Aliens

Konstancijs II (337.–361.g.)

Flāvijs Jūlijs Konstancijs II (Flavius Iulius Constantius).
Romas imperators no 337.–361.gadam.

Radniecība. Tēvs – Konstantīns I Lielais.
Brāļi – Konstantīns II un Konstants, ar kuriem cīnījās par varu.
Nebija bērnu.

Dzīvesgājums. Pēc tēva Konstantīna I nāves sāka valdīt Austrumromā. 
Konstancijs II izrēķinājās ar brāļiem Konstantīnu II un Konstantu, un 353.gadā kļuva par vienīgo imperatoru.

Konstancijs II un reliģija. Savas valdīšanas laikā valsts atbalstīja ariānismu, jo reliģija bija kļuvusi par politiskās cīņas ieroci - viņa brālis Konstants (337.-350.), kas valdīja Rietumromā, atbalstīja "nīkejiešus."
Pirmais, ko imperatos izdarīja reliģijas laukā - 341.gadā izdeva likumu, kas aizliedza pagānu reliģijām upurēšanu. Tomēr Romā šo aizliegumu nepildīja.
342.gada ediktā pavēlēja saglabāt pagānu svētnīcas aiz Romas robežām. Viņa valdīšanas laikā likumi pret pagānu reliģijām nedarbojās.
353.gadā izdeva ediktu, kas pavēlēja aizvērt pagānu svētnīcas. Ar nāvessoda draudiem Konstancijs II aizliedza apmeklēt pagānu klulta vietas. Viņš, tāpat kā viņa tēvs Konstantīns I Lielais, uzskatīja, ka piespiest cilvēkus tādai vai citai religijai nevajag, tomēr pagānisko uzskatu cilvēkiem jālūdzas mājās.
357.gadā pēc Konstancija II pavēles no Senāta iznesa Venēras statuju, tomēr romiešu patrīcieši palika pie saviem reliģiskajiem uzskatiem. Domājams, tieši tādēļ Konstancijs II paturēja Romā vestāles un priesterus, un pat izrīkojās apgādāt tos ar nepieciešamo naudu kultu uzturēšanai.
358.gadā pavēlēja priesterus un priesterienes nosūtīt uz Āfriku.
Pats Konstancijs II tika pasludināts par dievību un ieņēma arī Romas impērijas augstākā priestera Pontifex Maximus amatu.

Varas nodošana. Ap 344.gadu Konstancijs II, kuram pašam savu bērnu nebija, nolēma paūpēties par varas pārmantotāju. Tā kā viņa tiešie pēcnācēji bija Jūlija Konstancija dēli - brāļi Galls un Jūlijs, tad kā varas pretendenti tika vētīti tie abi. Pēc ilgas svārstīšanās Konstancijs II deva priekšroku vecākajam no brāļiem - Gallam. 350.gadā Galls tika izsaukts uz Romu, tam tika piešķirts cēzara tituls un kā līdzvaldītājs nosūtīts uz Antiohiju. Tomēr drīzi noskaidrojās, ka Gallam iztrūkst šim amatam piemērotas organizatoriskās dotības. Vēl vairāk - radās aizdomas par viņa neuzticību imperatoram. Gallu atkal izsauca uz Romu, bet pa ceļam viņš tika nogalināts (pēc citām ziņām tika sagūstīts ģermāņu karalis- sodīts ar nāvi par nodevību).
Pēc Galla nāves par cēzaru Konstancijs II 355.gadā uzaicināja Jūliju, apprecināja to ar savu māsu Helēnu un ar nelielu karavīru vienību nosūtīja uz Galliju tās pārvaldei, kur norisinājās niknas cīņas pret uzbrūkošajiem frankiem un ģermāņiem. Ar uzticēto uzdevumu Jūlijs tika galā spīdoši. 5 gadu laikā no Gallijas pilnībā tika padzīti ģermāņi, tika sagūstīti vairāk kā 20 000 ģermāņu kareivji - tie tika nosūtīti atjaunot sagrautās pilsētas. Vēl vairāk - 357.gadā kaujā pie Strasburgas tika sagūstīts ģermāņu karalis Knodomīrs.

Konstancijs II reaģēja uz Jūlija sekmēm Gallijā visai nenovīdīgi. Romiešu vēsturnieks Amiāns Marcelīns pavēsta, ka galma ļaudis dažādi izsmējuši Jūlija plānus un pasākumus, kad ziņas par to veiksmi nonākušas līdz galvaspilsētai. Šai sakarā izplatījās dumji joki un epiteti, piemēram Jūlijs tika saukts par "purpura pērtiķi," tika apgalvots, ka Jūlijs "vairāk līdzinās āzim, nevis cilvēkam" - tas bija mājiens par viņa bārdu. Tā Jūlija ienaidnieki nopulgoja viņa vārdu, to visu stāstīdami Konstancijam II. Nelabvēļi piedēvēja Jūlijam bailīgumu, nedrošību un sēdošu dzīvesveidu.
Domājams, Konstancija II nepatika pret Jūliju sasniedza kulmināciju 360.gadā. Konstancijs II tad grasījās doties karagājienā pret persiešiem - tie bija iebrukuši Divupē un Armēnijā. Lai pretotos persiešiem, Jūlijam tika pavēlēts nosūtīt uz Austrumiem vairākus visuzticīgākos leģionus. Tie šādu Konstancija II pavēli uzņēma ar lielu neapmierinātību. Tādēļ Parīzē, kur tobrīd atradās Jūlijs, 360.gadā notika militārs dumpis - pret Konstanciju II sacēlušies Gallijas leģioni pasludināja Jūliju Atkritēju par imperatoru-augustu. Tas nozīmēja iekšēju karu par varu. Tomēr, būdams aizņemts ar karagājiena gatavošanu pret persiešiem, Konstancijs II tikai 361.gada otrajā pusē iespēja ar karaspēku doties uz Eiropu.
Pilnībā izprasdams, cik nopietnas sekas impērijā var iestāties no viņa pasludināšanas par imperatoru, Jūlijs nosūtija Konstancijam II vēstuli, kurā centās sevi attaisnot un piedāvāja situāciju noregulēt miera ceļā. Tomēr Konstancijs II pieprasīja Jūlijam pilnībā atiet no lietām un neļāvās nekādam kompromisam. Tad Jūlijs, jūtot karaspēka atbalstu, nolēma doties karagājienā pret esošo imperatoru. Jūlijs ar karaspēku devās pretī Konstancijam II, pakļāva savai varai Ilīriku, Panoniju un Itāliju, bet Konstancijs II 361.gada 5.oktobrī (3.novembrī?) piepeši mira un iekšējais karš impērijā izpalika. 

Karoja pret Persiju, bet mira 361.gada 5.oktobrī, kad ar karaspēku devās pretī nākošajam imperatoram Juliānam Atkritējam.

Saites.
Senās Romas ķēniņi (753.g.pmē.-479.g.mē.).