Aliens

Dievu ģeometrija, sakrālā ģeometrija

Senās Grieķijas „noslēpumainās ģeometrijas” priekšā nobāl pat Naskas zīmējumu un līniju mistērija. Tas ir dievu tīkls, raksts, kas savienoja senās Grieķijas pilsētas un kulta vietas vienotā ģeometriskā sistēmā. Kas ir šās sistēmas autori? Nepatverams ir fakts, ka šī „ģeometriskā sistēma” radīta pirms „Klasiskās Grieķijas,” šķiet jau neolītā.

Dr.Teopanisa Manijas pārsteidzošais atklājums un pētījumi. 1967.gadā Atēnās tika publicēts raksts „Senās grieķu pasaules neredzamā harmonija.” Raksta autors bija grieķu matemātiķis Dr.Teopaniss Manijs (viņš bija arī augsta ranga militārpersona Grieķijas Gaisa spēkos). Rakstā viņš bija apkopojis savus daudzu gadu pētījumu rezultātus.
Dr.Manija bija izpētījis attālumus starp visiem politiskajiem un kultūras centriem, kuriem bijusi nozīmīga loma Senās Grieķijas vēsturē, kā, piemēram, dievu svētnīcām, orākuliem un Mikēnu kultūras centriem. Ilgstošo pētījumu rezultāti bija pārsteidzoši, lai neteiktu vairāk. Manija konstatēja, ka eksistē likumsakarības, kuru gadījuma raksturs ir izslēdzams. Attālumi starp antīkajiem centriem ir vai nu identiski, vai pieaug ģeometriskā progresijā. Šādas proporcijas Manija atklāja ne vien plašākos ģeogrāfiskos apgabalos, bet arī Atēnu akropoles izmēros.
Tomēr oficiālā zinātne tikpat kā nav izrādījusi interesi par šiem pētījumiem. Kaut kādu interesi ir izrādījuši daži grieķu vēsturnieki, piemēram, profesors Džons Ksantakis, Grieķijas zinātņu akadēmijas loceklis. Viņš atzinīgi novērtēja šos pētījumus kā jaunu zinātnes novirzienu „ģeometriskajā arheoloģijā.” Evangeloss Stamati pat runāja par „zinātnisku revolūciju” Grieķijas senatnes pētniecības jomā. Taču tās bija saucēju balsis tuksnesī. Ārzemju Zinātņu akadēmijas, sākot ar ASV un beidzot ar Vāciju, spītīgi klusēja.
Vaina nav tikai klasiskās arheoloģijas konservatīvajā nostājā. Kā raksta Ingo Runde, Dr.Manijs šur tur stipri pāršāvis pāri strīpai. Daži Manija atklājumi ir pa daļai stipri apšaubāmi un grūti pārbaudāmi. Tāds, piemēram, ir apgalvojums, „ka savienojot ar līnijām visas kulta vietas starp Krētu un Delfiem Grieķijas ziemeļos, izveidojoties 500 kilometrus gara delfīna projekcija.” Kulta vietas definīcija ir tik plaša, ka šis jēdziens automātiski ietver tūkstošiem svēto kalnu, grotu, avotu un tempļu. „Konstruēt delfīnu (vai kas tas būtu) starp Krētu un Delfiem tad vairs nav nekāda problēma, jo no pietiekama daudzuma punktu var konstruēt jebkuru figūru,” - tā Ingo Runde. Tiesa, tas nenozīmē, ka dažu maldīgu pieņēmumu un interpretāciju dēļ būtu jānoraida viss Dr.Manija pētījums.
Šī pētījuma nozīmīgumu parāda sekojošie piemēri (gan grieķu matemātiķu atklātie, gan Ingo Rundes paša atrastie). Tā, piemēram, Mikēnu pils atrodas tādā pašā attālumā no Delfiem kā Atēnu akropole. Tālāk: no Delfiem vienādā attālumā atrodas ciklopiskā Tīrintas pils un seno mistēriju svētvieta Eleisīnas. Savienojot ar taisnēm Poseidona kulta vietu Pallantijā ar Tīrintu un Spartu, veidojās vienādsānu trīsstūris.

Profesora Frica Rogovska pētījumi. Profesors Frics Rogovskis no Braunšveigas tehniskās universitātes jau XX gs. 70.gados izvirzīja teoriju, ka kilometriem garās sistēmas izveidotas bez tehnisku ierīču palīdzības. Viņš savos pētījumos konstatēja, ka no katras kulta vietas skatiena attālumā atrodas savādi, no akmeņiem veidoti apļi. Aiz katra akmens apļa uz teorētiski pagarinātas līnijas profesors atrada nākamo un tā sekojot šai akmens apļu virknei viņš nonāca nākamajā kulta vietā. Šie akmens apļi, kā apgalvo profesors Rogovskis, ir zemes mērīšanai paredzēti stāvpunkti jeb trigonometriskie punkti.

Fakti, kas neapstiprina Rogovska teoriju. Ingo Runde (arī Dēnikens) nepiekrīt Rogovska izskaidrojumam. Tiesa Ingo Runde atzīst, ka Rogovska izskaidrojums, kas balstīts uz nogriežņu nospraušanu, varētu būt pareizs, ja runa ir par sauszemi, bet attiecībā uz jūras rajoniem, tas ir apšaubāms. Viņš min vairākus piemērus (paša atrastus).
Delfi atrodas vienādā attālumā no Olimpijas un Atēnām. No Argosas identiskas distances ved uzreiz uz trim nozīmīgām vietām - Olimpiju, Delfiem un Atēnām. Šo sakarību rezultāts ir divi lieli vienādsānu trīsstūri ar vienu kopīgu asi-nogriezni, kas savieno Argosu ar Delfiem.
Tas tā kā neapgāž Rogovska teoriju, bet ir viens sīkums. Distancē Delfi-Olimpija 20 km garš posms ved pāri jūrai. Līdzīgi ir distancē Argosa-Delfi. Gan tur, gan te, ceļā ir platais Korintas līcis. Un to nevar izskaidrot Rogovska teorija. Jo attālums ir pārāk liels precīzai zemes mērīšanai, paļaujoties tikai uz neapbruņotu aci. Tālāk seko Ingo Rundes piemēri(šos pašus argumentus, atspēkojot Rogovska teoriju, min Dēnikens grāmatā „Zeva vārdā”):
· Dodone ir senākais Grieķijas orākuls. Tehniskie mērījumi pierāda, ka Atēnas no Dodones atrodas tādā pašā attālumā kā Sparta. Aptuveni 20 km garš posms ved pāri jūrai;
· Krētas galvaspilsēta Knosa un Argosa atrodas vienādā attālumā no Dēlas (tikpat nozīmīga Apollona svētvieta kā Delfi, arī uzskatīta par Zemes centru). Posms no Krētas salas līdz Grieķijas cietzemei aptuveni 300 km ved pāri Egejas jūrai. Tas pavisam neiekļaujas profesora Rogovska teorijā par ģeometrisko sistēmu veidošanu, jo atbilstoši tai šis 300 km garais posms bijis pārskatāms. Nonsens;
· Knosa Krētas salā, Sparta Peloponēsas pussalā un Atēnas, ja tās kartē savstarpēji savieno, veido gigantisku vienādsānu trīsstūri. Arī šajā gadījumā senajiem zemes mērītājiem vairākus simtu km garu posmu vajadzēja nospraust jūrā, kur viņi orientācijai nevarēja izmantot trigonometriskos punktus.

Orākulu un omfālu sistēma. Ir pamats domāt, ka senās pasaules Dodonas, Delfu Dēlas, Krētas un Kipras orākulu centri bijuši izvietoti pēc stingras sistēmas. Viņu atrašanās vietas pēc platuma atšķiras par vienu tā grādu, bet attālums no Behdetas (Ēģiptes pirmsdinastiskais centrs) pēc platuma ir veseli grādi. Šo likumsakarību pamanīja un analizēja itāļu pētnieks Līvijs Stečīni.
Orākulu centros, kas tika pasniegti kā „Zemes nabas,” visur tika novietoti omfāli.

Grieķijas senās kulta vietas ir izvietotas cita pret citu zelta griezuma attiecibā. Definīcija (Dr.Manija):”Zelta griezumā nogrieznis tiek sadalīts divās daļās tā, ka mazākais nogrieznis pret lielāko attiecās tāpat kā pēdējais pret kopējo garumu.” Kurš saprata? Es nesapratu nenieka. Tas nu ir fakts, ka Grieķijas seno kulta vietu ģeometriskās sistēmas pamatā ir zelta griezums (fī). To uzskatāmi parāda sekojošie piemēri (no Dēnikena grāmatas „Zeva vārdā”):
· attālums starp kulta vietām Delfiem un Epidauru atbilst distances starp Epidauru un Dēlas salu zelta griezuma garākajām nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Olimpiju un Halkīdu atbilst distances starp Olimpiju un Dēlu zelta griezuma garākajām nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Delfiem un Tēbām atbilst distances starp Delfiem un Atēnām zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Delfiem un Olimpiju atbilst distances starp Olimpiju un Halkīdu zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Epidauru un Spartu atbilst distances starp Epidauru un Olimpijju zelta griezuma garākajam nogriezniem. Proti, 62%;
· attālums starp Dēlu un Eleisīnu atbilst distances starp Dēlu un Delfiem zelta griezuma garākajām nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Knosu un Dēlu atbilst distances starp Knosu un Halkīdu zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Delfiem un Dodonu atbilst distances starp Delfiem un Atēnām zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%;
· attālums starp Spartu un Olimpiju atbilst distances starp Spartu un Atēnam zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%.

Tā nevar būt nejaušība! Vai šīs ģeogrāfiski matemātiskās „neiespējamības” radušas nejauši? Vai kalnainā apvidū trīs tempļi nejauši ir izvietojušies uz taisnas līnijas? Ja šādi gadījumi būtu divi vai trīs, tad varētu to arī uzskatīt par interesantu sakritību, kam ir tikai nejaušs raksturs. Taču Atikā un Boiotijā vien eksistē 35 „triju tempļu” līnijas. Diezin vai tā ir nejaušība, ka svētvietas cita no citas atrodas vienādos attālumos - gaisa līnijās. Vidusgrieķijā šādu gadījumu ir 22!
Visā šajā tīklā centrālo vietu (pēc Dēnikena) ieņem Delfi- „pasaules naba.” Visas šis līnijas iziet no Delfiem vai arī senais orākuls tajā iekļaujas.
Delfi atrodas vienādā attālumā no Atēnām un Olimpijas. Veidojās precīzs vienādsānu trīsstūris. Katetes (viena no abām īsākajām taisnleņķa trīsstūra malām) viduspunktā atrodas svētvieta Nemeja.
Taisnleņķa trīsstūriem Atēnas-Delfi-Nemeja un Nemeja-Delfi-Olimpija ir vienādas hipotenūzas un to attiecība pret kopējo līniju Delfi-Nemeja veido zelta griezumu.
Cauri Delfiem novilkta līnija, kas ir perpendikulāra pret taisni Delfi-Olimpija un šķērso orākula vietu Dodonu, veido taisnleņķa trīsstūri Delfi-Olimpija-Dodone. Mala Dodone-Olimpija ir hipotenūza. Šā trīsstūra katešu attiecība atbilst zelta griezumam.
Attālums Delfi-Sparta ir vienāds attālumam Sparta-Tēbas un gadījuma pēc arī ar pusi no vienādajām distancēm Dodone-Sparta un Dodone-Atēnas.
Vienādas ir distances Delfi-Mikēnas un Mikēnas-Atēnas vai Delfi-Gartīsa (megalītu drupas Krētā) un Delfi-Milēta Mazāzijā.
Var teikt, ka pastāv ģeodēziski ģeometriskas attiecības starp Delfiem un Olimpiju, Dodonu, Eleisīnu, Epidauru, Atēnām, Spartu, Mikēnām, Tēbām, Halkīdu, Nemeju, Kiniru, Gartisu un Milētu.
Saprotams, ka šādi trīsstūri nerodas nejauši. Šai ģeometriskajai sistēmai ir autors/i.
Turklāt senajā Grieķijā eksistēja vairāki trīsstūri, kuru malu garumi bija proporcionāli diviem citiem:
· trijstūris Dodone-Delfi-Sparta: malu attiecība kā Dodone-Sparta pret Dodone-Delfi, Dodone-Sparta pret Sparta-Delfi un Dodone-Delfi pret Delfi-Sparta;
· trijstūris Knosa-Dēla-Halkīda: malu attiecība kā Konsa-Halkīda pret Knosa-Dēla, Knosa-Halkīda pret Halkīda-Dēla un Knosa-Dēla pret Dēla-Halkīda;
· trijstūris Nikosija (Kipra)-Knosa-Dodone: malu attiecība kā Nikosija-Dodone pret Nikosija-Knosa, Nikosija-Dodone pret Dodone-Knosa un Nikosija-Knosa pret Knosa-Dodone.

Kopumā, izmantojot apvidus kartes mērogā 1:10 000, ar militāri ģeogrāfiskā resora līdzdalību „Operatīva meklēšanas apvienība” ir atklājusi vairāk kā 200 ģeometrisko sakritību, kas izriet no tikpat liela vienādsānu trīsstūru skaita. Plus vēl klāt nāk 148 zelta griezuma proporcijas.
Par nejaušību varam aizmirst, jo aizvēsturisko kulta vietu izvietojumā redzamas noteiktas ģeodēziski ģeometriskas likumsakarības.

Senās Grieķijas svētvietu sasaiste ar Latvijas svētvietām. Šo sasaisti pētījis nelaiķis Ivars Vīks. Turpmākie piemēri ņemti no viņa grāmatas „Mūsu dižā senatne.” Ivars Vīks raksta, ka uz Pasaules Meridiāna jeb Galvenās līnijas atrodas Baltija un Grieķija. Šī Galvenā līnija savieno triju kontinentu bloka (Eiropas, Āzijas un Āfrikas) galējo ziemeļu punktu Nordkapu (atrodas Skandināvijas pussalas un Kolas pussalas savienojumā uz 25.austrumu garuma grāda un 71.ziemeļu platuma grāda) ar Āfrikas kontinenta dienvidu galu. Abas vietas šķir 12 000 km liels attālums (tuvs Zemes diametram - 12 756 km). Tā bija seno zintnieku iedomātā Ziemeļu-Dienvidu līnija. Piebildīšu, ka šī līnija šķērso arī Somiju.
Latviešu senči uz Pasaules meridiāna ierīkojuši svētvietas: Zilais kalns (Valmieras rajons), Meļķītāru akmens (Aizkraukles rajons), Māras akmens pie Kvēpenes (Cēsu rajons).
Uz šā meridiāna atrodas Pantenes Pujēnu svētvieta (atrodas pie apdzīvotas vietas Idus Valmieras rajonā). Grieķijā, Krētas salā atrodas Idus kalns. Šā kalna pakājē Diktes pakalnā Reja dzemdējusi grieķu dievu panteona valdnieku Zevu. Idus kalna pakāje atrodas uz Pasaules meridiāna, tāpat kā Latvijas Pantenes Pujēnes svētvieta, kas atrodas ielejā pie Idus.
Tāpat uz Pasaules meridiāna atrodas Dēlas sala, kur Leto dzemdējusi gaismas dievu Apollonu (atrodas 230 km ziemeļos no Krētas salas). Uz šā meridiāna atrodas arī Io sala.
Tālāk Vīks raksta, ka Pasaules meridiāna Māras līnija saista Pokaiņus ar Delfiem un Olimpa kalnu (šī līnija atrodas uz rietumiem no Pasaules meridiāna).
Uz Pokaiņu Meridiāna (23,05 austrumu garuma meridiāns) Grieķijā, Peloponesas pussalas dienvidos atrodas senatnē ļoti nozīmīgas kulta vietas - divi Apollona tempļi un viens Asklēpija templis (varēja jau nu gan minēt konkrētus vietu nosaukumus!).
Savā grāmatā Vīks atzīmē viņaprāt vēl dažās nozīmīgas sakarības. Ap Pokaiņiem esot konstatēts mikroviļņu starojuma aplis ar rādiusu 170 km. Šīs aplis dienvidos šķērso Nemūnas upi, kuru grieķi saukuši par Kronosu (tā Vīks apgalvo)- Zeva tēva Krona vārdā. Grieķijā, Argolidā, Akslēpija templis (Epidaura - tad nu beidzot man pieleca! )atrodas 170 km uz ziemeļiem no Apollona tempļiem. Te vērojama paralēle ar Dēlas salas novietojumu pret Krētas salu. Abos gadījumos grieķu dievu dēlu dzimšanas vietas atrodas uz ziemeļiem no tēvam veltītas vai viņa dzimšanas vietas (Ivars Vīks).
Tad vēl ir minams ievērības cienīgs fakts, ka Dēlas sala atrodas uz 37.ziemeļu platuma grāda, tāpat kā Akslēpija templis Epidaurā, DA no Olimpa kalna. Tas atbilstot pasaules telpas astoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas Latvijas svētvietu plānojumos. DA virziens ir saistīts ar Dieva piedzimšanu ziemas saulgriežos. Grieķu svētvietas ne tikai ir saistītas ar Latvju zemes svētvietām, bet tās ir arī savstarpēji saistītas - tā Vīks. Lai gan pagaidām nevaru visus Vīka secinājumus pārbaudīt, bet šajā ziņa viņam ir taisnība - Grieķijas svētvietas ir savstarpēji saistītas un iespējams, ka tās ir saistītas ar Latvijas svētvietām, kā arī ar svētvietām citur, gan Eiropā, gan Ēģiptē, gan Tuvajos Austrumos. Vismaz Delfu gadījumā šī saistība ir redzama.

Vēl citas sasaistes. Lars A.Fišingers raksta: „...ja pagarina līniju Āgersborga-Fīrkarte-Eskeholma-Trelleborga (šīs vietas atrodas Dānijas ziemeļos). Ja taisni, kura šīs četras pilis savieno, aiz Trelleborgas pagarina, tad tā sniedzas tieši līdz Senās Grieķijas orākulu pilsētai - Delfiem.” Nākamajā teikumā Fišingers secina: „Šo līniju pamatoti var uzskatīt par norādi uz iespējamo sākumpunktu jau minētajā režģa tīklā virs Eiropas.” Šo teikumu vajag vēl un vēlreiz izgaršot. Kā jau tika iepriekš minēts, ģeodēziskās līnijas iziet no Delfiem (to it kā apstiprina omfāls, kas aplūkojams Delfu muzejā) un nebūtu brīnums, ka šis dievu tīkls aptver visu Eiropu. Un visa šajā sistēma iekļaujas arī latvju zemes svētvietas - tā tam vajadzētu būt pēc loģikas. Vienīgā nelaime ir tā, ka Latvijā patlabam nav pētnieku, kas pētītu šīs sakarības, jo Ivars Vīks jau labu laiku atrodas viņā saulē. Vismaz es nezinu.
Turpinām. Ja šo līniju, kas savieno četras pilis, pagarina tālāk par Delfiem, tad tā iet pāri Vidusjūrai uz Ēģipti un aizved tieši uz Sivas oāzi - tur atradās Amona orākuls. Tālāk šī līnija ved uz Etiopiju, kur, pēc Kebra Negast, atradusies teiksmainā Sābas ķēniņienes valsts.
Ja no Delfiem 45 grādu leņķī pret līniju Delfi-Siva novelk līniju DA virzienā, tad tā šķērsoJeruzālemi! Šai pilsētā, kuru par svētu uzskata trīs pasaules lielās reliģijas, arī tika godāts orākuls.
No Jeruzālemes pāri Delfiem ZR virzienā iet līnija, kura novirzīta 45 grādu leņķī no Dānijas (Āgersborga-Fīrkarte-Eskeholma-Trelleborga)-Delfu līnijas uz rietumiem, pāri Dženovai un Turīnai (Itālijā), un Lionai (Francijā) uz Bretaņu, Francijā - tur atrodas neskaitāmi akmeņu krāvumi, kuru starpā ir matemātiskas sakarības.
Vai vēl pēc tā visa ir iespējams runāt par nejaušām sakritībām? Kas bija šā pārsteidzošā tīkla autori un kādiem mērķiem tas tika izveidots?

Ko vēsta mīti? Par katru senās Grieķijas kulta vietu var atrast kādu mītu, leģendu. Šeit īsumā daži mīti.
- Leģenda vēsta, ka Zevs licis diviem ērgļiem lidot ap zemi, lai to izmērītu. Abu ērgļu lidojumu ceļi krustojās virs Delfiem, tāpēc šī vieta tika pasludināta par pasaules centru.
- Delfos Apolona templī glabājās omfāls - zemes naba, tas bija akmens, kuru savulaik Rēja bija devusi norīt Kronam jaundzimušā Zeva vietā. Šo akmeni svētku dienās apvija ar lentām un slacīja ar olīveļļu.
- Pausānijs rakstīja, ka Delfu orākulu dibinājuši hiperboreji. Viens no tiem bija slavens pareģis un dziedātājs Olens.
- Pavasari un vasaru Apolons uzturējies Delfos, bet rudenī, novembrī, viņš „gaismas spozmē” un „gulbju iejūgā” lidojis uz hiperboreju zemi. Hiperboreji dzīvojuši tālu ziemeļos - „viņpus ziemeļu vējiem.”
- Sicīlijas Diodors rakstījis, ka Lēto dzimusi hiperboreju zemē. Grieķu mīti vēsta, ka tā ieradusies Dēlas salā, kur dzemdējusi dēlu Apolonu un meitu Artemīdu. Pausānijs rakstījis, ka palīdzēt Lētai dzemdībās no hiperboreju zemes ieradusies dzemdību dieviete Ilisija.
- Hērodots savā „Vēsturē” stāsta, ka hiperboreji katru rudeni uz Apolona svētvietu Dēlas salā sūtījuši divas jaunavas ar ziedojumiem. Viņas pavadījuši pieci vīrieši, kas vienlaikus bija gan sargi, gan nesēji. Hērodots min arī abu jaunavu vārdus - Argo un Opidu.
- Dēlas salā ar vara plāksnēm ieradušies divi hiperboreju vīri - Hekaergs un Ūpis. Cicerons rakstījis, ka Ūpis varēja būt Artemīdas tēvs, bet Hekaergs bija viens no Apolona vārdiem.

Mīti paliek mīti. Tie neizskaidro Grieķijas „ģeometrisko sistēmu.” Kas to radīja? Vai tie varēja būt mistiskie hiperboreji? Tomēr, mīti ir vienīgais pavediens ar tālo aizvēsturi, kad vēl nebija dzimusi klasiskā Grieķija, kad vēl nebija uzrakstīti eposi par Trojas karu, Odiseja klejojumiem. Kad mūsu izpratnē nepastāvēja rakstība un cilvēki dzīvoja akmens laikmetā. Paradokss, ka tāda mēroga „ģeometriska sistēma” radīta pirms rakstītās vēstures sākumiem un būtībā apgāž līdzšinējo vēstures koncepciju. Mūsu priekšteči nebija primitīvi mežoņi, bet augstas kultūras cilvēki ar zināšanām matemātikā, ģeometrijā un ģeodēzijā. Pats sarežģītākais jautājums ir sekojošais: kā un ar kādām metodēm tika izveidota Grieķijas „ģeometriskā sistēma.” To pašu var jautāt par Eiropas [lidojumu] līnijām un ģeometriskām figūrām, kas saista pagāniskās svētvietas.

Dievu tīkla attēlojums uz omfāla. Apolona templī savulaik glabājās omfāls, kas simbolizēja „zemes nabu.” Tas bijis bišu stropa formas akmens (Lars A.Fišingers to salīdzina ar ēģiptiešu Ben-Ben, kuru pielūdza Heliopolē). Uz omfāla bija iegravēts samudžināts līniju tīkls. Līnijas savstarpēji krustojās lielākoties vienādos atstatumos. Delfu muzejā pie ieejas izstādīta romiešu laikos izgatavota omfāla kopija no marmora. Liekas, tā uzieta izrakumos 1913.gadā, bet īsti nav skaidrs, vai tādi tur nav uzieti pat vairāki. Ir ziņas, ka iesākumā uz tā arī ir bijis neizprotamais "E" burts. Omfāla oriģinālā līniju tīkla mezglu punktus sedza dārgakmeņi. Šo akmeni vainagoja divi zelta ērgļi, kopā ar diviem ērgļiem tas arī attēlots antīkajos attēlos.
Līniju tīkls uz omfāla kaut ko nozīmē. Vai gadījumā uz omfala nebija atainots Grieķijas svētvietu tīkls? Tāda gadījumā šis svētvietu sistēmas centrs atradās Delfos, kas bija šis sistēmas izejas punkts.

Sakrālā ģeometrija. Ja savieno Kailaša kalnu ar Gīzas piramīdām, tad šī līnija turpināsies līdz Kuskai un tālāk trāpīs Lieldienu salā. Šī līnija veido tieši 30 grādu leņķi ar ekvatoru.
Ja Lieldienu salu savienot ar Meksikas piramīdām (kurām?), tad līnija trāpīs Kailaša kalnā. (diezin vai!)
Uz vienas līnijas atrodas Janšaņas akmenslauztuves (Ķīna), Ankora (Kampučija) un ???.

Teorijas.
Lidojumu līnijas. Šo teoriju aizstāv Ēriks fon Dēnikens, Lars A.Fišingers u.c. Viņuprāt Grieķijas un arī Eiropas ģeodēziski ģeometriskā sistēma ir ārpuszemes būtņu radīta. Līnijas, ģeometriskās figūras, kas saista pagāniskās kulta vietas, iezīmējot dievu-astronautu lidojumu maršrutus. Tas tā varētu būt, jo ir saglabājušas daudzas leģendas par dievu vai viņu pēcnācēju lidojumiem. Tikai, kā tas izskaidro zelta griezuma proporcijas, tas ir cits jautājums.

Dievu tīkla radītāji? Vēlos uzsvērt, ka runa nav vienkārši par apdzīvotām vietām, pilsētām, ciemiem, kuri sagadīšanās pēc izvietojušies uz vienas taisnes, vai atrodas vienādos attālumos, savstarpēji veidojot trīsstūrus u.c., bet gan par aizvēsturiskām svētvietām. Tādas vietas, ka Delfi, Olimpija, Atēnas u.c. radās pirms klasiskās Grieķijas, pirms šajā zemē dzima septiņi gudrie, Sokrāts, Platons, Aristotelis u.c. Sanāk, ka Grieķijas ģeometrisko sistēmu radīja [ak cik!] primitīvie neolīta laikmeta cilvēki, ja vien negribam atzīt citplanētiešu lomu. Ja tie bija cilvēki, tad kas viņi bija? No kurienes viņi ieradās? Katrā ziņā šiem cilvēkiem bija izcilas zināšanas matemātikā, ģeometrijā un ģeodēzijā. Tas kaut kā nelīmējas kopā ar vēstures mācību grāmatās atrodamo priekšstatu par neolīta sabiedrību.
Te īsumā dažas hipotēzes.
Dievi astronauti. To piedāvā Ēriks fon Dēnikens, Lars A.Fišingers.
Nezināmi kolonisti. Šo hipotēzi piedāvā Ingo Runde. Grieķijā ieradušies sveši kolonizatori- „dievi”: „dievu tēvs” Zevs un viņa pavadoņi atnesa uz Grieķiju līdz tam nezināmu tehniku un iemācīja grieķiem dažādas zinātnes gudrības.
Kas bija šie kolonizatori, to Ingo Runde tuvāk nepaskaidro. Vienīgi norādīja, ka daudz kas liecina par kādas Āzijas-senindiešu vai ķīniešu civilizācijas ietekmi.
Viņaprāt Grieķijas „ģeometriskā sistēma” ir šo kolonizatoru atstātais mantojums.
Seno baltu civilizācijas loma. Mūsu pašmāju pētnieki (Ivars Vīks, Oļģerts Ziļickis) savos pētījumos noskaidrojuši, ka Grieķijas augsto civilizāciju radījuši balti. Oļģerts Ziļickis grāmatā „Ļaujiet jel atvases dzīt” raksta, ka Grieķijas pirmiedzīvotāji bija baltu tauta pelasgi un to viņš pamato ar bagātīgu vēsturisko un arheoloģisku faktu klāstu. Līdz ar to viņi ir uzskatāmi par Grieķijas „ģeometriskās mistērijas” autoriem (uzdrīkstos tā apgalvot).
Līdzīgs domu gājiens ir Ivaram Vīkam. Pēc viņa tādas dievības grieķu dievu panteonā kā Leta, Apolons, Artemīda bija kultūras nesēji Grieķijā no letu zemes pie Baltijas jūras. Un grieķu vēsturnieki ir saglabājuši ziņas par letu gaismas nesējiem hellēņu zemē. Arī Latvijas svētvietu sasaiste ar Grieķijas svētvietām par to liecinot. Pēc Vīka hiperboreju zeme atradusies Latvijā un leti bija hiperboreji, par ko vēsta sengrieķu mīti, kā arī viņu vēsturnieki.
Saprotams, ka daudziem apgalvojumi par baltu klātbūtni Grieķijā šķitīs nepamatoti un minēto baltu senvēstures pētnieku darbi nepārliecinoši. Labi, tad lūkosim, ko par baltiem Eiropā un viņu nozīmi Eiropas civilizācijas vēsturē teikuši citu tautu pētnieki. Varbūt ārzemju profesoru teiktais ir vairāk respektējams, nekā pašmāju vēstures pētnieku pētījumi?
Franču valodnieks Maije (Meillet) savos valodas pētījumos secina: „Baltu valodu tautas, pirms tās no vienas puses iekļāva ģermāņi un no otras - slāvi, ir nospēlējušas vēsturisku lomu, tām piederējusi vecākā Eiropas civilizācija, kas agrāka par grieķu un romiešu civilizāciju.”
Pētnieki Ceiss, Difenbahs, Milenhots, Kiperts, Virhovs, Penca, Becenbergers un citi, secinājuši, ka baltu tautas senāk apdzīvojušas daudz lielāku platību. Vācu zinātnieki atzinuši (Oļģerts Miezītis), ka balti aizņēmuši teritoriju līdz pat Elbai un varbūt pat tālāk. Čehu pētnieks Kristiāns Turnvalds savos pētījumos pierādījis, ka baltu tautas apdzīvojušas Eiropas vidieni līdz pat Adrijas jūrai, pirms ķeltu un ģermāņu ierāšanās. Prūši apdzīvojuši zemes gar abiem Vislas krastiem un tagadējo Pomerāniju. Balti ir apdzīvojuši mūsdienu Krievijas teritoriju līdz Maskavai (mask - "māli"; ava - "upe": Mālupe), Tulei un tālāk. DA no Maskavas ir Kuršas upe, kuras apkaimē vēl 19.gadsimtā dzīvojusi baltu tauta galindi. Arī Novgorodas zemēs pirms slāviem dzīvoja balti.
Visā Krievijas teritorijā uz rietumiem no Maskavas ir atrodami baltu izcelsmes vietvārdi. Miķelis Bukšs ir saskaitījis ap 27 000 šādu vārdu.
Izcili nozīmīgs baltu kultūras mantojums ir dainas, kurās ietērptās baltu tautu dzejiskās, tikumiskās un reliģiskās jūtas. Un to baltu tautām ir vairāk nekā citām tautām. Augusts Šleihers saka, ka baltu valoda ir daudz vecāka par latīņu, grieķu un sanskrita valodām. Elīze Rekle atzinusi, ka, ja tautām ierādītu vietu pēc viņu valodas pilnības un krāšņuma, tad starp citām Eiropas tautām piederētu vispirmā vieta. Ievērojamais poļu rakstnieks J.Kraševskis teicis: „Baltu valoda ir izkopta ļoti senā pagātnē, un tā stāv pāri par katru salīdzinājumu.” A.Kosarževskis un citi pauduši pārliecību, ka baltu valodu pilnība un skaistums izskaidrojams ar baltu tautu senās civilizācijas augstumu.
Dr.Sarova pētījumi pierādot, ka pirms 7000 gadiem Baltijā kopti kvieši, mieži, rudzi, lini, audzēti dažādi mājlopi, cilvēki tērpušies linu un vilnas drēbēs. To pašu pierādījuši S.Millera, Šumaņa, Oskara Monteliusa un citu pētnieku pētījumi.
Vai balti varēja būt „dievu tīkla” izveidotāji, vai ne, spriediet paši. Kāpēc gan ne? Patlabam Grieķijas „ģeometriskā sistēma” ir viena liela mistērija. Tas nu gan ir fakts.
Hiperboreji. Nav noteiktu ziņu par to, kas bija hiperboreji, kur atradusies viņu zeme. Zināms, ka grieķu dievam Apolonam bijusi saistība ar hiperboreju zemi. Stāsta, ka Apolona un Artemīdas māte Lēto Grieķijā ieradusies no hiperboreju zemes. Ivars Vīks raksta, ka senie grieķu autori sākot ar VI gs.pmē. par hiperboreju zemi saukuši latvju zemi.

Saites.
Dievi.
Ģeometrija un ģeometri.