Aliens

Ģedimins (1316.-1340./1341.g.)

Lietuvas (Lietavas) dižkunigaitis no 1316. līdz 1340. vai 1341.gadam, kas savā varā apvienoja leišu un arī daudzas krievu zemes.

Radniecība.
Seši dēli – Narimunts, Gļebs, Aļģirds...
Meita – Aiguste (pareizticībā Anastasija), izdota pie vīra 1333.gadā Maskavijas valdniekam Sīmanim.
Nezin cik daudz tur ir patiesības, bet par viņa tiešo pēcteci tika atzīts 1918.gadā leišu ķēniņos kronētais vācietis Mindaugs II.

Dzīvesgājums. Lietavas dižkunigaitis no 1316.-1340. vai 1341.gadam, Ģediminu dinastijas aizsācējs.
Dzimis 1275.gadā.
Kāpa tronī 1316.gadā, kad tam bija jau pāri 40 gadiem. Valsts bija tikko apvienojusies.

Ārpolitika. 
Cīņa pret vāciešiem. Galvenais viņa ienaidnieks bija Teitoņu ordenis, kam viņš ārpolitikā pievērsa lielāko uzmanību - sekmīgi karoja pret to. Sadarbībā ar poļiem viņa karaspēks 1331.gadā smagi sakāva vācu bruņiniekus kaujā pie Polovciem.
Ģedimins iejaucās ari Livonijas valstiņu savstarpējās cīņās un pabalstīja Rīgas virsbīskapu un pilsētu cīņā ar ordeni.
Ģedimina politika Austrumu virzienā. Austrumu virzienā turpināja priekšgājēju politiku - ņēma zemes, kuras vien varēja, tādejādi apvienojot savā varā ne vien leišus, bet arī daudzas krievu zemes - Grodņas, Polockas, Minskas, Pinskas, Vitebskas, Turovas u.c. apgabalus, nozīmīga mūsdienu Ukrainas daļa. Tolaik daudzi apgabali tur nespēja pretoties un tiem bija vajadzīga aizsardzība. Vairumā šo apgabalu pievienošana notika mierīgā ceļā, tomēr, ja bija nepieciešams, Ģedimins lietoja arī spēku. 
Tā, piemēram, 1321.gadā leišu ķēniņš sagrāba spēkus zaudējušo Kijevu, kurā valdīja Staņislavs Ignatovičs no Rūriku dinastijas. Apkārtesošie slāvu kņazi mēģināja iestāties par savu "galvaspilsētu," tomēr tika pilnīgi sakauti. Kijevieši mazliet pasēdēja aplenkumā un padevās. Tā pirmsmongoļu Krievzemes rieteņu puse kļuva par lietuviešu īpašumu.
Šāda leišu izplešanās politika nevarēja būt patīkama Maskavijas valdniekiem, kas arī bija uzsākuši pieejamo krievu zemju apvienošanu. Tomēr Ģadimina attiecības ar Maskavu vēl bija diezgan labas. Galveno vērību savā ārējā politikā Ģedimins pievērsa cīņai pret Livonijas ordeni. 
1323.gadā Ģedimins pārcēla savu rezidenci no Traķiem uz Viļņu, modernizēja Viļņas pili (tagad to dēvē par Ģedimina pili). Kopš šī laika iedibinājās nerakstīta tradīcija, ka tas, kurš valda Viļņā, ir arī visas Lietuvas dižkunigaitijas zemju valdnieks.
1324.gadā leišu karalis Ģedimins kaujā pie Irpeņas upes (kaujas notikšanu vēsturnieki gan apšauba!) sakāva Kijevas kņaza Staņislava karadraudzi, ar to stipri palielinādams lietuviešu ietekmi dienvidkrievu zemēs. Tomēr līdz pilnīgai kontroles nodibināšanai pā šīm zemēm leišiem bija vēl tālu, jo tās bija meslu maksātājas Zelta Ordai.
Ģedimins centās izplatīt savu varu vēl citās krievu zemēs, galvenokārt Pleskavas un Novgorodas, kā arī nostiprināties Smoļenskā. Šāda politika nevarēja būt patīkama Maskavijas valdniekiem, kas bija uzsākuši krievu zemju apvienošanu, un leiši sadūrās ar spēkā pieaugošo Maskavijas valsti. Tomēr Ģedimina attiecības ar Maskavu vēl bija diezgan labas, ko pierāda, starp citu, tas, ka tās valdnieks Sīmanis 1333.gadā apprecēja Ģedimina meitu Aigusti (pareizticīgiem - Anastasiju).

Iekšpolitika. Iekšējā politikā Ģedimins rūpējās par tirdzniecības un amatniecības attīstību savā valstī, starp citu, aicinot vācu amatniekus un tirgotājus un atļaujot tiem lielas tiesības. Viņa laikā Lietuvā attīstījušās pirmās pilsētas. Ģediminam piedēvē Viļņas dibināšanu 1320.gadā, ko viņš pacēlis par savas valsts galvaspilsētu.
Arī pievienotajās zemēs Ģedimins uzvedās visai gudri: neko daudz nemainīja, veco kārtību un paradumus neaiztika - tikai vietvalžus gan nozīmēja savus.

Reliģija. Ticības lietās Ģedimins bijis iecietīgs. Pats turēdamies pie savu tēvu ticības, viņš nelika savā valstī šķēršļus pareizticībai un katolismam, piemēram, Viļņā jau 1324.gadā pieminētas 2 katoļu baznīcas un klosteŗi. Viņa dēls Narimunts Gļebs bija jau pārgājis pareizticībā.
Pats Ģedimins sevi dēvēja par leišu un krievu ķēniņu, sāka jau apdomāt katoļu ticības pieņemšanu, lai no Romas pāvesta oficiāli varētu saņemt šādu titulu, kurš tomēr varētu nepatikt viņa pavalstniekiem - leišu pagāniem un krievu pareizticīgajiem.

Nāve. Ģedimins krita, aplencot Baijerburgas vācu bruņinieku cietoksni. Viņu ķēra lode, tādējādi, iespējams, viņš ir pirmais monarhs, kas gājis bojā no šaujamieroča.
Lietuvas valsti sadalīja savā starpā viņa seši dēli.

Aplūkojamie objekti.
      Ģedimina pils Viļņā. XIII gadsimtā te atradās no ķieģeļiem būvētā Viļņas pils, kas tolaik bija pirmā mūra celtne Lietuvā. XIV gadsimta pirmajā pusē Viļņas pili modernizēja un paplašināja Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (1316.–1341.g.), kurš 1323.gadā pārcēla savu rezidenci no Traķiem uz Viļņu. Kopš šī laika iedibinājās nerakstīta tradīcija, ka tas, kurš valda Viļņā, ir arī visas Lietuvas dižkunigaitijas zemju valdnieks. Tagad pilī ierīkots Lietuvas Dižkunigaišu pils muzejs.
      Ģedimina piemineklis Viļņā.
      Ģedimina kalns Viļņā.

Avoti.
Ģedimina vēstules. Iespējams, paša Ģedimina rakstīto vēstuļu noraksti. Senākie rakstu avoti par Lietuvas dižkunigaitiju. 1323.-1324.gados Ģedimins uzrakstīja 5 vēstules, kas bija adresētas pāvestam Jānim XXII, mūku ordeņiem, dažādu Eiropas pilsētu valdniekiem un amatniekiem.
2.vēstule rakstīta 1323.gada 25.janvārī un adresēta Rietumeiropas pilsētām. Tajā Ģedimins aicināja rieteņu kristiešus - amatniekus, tirgotājus, māksliniekus - braukt uz Viļņu un zvērēja, ka pilsēta labvēlīgi izturēsies pret visu reliģiju pārstāvjiem. Šajā vēstulē Viļņa tiek dēvēta par  Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsētu.
6.vēstule bija adresēta Rīgas un Tallinas vadītājiem, un tajā Ģedimins sūdzas par Vācu ordeni, kas pārkāpj miera līgumu. Viņš raksta, ka esot gatavs pieņemt kristīgo ticību, lai izbeigtu krustnešu uzbrukumus.

Saites.
Lietuvas ķēniņi.