Aliens

Dmitrijs, Donas (1359.-1389.g.)

Krieviski - Дмитрий Иванович, Дмитрий Донской.
Iesauku Donskojs Dmitrijs ieguva pēc burtu cilšu iznīcināšanas un viņu teritoriju pakļaušanas.

Maskavijas lielkņazs no 1359. līdz 1389.gadam un Novgorodas kņazs no 1363. līdz 1389.gadam.

Radniecība. Tēvs - Ivans II Skaistais. 
Dēli - Jurijs, Pjotrs un vecākais - Vasīlijs, troņmantnieks.
Meita - Sofija, izprecināta pie Rjazaņas kņaza Fjodora dēla.
Brālēns - Serpuhovas Vladimirs.

Dzīvesgājums. Dzimis 1350.gadā.

Cīņa par Vladimiras lielkņaza jarliku. Ņižegorodas-Suzdaļas kņazs Konstantīns, Vasīlija dēls (Константин Васильевич) no jauna jau tēva Ivana II Skaistā valdīšanas laikā bija uzsācis cīņu par Vladimiras lielkņaza titulu. Panākumu gan viņam nebija, tomēr viņa dēls, arī Dmitrijs, uz īsu laiku tomēr kļuva par visu krievu ziemeļu kņazistu valdnieku - jau pēc Ivana II Skaistā nāves 1359.gadā.

Kāpšana tronī. Tolaik Dmitrijs bija vēl bērns - viņam bija tikai 9 gadi. Tādēļ kņazisti faktiski vadīja metropolīts Aleksijs (митрополит Алексий). Saskaņā ar dažiem avotiem, tieši Zelta Ordas  temniks Mamajs palīdzējis Aleksijam atsvabināties no leišu gūsta, kur tas pavadīja divus gadus.
1363.gads metropolītam Aleksijam bija panākumiem bagāts. Pirmkārt, Vladimiras lielkņaza valdīšanas jarliks atgriezās Maskavā. Otrkārt, Mamajs noslēdza līgumu ar Maskaviju par meslu samazināšanu. Savas varas sākmposmā Mamajs nodibināja visai draudzīgas attiecības ar Maskaviju. Viņam bija jākaro pret citiem 9 haniem par varu Ordā un krievu kņazistu atbalsts viņam bija nepieciešams, tādēļ viņš piekrita šādām izmaiņām. 

Vladimiras lielkņaza jarliku viņš Maskavai atgrieza tikai 1362.gadā. Šai pasākumā Dmitrijam palīdzēja mongoļu temniks Mamajs, ar kuru vēlāk Maskavas kņazs tikās cīņā Kuļikovas laukā.

Vadīja karaspēku Maskavas aizsardzībai, kas stājās pret Aļģirda vadīto leišu karaspēku 1368. un 1370.gados.
Donas Dmitrija valdīšanas laiks Maskavas apvienotajās kņazistēs.
Tveras nelielās kņazistes okupācija. Donas Dmitrijs piespieda tveriešus savienībai pret Zelta Ordu.

Mamaja sakaušana. 1370.gadu vidū attiecības starp Mamaju un krievu kņaziem spēji pasliktinājās. Kņazi, pirmām kārtām jau Donas Dmitrijs (toreiz vēl nebija "Donas") atteicās maksāt Mamajam meslus, apšaubot viņa leģitimitāti.
Sakāva Rjazaņas kņazu kaujā pie Skorniševas 1378.gadā.
Sakāva Mamaja karaspēku kaujā pie Vožas upes 1378.gadā un Kuļikovas laukā 1380.gadā.

Muromas valāgu un māru zemju okupācija, Vladimiras atkārtota pakļaušana. Burtijas iznīcināšanas sākums. Karš ar burtu, alānu, valagu palieku un mordviešu apvienotajiem aizsardzības spēkiem, kuri cieta sakāvi un izira.
Dmitrija nopelns Krievzemes labā - ziemeļa ūdensceļa atklāšana pa Daugavu (krieviem - Ziemeļu Dvina), kas sagatavoja nākamos iebrukumus ziemeļa tautu galā, kur zināja par krievu briesmām vēl tikai pēc nostāstiem. Taču Krievijas vēsturē šī nelietība tiek dēvēta par krievu zemju atbrīvošanu no tatāru-mongoļu jūga un vienkārši par krievu zemes paplašināšanu, it kā tās būtu bijušas neapdzīvotas. Pēc šiem kariem tās arī kļuva neapdzīvotas, jo iedzīvotāji tika nežēlīgi izkauti. 

Toktamišs izposta Maskaviju (1382.g.). 1382.gadā Dmitrija kņazisti, ieskaitot Maskavu, kuru ieņēma ar viltu, izpostīja Zelta Ordas hana Toktamiša karaspēks. Paša Dmitrija te nebija, jo viņš bija devies uz Kostromu ar ieganstu vākt karaspēku. Atgriezies, Dmitrijs bija šokēts par postījumu apmēriem. Savu  niknumu Dmitrijs vērsa pret Rjazanas kņazu Oļegu (Олег Иванович), taču tas pabēga ar nelielu karadraudzi un Dmitrijam neizdevās viņu saķert. Jāsaka, ka Oļegam nebija tāda militāra spēka, lai stātos pretim mongoļiem un patstāvīgi atvairītu iebrukumu. Tikmēr Donas Dmitrijs papostīja Rjazaņas zemes.

Pēc vairākiem gadiem Oļegs revanšējās maskaviešiem. 1385.gadā viņš negaidītā triecienā atguva Kolomnu. Par atbildi Maskavas kņazs Donas Dmitrijs nosūtīja pret Oļegu savu brālēnu Vladimiru Drosmīgo (Владимир Андреевич Храбрый), Kuļikovas kaujas varoni. Oļegs bija tīri labs karavadonis un saprata, ka maskaviešu karaspēks ir stiprāks. Tādēļ viņš pameta Kolomnu un atkāpās uz Perevitsku - Rjazaņas cietoksni, kur gaidīja Vladimira Drosmīgā karaspēku. Kaujā maskavieši tika sakauti un Donas Dmitrijs prasīja mieru, piedāvājot izpirkumu par gūstekņiem. Pretim Oļegs pieprasīja teritoriālu piekāpšanos.
Tikai ar Radoņežas Sergija (Сергей Радонежский) starpniecību kņaziem izdevās sarunāt "mūžīgu mieru" 1386.gadā. Oļega dēls Fjodors (?) apprecēja Donas Dmitrija meitu Sofiju (?). Tādēļ miers izrādījās visai noturīgs - nopietnu sadursmju starp kņazistēm nebija līdz pat Rjazaņas kņazistes pievienošanas Maskavijai XVI gs. sākumā.

Pēc šī notikuma Dmitrija uzdevums bija atjaunot Maskavas ietekmi. Šis uzdevums bija grūts, jo zaudējumi Kuļikovas kaujā un Toktamiša sirojumā bija lieli.

Strīds ar Serpuhovas Vladimiru (1388.g.). Dmitrija brālēns Serpuhovas Vladimirs (Владимир Андреевич Серпуховской) vienmēr bija drošs Dmitrija balsts. Kuļikovas kaujā Vladimirs komandēja slēpņa pulku kopā ar vojevodu Volīnijas Dmitriju Bobroku (Дмитрий Боброк Волынский), pēcāk izpildīja dažādus Maskavas kņaza uzdevumus. 1382.gadā sakāva vienu no hana Toktamiša vienībām. Tomēr Dmitrija dzīves beigās starp viņiem izcēlās nesaskaņas, kurām vēlāk bija liela nozīme Maskavas kņazistei.
Konflikts izcēlās 1388.gadā, taču hronikās nav precīzu ziņu par tā iemesliem. Vēsturnieki uzskata, ka Vladimirs pieprasījis, lai Maskavas kņazistē tiktu saglabātatā saucamā "lestvinas kārtība" (лествичный порядок), kādā tiek mantots kņaza tronis. Šī bija tradicionāla Krievzemes kārtiba, saskaņā ar kuru kņaza troni ieņēma nevis kņaza vecākais dēls, bet gan dzimtā vecākais radinieks. Donas Dmitrijs netaisījās šo kārtību ievērot, ko arī neslēpa - grasījās troni nodot savam vecākajam dēlam Vasīlijam. Tomēr Vladimirs turpināja uzstāt un tad Maskavas kņazs veica visai radikālus pasākumus - pavēlēja arestēt Maskavā esošos Serpuhovas bajārus. Pēc tā laika līguma trešdaļa Maskavas atradās Serpuhovas Vladimira īpašumā, viņa rezidence atradās Trijkalnos (урочище Три горы) un tika saukta par Trigorsku (Тригорск). Pēc bajāru aresta Serpuhovas Vladimirs pameta Maskavas rezidenci un devās uz Serpuhovu, drīzumā no turienes devās uz Toržoku, kas atradās jau Novgorodas republikas teritorijā. Donas Dmitrijs ne tikai arestēja bajārus, bet arī pavēlēja savam brālēnam atņemt Dmitrovu un Gaļiču, kuras iepriekš pats viņam bija dāvinājis. Šīs pilsētas Dmitrijs nodeva saviem dēliem Jurijam un Pjotram.
Vladimirs bija visai spējīgs karavadonis un varēja kļūt Dmitrijam par nopietnu sāncensi cīņā par varu, īpaši tādēļ, ka Dmitrijs tobrīd jau bija nopietni slims. Tomēr neilgi pirms Dmitrija nāves abi kņazi izlīga. Galīgi Serpuhovas Vladimirs izlīga jau ar Donas Dmitrija dēlu Vasīliju 1390.gadā. Vladimirs atteicās no Dmitrovas un saviem valdījumiem Maskavā (tomēr saglabājot ienākumus no tiem). Pretī Vladimirs saņēma pusi no Volokolamskas un Rževu.

Atgūst virsvaldīšanas jarliku. Toktamišs atgrieza Maskavas kņazam Donas Dmitrijam virsvaldības jarliku, lai gan to saņemt cerēja gan Tveras, gan Ņižegorodas kņazi. Vienlaikus Toktamišs arī izveda no Maskavas varas Tveras Mihailu, pie reizes tam nododams arī Kašinas pilsētu un apkārtējās zemes - tās iepriekš viņam bija atņēmis Donas Dmitrijs. 

Tuvināšanās ar Lietuvu. Pēdējos Donas Dmitrija valdīšanas gados gandrīzi vai tika realizēta leišu kunigaiša Jagaiļa laulība ar Dmitrija meitu. Tās noteikums bija Lietuvas pāriešana pareizticībā. Tomēr 1385.gadā Jagailis izvēlējās apprecēt Polijas troņa mantinieci Jadvigu.

1386.gadā Donas Dmitrijs daļēji kompensēja sev meslu izmaksu Toktamišam. Kā atbildi par novgorodiešu (ушкуйники) sirojumu Pievolgas zemēs, viņš ar karaspēku ieradās pie Novgorodas un saņēma 8000 rubļu lielu kontribūciju - kā reizīiti tik, cik bija samaksājis Toktamišam.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).