Aliens

Ermitāža

Krieviski - Госуда́рственный Эрмита́ж.
Muzeja nosaukums cēlies no franču valodas vārda eremita - " vientuļnieku miteklis." 
Valsts mākslas muzejs, Krievijas lielākais muzejs, atrodas Pēterpilī un ir burtiski bezgalīgs - arī viens no lielākajiem un vecākajiem pasaulē, kas glabā 3 miljonus eksponātu no Akmens laikmeta līdz mūsdienām.

Atrašanās vieta. Pēterpils.

Ermitāžā ir vairāk kā 3 miljoni eksponātu. Aprēķināts, ka apmeklētājiem, kas vēlētos veltīt kaut tikai divas minūtes, apskatot katru šī milzīgā Krievijas muzeja eksponātu, būtu jāpavada Ermitāžā seši gadi (citi aprēķini - 1 minūte veltīta eksponātam, un jums būs jāpavada Ermitāža 35 gadi, ejot kā uz darbu 8 stundas dienā). Mūsdienu ermitāža izpletusies pa 6 ēkām, un jau kļuvis par šauru.

Vēsture. Ermitāžas aizsākumi meklējami ķeizarienes Katrīnas II LIelās (1762.-1796.g.) valdīšanas laikā, kad 1764.gadā viņa sāka vākt pirmos eksponātus. Tiesa gan, tos varēja aplūkot tikai uzlūgtie viesi viņas rezidencē. Par muzeja dibināšanas datumu uzskata 1764.gada 7.decembri - Krievu pareizticīgās baznīcas kalendārā tā ir Sv.Katrīnas diena.
Frīdriha skopulība - Ermitāžas aizsākums? Prūsijas karalis Frīdrihs II vēlējies iegādāties slavenu holandiešu un flāmu gleznotāju darbus, tādēļ vērsās pie Berlīnes mākslas darbu tirgotāja Johana Ernsta Gockovska. Tirgonis lika lietā visus savus sakarus un ieguldīja lielu darbu, drīzumā karalim sagādājot vairākus simtus gleznu, tostarp arī Rembranta un Rubensa darbus. Tomēr pēdīgā brīdī Frīdrihs II pārdomājis un vairs nav vēlējies maksāt nolīgto, kaulējies par zemāku maksu. Gockovskis nav bijis mierā un darījums pajuka. Toties Eiropas karaļnamos izplatījās ziņa par sagatavoto, bet nenopirkto kolekciju. Par mākslas darbiem interesējušies vairāku valstu monarhi, bet tikai Katrīna II Lielā bija gatava noskaitīt cik prasa. Vēsture tā arī nav saglabājusi šī 1764.gada darījuma summu. Tāpat nav īsti skaidrs, cik darbi galu galā nopirkti - pēc dažādiem avotiem 225 vai 317 gleznas.
D.Didro darbība Ermitāžas labā. Katrīna II uzturēja draudzīgas attiecības ar franču Apgaismības laikmeta filozofiem, īpaši D.Didro. Pateicībā par to, ka Katrīna II nopirka viņa bibliotēku un neliedza to turpmāk arī izmantot, viņš darbojās kā sava veida kultūras pārstāvis Parīzē. Didro palīdzēja atlasīt mākslas darbus Ermitāžas kolekcijai, palīdzēja barona Kroza kolekcijas nopirkšanā, kas arī kļuva par Ermitāžas kolekcijas pamatu. Tieši ar viņa pūliņiem lielā mērā tika izveidota Rietumeiropas mākslas nodaļa.
Jau tajā pašā 1764.gadā Katrīna II pavēlēja sākt jaunu Ziemas pils piebūvju celtniecību. Līdz 1775.gadam uzbūvēti divi paviljoni, ko savienojušas galerijas. Tā nu tieši šai ēkā, ko saukuši par Mazo Ermitāžu, ķeizariene lika izvietot savus mākslas darbus, kuru skaits tobrīd jau sasniedzis vairākus tūkstošus. Pateicoties Katrīnas II aizrautībai mākslas priekšmetu tirgotājiem Eiropā iestājās labi laiki.
Kopumā tiek lēsts, ka līdz savas dzīves beigām Katrīna II Lielā nopirkusi apmēram 4000 vecmeistaru gleznas, 38 000 grāmatu, 10 000 zīmējumu, 16 000 medaļu un monētu, 10 000 dārgakmeņu, kā arī plašu vēstures artefaktu kolekciju, kas tika izvietoti 2 galerijās. Pateicoties savai milzīgajai mākslas darbu kolekcijai, Katrīna II Lielā izcēlās pat uz citu Eiropas monarhu fona, un daudzi viņu atklāti vai slepus apskauda. 1774.gada katalogā bija jau 2080 gleznu. iepirka arī gravīras, zīmējumus, medaļas, monētas, lietišķās mākslas darbus, grāmatas, arheoloģijas materiālu.
Kolekcijas paplašināšanu turpināja arī viņas pēcteči - viņas dēls Pāvels I, Aleksandrs I un Nikolajs I.
Plašāku muzeju domātu publikai pēc citu Eiropas muzeju parauga nolēma iekārtot 1825.gadā pie varas nākušais ķeizars Nikolajs I. Viņš 1938.gadā nolīga bavāriešu arhitektu Leo fon Klenci, kam tika uzdots izprojektēt un uzbūvēt plašākai publikai pieejamas muzeja telpas, kurām vajadzēja dabiski iekļauties Ņevas krastā esošajā kompleksā. Uzdevums bija visai sarežģīts - Jaunās Ermitāžas celtniecību sāka 1840.gadā un tā ievilkās līdz pat 1851.gadam. Atšķirībā no Katrīnas II Lielās laikiem, kad jaunie paviljoni un galerijas tika būvēti, pamatojoties uz viņas gaumi un izpratni par skaistumu, fon Klencam bija dots uzdevums celt tieši muzeja ēku, kurā viss, sākot ar izstāžu zālēm un beidzot ar noliktavām, būtu maksimāli funkcionāls un piemērots tieši šim mērķim.
Paralēli celtniecībai tika veikta esošā krājuma invventarizācija un zinātniska sistematizācija. Gleznām tika atvēlētas vienas zāles, skulptūrām citas, nozīmīgiem vēstures artefaktiem - trešās. Mākslas darbus grupēja pēc hronoloģijas un pēc civilizācijām, kas tos bija radījušas. Pie viena arī speciālisti atlasīja mākslinieciski un vēsturiski vērtīgos darbus no mazāk vērtīgajiem, kuri varēja glabāties kādā no daudzajām noliktavām.
Pat tad, kad jaunā ēka bija jau gatava, vajadzēja gandrīz vai gadu, lai izkārtotu eksponātus un Jaunā Ermitāža būtu gatava atklāšanai. 1852.gada 17.februārī (5.februārī pēc vecā stila) Nikolajs I atklāja jauno muzeju greznā lūgto viesu ballē.
Atvēršana publikai. Līdz 1852.gadam, kad to atvēra publiskai apskatei, Ermitāža bija privāta mākslas galerija.
Līdz 1863.gadam muzejs faktiski atradās ķeizara rezidences pakļautībā un par tā eksponātiem rūpējās valdnieka kalpotāji. Vēlāk tika izveidots apmācītu darbinieku štats un iecelts muzeja pirmais  direktors - mākslas zinātnieks Stepans Ģedeonovs. 1866.gadā viņš atcēla tā jau simbolisko ieejas maksu, un XIX gadsimta 80.gados muzeja apmeklētāju skaits sasniedza vidēji 50 000 gadā.
1917.gada revolūcija ierasto kārtību Krievijā apgrieza kājām gaisā, un jaunie valsts saimnieki lielinieki, pilsoņu karā tikuši galā ar saviem pretiniekiem, ķērās pie jaunās padomju valsts celšanas. Sākotnēji "sarkanie" papildināja Ermitāžu ar "buržujiem" atņemtajiem mākslas priekšmetiem. 
Tomēr situācija mainījās 1928.gadā, kad savajadzēja valūtu industrializācijai, kuras komunistiem nebija. Tādēļ tika nolemts budžetu papildināt pavisam vienkāršā ceļā – iztirgot gadu simtiem Krievijas impērijā uzkrātās mākslas vērtības. Šajā izpārdošanā no 1930.-1934.gadam vissmagāk cieta Krievijas lepnums – Valsts Ermitāža un tūkstošiem mākslas darbu aizceļoja uz Rietumiem.
Vēsture bieži vien ir paradoksāla padarīšana un Padomju Savienība mākslas nozarē revanšējās 1945.gadā, kad uzvarēja II Pasaules karā un kā trofejas no Vācijas izveda lielu daudzumu mākslas darbu. Krievu presē var atrast aprakstītus gadījumus, kad vēl XX gs. 80.gados muzeja pagrabos tika uzietas kastes ar šādiem artefaktiem.
Vēlāk padomju laikā Ermitāža tika paplašināta, reorganizēta, izveidojās par lielāko pasaules materiālās kultūras un mākslas pieminekļu krātuvi PSRS.

Patlaban. Kolekcija bija izvietota vairāk kā 350 zālēs 5 ēkās: Ziemas pilī, Mazajā Ermitāžā (1767.g., arhitekts Ž.B.Valēns de la Mots), Vecajā Ermitāžā (1787.g., arhitekts J.Feltens), Ermitāžas teātra ēkā (1787.g., arhitekts Dž.Kvarengi), Jaunajā Ermitāžā (1852.g., arhitekts L. fon Klence).
Tiek lēsts, ka Ermitāžas krājumos ir vairāk nekā 3 miljoni priekšmetu, un šai ziņā muzejs atpaliek vienīgi no Luvras. Muzeja nodaļās pārstāvēta pirmatnējā kultūra, antīkā māksla, Austrumu tautu māksla, krievu kultūras vēsture, numismātika, Rietumeiropas māksla.
Tiek veikti restaurācijas un zinātniskās pētniecības darbi. Ermitāžas darbinieki rīko arheoloģiskas ekspedīcijas, gatavo katalogus, albūmus, ceļvežus, organizē ārzemju izstādes.
Ermitāžu gadā apmeklē ap 3,5 miljoniem cilvēku.

Muzeja kaķi. Muzejs ir mājvieta ne vien mākslas darbiem, bet arī aptuveni 70 kaķiem, kas sargā mākslas darbus no grauzējiem. Šādu tradīciju ieviesusi jau Pēterpils dibinātāja Pētera I meita ķeizariene Elizabete, kas ir arī muzeja izveidotāja. Katram kaķim ir pase ar fotogrāfiju. Interesanti, ka kaķu kolonijai ir vēl senāka vēsture nekā muzejam. Nostāsts vēsta, ka šos kaķus kā sevišķi veiksmīgus peļu un žurku ķērājus likusi atvest jau Katrīna II Lielā no Kazaņas, viņas laikā jau tikusi uzbūvēta Ziemas pils un vēl vairākas kompleksa ēkas.

Slaveni eksponāti.
Rembranta glezna „Danaja.” 1985.gada 15.jūnijā apmeklētājs leitis Broņus ??? sadūra gleznu ar nazi un uzlēja tai sērskābi.

Saites.
Pēterpils.