Aliens

Ķīniešu valoda

Pieder sinotibetiešu saimes ķīniešu grupas valodām. To iedala 7 galvenās dialektu grupās: ziemeļu jeb Pekinas (runā vairāk kā 70% ķīniešu, tas ir literārās valodas baihua pamatā), u, sjan, haka, gan, min, jue.

Īpaša hieroglifu rakstība no XIII gs.pmē. Izstrādāts arī latinizētās rakstības variants, kas apstiprināts 1958.gadā.

Seni simboli ZR Ķīnā. Tie tikuši uzieti 1980.gados ZR Ķīnā iegravēti uz klintīm. Pētnieki uzgājuši ap 8000 zīmju, tai skaitā saules, Mēness, dievu, medību ainu udc. Daudzas no zīmēm atgādina ķīniešu hieroglifus. Apmēram 2000 simboliem pētnieki atrada saistību ar ķīniešu hieroglifisko rakstu.
Pirms šiem atradumiem tika uzskatīts, ka ķīniešu rakstība radusies pirms 4500 gadiem. Tagad šis datējums, iespējams, varētu tikt pārskatīts un atbīdīts pagātnē par vairākiem tūkstošiem gadu.

Ķīniešu rakstība. Tā parādījās pēkšņi ap 1800. (vai 2000.) g.pmē. Šaņu dinastijas laikā, tātad vēl pirms Impērijas laikmeta. Senākie ķīniešu rakstības paraugi uz bambusa plāksnītēm uzieti pie Canšas (Hunaņas province).
Iesākumā tā bija monosilabistiska, rakstu zīmes – piktogrāfiskas (nefonētiska mnemotiska zīmju sistēma), kurām bija ne tikai praktiska, bet arī estētiska nozīme. No tās attīstījās mūsdienu ķīniešu hieroglifiskā rakstība, zināmā mērā šumeru ķīļraksta paveids. Zinātnieks S.Dž.Bols jau 1913.gada grāmatā Chinese and Sumerian uzskatāmi parādīja šumeru un ķīniešu rakstības kopību. Tāpat tika konstatētas arī valodu fonētiskās līdzības. 
Ķīniešu leģendas gan vēsta, ka rakstību cilvēkiem sniedzis Huandi – leģendārais ķēniņš no XXVI gs.pmē. Senā hronikā teikts, ka tad, kad ļaudis iemācījušies rakstīt „visi gari sitās agonijā, jo paši slēptākie dabas noslēpumi kļuvuši zināmi visiem!”
Pateicoties šai rakstības sistēmai Ķīnas ķēniņi varēja izplatīt pa visu savu daudznacionālo valsti rīkojumus, kas visiem bija saprotami. Laikā, kad vienoto valsti 221.g.pmē. radīja Ši Huandi, jau bija radīti teksti, kas nākamos 2000 gadus kalpoja par ķiniešu nacionālās domas avotu.

Orākulu (zīlējamie) kauliņi. Henaņas provinces ziemeļos (liekas pie Sjaotuņas ciema netālu no Aņjanas) 1922.gadā apakšzemes būvēs uzieta vesela bibliotēka no šādiem iegravētiem kauliņiem – vaseli 100 000. To bija daudz vairāk, taču vietējie iedzīvotāji tos berzuši smalkā pulverī un lietojuši kā zāles (liekas te runa iet par bruņurupuča bruņām, ko vietējie saukuši par „pūķu kauliem”).
Gravīru rakstos izmantotas ap 3000 zīmes, kas ir neparasti daudz. Izulkota esot apmēram 1/3 daļa rakstu. 
No tiem tapuši zināmi 23 Šaņu dinastijas ķēniņu vārdi, ko līdz tam vēsturnieki uzskatīja par mitoloģiskiem. 
Kauliņi tika izmantoti lai sazinātos ar senču gariem. Materiāls bija pārsvarā bruņurupuču bruņas, bet bija arī citi kauli. Tas varbūt tādēļ, ka bruņurupucis bija nemirstības simbols. Kaulus sakarsēja un tad ar asiem instrumentiem sadalīja gabalos. Raugoties lūzuma vietu zīmējumos, pravieši zīlēja nākotni, rodot atbildes uz jautājumiem par dzimšanu, nāvi, veselību, varas un valsts jautājumiem. No šīm dīvainajām atzīmēm arī radusies ķīniešu Pārmaiņu grāmata.

Uzraksti uz Aņjanas bronzas traukiem. 

Ķīnas valsts pārvaldei bija nepieciešami izglītoti ierēdņi un tādēļ ķīniešu skolās mācījās turīgo bērni. Tamdēļ sarakstīja daudz grāmatas par visām iespējamajām nozarēm. Tās rūpīgi glabāja bibliotēkās un pārrakstīja. VII gs. imperatora bibliotēkā bija apmēram 90 000 sējumu.

Senie ķīniešu rakstāmmateriāli. Senie ķīnieši rakstīja uz kaula, zīda un bambusa dēlīšiem. Zīds bija dārgs, tādēļ uz tā rakstīja tikai sevišķi svarīgus tekstus. Bambusa dēlīšu paciņas tika izmantotas kā grāmatas. .
I gs. ķīnieši izgudroja papīru, ko gatavoja no mizām, lupatām un bambusa. Tas bija lēts un daudz ērtāks lietošanā par bambusa dēlīšiem. Tā izgudrošana veicināja izglītības izplatīšanos. 

Pirmie publiskie drukas darbi. Ķīnieši pirmie iemanījās iespiest grāmatas. Sākumā meistari izgrieza tekstu uz gludiem koka dēlīšiem, hieroglifus pārklāja ar tušu un dēlīšus lika uz papīra. Šādi rīkojoties, katru jaunu tekstu vajadzēja atkal iegriezt dēlītī. No biežas apziešanas ar krāsu dēlītis sabrieda un ātri izkalta. 
Pirmais drukātais publiskais vēstījums bija Ķīnā VI gs. Uz zīda tika iespiesti likumi un nodokļu jaunumi.
VIII gs. Ķīnas galvaspilsētā sāka iznākt avīze „Galvaspilsētas vēstnesis.” Šo avīzi iespieda uz dēlīšiem un tajā bija publicēti ķeizara rīkojumi, kā arī ziņojumi par svarīgākajiem notikumiem.
Regulāri iespiestas grāmatas Ķīnā parādījās 868.gadā, tika drukātas vārdnīcas, zinātniskās grāmatas, zvaigžņotās debesu kartes. 
XI gs. izgudroja saliekamu tekstu, kas sastāvēja no atsevišķiem hieroglifiem.

Vārdnīcas. Pirmo eiropiešu-ķīniešu vārdnīcu sastādīja holandiešu orientālists Gustavs Šlēgels. Viņš XIX gs.60.gados ieradās Tālajos Austrumos un iecerēja grandiozu projektu – sastādīt pirmo holandiešu-ķīniešu vārdnīcu. Par pamatu viņš ņēma Minu dienvidu dialektu. Vārdnīca četros sējumos iznāca 1886.- 1890.gados. 

XX gs. 50.gadu vidū pašā Ķīnā esot norisinājušās diskusijas – vai nevajadzētu atteikties no hieroglifiskās rakstības. Taču ķīniešu valodas īpatnības neļauj pāriet uz citu rakstību, jo valodā ir ļoti daudz homonīmu – vienādi skanošu vārdu. Un tikai tad, ja vārds ir pierakstīts ar hieroglifu, ir skaidrs par ko ir runa. 
Ienākot datoriem, šīs runas apklusa, jo tiem ir vienalga cik rakstībā hieroglifu.

Dialekti. Visizplatītākais ir mandarīnu jeb Pekinas dialekts, ko māca skolās visā Ķīnā. To lieto ap 1 miljardu iedzīvotāji. Būtībā tā ir visplašāk lietotā valoda pasaulē (angļu valoda it kā tomēr esot pirmā dēļ tā, ka tā ir otrā oficiālā Indijā). Daži dialekti atšķiras viens no otra vairāk kā krievu valoda no vācu.

Rakstības struktūra. 
Hieroglifi. Ķīniešu rakstības pamatā ir hieroglifi. Pretstatā alfabēta burtam jeb fonogrammai, kurā ir ietverta tikai informācija par rakstītā izrunu, hieroglifs ir logogramma, kurā ir ietverta hieroglifa nozīme. Katrs hieroglifs apzīmēja veselu vārdu. Senākie hieroglifi (piem., koks un mežs, cilvēks u.c.) vizuāli atgādina attiecīgos objektus.
Ķīniešu rakstībā ir vairāki desmiti tūkstošu hieroglifu. Ikdienas avīžu lasīšanai pietiek ar 2-4 tūkstošiem hieroglifu. Iemācoties šos hieroglifus, var lasīt visā Ķīnā un Japānā rakstīto, jo japāņi izmanto ķīniešu hieroglifus. Mutiskā valoda gan ir atšķirīga. 
Senais ķīniešu simbols veņ – „rakstība,” ar to tiek apzīmēta visa civilizētā pasaule. Ķīnā visa sākums bija vārds nevis pilsētas. 

Homofonie vārdi. Ķīniešu valodā ir ļoti daudz vienādi skanošu vārdu jeb homofonu, kurus var izšķirt tikai ar hieroglifa palīdzību. Tādi ir – „dienvidi,” „grūti,” „vīrietis,” kas tiek izrunāti pilnīgi vienādi, sakrīt pat tonis na’n. Sarunā vārda nozīmi var uzminēt pēc konteksta, tomēr, ja sarunu biedrs runātāju ir pārpratis, nereti gadās skaidroties rakstiski.

Leksiskie aizguvumi. Leksiskajiem aizguvumiem tiek piemēroti jau esošie hieroglifi, nevis radīti jauni. Tos ievieš pēc skanējuma un/vai nozīmes. Vārdus, kuriem nav analoga ķīniešu valodā, vai nu tulko, vai sadala zilbēs un sastāda no vairākiem hieroglifiem. Līdz ar to eiropiešu vārdi var aizņemt vairāk vietas nekā saturīgs teikums.
Ja tiek transliterēts ārzemju personvārds, starp vārdu un uzvārdu pieņemts likt punktu. Pēc ķīniešu un atpazīstamu ārzemnieku vārdiem punktu neliek. Ciparus ķīnieši raksta gan hieroglifos, gan arī arābu versijā.
Piemēram, Latvijas nosaukums tiek rakstīts pēc skanējuma – Latuoveija. 

Datorvaloda. Datora un citu elektronaparātu lietošanu ķīniešiem atviegloja piņjiņ transkripcijas ieviešana.

Ķīniešu valoda pasaulē. 1835.-1837.gados Kjahtā (tagadējā Burjatija) uzturējās krievu vēsturnieks un etnogrāfs Ņikita Bačurins, kas noorganizēja pirmo ķīniešu valodas skolu Krievijā.

Ķīniešu valoda Latvijā. Padomju laikā latviešiem bija divi ķīniešu valodas speciālisti: Pēteris Šmits (Opit grammatiki mandarinskogo jazika) un Spalviņš (vai tik tomēr tas nav japāņu valodas zinātājs?). Pēteris Šmits nostrādāja Vladivostokā atvērtajā cariskajā Austrumu institūtā 10 gadus. Pēc Krievijas pilsoņu kara atgriezās Latvijā kopā ar Imantas pulku, tad pievērsās mitoloģijai.
Pēteris Pildegovičs arī nostrādāja Vladivostokā 10 gadus un beigās bija ķīniešu valodas katedras vadītājs. No 1998.-2000.gadam strādāja Latvijas vēstniecībā Pekinā. No 2002.gada – aģentūrā Siņhua. 
Pēc 8 gadu darba beidzot 2010.gadā tika izdota ķīniešu-latviešu vārdnīca („Lielā latviešu-ķīniešu vārdnīca”). Tās autors ir sinologs Pēteris Pildegovičs. Tobrīd Latvijā bija vairāki simti ķīniešu valodu protoši cilvēki. Vārdnīcā iekļauti 5000 vārdi un 50 000 to grupas. 
Iepriekš P.Pildegovičs izveidoja latviešu-ķīniešu sarunu vārdnīcu cilvēkiem, kas plānoja doties uz 2008.gada Olimpiskajām spēlēm Pekinā. Vārdnīca drukāta Ķīnā, Pildegovičam par to piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. 

Ting bu dong - "es nesaprotu."

Saites.
Ķīnieši.
Valodu koks.