Aliens

Jeļcins, Boriss (1991.-1999.g.)

Krieviski - Борис Николаевич Ельцин.
Pirmais Krievijas federācijas (impērijas) prezidents pēc PSRS sabrukuma no 1991.-1999.gadam. Jeļcina varas leiks tiek visai pretrunīgi vērtēts Krievijā: daži to vērtē kā demokrātijas iedibināšanos pēc komunisma sabrukuma, citi žēlojas par PSRS sabrukumu, dēvē Jeļcinu par "oligarhu tēvu" un vaino nacionālo resursu izpārdošanā.  

Dzīvesgājums. 1991.gadā Borisu Jeļcinu ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu ar 57% balsu. 
Jeļcina valdīšanas pirmie gadi bija ārkārtīgi grūti. 1991.gada 1.decembrī Ukraina nobalsoja par neatkarību un tā sabruka PSRS. 

Pirmais valdīšanas laiks (1991.-1994.g.). 1991.gadā sabruka PSRS, tādēļ jaunās ekonomiskās nostādnes vajadzēja realizēt jau Krievijas Federācijas ietvaros. Izrādījās, ka Padomju Savienība nevar samaksāt ārējo parādu un ārzemju bankas prasīja steidzamu pārēju uz tirgus ekonomiku. Reformu izstrādei Jeļcins pieaicināja Igoru Gaidaru, tas piesaistīja A.Čubaju, kurš tolaik ieņēma Pēterpils mēra Anatolija Sobčaka ekonomiskā padomnieka posteni. Plāns tika sagatavots īsā laikā, jo bija jānoformē jau esošās idejas. 1991.gada decembrī Jeļcins to stādīja priekšā Krievijas Tautas deputātu kongresā. Deputāti atbalstīja plānu un iecēla Jeļcinu par Krievijas Ministru kabineta priekšsēdētāju. Par faktisko premjeru kļuva Gaidars, kas nekavējoši piedāvāja Čubajam Krievijas Valsts īpašumu pārvaldes komitejas priekšsēdētāja amatu. Ņemot vērā paredzēto privatizāciju, šī amata nozīmīgums bija nepārvērtējams.
Gaidara programmas rezultātā ieviesa rubļa konvertāciju, privatizāciju un citas aizrobežu inovācijas. Krievija pamazām nonāca pie hiperinflācijas. Darba algas un pensijas kļuva ārkārtīgi mazas, krasi samazinājās dzīves līmenis. Šos procesus izdevās apturēt tikai 1993.gadā. Drīz vien B.Jeļcins pieņēma pirmo svarīgo lēmumu - rīkojumu par brīvo tirdzniecību, kas faktiski atraisīja rokas uzņēmējiem. Daudzi sāka tirgoties tieši uz ielām.

Privatizācija. Nedaudz vēlāk Čubajs kļuva par Krievijas vicepremjeru. lai gan Krievijā tolaik populāra bija ideja uzņēmumus privatizēt kooperatīvu formātā, Čubajs tomēr aktīvi aizstāvēja ideju, ka to vajag ļaut darīt privātīpašniekiem. Tāds privatizācijas plāns arī tiaka izstrādāts un pavēra ceļu "sarkanajiem direktoriem" un "sarkanajiem baroniem." privatizācija beidzās ar to, ka pārliecinošā gadījumu vairākumā par jaunajiem īpašniekiem kļuva to vadītāji vai ieinteresētas personas, kas vispārējā haosa apstākļos nekautrējās izmantot jebkuras metodes, arī kriminālās. Šāda privatizācija ļāva parādīties bēdīgi slavenajiem Krievijas "oligarhiem." Čubajs bija solījis vaučeru (analogi mūsu privatizācijas sertifikātiem) īpašniekiem drīzu ekonomisko labklājību, tādēļ tautā viņš kļuva ārkārtīgi ienīsts. Svarīgi arī, ka tieši šā iemesla dēļ arī notika krievu vilšanās Rietumu ekonomiskajā modelī.
Ķīlas izsoles un vaučeru privatizācija noveda pie oligarhu parādīšanās. Ražošanā cilvēki nesaņēma algas, bija novērojama ražošanas lejupslīde. Ekonomiskajām problēmām pievienojās arī politiskā nestabilitāte. Daži reģioni sāka izrādīt separātisma tendences.

Konstitucionālā reforma. Tā apstiprina Jeļcina laika demokrātisko valdīšanu. Par to nobalsoja mazliet vairāk nekā puse vēlētāju. Šis dokuments piešķīra valsts vadītājam nozīmīgas pilnvaras, parlamenta nozīme mazinājās. 
Krievijā patiesi iedibinājās vārda brīvība, kas nekad iepriekš krievu pasaulei nebija raksturīga. Kā apstiprinājums tika veidota programma "Lelles" ("Куклы"), kas izsmēja valdību un pašu prezidentu. Programma noturējās līdz 2002.gadam, lai gan daži tās izlaidumi tika cenzēti, īpaši tie, kas izsmēja Jeļcinu.

Valsts apvērsums. 1992.gada decembrī Augstākā Padome atteicās apstiprināt Jeļcina kandidātu Igoru Gaidaru (Егор Гайдар) premjera amatā.
1993.gada martā Jeļcins uzstājās TV ar paziņojumu par Krievijas Federācijas konstitūcijas apturēšanu. Parlaments par atbildi mēģināja pasludināt Jeļcina impīčmentu, bet šis mēģinājums tika izjaukts un deputāti pieņēma lēmumu rīkot referendumu par uzticību Jeļcinam un viņa politikai. Šāds referendums notika aprīlī un Jeļcins tajā paspēlēja. Septembrī krēsls zem Jeļcina sagrīļojās - pret viņu uzstājās vairums parlamentāriešu, arī viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem KF viceprezidents Aleksandrs Ruckojs (Александр Руцкой), pazīstams Afganistānas kara dalībnieks. daudzi reģionu vadītāji. Par atbildi Jeļcins izdeva rīkojumu par Ruckoja atstādināšanu, taču AP to apstrīdēja. Galu galā viceprezidents un parlamenta vairākums apvienojās pret Jeļcina mēģinājumiem uzurpēt varu, neievērojot konstitūciju. Krievijas federācijā valsts vara bija paralizēta.
1993.gada 21.septembrī B.Jeļcins izdeva pavēli Nr.1400 par Augstākās Padomes atlaišanu, līdz ar to apvienodams pret sevi visu parlamentu.
Jeļcina propaganda mēģināja radīt mītu, ka pret viņu apvienojušies aprobežoti postsovjietisku uzskatu politikāņi, taču īstenībā pret viņu apvienojās visu frakciju deputāti, tostarp arī demokrātisko. AP nobalsoja par Jeļcina pilnvaru pārtraukšanu un varas nodošanu Ruckojam. Šādu parlamenta lēmumu atbalstīja arī daudzi reģionu vadītāji.
Konstitucionālā tiesa pieņēma Jeļcinam nelabvēlīgu lēmumu - pēc pavēles Nr.1400 viņa pilnvaras tiek izbeigtas nekavējoši. Šo tiesas lēmumu Jeļcins ignorēja, tādēļ parlamenta radikālās darbības bija prezidenta izprovocētas. Jeļcins un viņa piekritēji netaisījās pakļauties likumam un ķērās pie varas sagrābšanas ar spēka palīdzību, apspiežot jebkurus protestus. Parlamenta piekritēji 27.septembrī izgāja protesta akcijā, kura sākotnēji nebija radikāla. Protestētāju rīcībā tobrīd bija atsevišķas šautenes un automāti - deputātu apsardzes, parlamentāriešu un viceprezidenta rokās. Viņi nebija nopietni spējigi pretoties armijas vienībām, specdienastiem un iekšlietu karaspēkam. Kopumā stāvokli Maskavā kontrolēja Jeļcins, viņu atbalstīja mērs Lužkovs. Demonstrantu kolonnu ceļā tika vairākkārt izstādīti laicīgā dienasta iekšlietu karaspēka kareivju kordoni, norisa sadursmes, taču upuru nebija.
Pirmā provokācija notika 23.septembrī. Demonstrantu grupa "Virsnieku savienības" ("Союз офицеров") vadītāja Terehova (Терехов) vadībā nolēma ieņemt NVS valstu Apvienoto bruņoto spēku štābu un apsardze nošāva vienu no uzbrucējiem, no haotiskās šaušanas gāja boja arī kāda garāmgājēja. Uzbrukumam nebija nekādas jēgas, to par ieganstu izmantoja B.Jeļcins, lai parlamenta aizstāvjus pasludinātu par "nelikumīgu bruņotu formējumu." Parlaments tika aplenkts un tika jauktas nost barikādes. Oligarhi caur TV apraidi ciniski maldināja iedzīvotājus, pilnībā falsificēdami notiekošo un apsūdzot Jeļcina pretiniekus likumu pārkāpšanā un varas sagrābšanā. No tā laika tas kļuva par tipisku Krievijas masu mediju paņēmienu.
3.oktobrī pēc masu mītiņa AP atbalstam pūlis ieņēma Maskavas mēriju.
Notikumi pie Ostankinas TV torņa. Šis bija pagrieziena punkts notikumu gaitā. 3.oktobrī pēc Maskavas mērijas ieņemšanas ģenerāļa Makašova (Макашов) vadībā cilvēki devās uz Ostankinas TV torni, lai tiktu pie ētera. Sturmēt TV torni bija bezjēdzīgi. Jeļcins nosūtīja tā aizsardzībai specvienību "Vitjaz" ("Витязь") un iekšlietu karaspēka vienības ar ieročiem un bruņutehniku, to apsargāja arī milicija un valsts apsardze (госохранa), kopskaitā 420 cilvēku un 6 bruņutransportieri - to bija vairāk kā demonstrantu. Demonstrantu vidū bija ģenerāļa Makašova apsardzes grupa ar 20 automātiem un vienu divu šāviņu granātmetēju - vēlāk izmeklēšana noskaidroja, ka no šiem ieročiem nav izdarīts neviens šāviens. Pārējiem nebija nekādu ieroču. demonstrantu sašutumu varēja saprast - televīzija raidīja tikai Jeļcina piekritēju atspoguļoto pozīciju. Cilvēki centās iekļūt TV torņa telpās, mēģināja arī izdauzīt durvis ar automašīnu. nezināms šāvējs izšāva pa telecentru no granātmetēja. Bojā gāja specvienības kaujinieks Sitņikovs, izmeklēšanā pēc tam noskaidroja, ka tas gājis bojā no ievainojuma pakausī, droši vien nelaimes gadījumā. Tomēr pēc šī incidenta specvienība atklāja  skrejuguni pa pūli Ostankinas priekšā. Tā nebija nekāda kauja, kā to tēlo propaganda, bet gan apšaušana. Šāva no tuvas distances, specvienība lieliski redzēja, ka apšauj neapbruņotus cilvēkus. Šai epizodē gāja bojā 45 cilvēki, ieskaitot divus Eiropas laikrakstu korespondentus.
Tanku uzbrukums parlamentam. Nākamajā dienā - 4.oktobrī, Tamaņas divīzijas (Таманскaя дивизия) tanki apšaudīja parlamentu. B.Jeļcina konfrontācijā ar Krievijas parlamentu, tā ēka (Baltais nams)  tika apšaudīta ar tankiem. Nekādas aizsardzības nebija, apšaude nebija ilga. Todien apšaudes notika vairākās vietās. Nekārtīgi izvietotā un slikti sagatavotā milicija, iekšlietu karaspēks, kurus caur TV bija sabiedējuši ar stāstiem par parlamenta piekritēju zvērībām un labo bruņojumu, haotiski šaudījās Maskavas ielās. Tostarp šāva pa mierīgajiem iedzīvotājiem un pat pa savējiem. Haotisko apšaužu rezultātā pēc oficiāliem datiem bojā gāja 158 cilvēki un 423 tika ievainoti.
FDD virsnieku īpašo kaujinieku vienības "Vimpelis" un "Alfa" atteicās pildīt Jeļcina pavēli ieņemt Balto namu, jo nesaskatīja parlamentāriešu rīcībā nekādus draudus, pēc Konstitucionālās tiesas skaidrojumiem uzskatīja uzbrukumu parlamentam par nelikumīgu. "Vimpelis" vispār atteicās darboties pret parlamentu un tādēļ Jeļcins to drīzi izformēja. "Alfa" atbrauca līdz Augstākajai padomei, taču pieprasīja rakstisku pavēli, ko būtu apstiprinājusi Konstitucionālā tiesa. Tobrīd atskanēja snaipera šāviens, kas nogalināja vienu no "Alfas" kareivjiem. Pēc tam vienība devās uzbrukumā parlamentam un, pateicoties pilnīgam spēku pārsvaram, uzreiz to arī ieņēma, neciezdams nekādus zaudējumus.
Konfrontācijas sekas. Neskatoties uz visām apsūdzībām parlamentāriešiem, tos visus drīzumā amnestēja - nekādi nebija iespējams viņus vajāt par apvērsumu. Pēc tam Jeļcins pārrakstīja konstitūciju, nerīkoja pārvēlēšanas, atcēla viceprezidenta amatu un izvēlēja sev paklausīgu parlamentu. Varu savās rokās turēja Jeļcins un saujiņa spēkoņu un oligarhu.
Daži vēsturnieki uzskata, ka tieši tai dienā Krievija nogriezusies no demokrātijas ceļa virzienā uz diktatūru. Karaspēka ievešanu Maskavā, ieroču pielietošanu biezi apdzīvotā pilsētā un parlamenta apšaudi no tankiem sarīkoja Jeļcins. Tāpat ir pamats domāt, ka daudzi odiozie provokatori, kas atradās parlamenta aizsargu rindās, darbojās saskaņā ar drošības struktūru norādījumiem. Tā piemēram, Barkašova un Makašova kaujinieki tika amnestēti, Barkašovs pat pēcāk ņēma dalību karā pret Ukrainu. Tāpat parlamenta aizstāvju vidū atradās tagad pazīstamais FDD pulkvedis Igors Girkins (Игорь Гиркин) un ir vēl daudzi citi piemēri.
Vēsturnieki uzskata, ka šis slaktiņš Maskavā atrasīja rokas pirmajam karam Čečenijā un atveda pie varas V.Putinu 6 gadus vēlāk.

Pirmajā Čečenijas karā (1993.g.). Lai nodarbinātu sabiedrisko domu pēc varas uzurpācijas Maskavā, Jeļcins bez kādas nopietnas sagatavošanās nosūtīja karaspēku uz Čečeniju. Neviens Jeļcina patvaldību apstādināt nevarēja, jo viņa vara bija kļuvusi neierobežota. Mēģinājums izdzenāt brīvās Ičkērijas Republikas valdību pārvērtās asiņainā un neveiksmīgā afērā ar desmitiem tūkstošu bojāgājušo.
Jeļcins bija atraisījis karu Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, atbalstīja separātistu Meškovu (Мешков) Krimā. 1993.gada 27.septembrī krievu karaspēka karavīri bez pazīšanās zīmēm triecienā ieņēma Suhumus, algotņi apkāva vairākus tukstošus gruzīnu - mierīgos iedzīvotājus, pat sievietes un bērnus. Tā varu no alkoholiķa Jeļcina rokām saņēma V.Putins.

1994.gadā karaliene Elizabete II ieradās vizītē Krievijā, kur tikās ar prezidntu B.Jeļcinu. Tas viņu aiztika ar roku, ko stingri noliedz protokols - saglabājusies fotogrāfija.

Neveiksme Valsts Domes vēlēšanās (1996.g.). Pēc tam, kad privatizācija 1994.gadā tika pasludināta par veiksmīgi veiktu, Čubajs vēl bija Krievijas pirmais vicepremjers, tomēr šo amatu zaudēja, kad prezidentu Jeļcinu atbalstošā partija "Mūsu mājas - Krievija," kuru vadīja toreizējais premjers Viktors Černomirdins, 1996.gada janvārī notikušajās Valsts Domes vēlēšanās spēja iegūt tikai 10% vēlētāju balsu. partijas neveiksme lielā mērā bija saistīta ar to, ka politiskie pretinieki spēja izmantot Čubaja lielo nepopularitāti. Viņš no darba valdībā tika atstādināts, Jeļcinas pat izteicās, ka "vainīgs Čubajs," to gan domājot kā joku. 

Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņa (1996.g.). 1996.gada martā tika izveidots neformāls prezidents Jeļcina priekšvēlēšanu štābs, oficiāli saukts par Analītisko grupu - to vadīja Čubajs. Tās uzdevums bija panākt Jeļcina ievēlēšanu "neraugoties ne uz ko." Praksē tas nozīmēja Čubaja došanos uz Davosas forumu, kurā viņš paziņoja, ka komunista Genādija Zjuganova ievēlēšana nozīmē "aukstā kara" atjaunošanos. Tamdēļ Čubajs atklāti prasīja rietumvalstu atbalstu "Krievijas demokrātijai un ekonomiskajai brīvībai." Šāds atbalsts arī tika sniegts - Krievijā ieradās liels skaits polittehnologu no ASV, kas aktīvi iesaistījās jeļcina kandidāta popularizēšanā. Čubajs tikmēr nodarbojās ar neoficiālo līdzekļu piesaisti un organizēja balsošanas iznākumu "uz vietām."
Aģitāciai par Jeļcinu tika piesaistīts ārkārtīgi plašs sabiedrībā pazīstamu cilvēku loks, kas saņēma iespaidīgus honorārus. Tāpat tiek uzskatīts, ka tikušas uzpirktas daudzas vēlēšanu komisijas. Par notikušo liecina kāds piemērs: kad drošības dienesti aizturēja divus Jeļcina priekšvēlēšanu štāba ierindas darbiniekus, kuri nesa kopētāja Xerox kasti, tajā atrada 500 000 ASV dolāru. Čubajs vēlāk attaisnoja publiski notikušo, paziņojot, ka uzvarai pār komunistiem der jebkādi līdzekļi. Lai nu kā, bet vēlēšanu otrajā kārtā tomēr uzvarēja Jeļcins ar 53,8% balsu.

Otrais valdīšanas periods (1996.-1999.g.). Pēc Jeļcina ievēlēšanas Jeļcina administrācijas galvgalī nostājās A.Čubajs, tās pilnvaras tika ievērojami paplašinātas. Čubajs kļuva par ļoti nozīmīgu politisku personu un prese atklāti dēvēja Čubaju par "reģentu." Tomēr konkurences cīņā par ietekmi uz Jeļcinu viņš visai drīz zaudēja un kļuva par Krievijas finanšu ministru. Kā tāds viņš īstenoja vairākas šaubīgas valsts īpašuma izpārdošanas izsolēs. 
Šai valdīšanas periodā Jeļcinu pievīla veselība, bija jāveic sirds šuntēšanas operācija. Tai laikā valsti vadīja Černomirdins.
1998.gadā notika rubļa devalvācija - tas kritās vērtībā veselas 4 reizes!
Drīz pēc Stepašina par jauno premjeru kļuva Putins, kuru Jeļcins nosauca par savu pēcteci.
1999.gada 31.decembrī Jeļcins paziņoja, ka dodas atpūtā, atsaucoties uz slikto veselību un pie reizes arī palūdza piedošanu visiem krieviem.

Jeļcins un ASV. Divas reizes ticies ar ASV prezidentu B.Klintonu.

Jeļcina pēcteča gatavošana. Par Jeļcina mīluli bija kļuvis Ņemcovs, viņā prezidents saskatīja savu jaunības spītīgo raksturu: "Beidzot esmu izaudzinājis sev pēcteci. Varu mierīgi nostrādāt savu laiku, man ir pēctecis, turklāt viņš ir tik jauns, tik sportisks." Ņemcovs tika ņemts līdzi sarunās ar Rietumu līderiem un sarunās ar Bilu Klintonu un Helmūtu Kolu stādīts priekšā kā nākamais Krievijas prezidents.
Tā tas turpinājās pāris gadu, tomēr Jeļcinam šaubas par izvēli radās, kad Ņemcovs viņu kritizēja par Čečenijas karu. Ņemcovs savā apgabalā savāca miljonu parakstu pret šo karu. Tomēr Jeļcins nebija ļaunatminīgs.
1996.gadā Jeļcinu ievēlēja uz otru termiņu, pasliktinājās viņa veselība un jautājums par pēcteci izvirzījās aktuālāk. Tādēļ 1997.gadā Ņemcovu uzaicināja uz Maskavu un iecēla par Krievijas premjera vietnieku. Ņemcovs atcerējās, ka Jeļcina meita Tatjana atbraukusi uz Ņižņijnovgorodu un ar asarām acīs lūdza doties palīgā Jeļcinam, kas netiekot galā ar darbiem. Tikmēr aptaujas liecināja, ka Jeļcina darbību negatīvi vērtē jau 67% Krievijas iedzīvotāju
Ņemcovs uzskatīja, ka oligarhi ir "prihvatizējuši" Krieviju, un aicināja Jeļcinu pretoties viņu ietekmei: "Berezovskis tolaik uzskatīja, ka viņš personīgi valda Krievijā. Tolaik es cīnījos ar oligarhiem, bet Putins bija viņu draugs."
Viņa izredzes kļūt par Jeļcina pēcteci iedragāja 1998.gada ekonomiskā krīze Krievijā, jo valdība krita un Ņemcovs zaudēja savu premjera vietnieka posteni. Arī Kremļa saimnieks Jeļcins sāka šaubīties par savu iepriekšējo izvēli: "Izpētījis Ņemcovu, es sapratu, ka viņš nav gatavs kļūt par valsts prezidentu."
Jelcina izvēle par labu čekistam Vladimiram Putinam nosliecās ar Berezovska gādību. Nesenie šī procesa vēsturiskie apstākļi tapuši zināmi - 22.decembrī Jeļcins slepus pie sevis ieaicinājis V.Putinu, un tieši šai dienā arī pārliecinājis viņu uzņemties valsts vadību. 

Varas nodošana. 29.decembrī viņš uz savu Piemaskavas rezidenci Gorki-9 izsaucis V.Putinu, prezidenta administrācijas vadītāju Aleksandru Vološinu, savu padomnieku un znotu Valentīnu Jumaševu. Viņi tad arī pirmie uzzināja, ka gadu mijā gaidāma varas maiņa.
Tā B.Jeļcinam valsts līdera nasta bija izrādījusies par smagu, un viņš atkāpās no amata 1999.gada 31.decembrī un uzticēja valsts vadību 47 gadus vecajam čekistam Vladimiram Putinam. Par atkāpšanos Jeļcins paziņoja Vecgada vakara TV uzrunā Krievijas iedzīvotājiem. Pēc pusnakts uzrunu teica jau V.Putins.
Ieviesusies frāze "Es esmu noguris, es aizeju," gan nav patiesa, jo Jeļcins nepieminēja savā runā nogurumu. Runas beigās pat īpaši uzsvēra, ka atkāpšanās nav saistīta ar veselības stāvokli. Leģendārais teiciens pat nogurumu radies KVN (krievu humora klubs) dzīlēs un aši izplatījies sabiedrībā.

Pēc prezidentūras. Pēc aiziešanas no amata Jeļcins faktiski dzīvoja „zelta būrī.” Čekisti noklausījās viņa telefona sarunas un ierobežoja tikšanās ar cilvēkiem. Tā bija Putina griba un Jeļcins par to bijis visai sarūgtināts. Bez tam Putins piespieda svinēt viņa 2006.gada 75.dzimšanas dienu Kremlī, nevis brīvā gaisotnē.

Jeļcina izsniegtie apbalvojumi. 1960.gada 24.oktobrī Baikonūras poligonā notika vislielākā avārija visā kosmosa apgūšanas vēsturē - sprāga raķete, kurā gāja bojā 78 cilvēki, to skaitā krieviem leģendārais artilērijas maršals Mitrofāns Ņeģeļins (Митрофан Иванович Неделин). Šī lielā katastrofa notika dažas dienas pēc divām nelielām oktobrī notikušajām avārijām. 1999.gada 24.decembrī (burtiski dažas dienas pirms atkāpšanās no amata) maršalam piešķīra Vīrišķības ordeni (krieviski - орден Мужества). Mums nav zināms, kādēļ B.Jeļcinam bija svarīgi tieši tagad apbalvot pirms 39 gadiem kritušos.

Jeļcins – dzērājs. Viņš vizītes laikā Vašingtonā pie Bila Klintona bija tik piedzēries, ka ASV slepenā dienesta aģenti atrada viņu netālu no Baltā nama, kur Krievijas līderis mēģināja noķert taksometru. Viņš bija tērpies tikai apakšveļā un gribēja braukt pēc picas.
Reiz viņš nespēja izkāpt no lidmašīnas, lai tiktos ar Īrijas premjeru, jo bija pārāk piedzēries.

Jeļcina finanses. Prezidentam naudu nesis bijušais administrācijas vadītājs, Jeļcina meitas tagadējais vīrs Valentīns Jumaševs (tas pats, kas ieveda Kremlī Berezovski). Naudu viņš nesis katru mēnesi un teicis ka tā iegūta no Jeļcina grāmatas pārdošanas un noņemta no kāda konta Londonā. Pats Jeļcins naudai neesot pieskāries, to ņēmusi viņa sieva un vīram likusi kabatā pa desmitniekam sīkiem izdevumiem. 

Jeļcins un Latvija. 1991.gada janvārī Tallinā kopā ar Baltijas valstu pārstāvjiem parakstīja aicinājumu Baltijas valstu neatkarības jautājumu izskatīt ANO.
1991.gadā Boriss Jeļcins viesojās Latvijā, pie A.Gorbunova privātmājā Mārupē. Latvijā apmeklēja Sibīrijas strēlnieku kapus no I Pasaules kara, Volguntes pareizticīgo sieviešu klosteri. Ņēma arī dalību medībās.
Jeļcina Krievija atzina Latvijas Republiku kā viena no pirmajām.

Aplūkojamie objekti.
Jeļcina bareljefs Tallinā. Atklāts 1913.gada 22.augustā Tallinas vecpilsētā, jo Jeļcinam bijusi nozīmīga loma Igaunijas neatkarības atjaunošanā. Izgatavots par igauņu ziedojumiem. 

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).