Aliens

Licenes kauja (1632.g.)

Kauja pie Licenes Trīsdsmitgadu kara laika, kad ziedri diezgan vienlīdzīgā cīņā sakāva imperiāļus, pie tam kaujā bojā gāja Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs.

Politiskais un militārais stāvoklis pirms kaujas. XVII gs. Trīsdesmitgadu kara laikā iestājās periods, kad zviedru armija, sakāvusi Hābsburgu karaspēku, ieguva lielu ietekmi Eiropā. Tās sabiedrotos, pirmām kārtā jau Franciju, tāds lietu stāvoklis neapmierināja. Pāvests Ferdinands II savāca lielu armiju, lai cīnītos ar zviedriem.
Par virspavēlnieku tika nozīmēts Alberts Valenšteins, kas turpināja konsolidēt spēkus un devās pie Saksijas kūrfirsta, lai ar labu vai ļaunu piespiestu to sabiedroties ar impērijas armiju un lauztu līgumu ar Zviedrijas karali Gustavu Ādolfu.

Spēki pirms kaujas. Abas armijas skaitā bija visai līdzīgas - ap 18 000 vīru. Zviedriem bija 60 lielgabalu, bet impēristiem - tikai 21.

Kaujas gaita. Tolaik karadarbību parasti uzsāka no rīta, tādēļ Valenšteins iepriekšējā vakarā savu karaspēku sadalījas trijās daļās, nosūtīja tās atpūsties mitekļos, bet pats ar vienību izvietojās pie Merzeburgas. Tiesa, atstāja arī nelielu sardzes vienību, kam bija jāizšauj ar lielgabalu, ja tuvotos zviedri.
Gustavs Ādolfs bija pieredzējis karavadonis, un, uzzinājis par impērijas armijas sadalīšanu, nosprieda, ka jāsāk uzbrukums, negaidot rīta gaismu. Zviedri devās Valensteina armijas virzienā. Sardzes vienība trīsreiz izšāva no lielgabala, brīdinot par zviedru tuvošanos un Valenšteins pacēla karaspēku kaujas gatavībā.
Abas armijas satikās pie Lutcenas pilsētas. Zviedru armija izkārtojās divās līnijās. Labajā spārnā atradās kavalērija ar pašu karali Gustavu priekšgalā, un musketieri, centrā un kreisajā spārnā - kājnieki. Arī imperiāļu karaspēks izkārtojās divās līnijās - tā abos spārnos bija kavalērija, bet centrā bija izdalīts laukums arjergardam, jo Valenšteins gaidīja vienību, kas varēja ierasties pēc kaujas sākuma. Abu armiju artilērija bija izvietota gar fronti.
Kauja sākās 1632.gada 16.novembrī. Kaujas sākumā zviedri pielietoja savu iecienīto taktisko paņēmienu - artilērijas apšaudi, pēc kā zviedru armija devās uzbrukumā. Karaspēks zviedru armijas flangos atspieda pretinieku pie Lutcenas, taču Valenšteins pavēlēja pilsētu aizdedzināt. Zviedri apstājās un tai brīdī tos apšaudīja imperiāļu smagā artilērija. Kaujas laukā bija bieza migla - kad tā izklīda, pretinieki ieraudzīja cik ļoti tuvu viens otram atrodas. Imperiāļu baterija tūdaļ atklāja uguni pa zviedriem, taču karalis pavēlēja turpināt uzbrukumu. Kauja turpinājās ar mainīgām sekmēm, taču, kad karaļa Gustava armijas labais spārns piespieda bēgt imperiāļu vieglās kavalērijas vienību, bet zviedru armija izsita no patvēruma musketierus un sagrāba bateriju, kas tūdaļ sāka šaut pa savējiem, kaujā iestājās lūzuma  moments. Taču šis iespaids bija maldinošs.
Valenšteins, redzot savas armijas atkāpšanos, nosūtīja palīgā kirasierus un kājniekus, kas atradās otrajā līnijā. Zviedri atkal sāka atkāpties un pats karalis Gustavs metās palīgā savam karaspēkam - ar savu vienību pārlēca aizsarggrāvjiem un metās uz imperiāļu kareivjiem. Tomēr viņš pārlieku atrāvās no ierindas un sākumā tika ievainots rokā, bet pēc tam nogalināts. Pēc sava virspavēlnieka nāves zviedru karaspēks sāka atkāpties, bet tad labā spārna komandieris Bernhards ņēma armijas komandēšanu savās rokās, iedvesmoja zviedrus un virzīja tos pretim ienaidniekam. Imperiāļi nekārtībā atkāpās, un, likās, ka ar tiem ir cauri, taču piepeši kauja iedagās ar jaunu spēku, jo imperiāļiem ieradās svaigi papildspēki - ap 4000 vīru. Zviedri atkal atkāpās, taču Bernhards pret pienācējiem meta kaujā savu kirasieru vienību, un kauja iedegās ar jaunu sparu.
Kauja turpinājās līdz vakaram, kad abi karavadoņi, uzskatot sevi par uzvarētājiem, atvilka vienības no kaujas lauka.

Kaujas rezultāti. Imperiāļi kaujā zaudēja 8000 vīru, zviedri - 3000 vīru.

Saites.
Trīsdesmitgadu karš (1618.-1648.g.).
Kauju saraksts.