Aliens

Muhameds Ali (1803.-1849.g.)

Ēģiptes valdnieku hedīvu dinastijas aizsācējs XIX gs.

Radniecība. Dēli – Ibrahims, Ismaīls (3.dēls).

Dzīvesgājums. Dzimis 1769.gadā turku okupētajā Maķedonijā. Pēc tautības visdrīzāk albānis.
Savu karjeru sācis nabadzīgs. Vēlāk kļuvis par kafijas tirgoni.
1801.gadā Napoleona I franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Sultāns Selims III 1803.gadā nosūtīja uz Ēģipti savu armiju, lielā vairumā sastāvošu no afgāņiem, lai atjaunotu savu kontroli pār to. Pēc armijas komandiera nogalināšanas varu pārņēma kāds Muhameds Ali, kas, pilsētas ulemas atbalstīts, sagrāba varu Kairā tai pašā 1803.gadā, nobīdīdams pie malas citus varas pretendentus.
1805.gadā sultānam neatlika nekas cits kā piešķirt Muhamedam Ali Ēģiptes valdnieka (pašā) titulu. Nostiprinājis savu varu Ēģiptē viņš valdīja kā pilnīgi neatkarīgs valdnieks, un sāka islāma pasaulē līdz šim nebijušas saimnieciskās reformas, kas visai veiksmīgi vedās. Tā Muhameds Ali kļuva par tolaik varenāko islāma valdnieku.
1809.gadā Muhameds Alī paziņoja, ka tie ulemas locekļi, kas līdzējuši viņam nākt pie varas, turpmāk būs atbrīvoti no nodokļiem.
1812.gadā Muhameds Alī veica tīrīšanu mameluku karotāju rindās, jo vēlējās radīt modernu armiju. Tas izpaudās kā 480 mameluku vadoņu nogalināšana dzīru laikā Kairā, uz kurām pats bija uzlūdzis. Nākamās nedēļas laikā tika nogalēti vēl ap 1000 mameluku karotāju. Savas armijas komandēšanu uzdeva dēlam Ibrahimam.

Ārpolitika. Savus dēlus Muhameds Ali iecēla par savu armiju vadītājiem, un tie devās tālos karagājienos ārpus Ēģiptes, pievienojot jaunas iekarotās teritorijas. Pa daļai Ali armijas darbojās osmaņu sultāna interesēs, taču aizvien vairāk Ali realizēja savu neatkarīgu militāru iekarošanas politiku.

Kari pret vahabītiem. 1813.gadā ēģiptiešu armija Muhameda Alī dēla Ibrahima vadībā atkaroja Abdallaha ibn Saūda vahabītiem Meku un Medīnu, nogalināja daudzus gazi - vahabītisma aizstāvjus. Uzvarētāji nosūtīja uz Konstantinopoli kā uzvaras zīmi Mekas atslēgu. Tika atjaunota sultāna vārda pieminēšana piektdienas lūgšanās Mekas mošejās.
1818.gadā Muhameda Ali dēls Ibrahims pašā turpināja karadarbību pret vahabītiem Nedžā un aplenca to centru – Diraiju. Diraija tika ieņemta, vahabītu līderis Abdallahs ibn Saūds sagūstīts un ar konvoju nosūtīts uz Konstantinopoli. Vahabītu priekšgalā tad stājās Abdalazīzs un vahabīti tomēr spēja izdzīvot un pat atgriezt savā kontrolē Nedžu.

Kari Sudānā un pret etiopiem. 1820.gadā no Kairas uz melno Āfriku devās Muhameda Ali trešā dēla Ismaīla militārā ekspedīcija ar mērķi anektēt Sudānu un Nūbiju – nozīmīgas teritorijas melno vergu tirdzniecībai.
Ēģipte 1821.gadā pakļāva Sudānu (iebruka tajā sākot jau ar 1814.gadu), kad ēģiptieši mēģināja noteikt arī jaunu robežu ar Etiopiju. Tomēr šai ziņā aktivizējās tikai hedīvs Ismaīls 1872.gadā. Viņš pierunāja Masavas gubernatoru Muncingeru (ēģiptiešu dienestā esošs šveicietis) uzņemties ziemeļu Etiopijas iekarošanu. Turku Sarkanās jūras ostas Masava un Suakima tika atdotas ēģiptiešu lietošanā 1865.gadā. Muncingers virzījās no Masavas iekšzemē, un ar Volda Mikaela (Ras Wolde Michael) palīdzību okupēja Kerenu (Keren) un Bogosu (Bogos) zemi 1814.gadā, tā savienoja Masavu ar ēģiptiešu Sudānas īpašumiem.

Ēģiptieši pret grieķiem. 1825.gadā Muhameds Ali izsūtīja savu armiju ar Ibrahimu pašā priekšgalā, lai tā palīdzētu turkiem cīņā pret sadumpojušiem grieķiem, kas bija sākuši savu Neatkarības karu. Pēc sīvas cīņas ēģiptieši sagūstīja grieķu patriarhu un pakāra to viņa pils vārtos Lieldienu svētdienā. 1826.gadā pēc ilgstoša aplenkuma ēģiptiešu karaspēks ieņēma svarīgāko grieķu cietoksni - Misolungu. Tā Muhameds Ali līdzēja turkiem apspiest grieķu sacelšanos.
1826.gadā Ibrahims līdzēja sultānam Mahmudam II pabeigt militāro reformu Konstantinopolē. Ar ulemas atbalstu janičāri tika izformēti, bet labākos no tiem pieņēma „jauno kareivju” (eskendži) rindās.
Pēc Misolungas ieņemšanas varētu domāt, ka grieķu pretestība bija apspiesta, taču briti, krievu un franču atbalstīti 1827.gadā sakāva osmaņu-ēģiptiešu floti Navarras līcī. Tādējādi Ibrahima-pašā aizsargredutes nonāca briesmās un laikam bija jālaižas prom.

Ēģiptes-Konstantinopoles krīze. 1832.gadā Muhameds Ali pieprasīja no Konstantinopoles tiesības pārvaldīt (pašalik) Sīrijas provinci. Kad sultāns Mahmuds II viņam atteica, ēģiptiešu diktators sūtīja savu armiju dēla Ibrahima vadībā karagājienā pret osmaņiem.
Kad 1832.gadā viņa dēls Ibrahims devās karagājienā uz Konstantinopoli. Osmaņu jauni saformētā armija eskendži nespēja izrādīt pienācīgu pretestību un tā paša gada oktobrī Ibrahims ieņēma Konju.
No tālākā karagājiena Konstantinopoles virzienā Muhameds Ali savu armiju atsauca 1833.gadā. Lieta tā, ka pēc Turcijas lūguma tai militāru palīdzību sniedza Krievijas impērija, tā izdarot spiedienu uz Ēģipti. 1833.gada 2.februārī no Sevastopoles izgāja eskadra kontradmirāļa M.Lazareva vadībā, kura 8.februārī izmeta enkurus Bosfora šaurumā. 24.martā ieradās arī kontradmirāļa M.Kumani eskadra, no kuras tika izsēdināts desants Unkjariskelesā. 11.aprīlī vēl ieradās eskadra kontradmirāļa I.Stoževska vadībā ar desantu, bet 23.aprīlī ieradās ārkārtas sūtnis un ekspedīcijas spēku virspavēlnieks ģenerāladjutants A.Orlovs. Rezultātā Bosforā tika sakoncentrēti 10 līnijkuģi 5 fregates, 2 korvetes u.c. kuģi, apmēram 11 000 desanta karavīru.
Tādejādi Muhameds Ali bija spiests atteikties no karagājiena uz Konstantinopoli un 1833.gada 9.maijā noslēdza ar Turciju kompromisa vienošanos Kutahijā.
1839.gada jūlijā galvenie osmaņu jūras spēki devās uz Aleksandriju un pārgāja Muhameda Ali pusē, kurš plānoja pārņemt varu visā impērijā.
1840.gadā Lielbritānija, Francija un citas Eiropas valstis veica spiedienu uz Ēģiptes diktatoru, lai tiktu saglabāta vājā Osmaņu impērija. Tādēļ Muhameds Ali spiests atteikties no tiesībām uz Palestīnu, Sīriju un Albāniju, kuras bija nonākušas viņa kontrolē dēlu karagājienu rezultātā. Visas trīs provinces tika atgrieztas Osmaņu impērijai. Neizdevās arī Ali plāns pārņemt varu Osmaņu impērijā.
Pēc tam sakās Ali noriets.
Kaut kad esot divas reizes sakāvis britus.

Reformas. Visai dīvaini, ka neizglītotais Ali (lasīt iemācījās tikai 40 gadu vecumā) bija tāds moderno reforrnu piekritējs. Tomēr laikā 1805.-1840.gadam Ali patiesi pārveidoja Ēģipti.
Viņš organizēja jaunu armiju un apbruņoja to ar jaunākajiem ieročiem. Radīja kokvilnas apstrādes industriju. Tas piesaistīja Ēģiptei Rietumu naudu, kuru savukārt tērēja jaunu ražošanas līdzekļu iegādei cukura un stikla ražošanas fabrikām.
1815.gadā Ēģiptē ieradās nākamais slavenais itāļu senlietu vācējs Džovanni Belkoni. Šeit viņš cerēja gūt panākumus, ieviešot mehāniskos ūdensratus, kurus pats bija konstruējis un, kuriem vajadzēja būt četras reizes efektīvākiem par parasto ūdenspiegādes ierīci. Itālim izdevās dabūt atļauju uzstādīt savus ūdensratus Muhameda Ali pilī. Lai arī Muhameds Ali bija liels progresa cienītājs, viņš tomēr noraidīja Belkoni izgudrotos ūdensratus.
Ali sāka piespiedu kārtā iedzīvotājus nodarbināt sabiedriskajos darbos. Cēla jaunas skolas un koledžas, kas strādāja pēc eiropiešu šnites. Kaira un Aleksandrija kļuva pievilcīgas eiropiešiem.
Metodes tomēr Ali bija savdabīgas. Lai īstenotu savas revolucionārās reformas, viņš konfiscēja savā īpašumā visas Ēģiptes bagātības, tai skaitā arī mameluku īpašumus un ziedojumus, ko vāca reliģiskās organizācijas. Tā Ali kļuva vienpersonisks Ēģiptes valdnieks un īpašnieks. 

Muhameds Ali un Gīzas piremīdas. Itāļu vēstures pētnieks un avantūrists Belconi izjuta lielu vilšanos, iekļūstot Hefrēna piramīdā un ieraugot uz apbedījuma kameras melnu uzrakstu: „To atvēra akmeņkalis Muhameds Ahmeds. Atvēršanā piedalījās meistars Osmans. Arī valdnieks Ali Muhameds te uzkavējās no sākuma līdz beigām.”

Nomira ārstēšanās laikā Neapolē 1849.gadā.

Tikām pati Ali persona joprojām ir musulmaņu pasaules mīkla. No viņa ņēmuši paraugu daudzi musulmaņu laicīgie līderi, piemēram, Ataturks un Nasers. Par saviem panākumiem Ali samaksāja ar islāmiskajām vērtībām.

Saites.
Ēģiptes hedīvi (1803.-1914.g.).