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.
32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.
33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,
34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries."
35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.
36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda
37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā."

8.nodaļa

1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja:
2 "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.
3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes."
4 Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?"
5 Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas."
6 Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā.
7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā.
8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus.
9 Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.
10 Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.
11 Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami.
12 Un Viņš nopūtās Savā garā un sacīja: "Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota."
13 Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu.
14 Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā.
15 Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!"
16 Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes.
17 Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta?
18 Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?
19 Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit."
20 "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus."
21 Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?"
22 Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu.
23 Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: "Vai tu ko redzi?"
24 Un, acis pacēlis, tas sacīja: "Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam."
25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri.
26 Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: "Neej ciemā."
27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?"
28 Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.
29 Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus."
30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.
31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.
32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta."
34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.
35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?
37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā."

9.nodaļa

1 Un Viņš uz tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam."
2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā.
3 Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt,
4 un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu.
5 Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: "Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam."
6 Jo Viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies.
7 Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: "Šis ir Mans mīļais Dēls, klausait Viņu!"
8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja kā vien Jēzu.
9 Un, nokāpjot no kalna, Viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem.
10 Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties.
11 Un tie Viņam jautāja: "Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk papriekšu?"
12 Bet Viņš uz tiem sacīja: "Gan Ēlija, papriekšu nākdams, visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka Tam būs daudz ciest un tapt nicinātam?
13 Bet Es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts."
14 Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās.
15 Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.
16 Un Viņš tiem vaicāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?"
17 Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18 Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja."
19 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis."
20 Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās.
21 Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības.
22 Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums."
23 Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic."
24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!"
25 Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā."
26 Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris."
27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.
28 Un, kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi Tam savrup jautāja: "Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?"
29 Un Viņš tiem sacīja: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu."
30 Un tie, no turienes izgājuši, pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kāds zinātu,
31 jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: "Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām."
32 Be tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt.
33 Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: "Par ko jūs runājāt ceļā?"
34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais.
35 Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps."
36 Un Viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:
37 "Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis."
38 Jānis Viņam sacīja: "Mācītāj, mēs kādu redzējām Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums."
39 Bet Jēzus sacīja: "Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.
40 Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.
41 Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi Es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un, ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43 Vai, ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī.
44 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.[A]
45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē.
46 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.[A]
47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.
48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
49 Jo ikviens ugunī taps sālīts.
50 Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā."

10.nodaļa

1 Un, no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jordānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš, kā parasts, tos atkal mācīja.
2 Un pienāca farizeji un,Viņu kārdinādami, jautāja Viņam: "Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?"
3 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Ko Mozus jums ir pavēlējis?"
4 Bet tie sacīja: "Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties."
5 Un Jēzus tiem sacīja: "Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.
7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti,
8 un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir."
10 Un mājās Viņa mācekļi jautāja Viņam par to pašu lietu.
11 Un Viņš tiem saka: "Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējas, tā pārkāpj laulību."
13 Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja.
14 Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15 Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā."
16 Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17 Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"
18 Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.
19 Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti."
20 Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības."
21 Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man."
22 Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.
23 Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!"
24 Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!
25 Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā."
26 Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?"
27 Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."
28 Pēteris sāka uz Viņu runāt: "Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ."
29 Jēzus teica: "Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,
30 kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.
31 Bet daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie."
32 Bet tie bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja. Un Viņš ņēma pie Sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas Viņam notikšot:
33 "Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu notiesās uz nāvi un Viņu nodos pagāniem.
34 Un tie Viņu apmēdīs un apspļaudīs un To šautīs un nonāvēs; un Viņš pēc trim dienām celsies augšām."
35 Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim."
36 Un Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?"
37 Bet tie Viņam sacīja: "Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku."
38 Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?"
39 Bet tie uz Viņu sacīja: "Varam." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.
40 Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts."
41 Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42 Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.
43 Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis.
44 Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.
45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem."
46 Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā.
47 Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: "Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!"
48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: "Dāvida dēls, apžēlojies par mani!"
49 Un Jēzus apstājies sacīja: "Ataiciniet viņu." Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: "Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina."
50 Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51 Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Bet aklais Viņam sacīja: "Rabuni, ka es varētu redzēt."
52 Un Jēzus tam sacīja: "Ej, tava ticība tev palīdzējusi." Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja.

11.nodaļa

1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei, nākdami uz Betfagu un Betāniju pie Eļļas kalna, tad Viņš sūta divus no Saviem mācekļiem
2 un tiem saka: "Noeita ciemā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsit piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet.
3 Un, ja kas jums sacīs: ko jūs te darāt? - tad atsakait: Tam Kungam tā vajag. Un tūdaļ tas to atsūtīs šurp."
4 Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā uz ielas pie durvīm piesietu un to atraisīja.
5 Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem sacīja: "Ko jūs darāt, ka atraisāt kumeļu?"
6 Bet viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie viņiem atļāva.
7 Un viņi kumeļu atved pie Jēzus, uzliek tam savas drēbes, un Viņš sēdās tam virsū.
8 Un daudzi izklāja savas drēbes uz ceļa; un citi kaisīja zarus, ko tie bija nocirtuši laukos.
9 Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, sauca: "Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!
10 Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!"
11 Un Jēzus iegāja Jeruzālemē Templī. Un, kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis un jau vakars bija, Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju.
12 Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst.
13 Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks.
14 Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: "Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis." Un Viņa mācekļi klausījās.
15 Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
16 un neļāva nevienu lietu nest caur Templi.
17 Un Viņš mācīja un tiem sacīja: "Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. - Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri."
18 Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja Viņu nogalināt; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka Viņa mācība bija aizrāvusi visus ļaudis.
19 Un, vakaram metoties, viņi izgāja no pilsētas ārā.
20 Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.
21 Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: "Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis."
22 Un Jēzus atbildēja un tiem saka: "Ticiet uz Dievu.
23 Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.
24 Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.
25 Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus,
26 bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.[A]
27 Un tie nāk atkal uz Jeruzālemi, un, Viņam Templī staigājot, nāk pie Viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecaji
28 un Tam saka: "Kādā pilnvarā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo pilnvaru devis to darīt?"
29 Bet Jēzus tiem sacīja: "Es jums kaut ko vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums sacīšu, kādā pilnvarā Es to daru.
30 Vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet Man."
31 Un tie sprieda savā starpā un sacīja: "Ja mēs sakām: no debesīm, - tad Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?
32 Bet vai lai sakām: no cilvēkiem?" Viņi bijās no ļaudīm. Jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis.
33 Un tie atbildēdami Jēzum saka: "Mēs nezinām." Un Jēzus tiem saka: "Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā pilnvarā Es to daru."

12.nodaļa

1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.
2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.
3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.
5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.
6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.
7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.
8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.
9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.
10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:
11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs."
12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.
13 Un tie sūta pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, lai Viņu ķertu Viņa runā.
14 Un tie nāca un Viņam saka: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?"
15 Bet, viņu viltību pazīdams, Viņš tiem sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man denāriju, lai Es to redzu."
16 Un tie atnesa. Tad Viņš tiem saka: "Kā attēls šis ir un uzraksts?" Bet tie Viņam sacīja: "Ķeizara."
17 Un Jēzus tiem sacīja: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Un tie izbrīnījās par Viņu.
18 Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami:
19 "Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums.
20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma.
21 Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais.
22 Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva.
23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu."
24 Jēzus tiem sacīja: "Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
25 Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.
26 Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.
27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties."
28 Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?"
29 Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
30 Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.
31 Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav."
32 Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien,
33 un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri."
34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.
35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Templī: "Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
37 Dāvids pats Viņu sauc par Kungu; kā tad Tas ir viņa dēls?" Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.
38 Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem
39 un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās,
40 kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu."
41 Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.
42 Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.
43 Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.
44 Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."

13.nodaļa

1 Un, Viņam no Tempļa izejot, kāds no Viņa mācekļiem uz To saka: "Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas."
2 Un Jēzus tam sacīja: "Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts."
3 Un, kad Viņš sēdēja Eļļas kalnā Templim pretī, tad Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs Viņu jautāja atsevišķi:
4 "Saki mums, kad tas būs un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?"
5 Bet Jēzus iesāka tiem sacīt: "Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.
6 Jo daudzi nāks Manā Vārdā, sacīdami: Es tas esmu; un daudzus pievils.
7 Bet, kad jūs dzirdēsit par kariem un kara daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek; bet gals vēl nav klāt.
8 Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums.
9 Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās, un jūs tapsit šausti sinagogās un Manis dēļ vesti valdnieku un ķēniņu priekšā, tiem par liecību.
10 Un evaņģēlijam papriekš jātop sludinātam visām tautām.
11 Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājieties iepriekš; kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars.
12 Bet tad brālis brāli nodos uz nāvi un tēvs bērnu, un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs.
13 Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ; bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.
14 Bet, kad jūs redzēsit postīšanas negantību stāvam, kur neklājas, - kas to lasa, tas lai to labi apdomā, - tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdejas zemē.
15 Un, kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj, nedz ieiet savā namā kaut ko iznest.
16 Un, kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes.
17 Bet vai grūtajām un zīdītājām tanīs dienās!
18 Bet lūdziet, lai tas nenotiek ziemas laikā.
19 Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim, un kādu arī vairs nebūs.
20 Un, ja Tas Kungs šīs dienas nesaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet izredzēto dēļ, ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir saīsinājis.
21 Un, ja kas tad jums sacīs: redzi, še ir Kristus, - vai: redzi, tur Viņš ir, - tad neticiet.
22 Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos.
23 Bet jūs pielūkojiet; Es jums visu to iepriekš esmu sacījis.
24 Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies un mēness nedos savu spīdumu,
25 un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies.
26 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu spēku un godību.
27 Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sapulcinās Savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.
28 Bet mācaities līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ un lapas plaukst, tad jūs nomanāt, ka vasara ir tuvu!
29 Tā arīdzan, kad jūs visu šo redzēsit notiekam, tad zinait, ka tas ir tuvu priekš durvīm.
30 Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss tas nebūs noticis.
31 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.
32 Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.
33 Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.
34 Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.
35 Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri,
36 ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam.
37 Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem. Esiet nomodā!"

14.nodaļa

1 Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu varētu saņemt un nokaut,
2 jo tie sacīja: "Tik ne svētkos, lai neceļas starp ļaudīm dumpis."
3 Un, kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, un sēdēja pie galda, tad kāda sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu sasitusi, tā to lēja uz Viņa galvu.
4 Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: "Kā labad šī eļļas izšķērdēšana?
5 Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un izdalīt nabagiem." Un tie izteica viņai pārmetumus.
6 Bet Jēzus sacīja: "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi.
7 Jo nabagi ir arvienu pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums.
8 Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.
9 Patiesi Es jums saku: kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu."
10 Un Jūda Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie augstajiem priesteriem, lai tiem Viņu nodotu.
11 Un tie, to dzirdējuši, priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu nodotu izdevīgā brīdī.
12 Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad kāva Pashā jēru, Viņa mācekļi Viņam saka: "Kur Tu gribi, lai mēs noejam un visu sagatavojam, ka Tu vari ēst Pashā jēru?"
13 Un Viņš sūtīja divi no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: "Noejiet pilsētā. Tur jūs sastapsit cilvēku, kas nes ūdens krūzi. Sekojiet viņam.
14 Un, kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir Man tā vieta, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru? -
15 Un viņš jums rādīs lielu, segām izklātu, sagatavotu istabu. Sataisiet tur mums visu."
16 Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā, un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēra mielastu.
17 Un, kad vakars metās, Viņš nāca ar tiem divpadsmit.
18 Un, tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos."
19 Un tie sāka skumt, un cits pēc cita Viņam sacīja: "Taču ne es?"
20 Bet Viņš tiem sacīja: "Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.
21 Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Šim cilvēkam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis."
22 Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: "Ņemiet, tā ir Mana miesa."
23 Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā.
24 Un Viņš tiem sacīja: "Šīs ir Manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas.
25 Patiesi Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā."
26 Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu,
27 un Jēzus tiem saka: "Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas.
28 Bet, kad Es celšos augšām, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju."
29 Bet Pēteris Viņam sacīja: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne."
30 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi."
31 Bet tas runāja vēl daudz vairāk: "Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu." Un tāpat arī visi sacīja.
32 Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: "Palieciet šeit, kamēr Es Dievu lūgšu."
33 Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt,
34 un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā."
35 Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.
36 Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi."
37 Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka Pēterim: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā?
38 Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja."
39 Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus.
40 Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41 Un Viņš nāk trešo reizi un tiem saka: "Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.
42 Celieties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir klāt."
43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.
44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."
45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.
46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.
47 Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
48 Un Jēzus griezās pie tiem un sacīja: "It kā pret kādu laupītāju jūs ar zobeniem un nūjām esat izgājuši Mani gūstīt.
49 Ik dienas Es pie jums esmu sēdējis Templī mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti."
50 Tad visi Viņu atstāja un bēga.
51 Un kāds jauneklis Viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja.
52 Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
53 Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji.
54 Un Pēteris no tālienes Viņam sekoja augstā priestera pils pagalmā un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.
55 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada.
56 Jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.
57 Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu, sacīdami:
58 "Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts."
59 Bet arī šī viņu liecība nebija vienāda.
60 Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?"
61 Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?"
62 Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem."
63 Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku?
64 Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?" Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.
65 Un citi sāka Viņu apspļaudīt un apsedza Viņa vaigu, un Viņu sita dūrēm, un Viņam sacīja: "Pravieto." Un sulaiņi Viņam sita vaigā.
66 Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm
67 un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: "Tu arī biji ar Jēzu Nacarieti."
68 Bet viņš liedzās, sacīdams: "Es Viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā." Un tas izgāja priekšnamā.
69 Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja: "Šis vīrs ir viens no tiem."
70 Bet viņš atkal liedzās. Un pēc maza brīža tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja: "Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis."
71 Un viņš sāka lādēties un dievoties: "Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat."
72 Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: "Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.

15.nodaļa

1 Un tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa taisīja spriedumu un, sasējuši Jēzu, lika To aizvest un nodeva Viņu Pilātam.
2 Un Pilāts Viņam jautāja: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam saka: "Tu to saki."
3 Un augstie priesteri Viņu smagi apsūdzēja.
4 Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja: "Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie Tevi apsūdz!"
5 Bet Jēzus neatbildēja vairāk nekā, tā ka Pilāts brīnījās.
6 Bet uz svētkiem tas viņiem mēdza atlaist vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
7 Bet tur bija kāds, vārdā Baraba, sagūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī bija izdarījuši slepkavību.
8 Un ļaudis, augšā sanākuši, sāka prasīt, lai tiem tā darītu, kā parasts.
9 Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: "Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu?"
10 Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To bija nodevuši aiz skaudības.
11 Bet augstie priesteri sakūdīja ļaudis, lai labāk tiem atlaistu Barabu.
12 Bet Pilāts atkal griezās pie tiem un sacīja: "Ko tad lai daru ar To, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?"
13 Bet tie atkal brēca: "Sit Viņu krustā!"
14 Bet Pilāts tiem sacīja: "Ko tad Viņš ļaunu darījis?" Bet tie vēl vairāk brēca: "Sit Viņu krustā!"
15 Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.
16 Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku.
17 Un tie Viņam apvelk purpura apmetni un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā
18 un sāka Viņu sveicināt: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!"
19 Un sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.
20 Un, kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka purpura apmetni un Viņam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu aizveda, lai sistu krustā.
21 Un tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.
22 Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta.
23 Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš to nepieņēma.
24 Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.
25 Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā.
26 Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU ĶĒNIŅŠ.
27 Un līdz ar Viņu sita krustā divi slepkavas, vienu Viņam pa labo, otru pa kreiso roku.
28 Un raksti ir piepildīti, kas saka: "Viņš tika ļaundariem pielīdzināts."[A]
29 Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: "Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās,
30 palīdzies pats Sev un kāp no krusta zemē."
31 Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja: "Citus Viņš ir pestījis un Sevi pašu Viņš nevar pestīt.
32 Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu zaimoja.
33 Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
34 Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: "Eloī, Eloī, lamā zabahtani?" Tas ir tulkots: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?"
35 Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: "Redzi, Viņš sauc Ēliju."
36 Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: "Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems."
37 Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira.
38 Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei.
39 Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls."
40 Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome.
41 Tās, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.
42 Kad jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir, sabata priekšvakars,
43 Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas.
44 Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris, un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš miris?
45 Un, to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas.
46 Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm.
47 Bet Marija Magdalēna un Marija, Jozēta māte, skatījās, kur Viņš tapa nolikts.

16.nodaļa

1 Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.
2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu
3 un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?"
4 Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels.
5 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.
6 Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika;
7 bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."
8 Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.
9 Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis.
10 Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja.
11 Un tie, dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un tā Viņu redzējusi, neticēja.
12 Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus, tiem uz lauku ejot, parādījās citā veidā.
13 Un tie arīdzan nogājuši to pārējiem pasludināja, tomēr arī tiem viņi neticēja.
14 Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši.
15 Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.
16 Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.
17 Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās,
18 tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli."
19 Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.
20 Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.[A] 

Saites.
Marks (I gs.).
Jaunā derība.