Aliens

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. I daļa

Neapvainojoties tie daudzie autori, kas presē ar lepnumu apraksta, kā aizstopējušies līdz, teiksim, Barselonai vai Simferopolei. Bet jums jāzina, ka ir viens čalītis, kas par jūsu dižošanos, maigi izsakoties, smīn. Pamēģiniet pastopēties dažus tūkstošus kilometrus pa Sibīrijas ziemas ceļiem. Ja atgriezīsieties sveiki un veseli, paspiedīšu roku. Ieskatam un ierosai neliela atskaite par dēku bez akmeņa, toties ar ziemu Jakutijā.

Sākās viss ar to, ka oktobrī Blagoveščenskas pilsētā stāvēju vietējā skulptora Aleksandra dzīvoklī pie loga, raudzījos uz Ķīnu, kas turpat pāri Amūras upei un pie reizes dziļdomīgi vēros, kā straumi savās važās kaļ sals. Ziema ir sākusies. „Paklau, Aleksandr, vai vasarā ziemeļi arī ir ziemeļi?” Nē, vasarā ziemeļi neesot ziemeļi. Kā gan tie tādi varot būt, ja vasarā Sibīrijas ziemeļos temperatūra esot 30 grādi plusā! Spēcīgs arguments.

Bērnībā izlasīju Rokvela Kenta grāmatu „Skarbā pirmatnība.” Ietekmējos. Eu, Dzintariņ, ja jau esi atkūlies uz Sibīriju, saņemies un izbaudi vienreiz skarbo ziemeļu pirmatnību no sirds. Domāts – darīts! „Aleksandr, es piļīju uz Jakutiju,” pieteicu skulptoram. „Labi, mauc. Tikai neapsaldē pautus,” viņš piekodināja.

Skatīt Ar stopiem uz Ziemeļu ledus okeānu lielākā kartē

Vladivostoka, kur man teorētiski vajadzētu nokļūt, nekur nepazudīs. Zemapziņā ziemeļu odisejai jau biju sācis gatavoties Čitā, kas pamatā ir armijnieku pilsēta. Aizgāju uz Aizbaikāla kara apgabala štābu, noķēru aiz piedurknes sagādes daļas komandieri un skaidroju, ka armijas pamatuzdevums ir aizsargāt tautu, nevis karot karošanas pēc. Man ir vajadzīga aizsardzība pret ziemu. Tiku saprasts, kā rezultātā saņēmu kirzas zābakus, trīs milzīgas zilas ģenerāļa apakšbikses, tikpat apakškreklus, vēl zaļu virsnieka virskreklu un siltos ziemas cimdus ar diviem pirkstiem, lai medībās var nospiest bises gaili. No ziemas cepures gan atteicos. Kaut kas man tajā nepatika. Toties Burjatijas galvaspilsētā Ulanudē tiku pie mēteļa, kas laikam taču bija saglabājies no nepa laikiem un kurā pats sev atgādināju nekaunīgu sprukstiņu, un arī burjatu ziemas cepures. Vēl manā saimniecībā bija neliels virtuves katliņš, mutautiņš un nazis. Vairāk jau neko nevajag, lai dotos piedzīvojumā.

Līdz Jakutskai savu garderobi vēl papildināju. Iestopējies Jakutijā, aizdevos uz milzīgu ogļu ieguves karjeru Nerjungri, jo šī kurināmā veida ieguvi līdz šim nebija sanācis pavērot. Ogļrači izsniedza zaļas vatētas bikses un velteņus.

Jakutijas eksotika pirmāmkārtām slēpjas apstāklī, ka tā ir aukstākā zeme pasaulē. Man īpaši paveicās, jo tik barga ziema nebija novērota gadsimta ceturksni. Visu decembri, janvāri gaisa temperatūra svārstījās ap mīnus 50 grādiem zem nulles. Paši jakuti nebūt negremžas par nikno lauski. Tiešo otrādi, viņi ar spīvajiem saliem varen lepojas. Pirmais, ko iepazīšanās brīdī saka jakuts: „Kā tev mūsu ziema? Salsti, ko?” Lai nezaudētu pašcieņu, parasti atbildēju, ka esmu dzimis Antarktīdā polārpētnieku stacijā. Latvijā man par karstu, un tikai šeit, Jakutijā, atkal jūtos teicami.

Tā jau nu nav, ka būtu pirmais baltietis, kurš ieperinājies „aukstuma ligzdā.” Ričards Maaks, kas Jakutijā ceļoja no 1854.gada februāra līdz 1855.gada martam, arī piedzīvoja sūru ziemu: „Sals iegūst briesmonīgus apmērus: Tā iedarbības rezultātā pārsprāgst resnu koku stumbri, zemē parādās plaisas, nedaudz mitrs koks kļūst cietāks par dzelzi un cirvis nespēj to „pārkost,” bet pats pie cirtiena sasprāgst kā stikls. Dzīvsudrabs termometrā sasalst.” Būs vien jātic, jo viens no R.Maaka ekspedīcijas galvenajiem uzdevumiem bija veikt metereoloģiskos novērojumus.

Būtu zaimojoši neaplūkot Jakutskas metereoloģisko staciju. Klātbūtnes brīdī termometrs, kas ievietots metāla skapī metru virs zemes, rādīja relatīvi augstu temperatūru, vien – 49,9oC zem nulles. Mērījumi tiek veikti 8 reizes diennaktī. „Svaigākos” datus jo īpaši gaida skolēni, jo temperatūra zem 50o garantē, ka var neiet uz mācībām.

Ne jau bargais sals, un ne jau kažokādās tērptie cilvēki rada mulsumu latviešu ceļotājā, kas Jakutijas galvaspilsētā nokļūst pirmo reizi. Izbrīna tāda Latvijā labi pazīstama un Jakutskā sastapta parādība kā migla. Tā pilsētā ziemā ir tik lekna, ka manī dabiskā nāvē nomiris tāds miglas klānus raksturojošs teiciens kā „Londonas migla.” Baronam Minhauzenam, apmeklējot Jakutiju, lai virzītos uz priekšu, nācies gaisu pašķirt ar rokām, jo tas no aukstuma sagājis biezenī. Jakutska izvietojusies sava veida katlā, apkārt tai izvietojušās sopkas. Automobiļu izpūtes gāzes, dūmeņu izverstais sagulst šajā ieplakā, veicinot minēto parādību. „Ziemā šeit valda spēcīgs anticiklons. Tas spiež gāzes pie zemes un nenotiek to sajaukšanās ar atmosfēru,” - paskaidroja Jakutijas Hidrometereoloģijas un vides monitoringa pārvaldes klimata nodaļas speciāliste Ludmila Sazonova. Bet arī bez visām gāzēm veidojas migla, jo siltie organismi, reaģējot ar aukstumu, rada miglas apvalku. E.Middendorfs, ka Krievijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā Jakutijā rosījās 1844.gadā, ziņo šādi: „Vienreiz vakarā gar mani tikai 30 soļu attālumā virzījās necaurredzams miglas mākonis pie pašas zemes virsas. Pēc izskata šis mākonis bija vienāds ar tiem, kādi rudeņos reizēm savelkas virs Vidzemes guberņas.” Dotajā gadījumā miglas lēveņa ierosinātājs bijis ziemeļbriežu bariņš. Neredzamības cepuri sev uzliek visi priekšmeti, kas izdala siltumu: jurtas, dzīvnieki, u.c.

Ledus sega ūdenstilpēs Jakutijā biezākā ir martā. To, ka jakuti lieliski zina, kad vērsies ūdeņi, pētnieki secinājuši jau 19.gadsimta vidū. Lai cik neticami un ģeķīgi tas neliktos, zinātnieki savas domas pamatošanai vilkuši paralēles ar mūsu zemi. „Un patiesi, Daugavā pie Rīgas 206 gadus ledus sāka iet gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Tautai zināms, ka tas notiek astoņas dienas pirms vai pēc Blagoveščeņije, t.i. 25.martā,” minēts 1853.gadā izdotajā pārskatā par Krievijas klimatu.

Pirmās dienas pēc ierašanās Jakutskā fakts, ka Daugava no ledus važām 206 gadus no vietas atbrīvojusies 25.martā, interesēja vismazāk. Pasaules naba bija deguns. Lai arī viņš nav nokritis, kā prognozēja viens šoferis pirms Ļenas upes šķērsošanas, ar ostīkli notiek nepatīkamas lietas. Pietiek ārā pavadīt piecas minūtes, kā tas jau atkal ir balts (nosalis). Garāmgājējiem vismaz nav garlaicīgi, jo tie intensīvi norādīja uz deguna nāves bālumu. Piebikstīt līdzcilvēkam, ja tā sejā manāmi apsaldēšanās procesi, ziemeļos ir nerakstīts likums. Allaž intensīvi berzēju snīpi. Labi, ka neiedomājos to kausēt karstā ūdenī. Ikvienu nākamo ceļotāju brīdinu: to nedrīkst darīt. Varat ciest visu mūžu. Viens Jakutskas paziņa vēl bērnībā slēpojot apsaldējis kājas. Mājās tīksmi tās iemērcis karstā ūdenī... un cieš visu mūžu. Āda kļūstot vārīga, ļoti jūtīga uz daudziem gadiem.

Mazliet jau nu muldās tie jakuti par izcilo salizturību. Par to pārliecinājos sportistu kopmītnēs, kur dažas dienas mitinājos. Brīdi pirms pusnakts pienāca vīrs no Jakutijas dambretistu izlases. „Zini, mūsu sporta veids garantē stresu. Lai sasprindzinājumu likvidētu, reizēm nepieciešams alkohols. Piedalies?” - bikstīja viens rūtainā galdiņa matadors. Bija gan tā reize, kad par paģirām nav vēlmes rūpēties, tomēr piekritu, jo intuīcija teica priekšā, ka nu tik būs joki. Tā kā ārdurvis jau bija slēgtas, sapinām palagus un vienu dambretistu caur otrā stāva vēdlodziņu nolaidām zemē. Kas pirms desantēšanās viņam piedāvāju savus cimdus, viņš nevērīgi atgaiņājās: „Liecies mierā, es dienēju desantniekos.” Nu nu! Pēc desmit minūtēm „izsūtāmais” ar šņabjiem jau bija ēkas pakājē, bet te nu sākās joki – nespēja uzrāpties pa palagu virvi, jo rokas bija nosalušas un atteicās klausīt saimniekam. Veicu cēlu darbu, nolaidos caur vēdlodziņu zemē, pūtu karstu dvašu uz nelaimīgajām rokām un stūmu pārsalušā dambretista dibenu, līdz tas tomēr nokļuva siltumā. Tagad jau es nespēju iekrampēties baltajā audeklā. Sajūta tāda, ka ķermenis sastāv no neskaitāma daudzuma stikla gabaliņiem, kas pretīgi berzējas savā starpā. Pie manis norāpās trešais vīrs un stūma manu dibenu. Jāņem vērā, ka ārā bija – 57oC. Kad beidzot visi trīs sēdējām istabiņā ar priekšā nokrautām degvīna pudelēm, sirsnīgi paspiedām viens otram rokas un devāmies gulēt, jo alkohola ieguves process bija pārāk sūrs.

Un labi vien bija, ka izvairījos no alkohola intoksikācijas, jo nākamajā dienā nācās lauzties ar pasaules čempionu brīvajā cīņā Pokropiju Šestakovu.ūma manu dibenu. Pēc slavas ranga jakutiem viņu varētu samērot ar mūsu Jāni Lūsi. It kā paradokss, bet ziemeļos ar klasiskajiem ziemas sporta veidiem intensīvi nenodarbojas. Nedrīkstot, jo plaušas no sala tiek izsvilinātas beigtas. Tad nu nekas cits neatliek, kā kaitēties ar dambreti vai brīvo cīņu.

Jakutskā ziemas laikā visi kājas slēpj untās. Tikai pēdīgie žūpas un arī es klunkurē velteņos. Viendien stāvēju autobusa pieturā ar nolūku apraudzīt Mūžīgā sasaluma institūtu. Metrus padsmit no manis mīņājās īpatnis, kam tādi pat apavi. Viņš pa brīdim palūrēja uz maniem velteņiem, es uz viņa. Abiem skaidrs, ka otrs nav vietējais. Sākām runāties. Izrādās, ka arī dodas uz Mūžīgā sasaluma institūtu pie bijušā kolēģa aprunāties par zinātni. Sergejs Zimovs bija atlidojis no Čerskas, kas atrodas dažus kilometrus no Ziemeļu ledus okeāna Kolimas upes krastā. Kopā ar dažiem citiem polārpētniekiem šim tur zinātniskā stacija. Teicu, ka manī sadzīvo gan piedzīvojumu gars, gan tieksme zinātniski izzināt pasauli un pret pētniekiem izjūtu dziļu respektu, cieņu. Pavēstīju, ka aizbraukšu ciemos. „Nu, nu, brauc,” viņš neticīgi nosmīnēja.

Ikvienā zemē, kur nokļūsti pirmo reizi, nav garlaicīgi. Darījos visvisādi – gāju pētīt mamutu ilkņus, trenējos vargāna spēlē, kultūras namā dažkārt jakutu koncertu laikā uzstājos ar latviešu tautasdziesmām, apguvu dimantu slīpēšanas fineses, sniedzu intervijas TV un presei un vēl daudz ko citu. Ja iegadījās dīkstāves brīdis, rotaļājos ar identitāti. Atzinos, ka esmu no Ankoridžas Aļaskā un ka vecaistēvs par godu mazdēla piedzimšanai Rīgā nodibinājis parfimērijas fabrīķi „Dzintars,” citiem stādījos priekšā kā Zen–Ze, kā mani iesauca evenki savā ciematiņā vēl pirms ierašanās Jakutskā. Vārdu sakot – jutos eleganti un ērti. Bet ceļotājs nedrīkst ieslīgt ilgstošā omulībā. Cita lieta, ka ir vajadzīgs impulss, iegansts, lai izrautos no ierastās rutīnas. Tāds knikšķis notika 23.februārī. Vienā krievu kompānijā svinēju tā saucamo „vīriešu” dienu. Skaidra lieta, ka čaļi pēc sīvā patērēšanas plātījās ar saviem varoņdarbiem. Paga paga, es kāds sūdabrālis, vai? Nākamajā rītā, uzmetis plecos mugursomu, čāpoju ārā no Jakutskas. Uz ziemeļiem, uz okeānu!

Iepriekš gan jau biju smalki izpētījis visas pieejamās kartes. Tajās bija rakstīts, ka no Jakutskas līdz Čerskai gaisa līnijā ir 1920 kilometri, ar autotransportu jāpārvar 3188 kilometri. Kad Jakutskā ierados pie daudziem ar autotransportu saistītiem priekšniekiem, lai gūtu informāciju par ceļu uz Čersku, tie visi kā viens atbildēja: „Nezinu, kāpēc ceļu atlasā minēts skaitlis 3200 kilometri. Nezinu, kā un vai vispār tur var nokļūt.” Visus labas gribas un domas cilvēkus, kas nereti brīdinājuši: „Turp nedodies, būs slikti,” parasti esmu labticīgi izmēdījis. Šoreiz gan domīgi kasīju pakausi, jo nervu gali čukst, ka nu būs ne pa jokam. Ar autoceļiem Jakutijā ir paknapi. Ja ceļu blīvumu attiecinām pret Latviju, sanāk, ka mūsu zemē būtu seši kilometri ceļa ar cieto segumu. Toties ir ziemas ceļi. Pamatā tie ir improvizētas autotaciņas pāri aizsalušām upēm, ezeriem un purviem. Šādā veidā uz attāliem ziemeļu nostūriem nogādā pārtiku, degvielu un daudz ko citu visam gadam. Nākamo porciju varēs transportēt tikai pēc gada, kad sals atkal sakals važās vasarā atkausēto. Galu galā kādam latvietim taču pa ziemas ceļiem ir jāpastopējas! Rīgā par tādiem zimņikiem pat dzirdējis nebiju.

Jakutskas tuvumā ar stopēšanu ir zināmas grūtības. Jo autovadītāji ir iebaidīti. Ne jau bandīti vai sliktā redzamības ietramdījusi šoferīšus. Vainojama ir tāda mulsinoša parādība kā stopētājs bez galvas (nejaukt ar jātnieku!). Šim tēlam ir savs iemīļots darba lauciņš – apmēram 300 metrus no milicijas posteņa, kas atrodas dažus kilometrus ārpus plsētas. Gan vadītāji, gan miliči to ignorē. Baidās. Stopētājs bez galvas tērpies sievietes drānās un ļaudis melš, ka tas ir kādreiz šajā apvidū nogalinātās šamanietes gars, kas vēlas pārbaudīt, vai mašīnā nesēž viņas slepkava.

Pie pilsētas robežas pusstundu gaidīju autovadītāju labvēlību. Tad pusstundu kustējos uz priekšu. Izšķīros par aktīvo stopēšanas manieri. Mašīnu ķerstīšanu var salīdzināt ar makšķerēšanu. Arī copē ir aktīvie un pasīvie. Pirmie dod priekšroku brikšņošanai foreļupīšu krastos, citi pacietīgi sēž uz līņiem. Pasīvais stopētājs dirn pie benzīntanka, veikala vai ēdnīcas, lai aiz stērbeles satvertu šoferi, kas uz brīdi pametis savu cietoksni – spēkratu. Aktīvais nerimtīgi virzās uz priekšu, izmantojot kāju spēku. Jo tālāk aiz tevis apdzīvota vieta, jo augstāka rezultativitāte. Autovadītājs nevar rīkoties kā pie pilsētas robežas un rādīt mistiskas zīmes, ka tūlīt nogriezīsies pa labi vai kreisi, jo sānceļu turpmākos 100 kilometrus, tāpat kā apdzīvotu vietu, nav. Ja mašīnists tevi ierauga iebridušu dziļi mežā, nereti tā akmenscietā sirds atmaigst. Kustība uz priekšu dod eksistenciālu iespēju nenosalt, taču ir arī būtisks trūkums. Gadījumā, ja todien pa ceļu neviena mašīna nebrauc, ar savu sparīgumu vari iekulties ķezā. Proti, sasniegt nākamo apdzīvoto vietu, kas Jakutijas apstākļos var būt arī tikai pēc 200, pat 500 kilometriem, ar peciņām nav ne mazāko cerību. Arī nokļūt izejas punktā, ja esi visu dienu čāpojis uz priekšu, grūti. Bet tas, kā Jakutijā stopēt, lai ir katra personīgā darīšana.

Pēc trim stundām paņēma mašīna, kas devās uz Deputatsku. Tā ir kādus 1500 kilometrus uz ziemeļiem, taču esmu izspriedis izpētīt citus ziemeļu novadus. Labi, ka Jakutskā neaizkavējos ilgāk, jo aprīlī ceļu esot izbraukt grūti. Vadītājs skaidroja: „Te apakšā ir māls. Aprīlī ir tāda putra, ka labāk pakārties, nekā braukt. Aizpērn, kad Jakutskā aizkavējās kravas uzņemšana, aprīlī 100 kilometrus nomocīju nedēļas laikā.”

Sēžot kabīnē var pavērot apkārtni. Praktiski visi koku stumbri apdeguši. Šajos apvidos vasarā esot izteikts ūdens trūkums, un bieži izceļas meža ugunsgrēki.

Stopi veda vidēji 100 – 300 kilometrus. Dažs stops uzsita ņirgu. Vienbrīd braucu kamazā, kas veda sienu jakutu lopkopjiem uz Tomtoru. Tur vasarā bijis kvēls karstums, viss izdedzis un nav ko dot lopiem ēst. Tāpēc kravas automašīnas tiek sūtītas 600 kilometrus uz centrālo Jakutiju, kur zāle puslīdz padevusies. Pēc tam atpakaļ. Kaut kas tāds laikam iespējams tikai Jakutijas apstākļos: sūtīt automobili 1200 kilometrus garā ceļā, lai tas atved lopiem ņammu.

Vienu dienu paņēmu pitstopu vietā, ko sauc par Čurapča. Nevarēju taču palaist garām jakutu kāzu epidēmiju. Septiņi pāri stūrēja iekšā laulības ostā. Pieslēdzos lepnākajām kāzām. Biju aptuveni 157. kāzu viesis.

Uzsāku braucienu pa garāko kapsētu pasaulē. Tā ir autoceļš Handiga–Magadana, ko izbūvējuši ieslodzītie. Nav iespējams pateikt, cik tieši atdevuši savas dzīvības, lai es varētu vizināties pa šo nāves traktu, taču tie bijuši tūkstoši un tūkstoši. Katrs kilometrs sūrajos dabas apstākļos radījis līķu kaudzes, kas it bieži nav apbedītas. Cilvēku miesas gluži vienkārši pārklātas ar ceļa klājienu.

Iepriekšējā gadā autokolonnai kalnu zonā kustību aizšķērsojusi lavīna. Izsauktais buldozers mazliet par zemu noliecis savu lāpstu, aizķēris baļķu klājienu zem zemes virskārta, bet zem tā – pieci nelaiķi ar ložu izrautiem caurumiem pakausī. Handiga ir priekšpostenis milzīgai teritorijai, kas plešas līdz pat Magadanai austrumos un Ziemeļu ledus okeānam, loģiski, ziemeļu virzienā. Tā ir lēģeru zona. Gandrīz visas apdzīvotās vietas, ka būs ceļā, savulaik bijušas ieslodzījuma vietas. Pēc nometņu likvidācijas izveidojās ciematiņi, jo ap lēģeriem radās sava veida infrastruktūra, kas paredzēta darba = nāves nometņu nevainojamai darbībai.

Krievijas ziemeļos radītās nometnes lielā mērā saistās ar valsts tresta „Daļstroi” izveidošanu 1931.gada 13.novembrī. Tā darbības nolūks bija, izmantojot ieslodzīto lēto darbaspēku, attīstīt derīgo izrakteņu, jo sevišķi zelta ieguvi. Par „Daļstroi” kūrētāju iecēla latviešu revolucionāru Eduardu Bērziņu. Viņš piedzima latviešu zemkopja ģimenē 1883.gadā. 1915.gadā iesauca cara armijā, kur dienēja 4.latviešu strēlnieku pulkā. 1918.gadā E.Bērziņu komandēja uz Maskavu apsargāt komunistu valdību. Ir apsardzes priekšnieks, un pamanījās arī novērst angļu aģenta Brūsa Lokarta nodomu iznīcināt boļševiku partijas vadību. Ārzemēs Bērziņu ar respektu dēvēja par „dzelzs boļševiku.” Jāatzīmē, ka viņš absolvēja Berlīnes mākslas akadēmiju. Ar stopiem viņam Sibīrijā nebija jāpārvietojas. Bērziņa rīcībā nodeva kuģi „Zvezda,” lidmašīnu un starptautiskas klases dzelzceļa vagonu. 1937.gadā E. Bērziņu izsauca uz Maskavu, un kopš tā brīža viņu brīvā pasaule vairs neredzēja. Iztēles bagātie spīdzinātāji Bērziņam inkriminēja trockistu špiodiversioniskas organizācijas vadību un kalpību japāņu izlūkdienestiem. Latviešu boļševiku vēl tagad no Latvijas tik tālajos Sibīrijas ziemeļos daudzviet piemin ar labu vārdu. Magadanā atļāvos piesēst pie pieminekļa E.Bērziņam, kas uzstādīts pie pilsētas domes ēkas un izdzert vienu ķīniešu aliņu, pēc kā ļāvos intervēties vietējai avīzei.

Bet 1932.gadā „Daļstroi” strādāja 4,8 tūkstoši cilvēku, no kuriem brīvie strādnieki – 2440. Tā paša gada 19.janvārī G.Jagoda Maskavā paraksta slepenu pavēli nākamgad „Daļstroi” vajadzībām izveidot ieslodzīto kontingentu 40 tūkstošu cilvēku skaitā. 1933.gadā lēģeros vergoja 9928 ieslodzītie, gadu vēlāk jau 27 390 cilvēku.

Līdz 1938.gada 4.martam šis valsts trests atradās tiešā PSRS Darba un aizsardzības padomes pakļautībā. Tad Daļstroju pārveidoja par Tālo ziemeļu celtniecības galveno pārvaldi, kas pakļauta PSRS Iekšlietu komisariātam. 1950.gada 29.janvārī PSRS AP prezidija ukazs noteica galīgo „Daļstroi” darbības teritoriju. Tā robežas ir gar Minas upes labo krastu no Ziemeļu ledus okeāna līdz Aldanai, tālāk pa Aldanas upi līdz 60 paralēlei, pa to līdz 138 meridiānam, un pa to līdz Ajanskas rajonam pie Ohotskas jūras. Kopējā platība – 3 miljoni kvadrātkilometru jeb 1/8 PSRS teritorijas. 1950.gadā „Daļstroi”- 239,8 tūkstoši cilvēku, no kuriem 49,5% brīvcilvēki (ieskaitot no ieslodzījuma atbrīvotos, taču uz dzīvi šajos apvidos nometinātos). Visbeidzot 1953.gadā „Daļstroi” no PSRS Iekšlietu ministrijas pakļautības pārspēlēja PSRS Metalurģijas rūpniecības ministrijai.

No Jakutskas līdz Teplij Kļuč bija līdzenums. 29 kilometrus tālāk sākās kalnāji. Sēžot auto kabīnē, var šķist, ka uz sopku musturi var vērties ar sajūsmu un bez rūpju. Taču šis eksaltētais miers ir mānīgs. Jebkurā mirklī kalns var uzbērt akmeņu vai sniega kravu, aizā izveidoties spēcīga auka, kas savērpj postošo virpuli. Ja sākumā jutos bezrūpīgs un līksms, turpinoties ceļam arvien vairāk pārņēma trauksmes izjūta. Jo šoferis ik pēc dažiem kilometriem norādīja: „Rau, šeit viens aizā nokrita aizvakar. Šeit pagriezienu neizņēma pirms nedēļas. Vēl pēc laika brītiņa pats savām acīm pārliecinos, kas paliek pāri no kamaza, kas avarējis kalnos. No aizas nule kā izstīvēta lūžņu kaudze, kas savulaik bijis smagais automobilis.

Braukšanu apgrūtina virkne faktoru: ceļš ir ļoti šaurs un pretī braucošās mašīnas nereti spēj izmīties tikai pēc pusstundas, stundas ilgas klīrīgas manevrēšanas. Trase ir izteikti līkumota, daudz serpentīnu, kas liedz pārredzēt garāku ceļa posmu. Visbeidzot, ceļš ir slidens. Automašīnu sakarsētās riepas nopulē ledu, nevajag atkusni. Spēkratu vadāmību apgrūtina apstāklis, ka vairums smago automašīnu ir ar piekabēm, kas samazina stabilitāti. Nekādā gadījumā nedrīkst strauji bremzēt. Ceļa trakta spečoki, kas dīvainā kārtā iemanījušies izdzīvot gadiem ilgi, pārzina katru ceļa klājiena metru, iemanās nobraukt simtiem kilometru, ne reizes nenospiežot uz bremzes pedāļa.

Personīgais verdikts – te braukt ir enn reizes grūtāk nekā Kaukāzā, kur arī gadījies stopēt. Jāņem vērā fakts, ka ziemā gaisa temperatūra te nereti noslīd līdz 60 grādiem līdz nullei un mehānismu remonts šādos apstākļos ir elles darbs. Neba velti autovadītājus, kas strādājuši ziemeļu apstākļos, mīļuprāt pieņem darbā jebkur citur Krievijā, jo tie ir superprofesionāļi, kas nešķiro – diena vai nakts. Ja jābrauc, tad jābrauc!

Bez likstām nobraukuši 252 kilometrus, ieradāmies Kubemē miestā, kur šoferu atpūtas barakā nolēmu pārnakšņot. Pie namiņa stāv milicijas bobītis. Tajā autovadītāja līķis. Pirms pusstundas neveiksmīgo braucēju no negadījuma vietas atvedusi garāmbraucoša mašīna. Trases vecmeistari sapulcējušies barakas virtuvītē ap galdu, dzer degvīnu un ik pēc brītiņa dziļdomīgi rezumē: „Njā, četri līķi piecās dienās!”

Filmās vērota tā saucamā krievu rulete. Šaujamdaikta aptverē atstāj vienu lodi, un tūlīt ir skaidrs: izvēlējies laimīgo lozi vai šāviens deniņos. Stopēšana Jakutijas kalnu apvidos arī ir sava veida krievu rulete. Tevi kabīnē var paņemt šoferis, kas jau gadiem ilgi brauc pa trasi un lieliski pārzina tās niķus, bet tiklab var arī nepaveikties – atrasties līdzās amatierim vai vadītājam, kas pa šo ceļu brauc pirmo reizi. Ja tiktu rīkots pasaules čempionāts autostopēšanā, viens no posmiem obligāti jāorganizē Jakutijas sopku grēdās. Esmu pārliecināts, ka no spēles uz mūžiem te izstātos ne viens vien dalībnieks.

Nākamajā diena man ir izvēle, jo aiz Kubemē ir principālā razvilka jeb ceļu šķirklis. Galvenais ceļš ved uz Magadanu, mazais ziemas celiņš uz Ustj–Ņeru. Tiekties uz Ziemeļu okeānu var gan tā, gan tā. Nolemju pakļauties providencei – uz kuru pusi dosies pirmā apstādinātā mašīna, turp arī braukšu. Tā ir zils mikroautobuss „Nissan.” Braucēji ir trīs gados jauni krievu komersanti no Magadanas, kas atgriežas no darījuma tūres Jakutskā. Viņu firmas pamatnodarbošanās ir zeltraču apgāde ar mehānismu rezerves detaļām, apģērbu, degvielu un citu tādā garā.

Stopu saimnieki taču ir ļoti dažādi. Sākot no skarbiem klusējošiem večiem līdz cilvēkiem, kas nepārtraukti vāvuļo. Šie mīlēja jokus. Man tas nozīmē daudz. Kad mūsu autiņš ieskrēja grāvī (aizas, uff, nebija), sējām klāt busiņam virvi, trijatā iekrampējāmies tajā un tēlojām strūdziniekus. Ceturtais šo skeču foķēja. Skatījāmies tās un līksmojām.

Braucot tomēr pieņēmu lēmumu, ka jāaprauga aukstuma pols Oimjakona, kas 42 kilometrus no Magadanas trakta. Mēģināšu no tā kaut kā tikt uz Ustj – Ņeru. Kuidusunā šķīrāmies. Pirms atvadām man tika izsniegti viņu tālruņa numuri. Ja būšot Magadanā, lai apciemojot. Ziniet, pēc dažiem mēnešiem tiešām apciemoju. Tikšanās gan bija īsa. Atnāca viens no trijotnes un izsniedza polietilēna maisiņu, kas bija līdz pusei pilns ar dažādas nominācijas banknošu paciņām. Un prom bija!

Aukstuma polā izdauzījos godam, taču nelāgā kārtā izrādījās, ka ziemas ceļš no Oimjakonas uz Ustj – Ņeru jau pāris nedēļu nefunkcionē, jo uz Indigirkas izveidojušies virsledi. Tie veidojas, ja kāds upes posms aizsalst līdz dibenam. Arvien pieplūstošais ūdens, atdūries pret šķērsli, ar milzu spēku salauž ledu pirms korķa. Ūdens izplūst virs ledus. Sals straumi no virspuses sasaldē, bet starp abām kārtām plūst ūdens. Šādas vietas automašīnām esot bīstami slazdi. Tās ielūst, un izvilkt spēkratu ārā ir ai, cik grūti. Virsledus krāvumi var veidoties arī, ja no krasta nogāzes plūst siltu avotu ūdens. Virsledi var sasniegt 7–8 metrus augstumu un pilnībā neizkūstot pat karstākajā vasarā. Ledus biezums vienā un tajā pašā upē var būt izteikti atšķirīgs: no dažiem metriem līdz nieka centimetriem. Ledus kārtas biezumu ietekmē ģeotermiskie procesi, straumes īpatnības un virkne citu faktoru.

Ar šo zinātniski tonēto repliku visiem nākamajiem stopētājiem Sibīrijas ziemeļos gribu piekodināt, lai kartēs un ceļu atlasos gūtās gudrības vai internetā sakasīto informāciju, tēlaini sakot, izmet miskastē. Jāorientējas un lēmumi jāpieņem reālajā vidē – patiesajā telpā un laikā.

Esmu iekļuvis slazdos. Lai kā tas nepatīk, nākas atkāpties no Indigirkas un kopties atpakaļ uz Magadanas ceļu. Par laimi Oimjakona nav tikai meteorologu ekspedīcijās noteikts teorētisks punkts. Tas ir jakutu ciems. Vietējie, rakari tādi, bija kolektīvi apdzērušies. Skaidrā bija tikai ciema priekšsēdētājs, milicis un divas iebraukušās preču tirgotājas. Tā kā komersantes nemitīgi tika aplaupītas, ciema galvam tā negribīgi tomēr nācās no Tomtoras saukt OMON vienību. Pēc dažām stundām mašīna ar trim miličiem bija klāt. Tā kā visus apreibušos aizvest nevarēja nu nekādi, omonieši izvēlējās trīs atraktīvākos. Aizvien atceros, kā spraunākais ar rokām un kājām turējās pretī, un tikai pēc sīvas cīņas, roku dzelžos savaņģots, tika iestūķēts milicijas vāģī. Krievu kārtībniekiem piebikstīju, ka esmu latvju ceļotājs, kam kaut kā derētu tikt prom no aukstuma pola, bet autotransports no ciema uz „lielo zemi” šodien vairs nav paredzēts. Esmu gatavs nomainīt vienu aizturēto. „Čto, krutoj?” - iesmējās omonietis. Pamāju ar galvu. „Nu, smotri!” Nebija jau nemaz tik traki. Viens no dzērājiem aizmiga, otrs ar mani visu ceļu kaut ko buldurēja jakutiski, es latviski. Tīri labi sapratāmies.

Jātic jums būs man uz vārda, ka mēnešiem ilgā ceļojuma laikā principiāli ikvienam stopa saimniekam (par mašīnām, vilcieniem, lidmašīnām, helikopteriem un kuģiem) maksāju precīzi neko. Līdzīgi ar naktsmītnēm. Ar lielu negribu šoreiz samaksāju nieku par mistisku viesnīceli, kas atradās Magadanas ceļa malā, jo bija jau tumšs. Tur piedāvāja lidojošu stopu. Komandējuma laikā viesnīcā mitinājās prokurors Aleksandrs Jerjomins no Ustj–Ņeras. Skatot un pētot kaut kādu vietējo lietu. Spriedām par makšķerēšanu, noziegumiem, jurisprudenci un visu pārējo, kas nāk prātā. Uz brīdi kļuva žēl, ka jāsteidz uz Čersku. Pēc krimināllietas izskatīšanas prokurors nolēmis uz trīs dienām doties bļitkot, viņam taigā sava būdiņa. Šķiroties viņš lika man aiz auss: „Ja nekādi neizlauzies uz ziemeļiem, desmitajos datumos atkulies līdz Ustj–Ņerai. Noorganizēšu Tev helikopteri. Aizlaidīsim pamakšķerēt vai pamedīt.”

Doties vēl atpakaļ uz Kubemē, lai mēģinātu pa ziemas ceļu kuļināt uz Ustj–Ņeru? Nu nē! Ne soli atpakaļ. Nolēmu pamest Jakutiju un izmest līkumu cauri Magadanas apgabalam. Aizstopējos 280 kilometrus līdz Kadikčanai. No stopa izkāpu ap pusnakti. Lēnām klunkurēju pilsēteles virzienā, kas izvietojusies dažus kilometrus no autoceļa. Brīžiem esmu gatavs lēkt kaut kupenā, jo garām pa piķa melno tumsu brauc ar oglēm pielādēti monstri. Redzot, ka garām aizripina mašīnas ritenis, kas lielāks par tevi, pārņēma neomulība.

Devu iekšēju solījumu, ka tālāk par pirmajām ugunīm logos neiešu. Pirmie apgaismotie logi piederēja ogļu ieguves šahtai „Kadikčan.” Šahtas vadības telpā, pults uguntiņām mirguļojot, kopā ar operatoru padzēru tēju. Pēcāk kopā ar ogļračiem, kas pēc maiņas izlīduši virszemē, skalinos dušā. Vēl pēc brīža vienā no kabinetiem uz rakstāmgalda ierīkoju migu, ietinos tajā. Viss, diena beigusies. Arlabunakti!

Dažas dienas no stopēšanas viedokļa nekas interesants nenotika. Ciemojos pie ingušiem, tie mani nosūtīja pie latvietes, kas izrādījās igauniete. Vārdu sakot draudzējos. Ak, jā, tādā vietā kā Susumana tiku pie diezgan antīkas apvienības „Daiļrade” izgatavotas nozīmītes, tad devos meklēt naktsmājas. Viesnīcu negribu, bet kopmītnēs komandante sagaidīja neviesmīlīgi. Aptuveni desmit minūtes ar baudu ieklausījos latviešu valodas skaņās, kas murrāja izsmalcinātus lamuvārdus un paļas jeb, ja kādam kas nepatīk – nelaipnus izteicienus. Tie skanēja no manas mutes, bija veltīti komandantei. Pati vainīga, nevajadzēja, ieraugot manas sadriskātās džinsas, iedūdoties par vazaņķiem. Kad nu biju atveldzējies dzimtās valodas skaņās, posos uz vietējo kurinātavu. Pienāca brīdis pārbaudīt, cik patiess ir Jakutskas draugu padoms: „Ja ziemeļos nav kur palikt, dodies uz kurinātavu. Tur vienmēr ir iejūtīgi un interesanti cilvēki.” Tiesa, tie laiki, kas kačigarkās strādāja dzejnieki un atomfiziķi, ir beigušies, bet nevarētu teikt, ka Susumanas pilsētiņas kurinātavā būtu juties garlaicīgi.

Tonakt dežurante bija ap sešdesmit gadu veca sieviete, kas uz šo darbu nākot jau 12 gadus. Sēdējām, dzērām tēju, tomēr darbiniece pastāvīgi attālinājās no sarunas pavediena, ik brīdi ielūkodamās lielā kantorgrāmatā. Pēc stundas viņa pēkšņi uzbangoja kā cunami un trakās dusmās trieca to pret sienu. Tad nomierinājās, pasniedza kladi un mudināja: „Lasi!”

Lasu:
„Atnācu uz maiņu. Fjodorova ielaidusi kaut kādu vīrieti apsildīties. Teicu, lai viņa ņem to sev līdzi. Fjodorova sāka visādi mani apvainot, ka es esot bezjūtīga un līda kauties. Rīdīja to vīrieti, lai tas mani sasistu.
Bļinova.”

Kad beidzu lasīt, tējasbiedrene Fjodorova paņēma pildspalvu, izsvītroja uzvārdu Bļinova, bet tā vietā ierakstīja „muļķe.” Jautri!

Lasīt II daļu.

Apraksta autors: Dzintars Medenis