Aliens

Bernārs, Bernards, Mentonas (~903.-1008.g.), svētais

Latīņu mūks, svētais.

Lielā Sv.Bernarda pāreja. 2469 m augstumā atrodas Šveices un Itālijas robeža. Bez šīs ir vēl arī otra Sv.Bernarda pāreja, kas savieno Šveici un Franciju. Kaut kur pa ceļu šeit pārvietojušies jau senie romeši. Bursenpjēras ciematā blakus baznīcai var aplūkot robežstabu, ko leģionāri uzstādījuši imperatora Konstantīna valdīšanas laikā 310.g.
Šais klinšainajos kalnos XI gs. izveidojās augustīniešu klosteris Bernarda de Mentona vadībā. Kinšainajos kalnos 8 mēnešus gadā bija sniegputeņi un mūki ar suņiem sambernāriem šeit glāba cilvēkus. Tādējādi ir aprēķināts, ka mūki izglābuši ap 2000 cilvēku. Tā Bernards iemantojis svētā statusu un viņa pīšļi atdusas tepat XVII gs. celtajā baznīciņā. Te arī viņa statuja. Baznīciņas vietā kādreiz atradies romiešu Jupītera templis.

Kristiešu leģenda vēstī, ka velns kādreiz sastapis Sv.Bernardu un lielījies, ka zinot septiņus psalmu pantiņus, kuri noteikti sagādājot debesu valstību katram, kas tos ik dienas noskaitot. Kad Bernards lūdzis norādīt tos, velns atteicies. «Labi vien būs,» - atbildējis svētais, «es noskaitīšu katru dienu no sākuma līdz galam visus psalmus un tātad arī tos septiņus pantiņus.» Velns nobijies no tik daudzām lūgšanām un atklājis noslēpumu.

Bernards un Svētlaimīgā uguns. Bernards Svētlaimīgās uguns brīnumu apraksta tā: “Pashas priekšvakarā, Lielajā sestdienā, rīta dievkalpojuma laikā, Tā Kunga kapa baznīcā, pēc Kirie eleison ("Kungs, apžēlojies") nodziedāšanas, nonāk eņģelis un aizdedzina lampādas, kas karājas virs Tā Kunga kapa. Patriarhs nodod šo uguni bīskapam un beidzot visai tautai, lai katrs var šo uguni ienest savās mājās. Tagadējo patriarhu sauc Teodosijs (863.-879.g.), šo posteni viņš ieņēma savas svētbijīgās dzīves dēļ.”

Sv.Bernards, pēc nostāsta, kādreiz tik dziļi nogremdējies svētajos rakstos, ka, sajūtot slāpes, paķēris blakus stāvošo krūzi un nodzēries, nemanīdams, ka tā pildīta ar eļļu.

Saites.
Kristiešu svētie.