Aliens

Aļģirds (1345.-1377.g.)

Lietuvas dižkunigaitis no 1345. līdz 1377.gadam, viens no ievērojamākajiem Lietuvas ķēniņiem.

Radniecība. Tēvs - Ģedimins.
5 brāļi - Narimunts, Gļebs, K???
Sieva - Tveras kņaza meita.
Dēli - Andrejs (vecākais) un Jagailis (jaunākais).

Dzīvesgājums.

Ārpolitika. Austreņu virzienā turpināja to pašu tēva Ģedimina ekspansijas politiku, veda cīņu par Novgorodu, Pleskavu un Smoļensku. Novgorodā izveidojās ietekmīgs leišiem draudzīgs grupējums, kas sacentās ar maskavisko. Pleskava tolaik pati tiecās uz Lietuvu, bet Smoļenskas kņaziste uz kādu laiku faktiski kļuva par Lietuvas protektoriātu, apņemdamās piedalīties Aļģirda karagājienos.
Aļģirds devās jaunā un sekmīgā uzbrukumā Maskavai ar mērķi "atbrīvot no krievu jūga brāļus." Aļģirds panāca arī atsevišķa metropolīta iecelšanu Kijevā. Teognota pēctecis Aleksijs (Алексий) pēc Lietuvas valdnieka rīkojuma 1358.gadā (?) tika sagūstīts dodoties uz Maskavu, izbēga tikai pēc 2 gadiem. Ar to vien Aļģirds neaprobežojās - viņš 1356.gadā sagrāba Brjanskas kņazisti (Брянское княжество) un uzbruka Možaiskai. Pēc šī leišu uzbrukuma sāka atjaunoties māru, mazkaļu, galindu kopienas.
XIV gs. beigās Lietuvas valstij radīja briesmas Zelta Ordas Maskavijas uluss. Sākot ar 1357.gadu leišu kņazs Aļģirds sāka paplašināt savas valsts teritoriju uz austreņiem, padzenot no turienes maskaviešus.
Būdams laulājies ar Tveras kņaza meitu, Aļģirds iejaucās arī krievu iekšpolitikā. Vēlējās iecelt Tveras kņaza tronī savu ielikteni, un vairākkārt devās karagājienos pret pašu Maskavu.
Pēc 40 gadiem situācija bija mainījusies, jo Lietuva bija pārgājusi uzbrukumā. Leišu karalis Aļģirds nemaz neslēpa savus plānus sagrābt Podoļji, Melnās jūras ziemeļu piekrasti un Kijevu. Viņa uzdevumu atviegloja Zelta Ordas iekšējie kari, kas bija sākušies XIV gs. vidū. Tādejādi leišu pretinieki bija nevis viss Zelta Ordas karaspēks, bet gan tikai vietējo valdnieciņu (noijonu) vienības.
Pēc vairākām leišu armijas uzvarām 1363.gadā notika Siņevodas kauja (Синеводская битва) starp leišu un Zelta Ordas un maskaviešu spēkiem pie Zilajiem ūdeņiem (Синих Водах) un kauju vadīja pats Aļģirds un Teodors Korjatovičs. Ordieši/maskavieši kaujā cieta sakāvi, kas noveda pie tā, ka Lietuvas valsts ieguva Kijevu un pēc tam arī izeju uz Melno jūru. Aļģirds bija pirmais, kam izdevās klajā laukā sakaut iepriekš neuzvaramo Zelta Ordas karaspēku.
Savas valdīšanas beigās Aļģirds bija pakļāvis milzīgu teritoriju no Brjanskas līdz Melnās jūras piekrastei - Lietuvas varā bija lielākā daļa mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas, kā arī Krievijas rieteņu daļa. Šo notikumu iespaidā krievu hronisti Ukrainu vēl līdz pat XVII gs. dēvēja par "Lietuvu."

Pēc Maskavas kņaza Ivana II Skaistā nāves Aļģirds turpināja cīņas pret viņa dēlu Donas Dmitriju. 

Saites.
Lietuvas ķēniņi.