Aliens

Hitlers, Ādolfs (1889.-1945.g.)

Īstā vārdā – Ādolfs Šiklgrūbers (Adolph Schieklgruber).
Ādolfa tēvs pieņēma uzvārdu Hitlers tikai 40 gadu vecumā. Ģimenē lietoja uzvārda rakstību Hiedler vai Hüttler, nav zināms kā radies variants Hitler.

Vācu politiķis, nacionālsocālistiskās partijas dibinātājs un līderis. Vācijas valsts kanclers un „vadonis.”

Radniecība. Hitlera vecāki bijuši radinieki, tādēl tas ir sāpīgs temats. Jautāts par to, viņš vienmēr izteicās īsi un negribīgi. 
Vectēvs - tā personība esot neatklāts noslēpums.
Nav zināms, kādēļ 40 gadu vecumā Aloīzs nomainīja uzvārdu no Šiklgrūbers uz Hitlers un tikai pēc tam legalizēja savu ārlaulības dzimšanas faktu. Kļuvis par reihskancleru, Hitlers darīja visu, lai slēptu savu biogrāfiju, savus vecākus un priekštečus, jo viņa ģeneoloģiskajā kokā bija āriešiem neatbilstīgas iezīmes.
Tēvs - Aloīzs Šiklgrūbers (Aloys Schicklgruber). Pēc dienesta beigām vēlējās kļūt par muižnieku, bet cieta neveiksmi. Gribēja Ādolfu padarīt par valsts ierēdni.
Ādolfa Hitlera 39 radinieku siekalu DNS analīzē konstatēts, ka viņš bija gan žīdu, gan afrikāņu pēctecis. Pētījumu veica beļģu žurnālists Žans Pols Mulderss un vēsturnieks Marks Vermērens, un tā rezultāti šokē - Hitlers bija bioloģiski saistīts ar rasēm, kuras pats centās iznīcināt.
DNS paraugus pētījumiem piešķīra Šiklgrūbera radinieki. Analīžu rezultāti liecina, ka viņa DNS varēja piederēt haplogrupai E1b1b (Y-DNA), kas sastopama starp Austrumeiropas aškenaziem, kā arī Dienvidāfrikas iedzīvotājiem un austrumslāviem. Citā avotā teikts, ka uzieti marķieri, kas raksturīgi starp Marokas berberiem, alžīriešiem, lībiešiem un tunisiešiem. Ziņas par Hitlera žīdu saknēm izskanēja jau iepriekš.
Tikmēr nacionālsociālisma ideja, kuras piekritējs bija fīrers, attiecināja semītus un slāvus pie "netīrām" tautām.

Hitlera uzticības personas. Personīgais adjutants Otto Hunše un kamerdinieris Haincs Linge.

Dzīvesgājums. Dzimis 1889.gadā.

Dzīve Vīnē (~1913.g.). Jaunībā Hitlers vēlējās kļūt par mākslinieku un bija pieteicies studijām Vīnes Mākslas akadēmijā. Tomēr 1907.gadā Hitleru atraidīja eksāmenos Vīnes Mākslas akadēmijā. Ieteikumu studēt arhitektūru viņš noraidīja, un, būdams vecumā pāri 20, savas mākslinieka ambīcijas īstenoja un vienlaikus arī piepelnījās, gleznojot no skatu kartiņām un šos darbus pārdodot tūristiem. Bija iemīļojis kafejnīcu Cafe Central (to pašu, ko Trockis!).

Hitlers I Pasaules karā. Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Hitlers varonīgi cīnījās Rietumu frontē kara sākumā, bet vēlāk kā ziņnesis skraidīja ar svarīgām vēstīm frontes priekšējās līnijās, kamēr apkārt draudīgi spindzēja lodes. Savās runās Trešā reiha vadonis vairākkārt uzsvēris - Pirmais pasaules karš mainīja viņa pasaules uzskatus. Jaunībā piedzīvotās frontes šausmas nākamo nacionālsociālistu līderi mainījušas uz radikālisma pusi. Analizējot Ādolfa Hitlera gaitas Pirmajā pasaules karā, daudzus desmitus gadu pētnieki lielākoties balstījās uz viņa paša stāstīto un autobiogrāfijā rakstīto. Kā izziņas materiāls nereti izmantoti aculiecinieku vēstījumi, kas pierakstīti pēc 1933.gada, kad Vācijā pie varas nāca nacionālsociālisti. Nav brīnums, ka šajos darbos Trešā reiha vadonis parādīts kā drosmīgs un pašaizliedzīgs karavīrs, ideāls paraugs vācu tautai.
Mūsdienās šie avoti nav uzticami. Ar vēstures falsifikāciju un savas pagātnes viltošanu "aizrāvās" ne vien Hitlers, bet arī, piemēram, Padomju Savienības slepkavnieciskais līderis Josifs Staļins un daudzas vēsturiskas personības dažādos gadsimtos. Likumsakarīgi, ka jaunākajos pētījumos Trešā reiha vadoņa biogrāfi ir atmetuši patosa pilno varoņstāstu un centušies izvairīties no detalizēta Hitlera kā karavīra gaitu apraksta un analīzes.
Citādu pieeju izmantojis jaunais vācu vēsturnieks Tomass Vēbers (1974) savā sensacionālajā darbā "Hitler's first war", ko 2010.gadā laida klajā Oksfordas universitātes Lielbritānijā izdevniecība. Vēsturnieks atklāja, ka Bavārijas Centrālajā arhīvā glabājas pārsteidzoši bagātīgs dokumentu klāsts par Bavārijas 16.kājnieku rezerves pulka darbību karalaikā, tajā skaitā par rotām, kurās dienēja Hitlers. Starp pulka karadarbības atskaitēm un ziņojumiem atrodamas arī kareivju vēstules un dienasgrāmatas. Tādējādi, izsekojot viņa karabiedru un citu ziņnešu gaitām, iespējams ar lielu precizitāti uzzināt, kur attiecīgo kauju laikā atradās nākamais Vācijas diktators un kā tas sakrīt ar līdz šim zināmo.
Ādolfa Hitlera tēvs Aloīzs (attēlā Hitlera tēvs un māte) bija stingri nolēmis, ka dēlam jākļūst par muitas ierēdni, tieši tāpat kā to bija izdarījis tēvs. Taču jaunietim bija citi plāni, Ādolfs vēlējās būt mākslinieks. Tāpēc mazajā mājiņā Austrijas pilsētā Branavā pie Innas ļoti bieži izcēlās asi strīdi. Jaunā Hitlera iespēja īstenot savu ieceri radās 1903.gadā, kad tēvs nomira. Tobrīd viņš ar sliktām sekmēm mācījās reālskolā Lincā, līdz 1905.gadā to pameta, tā arī nepabeidzis. Ar valsts maksātu pusbāreņa pabalstu kabatā un mātes atbalstu 1907.gadā Hitlers pārcēlās uz Austrijas galvaspilsētu Vīni, lai piepildītu savu sapni. Mākslas akadēmijas konkursu viņš tomēr neizturēja, turklāt gada nogalē palika bārenis - nomira arī viņa māte Klāra. Lai savilktu galus kopā, jauneklis zīmēja pastkartes un nelielas glezniņas ar pilsētas skatiem un pārdeva tās tūristiem. Naktis viņš pārlaida nabagu un bezpajumtnieku patversmē. 1909.gadā Htlers vēlreiz mēģināja iestāties akadēmijā, bet arī šoreiz viņu neuzņēma. Kad 1914.gadā sākās karš, Hitlers brīvpŗātīgi pieteicās armijā. Kopš šīs dienas armijas pulks kļuva par viņa mājām.
Ādolfa Hitlera kara piedzīvojumi sākās 1914.gada 2.augustā. Iepriekšējā dienā Vācija bija pieteikusi karu Krievijai. Minhenes ielās un laukumos pulcējās entuziasma pārņemti jaunieši. Šajā pūlī bija arī 25 gadus vecais Ādolfs Hitlers. Viņš bija maza auguma, tikai 173 cm garš, tāpēc medicīniskā komisija Austrijā bija viņu izbrāķējusi karadienestam. Hitlers brīvprātīgi iestājās Vācijas armijā, jo te ņēma pretī visus, kas vien pieteicās.
Hitleru ieskaitīja Vācijas armijas Bāvārijas 16.kājnieku rezerves pulkā, kas pēc sava komandiera Jūliusa Lista nāves tika iesaukts par Lista pulku. Brīvprātīgie saņēma pelēkzaļus formastērpus ar sarkanu vertikālo svītru uz bikšu staras, bet ķiveru vietā - ar pelēku kokvilnas audumu apšūtas cepures, kas tikai izskatījās kā no tērauda. Mācību nometnē pie Minhenes jaunos pulka karavīrus norūdīja, iedresēja soļošanā un šaušanā. Hitlers sūdzējās par garajiem pārgājieniem. Kādā vēstulē sava dzīvokļa saimnieka sievai Annai Popai viņš rakstīja: "Pirmās piecas dienas Lehdālenē bija grūtākās visā manā mūžā." Un viņš nebija vienīgais, kas sūdzējās. Jaunie rekrūši nebija gatavi frontes grūtībām.
Gatavojoties karam, Vācijai bija izdevies sapulcināt iespaidīgu karaspēku - aplēses liecina, 1914.gadā bija mobilizēti ap 5,4 miljoni cilvēku. Pēc tā sauktās 1914.gada jūlija krīzes, 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai, 3.augustā - Francijai, kuru iekarot devās cauri neitrālajai Beļģijai (slepkavojot beļģu civiliedzīvotājus un postot pilsētas un ciemus), un tādējādi karā iesaistīja arī abu valstu sabiedroto - Lielbritāniju. Rudenī rietumu fronte koncentrējās Beļģijas rietumdaļā - Rietumflandrijā pie Ziemeļjūras, no kurienes vācieši cerēja ātri iekarot Franciju. Par vienu no strātēģiski svarīgākajiem Rietumu frontes punktiem kļuva Ipra. Sīvās cīņas pie Gelufeltas 1914.gada oktobrī kļuva par jauno vācu rekrūšu ugunskristībām.
Oktobra pirmajā pusē pa dubļainiem ceļiem Bavārijas 16.kājnieku rezerves pulks tuvojās frontes līnijai un saņēma uzdevumu ieņemt ciemu, kurā bija nostiprinājušies briti. Jauniesauktie vācu kareivji uz kauju nebija mudināmi, turklāt iedrošināja arī vēsts, ka britiem sāk trūkt munīcijas un spēka pēc iepriekšējo nedēļu cīņām. Kauja sākās 29.oktobra agrā rītā, un pirmās minūtes atklāja biedējošāku ainu, nekā sākotnēji šķita. Stāvot aci pret aci ar britu armijas karavīriem, pulka vīru svaigie spēki tomēr bija vājāki nekā nogurušo pretinieku. Jauniesaukto treniņi ilga tikai desmit nedēļu, viņu kaujas pieredze - nulle, bet galvā pelēkas kokvilnas cepures pretim britu ķiverēm. Turklāt izrādījās, ka daudzi vācu puiši nemāk rīkoties ar piesķirtajām šautenēm, jo bija apmācīti ar vecākiem modeļiem. Miglainajā rītā redzamība bija mazāka par 40 metriem, tomēr jaunie karavīri drosmīgi tika pāri gan pirmajam šokam, gan tuvākajai britu ierakumu līnijai. Vēloties pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu, pulka 1.rota, kurā ietilpa Hitlers, aizmirsa pārbaudīt, vai ierakumi ir tukši. Jau pēc mirkļa viņi nonāca ielenkumā, un briti atklāja uguni uz vāciešiem gan no priekšas, gan aizmugures. Un brīdī, kad šķita, sliktāk vairs nevar būt, viņus sāka apšaudīt arī savējie, jo bija noturējuši pelēkās kokvilnas cepures par britu ķiverēm. Tikai pēc tam, kad britiem izbeidzās munīcija, Hitleram un pārējiem, kas palikuši dzīvi, izdevās atgriezties pie savējiem. Kopumā katastrofāli neveiksmīgajā trīs dienu uzbrukumā izdzīvoja tikai 725 karavīri no aptuveni 3000 vīru lielā Lista pulka. Vācu armija divas reizes - 1914.gada novembra sākumā un pēc tam 1915.gada aprīlī, centās ieņemt Ipru, bet tā arī britu pretsparu nesalauza. Sākās nežēlīgs ierakumu karš teju gada garumā.
Paša Hitlera vēstulēs un vēlāk jau Trešā reiha propagandas mašinērijā pēc 1933.gada Gelufeltas kauja ieguva pavisam citu raksturu: lodes spindzēja gar "drosmīgā kareivja" Hitlera galvu, kad viņš bezbailīgi cīnījās ar britiem... "Mēs iztīrījām ierakumus. Daudzi ienaidnieki izkāpa ar paceltām rokām. Tos, kuri negribēja padoties, mēs likvidējām uz vietas," - Hitlers aprakstīja 1.rotas varonību vēstulē kādam paziņam Minhenē. Savā autobiogrāfijā vēlāk Trešā reiha vadonis rakstīja, ka bija vienīgais no rotas, kuram izdevās palikt dzīvam. Tas neatbilst patiesībai, ko apliecina pulka kara žurnāls Bavārijas arhīvā. Gelufeltas kauja ir vienīgā, kurā Hitlers reāli cīnījās frontes priekšējās rindās. 1914.gada 9.novembrī kareivi pārcēla uz pulka štābu frontes aizmugurē. Tādējādi viņš patiesībā tikai 11 dienas sabija pirmajās līnijās: pilnīgi pretēji tam, kas rakstīts vēstures grāmatās līdz šim. Kāpēc pieņemts lēmums par pārcelšanu, nav zināms.
Hitlers kļuva par pulka ziņnesi - kurjeru, kas pārnēsāja ziņojumus starp pulka štābu un bataljonu štābiem. Vēlāk, veidojot "īsto" kara vēsturi, nacionālsociālisti šo faktu nevarēja noklusēt, tāpēc izmantoja stereotipu, ka ziņneša darbs ir ļoti bīstams. Tādējādi Hitleram uzticētais kļuva par bīstamāko visā pulkā. Kamēr frontē karavīrs patverties ierakumos, jaunajam ziņnesim nemitīgi vajadzēja riskēt ar dzīvību.
"Hitlers bija viens no drosmīgākajiem karavīriem. Būdams ziņnesis, viņš spītējot lodēm, nodrošināja sakarus starp virsniekiem," - rakstīts kādā 1935.gada izdotā vācu bērnu grāmatā. Taču nacisti ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, ka patiesībā ziņnesis Ādolfs Hitlers nodrošināja sakarus starp štābiem, kas atradās frontes aizmugurē. Vēsturnieka Tomasa Vēbera izpētītie pulka dokumenti liecina, ka Hitlers tikai dažas reizes bijis par 5-10 kilometriem tuvāk frontes līnijai. Ceturtdaļa Hitlera pulka kareivju no kara tā arī neatgriezās, savukārt izdzīvojušo ziņnešu skaits sasniedza 100 procentu, liecina vēsturnieka pētījumi. Salīdzinājumā ar frontes karavīru ikdienu ziņnešu darbs bija kā atvaļinājums. Brīvajos brīžos viņi lasīja grāmatas, spēlēja spēles vai vienkārši vaļojās.
Nerunīgs savrupnieks. Tā Hitleru atceras viņa karabiedri, un ne bez pamata. Kad pārējie devās uz krogu, Hitlers sēdēja ārā un spēlējās ar suni vai kaut ko zīmēja. Hitlers labprātāk zīmēa, nekā meta rokasgranātas. Īpaši viņam patika attēlot ēkas un ainavas (attēlos daži no Hitlera zīmējumiem). Dažkārt viņš atdeva zīmējumus saviem karabiedriem, kas tos izmantoja kā skatu kartītes. Hitlera bijušais komandieris Karls Liperts stāstīja, ka jaunais ziņnesis esot bijis īsts grāmatu tārps: "Kolīdz štābā bija mierīgāka diena, tā Ādolfs Hitlers ņēma grāmatu un lasīja. Īpaši viņam patika grāmatas par Austrijas un Vācijas vēsturi. Hitlers bija savrupnieks, kuram bija grūti atrast draugus. Dienestā paziņu loks bija ierobežots, un par viņa labāko draugu kļuva britu "dezertieris" - kāds štābam pieklīdis suns. Hitlers savu četrkājaino draugu nosauca par Fuksīti (Fuchsl - lapsiņa). Lai gan Hitlers lielāko daļu brīvā laika un enerģijas veltīja šī terjera apmācīšanai, viņš sadraudzējās ar diviem ziņnešiem - Ernstu Šmitu un Antonu Bahmanu. Taču karabiedri viņu bieži kaitināja. Piemēram, viņi jokoja, ka Hitlers atšķirībā no pārējiem nemākot atgriezt konservu kārbu ar durkli un tāpēc nomiršot badā, ja tikšot ieslodzīts krievu konservu fabrikā.
Par apstiprinājumu ziņneša Hitlera drosmei Vācijas nacionālsociālistu propaganda izvēlējās vienu konkrētu gadījumu, jo cita vienkārši nebija. Proti, drīz pēc tam, kad Hitleru pārcēla ziņneša amatā, viņš izglāba kāda virsnieka dzīvību. 1932.gadā bijušā pulka adjutanta Georga Eihelsdērfera rakstītais ziņojums šo notikumu atspoguļo šādi: Lista pulkam 1914.gada novembra vidū vajadzēja ieņemt kādu mežu pie Mesinas pilsētas Beļģijā, kur bija nocietinājies pretinieks. Hitlers un viņa karabiedrs Antons Bahmans pēkšņi pamanīja, ka pulka jaunais komandieris virsleitnants Filips Engelharts ir pametis slēptuvi mežmalā. Franči uzreiz ieraudzīja jauno virsnieku un atklāja uguni uz viņu. Ne mirkli nevilcinoties, Hitlers un Bahmans ar saviem ķermeņiem aizsedza Engelhartu. Lista pulka dokumenti arhīvā liecina, ka Hitlers patiesi piedalījies virsnieka glābšanā, bet tas arī ir vienīgais, kas atbilst realitātei. Šis notikums pieminēts 1915.gada beigās sastādītajā atskaitē, un tajā teikts: virsnieka glābēji bijuši četri ziņneši, tostarp Hitlers un Bahmans. Tiesa, Engelhartu neviens tieši neapšaudīja. Virsleitnantu satrauca netālu atskanējušie šāvieni, tāpēc ziņneši viņu nogādāja drošībā. Par to visiem četriem kareivjiem piešķirts otrās pakāpes Dzelzs krusts. "Tā bija laimīgākā diena manā mūžā," par apbalvojuma piešķiršanu vēlāk rakstīja Hitlers.
Ādolfs Hitlers bija ļoti laimīgs, kad 1918.gada 4.augustā saņēma savu otro Dzelzs krustu - šoreiz tas bija pirmās pakāpes apbalvojums. Šī medaļa bija augstākā atzinība, kadu viņš varēja saņemt savā jefreitora dienesta pakāpē. Dzelzs krusts - otrās un pirmās pakāpes - bija Hitlera vienīgais militārais apbalvojums, kad viņš Vācijā nāca pie varas. Taču tā saņemšanas vēsturi labāk bija noklusēt. Apbalvošanai viņu ieteica ebreju virsnieks Hugo Gūtmans. Virsnieks pamatoja savu ieteikumu ar Hitlera varonību, kādu tas izrādījis, nogadājot kādu ziņojumu frontē. Nacionālsociālistu vadonis vēlāk savā autobiogrāfijā nepieminēja Gūtmana lomu Dzelzs krusta piešķiršanā. Kad 1939.gadā sākās karš, šis atvaļinātais virsnieks kopā ar ģimeni aizbēga uz ASV.
Pēc samērā mierīga gada frontē cīņas 1916.gadā atkal kļuva asiņainākas. Kritušo skaits abās pusēs strauji palielinājās, jo briti 1.jūlijā sāka uzbrukumu Sommas upes ielejā Ziemeļfrancijā. Frontē pie Sommas 16.kājnieku rezerves pulks ieradās septembrī. Kaujas norisinājās jau vairāk nekā trīs mēnešus, un no šāviņu izrautajām bedrēm nāca nepanesama smaka. Tās bija pilnas ar ūdenī peldošiem līķiem - tur smirdēja pūstoša gaļa.
Sommas frontes piektajā dienā Hitlers un pārējie ziņneši sēdēja drošībā savā patvertnē, kad pēkšņi atskanēja apdullinošs troksnis. Nākamajā mirklī sākās neidomājams haoss. Ievainotie vācu karavīri sāpēs kliedza un izmisīgi centās kaut ko saskatīt biezajos dūmos. Pie patversmes ieejas bija sprāgusi artilērijas granāta. Starp ievainotajiem bija arī ziņnesis Hitlers, kam šķemba trāpīja gurnā. Viņu tūliņ pat nogādāja lazaretē. Pulka ierindā Hitlers atgriezās tikai pēc diviem mēnešiem, tādēļ nepiedzīvoja asinspirti Sommas upes ielejā, kur gāja bojā vairāk nekā miljons karavīru. Vēstures grāmatās, kas tapa pēc nacionālsociālistu pasūtījuma, šis fakts ir sagrozīts: Hitleram šķemba trāpīja sejā, atrodoties frontes krustugunīs, kad viņš "nedēļām ilgi dzīvoja nepārtrauktā artilērijas apšaudē."

I Pasaules karā bijis jefreitors ķeizariskajā armijā.

Bavārijas Padomju republikā (1919.g. pavasaris). Bavārijas Padomju republikas laikā Hitlers dienēja Bavārijas Kājnieku pulka 1.rezerves bataljona 7.rotā. Tāpat kā citas armijas vienības, arī viņa pulks automātiski tikaieskaitīts Sarkanajā Armijā, bet protams, ka ne visikaravīri un virsnieki atbalstīja padomju varu. Pašu Hitleru karavīri izvēlēja par Padomes deputātu.
1919.gada maija sākumā, pēdējās Bavārijas Padomju republikas pastāvēšanas dienās Minheni ieņēma armijas vienības (reihsver) un pusmilitāri formējumi fraikor. Tieši fraikorieši īstenoja represijas pret "sarkanajiem" - bez tiesas un izmeklēšanas tika nošauti vairāk kā tūkstoš cilvēki. Izrēķināšanās apmēri stipri iespaidoja franču atašeju, kas notiekošo nosauca par "organizētu barbarismu," kam tika ļauta pilnīga brīvība. Fraikorieši grāba ciet visus, kas tiem likās nelojāli, nemaz nevajadzēja būt "sarkanam."
Starp sagrābtajiem izrādījās arī Hitlers, jo fraikorieši uzzināja, ka viņš bijis Padomes deputāts - tas viņam gandrīz maksāja dzīvību. Viņu izglāba viens no soda vienību vadītājiem - Ernsts Rēms. Vēlāk Rēms kļuva parvienu no tuvākajiem Hitlera biedriem, vadīja SA triecienvienības. 1934.gadā Rēms gāja bojā tā sauktajā "garo nažu naktī" - tā Hitlers tika vaļā no pārāk bīstamā līdzgaitnieka.
1919.gadā nākamais vadonis centās pierādīt, ka nebūt nev bijis padomju piekritējs, bet drīzak gan otrādi. Tas bija pārliecinoši, jo ne velti viņam uzticēja vadīt komisiju,kuras uzdevums bija izmeklēt viņa bataljona uzticību Vācijai. Pēcāk Hitlera darbību Bavārijas padomēs centīgi noklusēja, lai gan pilnīgi izsvītrot to no vadoņa biografijas neizdevās, jo pārāk daudz bija liecinieku. Tika apgalvots, ka Hitlers neko īpašu 1919.gada pavasarī nev darījis, bet vienkārši vērojis notikumus.

Nacionālsociālistu partija. 1921.gada 29.jūlijā Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas līderi.

Alus pučs (1923.gada 9.novembris). Hitlera un Ludendorfa vadībā nacisti mēģināja sagrābt varu Minhenē, un tas vēsturē iegājis kā "Alus pučs." Ticis arestēts un notiesāts uz 5 gadiem cietumā, ieslodzījuma laikā uzrakstījis savu slaveno darbu "Mana cīņa."

Nākšana pie varas. 1932.gada jūljā notikušajās vēlēšanās Hitlera partija, populistiski izmantojot parlamentāri demokrātisko krīzi, ar 37,3% balsu iekļuva Reihstāgā un veidoja tur lielāko frakciju. Gada priekšpēdējā dienā 86 gadus vecais prezidents Pauls fon Hindenburgs iecēla Hitleru par valsts kancleru. Vēl tikai pirms divām dienām viņš bija teicis: "Jūs taču neprasīriet, lai es šo austriešu jefreitoru ieceļu par reihskancleru!"

Hitlers kļūst par Vācijas kancleru. Tas notika 1933.gada 30.janvārī. Cerības, ka terors un diktatūra nacistiem ir tikai pagaidu līdzeklis varas iegūšanai neattaisnojās. Hitlers zibenīgi panāca, ka Hindenburgs piekrita parlamenta atlaišanai līdz jaunām vēlēšanām martā un Hitlera valdībai piešķīra tiesības izdot likumus.
14.jūlijā nacisti pasludināja sevi par vienīgo valsts partiju, jebkāda politiska opozīcija tika aizliegta. Faktiskā vara koncentrējās Hitlera rokās.

1934.gada 2.augustā, pēc Hindenburga nāves, Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas prezidentu - "fīreru."

Hitlers kā Volsksvāgena patrons. 30.gados Hitlers kā reihskanclers sāka īstenot tautas motorizācijas plānus. Inženieris Ferdinands Porše saņēma uzdevumu radīt „tautas auto” (Wolkswagen) šī vārda vistiešākajā nozīmē. 1935.gadā pirmais vabolītes KdF Wagen prototips bija gatavs un maksāja tikai 990 reihsmarkas.
Uznāca viņa bēdīgi slavenās lēkmes.

Hitlers - Nobeļa miera prēmijas laureāts. Tika tai izvirzīts 1939.gadā, bet nesaņēma.

Hitlers un gleznas. Tās Hitlers sev iegādājās caur savu fotogrāfu Hofmanu un Drēzdenes Gleznu galerijas direktoru Haincu Possi, kā arī pirka tās pie Minhenes arhivāres Almersas kundzes, arī pie Berlīnes antikvāra Haberštoka. Posse, sākot ar 1939.gadu, kā "īpašā Linca projekta" vadītājs nodarbojās ar gleznu atlasi Hitlera rezidencei un Hitlera plānotajam muzejam Lincā. Posse izveidoja īpašu štābu, kas nodarbojās ar gleznu savākšanu Vācijas okupētajās teritorijās, kā arī pa lēto uzpirka gleznas un skulptūras, kas bija žīdu īpašumā.
Berghofas pilī Bavārijas Alpos atradās liels daudzums vērtīgu holandiešu, itāļu un vācu mākslinieku gobelēni un gleznas. Hitlera personīgais adjutants Otto Hunše un kamerdinieris Haincs Linge pratināšanās čekistiem bija teikuši, ka tur bijusi arī Ticiāna "Venēra" - ar to domāta glezna "Venēra un amors" no Parīzes, ko Hitlers bija nopircis par 90 000 reihsmarkām no Haberštoka, par pirkumu samaksājot no partijas kases. Nacistu elitei II Pasaules karš tā sākuma periodā bija pilnīgs Zelta laikmets.

Atentāti pret Hitleru. Pēc II Pasaules kara tika apzināts, ka pret viņu esot bijuši vērsti 42 atentāti. Viņam izteica draudus, tika neveiksmīgi uz viņu šauts gan automobilī, gan uz ielas. Austriešu vēsturniece Anna Marija Zigmunda aplēsusi, ka pret Hitleru plānoti vairāk atentāti nekā pret jebkuru citu politiķi pasaulē. Būdam par vācu strādnieku partijas politiķi, viņš iemantoja nedraugus gan savas partijas biedru, gan arī marksistu u.c. politisko oponentu vidū. Lielākā daļa atentātu tika rūpīgi slēpta, jo ideoloģiski bija kaitīgi, ka kāds tomēr vēlas "mīļā vadoņa" nāvi.
Pirmie atentāti pret viņu bija vērsti jau XX gs. 20.gadu sākumā, kad, piesakot sevi kā ārkārtīgi ambiciozu Nacionālsociālistiskās partijas līderi.
Valstisku mērogu centieni nogalināt Hitleru ieguva pēc 1932.gada.
Jau dažas dienas pēc kļūšanas par kancleru, 1933.gada februārī drošībnieki aizturēja Kēnigsbergas komunistu grupējuma dalībnieku, kas plānoja uzspridzināt Hitleru, kad tas 4.martā bija plānojis Kēnigsbergā uzstāties ar uzrunu.
Marta beigās drošībiekiem izdevās uzzināt par spridzināšanai paredzētu pazemes eju zem baznīcas Podsdamā, kur bija plānota svinīga ceremonija.
Hirša un Štrasera atentāts (1936.g.). Daudzi atentāta plānotāji bija žīdi. Viens no viņiem - arhitektūras students Helmuts Hiršs, kas atentātu plānoja kopā ar no varas nacistu partijā atstumto Oto Štraseru (tas solīja pārtraukt žīdu vajāšanas). Plānota bija spridzināšana. Tomēr, 1936.gada decembrī ieradies Štutgartē, lai sagatavotos atentātam, Štrasers neapdomīgi reģistrējies ar īsto vārdu, nekavējoši arestēja. Kopā ar līdzinātājiem ātri tiesāja un nonāvēja. Tāds pats liktenis sagaidīja vēl vienu Štrasera sabiedroto, kuru aizturēja pie Vācijas-Čehijas robežas 1937.gadā.
Alana Aleksandra Futa atentāts (1936.g.). Viņam esot bijušas visai labas izredzes to veikt. Saskaņā ar oficiālo informāciju Futs bija dzimis Anglijā, Derbišīras grāfistē un bija divkāršs aģents - M16 un krievu armijas izlūkdienesta VIP (krieviski - ГРУ). II Pasaules kara laikā viņš bija izlūkošanas tīkla "Sarkanā kapella" (krieviski - "Красная капелла") loceklis, darbojās neitrālajā Šveicē. Futs bija augsti kvalificēts radists, kas nosūtīja ziņojumus uz Maskavu - vāciešu Abvērs bija iesaucis šo grupu par "Sarkano trijnieku" (vāciski - Rote Drei). Līdz padomju arhīvu atslepenošanai nav iespējams noskaidrot patiesību ap Futu, jo pētnieki atdūrās pret nesakritībām un melīgu informāciju. Ja vācu rakstnieks, Hitlera atentātu pētnieks Villijs Berholds apgalvo, ka A.Futs lieliski runājis vāciski, tad padomju izlūku grupas vadītāja "Dora" Šandora Rado (Radó Sándor) savās atmiņās atzīmē: "Valodas viņš zināja slikti: mazliet runāja vaciski, labāk - franciski, taču stipri velkot vārdus, it kā stostīdamies." Šī pretruna ir ārkārtīgi svarīga. No 1954.gada vācu žurnāla Spiegel lapaspusēs publicēta rakstu sērija "No padomju spiega kara dienasgrāmatas" (Aus dem Kriegstagebuch eines Sowjetspions). No paša A.Futa stāstītā lasītāji varēja uzzināt, ka 1936.gada decembrī viņš devies uz Spāniju, lai dienētu britu starptautiskā brigādē, kuraspolitkomisārs bija Duglass Springhols (Douglas Springhall), ko vēlāk savervēja Sarkanās Armijas izlūkdienestā. A.Futu savervējusi skaista krievu spiedze, kas arī devusi tam iesauku "Džims" (Jim).
Futs bija iegājis paēst Minhenes Osteria Bavaria,kur pēc kāda laika iegriezās pats Hitlers triju adjutantu un fotogrāfa Hofmaņa pavadībā. Vadonis jau pēdējos 15 gadus bija iecienījis šo ēstuvi.
Frankfurtera atentāts. Cits žīds - rabīna dēls Dāvids Frankfurters arī plānoja nogalināt Hitleru, taču tā vietā Davosā nošāva citu augsta ranga nacistu.
Ostera sazvērestība (1938.g.). Vācu ģenerāļu sazvērestība, ko iedvesmoja pulkvedis. Pats zināmākais atnetāts pret Hitleru.
1938.gadā vācu ģeneralitātes vidū arvien lielāku popularitāti guva doma par Hitlera nobīdīšanu no varas. Arī pašam Vadonim negāja pie sirds ģenerāļi, tādēļ vairākus viņš bija atstādinājis. Kā zināmākos te jāmin kara ministrs Verners fon Blumbergs un sauszemes karaspēka virspavēlnieks Verners fon Friče. 
Tomēr galveno lomu šai sazvērestībā spēlēja nevis ģenerāļi, bet gan vērmahta apakšpulkvedis Hanss Osters un vācu izlūkdienesta majors Helmūts Groskurts. Viņi piedāvāja veikt uzbrukumu Reihstāgam un likvidēt Hitleru ar grāfa Hansa Jurgena fon Blūmentāla komandētās vienības palīdzību. Tālāk sazvērnieki plānoja neitralizēt nacistu partijas aparātu. Varu plānoja nodot bjušajam imperatoram Vilhelmam II, kas tolaik dzīvoja Nīderlandē. To visu plānoja darīt tad, kad vērmahts iebruktu Sudetu apgabalā, jo sazvērnieki uzskatīja, ka šis iebrukums izprovocētu karu, kam Vācija nav gatava.
Tomēr sazvērestības panākumi bija atkarīgi no Rietumvalstīm - Anglijas un Francijas, kurām nebija jāpiekāpjas Hitleram. Tādejādi viņš tiktu nolikts izvēles priekšā - sākt karu vai atkāpties. Atkāpšanās varētu kļūt par lielu triecienu Vadoņa reputācijai. Kāzināms, abas rietumvalstis nolēma nesaasināt situāciju un nodeva Čehoslovākiju vāciešiem. Tādejādi Hitlera popuaritāte Vācijā pacēlās debesīs, bet sazvērestības plānotāji nosprieda, ka tādā situācijā nevar vērsties pret nacistiem. 
Interesanti, ka Gestapo neko nezināja par šādu sazvērestības gatavošanu līdz pat 1944.gada jūlija notikumiem. Lai gan 1938.gadā sazvērnieku vidū bija ģenerālpulkvedis Valters fon Brauhičs, ģenerālpulkvedis Francis Halders, ģenerālleitnants Vilgelis fon Viclēbens un admirālis Vilhelms Kanāriss. Visi viņi darbojās II Pasaules karā, saņēma apbalvojumus un dienesta pakāpes. Tomēr daudzi tika arestēti un nogalināti pēc operācijas "Valkīra" izgāšanās.
Morisa Bavo atentāts. Šveices katoļu students Moriss Bavo, izliekoties par žurnālistu un kaismīgu nacionālsociālistu, pēc ilgiem centieniem piekļuva savam upurim. 1938.gada novembrī viņš iekļuva nacistu partijas pasākumā Minhenē. Tomēr, iespiestam pūlī, viņam neizdevās atbrīvot roku ar pistoli šaušanai vajadzīgajā brīdī. Otra iespēja piekļūt tuvāk Hitleram viņam neradās, jo pēc vairākiem mēnešiem vilcienā viņu aizturēja par braukšanu bez biļetes, atrada šaujamo un noskaidroja patiesos apstākļus - tas viņam maksāja dzīvību. Lūk, cik svarīgi reizēm ir godīgi maksāt par braucienu!
Johana Georga Elzera atentāts (1939.g.). Vienpatis, galdnieks no Švābijas vienkārši vēlējās izdarīt "labu darbu." Tam nolūkam viņš izvēlējās Minhenes alus krogu Būrgerbrāukeller, kurā Vadonis parasti tradicionāli uzstājās ikgadējā pasākumā par godu 1923.gada neveiksmīgajam "alus pučam." Pīlārā netālu no pults, kur 1939.gada 8.novembra vakarā bija jāuzstājās Hitleram, viņš iestrādāja jaudīgu "elles mašīnu," ko bija sarūpējis savā darbā kalnrūpniecības uzņēmumā. Elzers pamanījās tikt ieslēgts krogā kopumā 35 naktis, kuru laikā arī paveica iecerēto. Bumba tiešām nostrādāja labi - 21:20 krogs uzgāja gaisā ar joni, 8 cilvēki nogalināti, vairāk kā 63 ievainoti. Tomēr Hitlera viņu vidū nebija, jo negaidīti bija pabeidzis savu runu par 13 minūtēm ātrāk. Iemesls - slikto laika apstākļu dēļ Hitleram bija jāatstāj Minhene nevis ar lidmašīnu, bet ar vilcienu. Elzeru pēc dažām stundām aizturēja uz Šveices robežas, ielika koncentrācijas nometnē, bet, tuvojoties kara beigām, nošāva.
Hitlera varas periodā 1933.-1945.gadam visskaļāk izskanēja divi no tiem: spridzināšanas 1939.gada novembrī alus krogā Minhenē un 1944.gada jūlijā viņa štābā Austrumprūsijā.
Ap Elzera atentāta laiku tādus pat plānus kala augsta virsnieku grupa, kas bija pesimistiski par kara iznākumu. Tomēr savus plānus tie atlika 17 reižu, jo nevarēja atrast izpildītāju un pat sagādāt nepieciešamās sprāgstvielas. Tomēr, redzot ka pēc Minhenes atentāta tiek pastiprināta apsardze, no šāda nodoma atteicās.
Ludviga Beka grupas atentāts. Sazvērnieku grupa ar sauszemes spēku ģenerālštāba vadītāju ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku priekšgalā jau no 1937.gada loloja vēlmi atbrīvoties no Hitlera un izveidot nacionālkonservatīvu valdību. Tomēr viņi nenonāca līdz atentāta planošanai. Interesanti, ka vācu virsnieku goda jautājums bija zvēresta nepārkāpšana, kas bija dots tautai, Vācijai un konkrēti arī vadonim Hitleram. Tomēr tika apsvērta apvērsuma iespēja, ja Hitlers sāktu karu. Tomēr 1939.gada 1.septembrī uzbrukums Polijai un citi notikumi risinājās tik strauji, ka visi šādi plāni izjuka. Viņa zibenuzvaru laikā rīkot atentātus būtu dīvaini.
Tomēr viss atkal mainījās kolīdz Vācija iestiga cīņās. 1941.gada maijā virsnieku grupa bija pavisam tuvu Vadoņa aizraidīšanai "labākos medību laukos." Sazvērnieku plāns paredzēja nošaut fīreru tribīnē vai uzspridzināt ar granātu viesnīcā, viņam apmeklējot vācu karaspēka parādi iekarotajā Parīzē, Elizejas laukos. Lai gan svinīgais pasākums bija jau saorganizēts, pēdējā brīdī Hitlers atcēla savu piedalīšanos, tuvāk neko nepaskaidrojot.
Ar jaunu sparu likvidēt Hitleru ņēmās pēc zaudējuma kaujās pie Staļingradas 1942. un 1943.gados, kā arī Sabiedroto desanta 1944.gada jūnijā. Tika plānots uzspridzināt fīrera bruņuvilcienu vai lidmašīnu.
Lidmašīnas spridzināšana bija visai labi izplānota, tomēr Hitleram rtalkā nāca dabas likumi. Sazvērnieku grupas pārstāvis ģenerālmajors Hennings fon Treskovs pirms Hitlera izlidošanas no Smoļenskas 1943.gada 13.martā kādam viņu pavadoņu komandas loceklim lūdza paņemt tālāknodošanai 2 pudeles franču liķiera - tajās iekšā bija spridzeklis ar skābes detonatoru, kam vajadzēja nostrādāt lidojuma laikā kaut kur virs Baltkrievijas. Taču Hitlera lidmašīna nolaidās Rastenburgā bez starpgadījumiem. Sazvērniekiem izdevās nepieķertiem atdabūt savu "sūtījumu," un tie konstatēja, ka sprāgstviela nav eksplodējusi pārāk lielā aukstuma dēļ. Par šo notikumu neviens tā arī neuzzināja līdz kara beigām.
Rūdolfa fon Hersdorfa atentāts (1943.g.). 1943.gada martā Hitlers vēlreiz veiksmīgi izvairījās nāves. Pulkvedis Rūdolfs fon Hersdorfs bija nolēmis uzspridzināties kopā ar Vadoni trofeju izstādē Berlīnē. Sazvērnieks saspieda skābes kapsulu bumbas iedarbināšnai un tuvojās mērķim, bet tas, īsti neapskatījis eksponātus, par pārsteigumu izstādes organizatoriem pēkšņi atstāja telpu.
Operācija "Valkīra." Pats ievērojamākais atentāta mēģinājums pret Hitleru nacionālsociālistu valdīšanas laikā. Sazvērnieku loks bija ļoti plašs, galvenie sazvērnieki bija militārpersonas, piedalījās arī valsts pārvaldes darbinieki, diplomāti.
Tas notika 1944.gada 20.jūlijā Hitlera štābā "Vilku midzenis" (Wolfsschanze), netālu no Rastenburgas Austrumprūsijā.
Vācu augstāko virsnieku grupa, redzot sakāves nenovēršamību, loloja cerības uz separātu mieru ar Rietumiem un sekojošu militāru vēršanos pret PSRS. Tam par šķērsli bija paša Hitlera persona. Vairākus gadus sazvērnieki grupējās ap bijušo vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieku ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku. Viņi plānoja novākt fīreru, likvidēt nacistu varu un izveidot jaunu Vācijas valdību. Sazvērnieki savā labā nolēma izmantot paša Hitlera piemētu plānu ar kodētu nosaukumu „Valkīra.” Šī operācija bija paredzēta tādam gadījumam, ja pašas Vācijas iekšienē nāktos apspiest nemierus- karagūstekņu vai nodarbināto. Tā paredzēja īpaša stāvokļa noteikšanu Vācijā un pavēli par operācijas sākšanu varēja dot pats Hitlers personīgi vai arī rezerves armijas pavēlnieks ģenerālpulkvedis Fridrihs Froms – viņš zināja par sazvērnieku plāniem, bet pats svārstījās un sazvērestībai nepievienojās.
Par galvenajiem sazvērestības plānotājiem kļuva ģenerālis Fridrihs Olbrihts un pulkvedis Štolfenbergs. Atentātu īstenoja pulkvedis Sklouss Šeiks fon Štolfenbergs. Štolfenbergam kā Rezerves armijas štāba priekšniekam vajadzēja ziņot Hitleram par stāvokli valstī 20.jūlijā. neciešamās tveices dēļ paredzētā apspriede nenotika betona bunkurā kā parasti, bet gan koka barakā, kurai visi logi bija vaļā. Apspriede bija paredzēta uz vieniem dienā, bet to pārcēla par pusi stundas agrāk. Štolfenbergs bija smagi ievainots aviācijas uzlidojumā Tunisijā 1943.gada vasarā – viņš bija zaudējis labo roku, kreiso aci un kreisās rokas divus pirkstus. Viņš fiziski nevarēja izšaut ar pistoli, tādēļ tika nolemts izmantot bumbu. Viņam bija maz laika, viņš paspēja aktivizēt tikai vienu bumbu, kurai bija jāsprāgst pēc 15 minūtēm. Otru bumbu viņš neaktivizēja. Tomēr lielākā kļuda bija tā, ka šo neaktivizēto bumbu pat neielika portfelī, jo pirmās bumbas sprāgšanas gadījumā būtu sprāgusi arī otra bumba – eksplozija būtu bijusi daudz lielāka. Nejaušību virkne vēl turpinājās – ieejot apspriežu telpā, Štolfenbergs nostājās pie gara ozolkoka galda blakus dienas galvenajam referentam ģenerālim Ādolfam Huizingeram un portfeli ar spridzekli novietoja zem galda tā, ka tas atslējās pret galda balstu apmēram 2 m attālumā no Hitlera. Galvenā referenta adjutants pulkvedis Heincs Brants, pieejot tuvāk galdam, ar kāju aizķēra šo portfeli un nolika galda balsta otrā pusē – prom no Hitlera. Sprādziena brīdī neparastu pozīciju bija ieņēmis arī Hitlers, ar visu ķermeni bija uzgūlies uz lielā galda, atbalstoties uz tā ar elkoņiem. Stenogrāfistam, kas sēdēja blakus Hitleram, norāva abas kājas. Hitlers tika cauri ar nelielām brūcēm, bojā gāja 4 virsnieki, vairāki virsnieki tika smagi ievainoti.
Štolfenbergs atstāja baraku īsi pirms sprādziena ar ieganstu, ka viņu sauc pie tālruņa. Viņam izdevās izkļūt no fīrera mītnes apsargātās teritorijas un aizlidot uz Berlīni. Viņš bija pārliecināts, ka atentāts izdevies.
Sazvērnieki, būdami pārliecināti, ka Hitlers gājis bojā, sāka Berlīnē gatavot apvērsumu ar nosaukumu "Valkīra." Tomēr fīrers bija dzīvs un Froms atteicās uzsākt operāciju „Valkīra.” Tā tika zaudēts laiks, jo nacistu vadība bija šokā.
Aktivitāti izvērsa tikai ap puspieciem pēcpusdienā cits sazvērnieks – pulkvedis Olberts Mercs fon Kvirnheims – viņš izdeva pavēli Froma vārdā par operācijas „Valkīra” uzsākšanu. Bija jāapcietina visi vācu gaulaiteri, ministri, visi austākie esesieši, jāieņem visas koncentrācijas nometnes. Liela loma bija ierādīta Berlīnes sardzes bataljonam, ko komandēja Oto Rēmers – viņš saņēma pavēli bloķēt valdības kvartālu, arestēt propagandas ministru Gēbelsu. Aresta brīdī Gēbelss viņam paziņoja, ka Hitlers ir dzīvs un savienoja telefoniski ar to. Rēmers saņēma pavēli no Hitlera gādāt par valdības drošību.
Galu galā izrādījās, ka sprādzienā gājuši bojā 4 cilvēki, bet ne Hitlers, kurš saņēmis vien nenozīmīgas skrambas. Sprādzientehnikas pazinēji uzskata, ka šai gadījumā galveno triecienu Vadoņa virzienā uzņēmusi galda kāja.
Daļa sazvērnieku, ieskaitot Beku, izdarīja pašnāvību. Ar pērējiem nežēlīgi izrēķinājās, Štaufenberga pēdējie vārdi bijuši: "Lai dzīvo mūsu svētā Vācija!" Notiesāto un ar nāvi sodīto personu vidū bija 1 vācu ģenerālfeldmaršals, 19 ģenerāļi, 26 pulkveži, 2 vēstnieki, 7 diplomāti.
Atentāts pret Hitleru bija neveiksmīgs daudzo sazvērnieku pieļauto kļūdu un apstākļu sakritības dēļ.
Protams, ka realizēt veiksmīgu atentātu pret Hitleru, bija arī britu izlūkdienesta sapnis. Britiem sabotāžas nolūkiem vācu teritorijā bija radīta atsevišķa nodaļa - Special Operations Executive. Tai izdevās likvidēt vairākus augsti stāvošus nacistus. Angļi Hitlera nogalināšanu bija plānojuši gan Berlīnē, gan Parīzē, gan fīrera mītnē Oberzalcbergā, taču Hitlers bija nesasniedzams.
"Tāda mēroga vīriem būtu jāsaprot, ka viņiem uzglūn gluži kā medījumam," - secinājis pats Hitlers.
Avoti. Vācu autors, komerciāli visai veiksmīgs, Vills Bertolds (Will Berthold) 1981.gadā publicēja grāmatu "42 atentāti pret Hitleru." 

Mistiskā darbība. Neizskaidrojamais un paradoksālais pavada Hitleru visu viņa dzīvi, kas radījis daudz un dažādas hipotēzes, minējumus un vienkārši spekukācijas. Akadēmiskie vēsturnieki izvairas runāt par Hitlera pārdabiskajām spējām, izredzētību un sakariem ar Citpasauli. Taču biogrāfi un pētnieki ir spiesti atzīt, ka viņam bijusi neparasta intuīcija. Materiālisti uzskata, ka, būdams vajāts un paniski baidoties, ka nepaspēs izpildīt savu misiju, Hitlers līdz pilnībai izkopis specifiskas fiziskās un sociālās maņas. Neizskaidrojamais un paradoksālais pavada Hitleru visu viņa dzīvi, tuvāk par šiem apsvērumiem šeit.

Reinas demilitārās zonas ieņemšana (1936.g.) 1936.gadā Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu. Tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās. Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. 

Austrijas pievienošana (1938.g.). Anschluss. Reinas zonas pievienošana nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana. 1938.gada martā.

Minhenes vienošanās. Tam sekoja Minhenes vienošanās.

Sudetu un Čehijas okupācija. Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.

Spiediens uz Poliju. Pēc Reinas zonas, Austrijas pievienošanas un Čehijas okupācijas bija pienākusi kārta Polijai. Vācija izvirza Polijai teritoriālas prasības attiecībā uz Dancigu (Gdaņska) un tā saucamo „Polijas koridoru” - Polijas teritoriju 30-200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdala Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala - Austrumprūsijas. 25.01.1939 Ribentrops tikās ar Polijas ārlietu ministru Beku un piedāvāja darījumu - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu ar miglainu solījumu kompensēt to ar teritorijām Austrumos uz PSRS rēķina. Beks piedāvājumu noraidīja. Vāciešu prasības pakāpeniski pieņēma ultimāta formu.
Šajos apstākļos Čemberlens beidzot nolēma parādīt raksturu - 31.martā Anglijas un Francijas vārdā deva Polijai garantijas tās teritorijas neaizskaramībai. Tomēr tas vairs nespēja apturēt Hitleru. Pirmkārt, viņš lāgā neticēja, ka rietumvalstis pildīs savas garantijas. Otrkārt, viņš vēlējās karu ar Poliju, lai parādītu pasaulei Vērmahta ieroču spēku. Tomēr viņš arī saprata, ka, lai izrēķinātos ar Poliju, un gadījumā, ja Anglija un Francija karu tomēr pieteiktu, ir jānodrošina aizmugure. Tāpat viņš bija labi informēts par to, ka kopš 10.aprīļa Maskavā norisēja sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses.

Hitlers - gada cilvēks ASV. Nacionālsociālistiskā Vācija ar Hitleru priekšgalā sagrāba Austriju, okupēja Čehiju, bija viena no II Pasaules kara izraisītājām. Tomēr 1939.gadā Hitlers tika pasludināts ASV par “Times” gada cilvēku.

Darbība II Pasaules karā. PSRS agresija Baltijā bija viens no jautājumiem, kas saasināja PSRS un Vācijas attiecības. Visvairāk gan tās saasināja PSRS rīcība Rumānijā, kur tā okupēja ne tikai Besarābiju, bet arī Ziemeļbukovīnu, kas agrāk bija piederējusi Austrijas kronim. Hitlers, būdams austrietis, par to ārkārtīgi noskaitās un pirmo reizi sāka domāt, kā ar preventīva kara palīdzību apturēt PSRS spiešanos uz rieteņiem.
1943.gadā operācijas "Citadele" (Kurskas kauja) uzsākšanai Hitlers ieradās Zaporožjē.

Hitlers - dzīvnieku mīļotājs. Teorijas vēsta, ka Hitlers pieņēma lēmumu kļūt par veģetārieti, jo nespēja noskatīties uz nežēlību pret dzīvniekiem. Tomēr citi avoti lēš, ka viņš nemaz nebija veģetārietis. Diktators tik ļoti iestājās par šo mērķi, ka Vācija pirmā Eiropā pieņēma likumus par dzīvnieku tiesību aizsardzību un aizliedza zinātniskus eksperimentus ar dzīvniekiem komerciālas peļņas dēļ. Ne tikai – pat dzīvu omāru vārīšana nebija atļauta. Nacistu aprindās valdīja uzskats, ka īpaši apmācīti četrkājaiņi var noderēt gan karā, gan spiegošanā, tādēļ Hitlers apmācīja savu vācu aitu suni – Blondi. Lēš, ka Hitlers Blondi iemācīja sazināties ar cilvēkiem un pat “izteikt” frāzi ''Mans vadonis'' (“Mein Fuhrer”). Hitlera medmāsa Erna Flīgela apgalvoja, ka nacistu līderis savu ķepaini mīlēja vairāk nekā sievu Evu. Viņš bija apsēsts, ļāva sunim gulēt savā gultā, un četrkājainis uzturējās tikai pie diktatora. Jāpiebilst, ka nacistu varonis noindēja Blondi tajā pašā dienā, kad izdarīja pašnāvību.  

Hitlers - mākslas cienītājs. Fīreram bija talants gleznošanā, bet viņu divas reizes neuzņēma Vīnes Mākslas akadēmijā. Tomēr tas neapslāpēja jaunā vīrieša interesi par mākslu. Tieši pretēji – Vācijas valdības galva atbalstīja klasiskās Grieķijas un Romas idealizētos darbus, bet izteikti kritizēja mūsdienu kustības, piemēram, impresionismu, kubismu un dadaismu. Kara laikā viņš pat pavēlēja sistemātiski izlaupīt mākslas darbus vēl nebijušā mērogā. Zīmīgi, ka pat XX gadsimta 30.gados nevienā muzejā Vācijā nebija sastopami Pablo Pikaso, Vilhelma Lēmbruka un citu mākslinieku darbi, jo Ādolfs šādu “deģeneratīvo mākslu” nevēlējās redzēt. To uzskatīja par žīdu un boļševiku mākslinieku produktu. 

Hitlera izšķērdība. Hitlers, vēloties uzsākt mākslinieka karjeru, sākotnēji cīnījās ar trūkumu. Austrietim bija niecīgi ienākumi, tādēļ viņam pat 1909.gada decembrī nācās dzīvot bezpajumtnieku patversmē Vīnē. Tomēr, iegūstot varu, Hitlers bija apņēmības pilns kļūt bagāts. Lielāko daļu ienākumu viņš saņēma no paredzamiem avotiem - iegūstot valdības naudu un “ziedojumus” no korporācijām. Turklāt viņš atteicās maksāt ienākuma nodokli un saņēma milzīgus honorārus. Naudu Ādolfs nopelnīja arī par savu grāmatu ''Mana cīņa'' (“Mein Kampf”). Lēš, ka viņa bagātības mērāmas vismaz 150 miljonos eiro apmērā. Taču vienlaikus viņam patika vara un diktators bija ļoti izšķērdīgs. Biogrāfs Volkers Ulrihs atklāja, ka aģitators tērēja tūkstošos automašīnām, šampaniešiem, drēbēm un mēbelēm, vienlaikus izliekoties par “tautas cilvēku.”

Hitlers un brīvmūrnieki. Hitlers allaž uzsvēris, ka masonus uzskata par potenciālu viņa režīma opozīcijas perēkli. Viņu darīja bažīgu šīs organizācijas stingri ieturētā slepenība, tās patiešām spēcīgā politiskā ietekme daudzās valstīs, kā arī ložu plašie starptautiskie sakari. Savā darbā “Mana cīņa” Hitlers rakstījis, ka “pašsaglabāšanās nacionālo instinktu konsekventi nomāc masoni, izmantojot sev pakļautus plašsaziņas līdzekļus, un tas ved tikai uz valsts novājināšanu un sabrukšanu.”

Hitlers - rasists? Visā pasaulē zināms, ka kancleru bieži min kā atbildīgo par tā laika Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljoniem iedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Tieši viņa politika un vēlme nogalināt atņēma dzīvību vairāk nekā sešiem miljoniem žīdu. Tomēr tikai retais zina, ka Hitlera radinieku siekalu DNS analīzēs konstatētas gan žīdu, gan afrikāņu "saknes.” Veicot kādu pētījumu 2010.gadā, zinātnieki ievāca 39 siekalu paraugus no bēdīgi slavenā diktatora radiniekiem un pēc tam veica dažādus testus. Atklājās, ka aktīvista ciltskokā ir gan žīdi, gan afrikāņi. Tas liek domāt, ka vācu politiķis bija bioloģiski saistīts ar rasēm, ko pats centās nogalināt. Vai pats Hitlers to zināja, par to grūti spriest.  

Hitlers un Latvija. (22.jūnijā?) Hitlers teica uzrunu vācu tautai, attaisnodams uzbrukumu un pat pieminēdams Baltijas valstis, kā arī PSRS rīcību tajās.
Doma, ka Austrumeiropas tautām, kas pēc nacistu ideoloģijas ir mazvērtīgas, vajadzīgi savi valstiski veidojumiu, Hitleram bija sveša. Viņam nebija īpašu plānu arī par Baltijas nākotni, tomēr viņš bija vienisprātis ar savu „austrumu ministru” Alfrēdu Rozenbergu, ka Latvija, un arī Baltija vispār, karam beidzoties iekļausies vienotā Lielvācijā. Apgabalu lielā stingrībā pārvaldīs vācieši.
1941.gada 17.jūlijā Hitlers apstiprināja „Okupēto austrumu apgabalu reihsministriju” (Reichsministerium fūr die besetzten Ostgebiete). Par tās vadītāju kļuva Alfrēds Rozenbergs. Baltijai izveidoja pavisam jaunu pārvaldi – „Ostlandi,” kas aptvēra bijušās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstis, kā arī Baltkrievijas rieteņu daļu. Augstāko civilo varu Ostlandē īstenoja reihskomisārs (Reichskommissar). Rozenbergs šim amatam ieteica Heinrihu Lozi, bijušo gaulaiteru no Šlēzvigas-Holšteinas.

Hitlers un koncentrācijas nometnes. Pirmo nacistu nometni izveidoja 1933.gadā, teju tūlīt pēc Hitlera kļūšanas par kancleru. Sākotnēji tās izmantoja arodbiedrību veidotāju un politisko pretinieku ieslodzīšanai un spīdzināšanai, taču neilgi pēc tam, nometnes kļuva par nāves vietu žīdiem. II Pasaules kara laikā tur nogādāja ap 11 miljoniem žīdu, un tā sauktos “nevēlamās rases pārstāvjus” paverdzināja, izmantoja piespiedu darbam un nežēlīgi noslepkavoja. Hitlers nekad nav apmeklējis nevienu no šīm nometnēm, kaut gan lielāko daļa no tām cēla austrumos. Lēš, ka attālums, ko Hitlers turējis starp sevi un faktisko slepkavību vietu, bija daļa no taktiska plāna. Proti, lai citi domātu, ka viņš nav atbildīgs par holokaustu un ir neziņā par notiekošo. Tomēr pierādījumi liecina par ko citu, un Ādolfa Hitlera līdzdalība genocīdā ir neapšaubāma. Par to liecina “Galīgais risinājums” (“Final Solution”) – plāns, kuru izveidoja ar mērķi, lai iznīcinātu žīdus visā pasaulē. Hitlera līdzdalība atrodama katrā programmas posmā un izstrādē.  

Hitlera nāve un mistika ar ķermeņa atliekām. Strīdi par Hitlera likteni nerimst kopš 1945.gada maija. Vai tiešām Hitlers bunkurā izdarījis pašnāvību, jebšu atrastais ir dubultnieka ķermenis.
Neskaitāmajās Hitlera biogrāfijās atrodamais nacistu līdera pēdējo dzīves stundu apraksts vēsta, ka 1945.gada 30.aprīlī, atradoties padomju armijas aplenktajā Berlīnē, viņš kopīgi ar savu ilggadējo mīļāko un tikko apņemto sievu Evu Braunu izdarījis pašnāvību nošaujoties. Daži vēsturnieki gan apšaubījuši apgalvojumus, ka Hitlers nošāvies, izsakot pieņēmumu, ka viņa nāves apstākļi izskaistināti, lai nacistu fīrera pašnāvību pasniegtu iespējami varonīgākā gaismā. Kā stāsta aculiecinieki, Hitlera un Braunas līķi tika ievīstīti segās un iznesti dārzā blakus bunkuram, kur tie tika ievietoti šāviņa izrautā bedrē, aplieti ar benzīnu un aizdedzināti.
Krievi Hitlera apdegušo ķermeni atrada 5.maijā. Līķa sekcijas akts datēts ar 8.maiju.
Gadu desmitiem pēc kara beigām Hitlera mirstīgo atlieku liktenis bija noslēpumā tīts. Publikas acīm netika nodota neviena fotogrāfija vai filma. Pēc Berlīnes sagrābšanas 1945.gada maijā krievu tiesu medicīnas eksperti pretizlūkošanas dienesta Smerš uzraudzībā atraka Hitlera šķietamās mirstīgās atliekas un aiz slēgtām durvīm veica to izpēti. Daļas galvaskausa trūka, un tika pieņemts, ka to norāvis paša Hitlera izdarītais šāviens, taču žokļa paliekas sakrita ar viņa zobārstniecības karti, ko vēlāk apstiprināja arī nacistu fīrera zobārsta bijušais asistents. Autopsijā tika apstiprinātas arī jau sen izplatītās baumas, ka Hitleram bijis tikai viens sēklinieks. Tomēr tiesu ekspertu slēdziens neizklīdināja Staļina aizdomas. 1946.gadā uz Berlīni tika nosūtīta vēl viena slepena misija, kas tajā pašā šāviņa krāterī, kur tika atrasts Hitlera līķis, uzgāja šķietami trūkstošo galvaskausa fragmentu ar lodes caurumu tajā. Šie eksperti savāca arī ar Hitlera asinīm notraipītā dīvāna fragmentus.
Tomēr arī tas Staļinu neapmierināja, un padomju diktators lika saglabāt slepenībā visu, kas saistīts ar Hitlera nāvi. Hitlera mirstīgās atliekas, nevienam nezinot, tika apbedītas Smerš bāzē Magdeburgā, komunistu kontrolētajā Vācijas austrumdaļā. Tur tās palika vēl ilgi pēc Staļina nāves 1953.gadā. 1970.gadā PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki mirstīgās atliekas atkal izraka, kremēja un pelnus slepeni izkaisīja upē. Komunistu slepenā dienesta arhīvā saglabāts tika tikai žokļa kauls, galvaskausa fragments un asins traipi uz dīvāna.
Pats Hitlera bunkurs tika sagrauts 1947.gadā, un tā atrašanās vietu pārklāja ielas segums.
Pēc Hitlera pašnāvības reiha vadību uzņēmās lieladmirālis Karls Dēnics.
1960.gada februārī arhīvā tika nodoti trofeju dokumenti no II Pasaules karā. Kopā ar tiem - galvaskausa fragmenti un dīvāna rokturi ar asins pēdām. Saskaņā ar Vasīlija Kristoforova (Reģistrācijas vadības un FDD arhīvu fonda priekšnieks) sacīto, šīs atliekas tikušas uzietas 1946.gadā izmeklējot lietu par Vācijas reihskanclera Ādolfa Hitlera pazušanu. Tiesu medicīniskā ekspertīze atrastās apogļotās atliekas noteica par pieauguša cilvēka paura kaulu (tjemennije kosķi)  un pakauša kaula fragmentiem. 1945.gada 8.maija aktā teikts, ka galvaskausa kaulu fragmenti, iespējams, atkrituši no līķa, kas izņemts no bedres 1945.gada 5.maijā.
Dokumentālie materiāli ar otreizējās izmeklēšanas rezultātiem tika apvienoti lietā ar simbolisku nosaukumu "Mīts" (mif, krievu val.).
XX gs. 90.gados tika atslepenoti lietas "Mīts" materiāli un fīrera nāves apstākļu izmeklēšanas materiāli no 1945.gada, kas līdz tam bija glabājušies FDD Centrālajā arhīvā. Tā tie tika pieejami plašai sabiedrībai. Tas, kas bija palicis pāri no nacistu elites, un nebija nonācis čekistu arhīvos, uzreiz neatrada mieru. Kauli vairākkārt tika pārapbedīti.
1970.gada 13.martā toreizējais PSRS VDK vadītājs deva rīkojumu eshumēt un iznīcināt Hitlera, Braunas un Gēbelsu pāara mirstīgās atliekas. Tā radās slepenā pasākuma plāna "Arhīvs," ko realizēja VDK Īpašās nodaļas 3.armijas darbinieki. Atliekas tikaa sadedzinātas sārtā tīrelī Šenebas pilsētas tuvumā, 11 km no Magdeburgas. Atliekas pilnīgi pārogļojās, tika saberztas pulverī un kopā ar prelniem izkaisītas Piderecas upē. Droši vien Andropovs bažījās, ka austo nacistu kapa vieta var kļūt par pielūgsmes objektu jaunajiem nacistiem.
2002.gadā amerikāni pavēstīja, ka tiem ir rentgena uzņēmumi, kas glabājušies pie zobārsta SS oberfīrera Hugo Blaškē. Tos salīdzinot ar Hitlera žokļa/žokļu fragmentiem, kas bija krievu rīcībā, tika noskaidrota to atbilstība.
Pirmais šaubas par Hitlera nāvi izteica krievu maršals Georgs Žukovs. Mēnesi pēc krievu uzvaras 10.jūnijā viņš teica: "Apstākļi ir ļoti noslēpumaini, atpazītu Hitlera līķi mēs neatradām. Pateikt ko apstiprinošu par Hitlera likteni es nevaru. Pašā pēdējā brīdī viņš varēja aizlidot no Berlīnes, jo skrejceļš ļāva to izdarīt. 

Hitlera nāves pierādījumi.
Hitlera galvaskausa fragments ar lodes pēdām. To 1946.gadā pie Hitlera bunkura izraka padomju armija. Kopš 2000.gada tas esot publiski aplūkojams Maskavā, jo tad Krievijas valsts arhīvs Maskavā sarīkoja izstādi „Trešā reiha agonija.” Izstādīts tika vien galvaskausa fragments, bet žokļa kaulu varēja aplūkot vien fotogrāfijās.
Nesen kādi ASV pētnieki Konektikutas universitātē veikuši tam DNS analīzes (interesanti, kas viņiem to atļāva?). Pētnieki noteica, ka kaula fragments pieder nepilnus 40 gadus vecai sievietei, kuras personība nav noskaidrota. Konektikutas universitātes arheoloģijas un kaulu speciālists Niks Bellantoni atzīst, ka jau no paša sākuma bijis skaidrs - kaut kas nav īsti kārtībā. "Kauls šķita ļoti plāns. Vīriešu kauli parasti ir robustāki," stāsta Bellantoni. "Un [kaulu] struktūra, galvaskausu plātņu savienojuma vietās šķita atbilstoša kādam, kas jaunāks par 40," lai gan 1945.gada aprīlī Hitlers kļuva 56 gadus vecs. Tāpēc Bellantoni pats devās uz Maskavu, lai personīgi apskatītu ar Hitleru saistītās trofejas - galvaskausu, kā arī asins plankumus uz dīvāna, uz kura Hitlers un Brauna sēdējuši pašnāvības izdarīšanas brīdī. Krievijas varasiestādes viņam deva tikai stundu, lai iepazītos ar Hitlera pašnāvības pierādījumiem, taču tās laikā viņām izdevies iegūt DNS paraugus, kas pēc tam tika nogādāti Konektikutā. Salīdzinot ar 1945.gadā izdarītajiem dīvāna fotouzņēmumiem, Bellatoni guvis pārliecību, ka viņam ir iespēja aplūkot tos pašus asins traipus. Konektikutas universitātes pielietojamās ģenētikas laboratorijas vadītāja Linda Štrausbauga laboratoriju slēdza uz trīs dienām, kuru laikā visu uzmanību veltīja tikai no Maskavas atvestajiem DNS paraugiem. "Mēs izmantojām to pašu kārtību un kontroles [metodes], kuras pielietotu kriminoloģijas laboratorijā," stāsta Štrausbauga. Viņai par pārsteigumu, izdevās iegūt nelielu daudzumu izmantojama DNS, kurš pēc tam tika pavairots ar molekulārās kopēšanas procesa palīdzību, nodrošinot pietiekamu DNS daudzumu analīžu veikšanai. "Mums ļoti paveicās, ka ieguvām rezultātus, neskatoties uz ģenētiskās informācijas ierobežoto apjomu," atzina Štrausbauga. Vienīgais esošais pierādījums Hitlera nāvei ir kļuvis nederīgs.

Aplūkojamie objekti.
Hitlera māja. Atrodas Austrijā, tajā viņš pavadījis bērnību. 2014.gadā austriešu amatpersonas nolēma to pārvērst par holokausta muzeju un pārdēvēt par Atbildības māju. Namu neizmantoja jau kopš 2012.gada un nevarēja vienoties par tā izmantošanu. Valdība  to īrē 4000 eirām mēnesī.

Hitlera nāves vieta. Tas ir bunkurs Berlīnē, kas zem zemes vēl ir saglabājies, bet virszemes daļa nošķūrēta un tur atrodas ar asfaltu klāts auto stāvlaukums. Tas tādēļ, lai Hitlera cienītāji to nepārvērstu par pielūgsmes objektu.

Hitlera bunkuri.
Nacistu ierīkotajā Berlīnes pazemē Berlīne-2 Frīdrihrodē - Hitlera rezidence "Wolfstrurm." 
"Olga" - Jonastālas ielejas bunkurs. Führerhauptquartier Olga. Atrodas starp Arnštati, Ordrufu un grāfienes Rūdolštatas pili. Te tika Ordrufas kaļķa plakankalnē iegrauzta pēdējā galvenā fīrera mītne. Gliemežvākainajā kaļķī nacisti iegrauza veselas 25 šahtas. 

Darbi.
"Mana cīņa." (Mein Kampf) Hitlers to sarakstīja, atrodoties Landbergas cietumā, kur viņš izcieta sodu par piedalīšanos 1923.gada Alus pučā. Izdots 1925.g. Hitlera dzīves laikā grāmatas tirāža sniedzās miljonos, grāmata tika izdota daudzos miljonos eksemplāru, un kopš 1936 .gada tā kā kāzu dāvana tika pasniegta visiem jaunlaulātajiem..
Pēc nacisma sagrāves daudzās valstīs tā ir aizliegta. Citur izdod mazā skaitā un ar komentāriem. Pēc II Pasaules kara autortiesības uz ķecerīgo pamfletu nonāca Bavārijas zemes rokās, kas līdz šim kategoriski liegusi šo sacerējumu izdot vai tirgot visā Vācijā.
Tomēr, saskaņā ar Latvijā spēkā esošo (arī citur pasaulē) Autortiesību likumu ar 2016.gada 1.janvāri autortiesību termiņš beidzas, un Mein Kampf nonāk sabiedriskajā valdījumā.

Hitlera gleznas. Hitlers sapņojis kļūt par gleznotāju un politika viņu īpaši nav interesējusi. Divas reizes viņš stājies mākslas skolā, bet izkritis pēc iestājeksāmeniem. Hitlers ar glezniecību peļņas nolūkos nodarbojās XX gs. 20.gados, pirms nāca pie varas un iesaistīja Vāciju II Pasaules karā. Gleznas esot pārdevis visai veiksmīgi. Ir zināms par diviem viņa gleznotiem akvareļiem: 1914.gadā tapusī „Viensēta” un „Lauku māja pie upes.” Izsolē Nirnbergā to sākumcena 3500 eiras.
2006.gadā 21 fīrera darbs ticis pārdots par 118 000 britu mārciņām. Ladlovas pilsētā Lielbritānijā 2018.gada 23.aprīlī tiks izsolīti 13 Hitlera akvareļi. 
"Meitenes portrets." Eļļas gleznu, kas tiek uzskatīta par nacistu diktatora Ādolfa Hitlera maz zināmas bijušās mīļākās portretu, nākamnedēļ Vācijā izsoļu namā "Weidler" izsolīs ar sākuma cenu 60 000 eirām.
1916.gadā radītajā 63 x 48 centimetrus lielajā gleznā, uz kuras redzams Hitlera paraksts, attēlota francūziete Šarlote Lobžuā, kuru viņš satika I Pasaules kara laikā Francijā. Portretu ap 1967.gadu iegādājušies flāmu rūpnieki, bet pēc tam tas ticis izstādīts mākslas galerijās Japānā. Gleznā attēlota jauna sieviete ar sarkanu lakatu uz galvas, kas met ēnu uz viņas seju. Mugurā sievietei ir gaišas krāsas blūze, kas no kakla daļas uz leju ir atvērta, skatam daļēji atklājot krūtis.
2015.gadā "Weidler" izsoļu nams pārdeva Hitlera akvareli, kurā redzama Neišvānšteinas pils Bavārijā par 100 tūkstošiem eiro.

Hitlera globuss. Nacistu līdera Ādolfa Hitlera kabinetam Jaunajā reiha kancelejā tika īpaši pasūtīts "Kolumba globuss valsts un industriju vadītājiem", kurš tika nodēvēts par "Fīrera globusu". Sabiedrotajiem šo slaveno priekšmetu, kas simbolizēja fīrera varaskāri, tā arī nekad neizdevās atrast.
Globusu pasaulslavenu padarīja 1940. gada filma "Lieliskais diktators". Tajā komiķis Čārlijs Čaplins parodēja Hitleru un spēlējās ar piepūšamu globusu, to mētājot apkārt pa kabinetu un atsitot te ar roku, te kāju vai dibenu.
Pavisam šādi dārgi rokām darināti globusi koka statīvos no Kolumba rūpnīcas tika pasūtīti divi. Otrs, kā arī citi nacistu līderu globusi tika atrasti (attēlā viens no tiem), tostarp vairāki ar krievu karavīru ložu caururbtām Vācijām.
Pēc Berlīnes ieņemšanas viens no pirmajiem, kurš inspicēja Jaunās reiha kancelejas ēku bija PSRS Iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija. Tiek pieļauts, ka viņš globusu aizveda uz VDK štābu Maskavā, jo Federālais drošības dienests, kurš šobrīd apdzīvo šo ēku, joprojām atsakoties komentēt, vai globuss tajā atrodas.
Kādu citu globusu kādam amerikāņu karavīram izdevās atrast Hitlera atpūtas kompleksa drupās Bavārijas Alpos. Lai gan tas savulaik tika pārdots par 100 000 ASV dolāriem jeb piecreiz vairāk nekā īpašnieks sākotnēji cerēja, tiek uzskatīts, ka šī planētas kopija tomēr bijusi pārāk maza, lai būtu "Fīrera globuss".

Filmas ar un par Hitleru.
Lēnijas Rīfenštāles filmas. "Ticības uzvara" bija pirmā filma, kuras galvenais varonis bija nacistu līderis, Vācijas kanclers un no 1934.gada arī vācu vadonis Ādolfs Hitlers. Šī ir viena no retajām situācijām kino vēsturē, kad galvenās lomas atveidotājs spēlē pats sevi. Un spēlē ar pilnu pārliecību, jo viss tas, kas notiek filmās "Ticības uzvara" un "Gribas triumfs" ir labi izstrādāta izrāde.

Čārlija Čaplina filma "Diženais Diktators" (1940.g.). Tajā ievadtitri ir aizdomīgi līdzīgi Rīfenštāles "Gribas triumfam." Filmas antagonists ir Hinkels jeb Ādolfa Hitlera parodija, kas vēloties iekarot pasauli traģiski bojā dzīvi Tomānijas jūdiem, tajā skaitā kādam jūdu frizierim, kurš dažādu nejaušību un sakritību pēc iekļūst sadursmēs ar Hinkela spēkiem. Čaplina filmā ir parodēta arī Vācijas varenības vēsts un tas, ka Vācija vēloties mieru. Čaplins parāda, ka Hinkels patiesībā ir diezgan pašapsēsts un varaskārs[47] un visa nacistu partija absolūti neorganizēta. Pirmā Čaplina skaņu filma zobojas par Hitlera uzstāšanās manieri un beigu epizodē atsaucas uz Hitlera runu "Gribas triumfā," kur fonā redzama viduslaiku pilsēta, kuras priekšā uzcelts podiums, kurā sēž visi nacistu (Tomānija) varasvīri. Atšķirībā no Čaplina "Diženā Diktatora" filmas "Gribas triumfs" beigas nebija labas, ja skatāmies uz to kontekstā ar visu nacistu režīmu.

Atradumi.
Hitlera tēva vēstules. 31 vēstuli atrada kādas mājas bēniņos Lincā (Austrija) Jozefa Radlēgera mazmazmeita. Tās publicējis ar komentāriem Lincas universitātes goda profesors Romāns Zandgrūbers (Roman Sandgruber) - grāmata "Hitlera tēvs. Kā dēls kļuva par diktatoru" (Hitlers Vater: Wie der Sohn zum Diktator wurde). Vēstules bija uzrakstītas un nosūtītas ceļa meistaram Jozefam Radlēgeram (Josef Radlegger), atrašana kļuva par sensāciju, jo līdz 1914.gadam praktiski nebija pazīstami ne Aloīza, ne Ādolfa paraksti. 1895.gadā galvenais Austroungārijas muitas ierēdnis Aloīzs Hitlers nopirka Augšaustrijā valsts fermu pie Lambahas, Hāfeldē. Pārdevējs bija kāds Jozefs Radlēgers, ap darījumu bija plaša sarakste. Pēc tās vēsturniekiem kļuva zināms par Hitleru ģimenes finansiālo stāvokli. Visas vētules no 1895.gada.

Avoti.
Sebottendorf, Freiherr von Rudolf. "Bevor Hitler Kam." Minhene: Grassinger, 1933.g.
Lincā uzietās 31 Hitlera tēva vēstules.

Saites.
Nezināmais Hitlers.
Nacionālsociālisms un nacisti.
Vācija.
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).