Aliens

Fjodors I (1584.-1598.g.)

Krieviski - Федор Иоаннович.
Krievijas ķeizars no 1584. līdz 1598.gadam, pēdējais ķēniņš no Rūriku dzimtas Maskavas atzara.

Radniecība. Tēvs - Ivans IV Briesmīgais, iepriekšējais ķeizars.

Dzīvesgājums. Faktiskais valdības galva Fjodora valdīšanas laikā bija Boriss Godunovs. 

Iekarojumi. 
Kari pret zviedriem. Godunova valdība ķeizara Fjodora I valdīšanas laikā nebija zaudējusi cerības atdabūt atpakaļ Ivana IV Briesmīgā valdīšanas laikā Livonijas kara rezultātā zaudētās zemes Baltijā un Karēlijā. Miera līgums ar zviedriem nebija noslēgts, tātad zviedru kontroli pār šiem cietokšņiem krievi varēja uzskatīt par laicīgu.
Tiesa, zviedru karalim Juhanam III bija pretējs viedoklis un ieņemtās zemes atdot krieviem viņš netaisījās. Zviedri gatavojās noslēgt miera līgumu, tādejādi oficiāli nostiprinot savus iekarojumus. Papildus pārliecību ar šādu notikumu gaitu Juhanam III deva fakts, ka viņa dēls Sigismunds Vāsa kļuva par Polijas karali. Tiesa, Sigismundam poļu aristokrātijas vidū bija ne mazums ienaidnieku, tomēr Zviedrija varētu cerēt uz dēla valdītās Polijas atbalstu karā pret krieviem.
Visu to saprata arī Maskavā, tādēļ krievi nolēma aktivizēt darbību zemju atgūšanā un sāka jaunu krievu-zviedru karu (1590.-1595.g.). 1590.gada janvāra sākumā krievu armija no Novgorodas devās karagājienā pret zviedriem. Karaspēku komandēja pats ķeizars Fjodors I, tiesa gan, nomināli, jo ar karavadoņa talantu neizcēlās. Uzbrukuma kampaņa šai gadā bija krieviem visai veiksmīga - netika atgriezta tikai Narva. Tomēr 1591.gadā situācija krasi mainījās, jo krievu armijas pamata daļai nācās atvairīt Krimas hana uzbrukumu. To izmantoja zviedri un izpostīja Solovecas klostera apkārtni, lai gan pašu klosteri ieņemt nespēja.
Kopumā karadarbība tomēr bija par labu Maskavijai. Zviedri cieta vairākas jūtamas sakāves un krievu armija aizgāja līdz Vīpuriem. Palīdzību no Polijas Juhans III tā arī nesaņēma.
Konflikts turpinājās 5 gadus - jāņem vērā, ka karadarbība mēdza pārtraukties uz ilgstošiem periodiem.
Konflikta iznākums bija miera parakstīšana 1595.gadā Teisenes ciemā (Teusina). Krievi bija atraduši jaunu tirdzniecības ceļu caur Arhangeļsku pie Baltās jūras. Saskaņā ar noslēgto mieru Maskavija atgrieza sev praktiski visas zemes Baltijā un Karēlijā, kuras bija zaudētas Livonijas karā. Līgums arī noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.
Tomēr teritorijas krievi neatguva uz ilgu laiku, jo drīzumā pienākušajos Juku laikos visas šīs teritorijas kopā ar pilsētām atkal nonāca zviedru valdīšanā, galīgi tās pievienoja Krievijai tikai Pēteris I.Viņa valdīšanas laikā izdevās atgūt Livonijas karā zaudētās Baltijas zemes - cietokšņus Baltijā un Karēlijā (Ivangorodu, Narvu, Korelu u.c.). 

Iekarojumi Sibīrijā. Toboļskas, Tomskas un Semipalatinskas okupācija, kazahu, ostjaku, tatāru un kalmiku lopkopju un mednieku cilšu pakļaušana. Sibīrijas sistemātiskas iekarošanas sākums. Komi, permjaku un ziemeļa pamāru novadu okupācija, Austreņa Eiropas ziemeļa gala iekļaušana Krievijas impērijā "uz mūžu mūžiem." Turpinājās mežonīga cilvēku izkaušana un pārkrievošana, pat par runāšanu citā valodā draudēja sods.

Kā pretendents uz Polijas troni. 1587.gadā Rečpospoļitā karaļa varas vakuuma apstākļos tika sasaukta īpaša Seima sapulce, kurā bija jāizvēl jaunais Polijas karalis. pretendentu starpā bija Sigismunds Vāsa, Maksimiliāns Hābsburgs un arī Maskavijas ķeizars Fjodors I, pie tam viņa iespējas kļūt par karali sākumā bija visai nozīmīgas. Poļu šļahta un magnāti (zemes īpašnieki) jau sen bija pazīstami ar Fjodoru I - pirms 15 gadiem Rečpospoļitas senāts piedāvāja Ivnam IV Bargajam, lai viņa dēls kļūtu par Polijas karali. Tronī kāpšanas noteikumi bija atdot poļu valdīšanā Smoļensku, Novgorodu un Pleskavu. Toreiz Ivans IV Bargais noraidīja šādu priekšlikumu, taču pretim izteica citu - Fjodors ieņem Polijas troni un garantē šļahtas tiesības, bet par to Maskavija saņemtu Kijevu. Šāds priekšlikums savukārt nelikās pieņemams poļiem.
Tā nu 1587.gadā poļi no jauna atcerējās par Fjodoru, kas nu jau bija Krievijas ķeizars Fjodors I. Precīzāk sakot, tie nebija poļi, bet gan pirmāmkārtām Fjodora I kandidatūru atbalstīja Lietuvas dižkunigaitijas vadošā elite. Par krievu ķeizaru tai skaitā iestājās arī varenā leišu Radzivilu dzimta. Leiši uzskatīja Fjodoru I par pareizticības aizstāvi, kas palīdzēs ierobežot katolicisma ietekmi. Radzivilus interesēja ne tik daudz kā krievu ķeizars kā gan iespēja ar viņu "piesegties," izvest Lietuvu no ūnijas ar Poliju un valdīt patstāvīgi.
Teorētisku aprēķinu bija daudz, bet praktiski Fjodors I nebūt netaisījās braukt uz Poliju un kronēties Krakovā. Runa nevarēja būt arī par viņa pāriešanu katoļu ticībā. Krievu pusi neapmierināja arī titulu kārtība - Polijas karalis, Lietuvas diškunigaitis un tikai tad Vladimiras un Maskavas lielkņazs. 
Lai nu kā, bet 1587.gada aprīlī uz Rečpospoļitu tika nosūtīta krievu delegācija, kurai bija jāvienojas par ķeizara izvēlēšanu Polijas tronī. Pēc dažiem mēnešiem - tā paša gada jūnijā delegācija no Maskavas tika nosūtīta arī uz Seimu. Tomēr krievu delegācijām nebija visai daudz naudas, ko izdalīt Seimai un apmaksāt Polijas aizsardzības izdevumus un parādus. Rezultātā krievu ķeizara kandidatūru nemaz neizlika balsošanai. Tā nu Fjodora I iespēja kļūt par Polijas karali paplēnēja.

Fjodors I un Pareizticīgo baznīca. 1589.gadā pēc ķeizara Fjodora I iniciatīvas un ar Austrumu patriarhu piekrišanu Krievijas Pareizticīgo baznīcas galvam tika piešķirts Maskavas un visas Krievzemes patriarha tituls. Viņš ieņēma piekto vietu pēc seno austrumu baznīcu patriarhiem - Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarha. Šī vieta tam palikusi arī mūsu dienās. Par pirmo patriarhu ievēlēja metropolītu Ījabu (1589.-1605.g.), ko šajā amatā izvirzīja Boriss Godunovs.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).