Arheologi seno maiju pilsētas Čičenicas Balamkas alā uziet simtiem rituālas nozīmes priekšmetu

Detaļas: Publicēts 01 Jūlijs 2019; Autors Laika Ceļotājs

Arheologi jau sen pazistamajā Balamkas alā uzgājuši vairāk nekā 150 labi saglabājušos rituālo priekšmetu, 2019.gada 4.martā paziņoja Meksikas Valsts antropoloģijas un vēstures institūts (INAH). Šī ala atrodas Jukatānas pussalā dziļi zem maiju klasiskā perioda senpilsētas Čičenicas.

Arheologi ir pārliecināti, ka veikuši lielāko atklājumu alu arheoloģijas jomā kopš Balankančas alas atklāšanas 1959.gadā. Tā kā artefakti alā nogulējuši vairāk nekā 1000 gadus, tie varētu pastāstīt ne tikai par Čičenicas pirmsākumiem, bet arī par tās sabrukumu.
Atklājums paver pētniekiem vienreizēju izdevību, izmantojot pašas modernākas metodes, pētīt atradumus to sākotnējā rituālajā kontekstā.

Balamkas ala

Balamkas ala atrodas 2,7 km uz austrumiem no Čičenicas galvenās celtnes – Kukulkana piramīdas.

Balamka ir ļoti grūti sasniedzama. Lai tikai nokļūtu pirmajā ziedojumu alā no septiņām Balamkas alām, arheologiem bija jālien uz vēdera 400 metri cauri šauriem tuneļiem. Lielākā ala bija 3,8 metrus augsta un tajā varēja uzturēties jau stāvot kājas.

Atklāšana

Balamkas alu 1966.gadā nejauši atrada vietējie zemnieki. Drīz pēc tam alu apskatījis arheologs Viktors Segovija Pinto, kurš uzrakstīja ziņojumu par alā atrodamo plašo arheoloģisko materiālu. Tomēr tā vietā, lai sāktu izrakumus, Segovija lika zemniekiem aizzīmogot alas ieeju.

50 gadus ala bija slēgta un šķiet pat aizmirsta līdz 2018.gadam, kad to no jauna atklāja Nacionālas ģeogrāfijas biedrības pētnieks, arheologs Giljermo Deanda, kura vadītā pētnieku komanda projekta “Great Maya Aquifer” ietvaros meklēja ūdeni saturošus slāņus zem Čičenicas. Balamkas alu sistēmas izpēti daļēji finansēja ASV Nacionālās ģeogrāfijas biedrība.

Deandam vajadzēja vairākas stundas līst cauri šaurajiem tuneļiem pirms viņa lukturis izgaismoja kaut ko pilnīgi negaidītu, proti, seno Čičenicas iedzīvotāju alā atstātie ziedojumi bija saglabājušies tik labā stāvokli, neskarti daudzus gadsimtus, ka ap kvēpināmajiem traukiem, vāzēm, izrotātam plāksnēm bija izveidojušies stalaktīti.

“Es nebiju spējīgs runāt, es sāku raudāt. Es esmu pētījis cilvēku mirstīgās atliekas Čičenicas svētajā akā, taču nekas nav salīdzināms ar to sajūtu, kas rodas, ieejot šajā alā,” - sacīja Deanda.

“Alā atrastas lietas radīja sajūtu par pašu seno maiju klātbūtni,” - viņš piebilda.

Otrā iespēja

Segovija savā ziņojumā minēja 155 artefaktus, no kuriem daži bija ar lietus dieva Tlaloka sejas attēlojumiem (radniecīgs maiju lietus dievam Čakam), bet citi ar maizes koka iezīmēm, kas, acīmredzot, atspoguļoja seno maiju priekšstatus par kosmosu. Salīdzinājumam netālu esošajā Balankančas alā, kuru atklāja 1959.gadā, arheologi atrada tikai 70 artefaktus.

Iespaidīgākie atradumi Balamkas alā ir lieli kvēpināmie trauki, kas ir identiski Balankančas alā atrastajiem. Starp atradumiem bija arī bļodas, slīpējamie akmeņi, grieztuves un graudberži, plāksnes ar jaguāra attēlojumiem.

Atšķirībā no Balankančas alas, kur atradumi tika iznesti ārā, notīrīti un pēc tam nogādāti atpakaļ, Balamkas septiņās alās atrastie rituālie priekšmeti joprojām atrodas savās sākotnējas vietās neskarti, tādējādi ir saglabājies arī to sākotnējais rituālais konteksts.

Kvēpināmajos traukos un bļodās vēl arvien bija saglabājušās pārogļotas ziedojumu paliekas – sēklas, nefrīts, gliemežvāki un kauli, kas kopā ar citiem ziedojumiem palīdzēs ne tikai datēt atradumus, bet arī atklāt icu maiju auglības veicināšanas rituālo kontekstu.

“Balamka varētu būt Balankančas “māte”,” - sacīja Deanda. “Es gan negribu teikt, ka kvantitāte ir svarīgāka par informāciju, taču, kad grūti sasniedzamā alā redzi tik daudz priekšmetu, tad jādomā, tas mums var daudz ko pastāstīt,” - viņš turpināja.

Tas, kāpēc 1966.gadā Segovio izlēma alu aizslēgt, nevis turpināt izrakumus, nav zināms. Tomēr, pateicoties tam, šodien arheologiem ir pavērusies negaidīta izdevība atrast atbildes uz daudziem alu arheoloģijas uzdotajiem jautājumiem, piemēram, par kontaktu un ietekmes apmaiņas līmeni starp dažādām Centrālamerikas kultūrām, kā arī par Čičenicas pirmsākumiem un pagrimumu.

Vārti uz viņsauli

“Senie maiji alas un akas uzskatīja par atverēm uz pazemes pasauli,” - sacīja Kalifornijas universitātes alu arheoloģijas eksperte Holeja Moija (Holley Moyes), kura gan nav saistīta ar projektu. "Tās [alas un svētās akas] pārstāv dažas no maiju pasaules svētajām vietām, kas ietekmēja teritorijas plānošanu un sociālo organizāciju," - viņa turpināja.

Sarežģītā piekļuve un morfoloģija izceļ alas sakrālas kvalitātes, kas norāda uz tās rituālo kontekstu, sacīja arheologs P.Nava.

Pētnieku komanda no visām hipotēzēm par alas ierīkošanas apstākļiem priekšroku dod hipotēzei, saskaņā ar kuru vēlajā klasiskajā periodā (700.–800.g.) un klasiskā perioda beigu posmā (800.–1000.g.) Jukatānas ziemeļus skāra spēcīgs sausums, kas spieda maijus doties uz apakšzemes pasauli ar lūgumu dot zemei lietu.

Senie maiji ticēja, ka alas vai akas ir lietus dieva Čaka mājvieta. Maiju dievs Čaks bija radniecīgs centrālajos Meksikas rajonos pielūgtajām tolteku un acteku lietus dievam Tlalokam.

Šī hipotēze arī izskaidrotu to, kāpēc senie Čičenicas iedzīvotāji pielika tik lielas pūles, lai grūti sasniedzamajās Balamkas alas telpās novietoti tik daudz ziedojumu. Pēc visa spriežot, Balamkas alu senie maiji uzskatīja par vienu no vissvētākajām vietām Čičenicā, kur doties pārbaudīt gara spēku, drosmi un dievbijību.

Tomēr tas, ka daudzi artefakti ir apzināti iznīcināti, liek izvirzīt vēl citu hipotēzi par “rituālu slepkavību” vai alas tīšu apgānīšanu, kas varēja tikt veikta, iebrucējiem, iekarojot Čičenicu.

Atbildes, kuras varētu sniegt Balamkas alas izpēte

Arheologus līdz pat 1980.gadiem, kad alu arheoloģija kā apakšnozare sāka iegūt aprises, galvenokārt interesēja monumentāla arhitektūra un veseli artefakti, nevis lausku un no apkārtējiem objektiem iegūtā materiāla analīze. Tad, kad 1959.gadā atklāja Balankančas alu, alas vēl arvien tika kartografētas ar vienkāršām metodēm, un atrastie artefakti iznesti laukā, attīrīti un pēc tam nolikti savā vietā. Saprotams, ka tā tika zaudēts sākotnējais atradumu konteksts. No visiem Balankančas alā atrastajiem kvēpināmajiem traukiem, kuri varētu sniegt skaidras liecības par alas hronoloģiju, tikai viens tika analizēts ar radioaktīva oglekļa datēšanas metodi un datēts ar 820.gadu.

“Great Maya Aquifer” projektā iesaistītie pētnieki Balamkas alas izpētē redz izdevību īstenot pilnīgi jaunu alu arheoloģijas modeli, kurā tiktu izmantotas jaunākas modernās tehnoloģijas, piemēram, 3D kartēšana un sadarbība ar citu zinātņu pārstāvjiem, piemēram, paleobotāniķiem. Šī jaunā pieeja varētu dod detalizētāku priekšstatu par to, kas patiesībā notika maiju alu rituālos, kā arī uzlabot zināšanas par maiju pilsētas Čičenicas vēsturi, kura nezināmu iemeslu dēļ beidza pastāvēt XIII gadsimtā.

“Balamka var mums pastāstīt ne tikai par Čičenicas beigu momentu,” - sacīja Deande. “Tā, iespējams, varētu daudz ko atklāt par Čičenicu tās sākuma momentā. Tagad mums ir sagādāts konteksts ar milzīgu daudzumu informācijas, tostarp organiskais materiāls, kuru analizējot, mēs varēsim labāk saprast, kā attīstījās Čičenica,” - viņš turpināja.

Tālāki alas pētījumi varētu izgaismot jaunus faktus par katastrofālo sausumu, kas bija iespējamais maiju civilizācijas bojāejas cēlonis (Sk.: Gūti jauni pierādījumi hipotēzei, ka maiju civilizāciju iznīcināja sausums, aliens.lv, 27.08.2018.).

Lai arī Jukatāna vienmēr bijusi pakļauta cikliskām klimata izmaiņām, daudzi pētnieki uzskata, ka pārmērīga maiju zemes, kura deva mājvietu 10–15 miljoniem cilvēku, atmežošana klimata radītās problēmas tikai pastiprināja un gala iznākumā padarīja reģionu par neapdzīvojamu.

Šo pagātnes ciklu izpratne var noderēt arī, lai uzlabotu mūsu dzīvi, sacīja Nacionālas ģeogrāfijas biedrības arheologs Frederiks Hīberts (Frederik Hiebert). Pētot šīs alas un akas, iespējams gūt dažas mācības par to, kā labāk mūsdienas izmantot vidi, lai to saglabātu nākotnei.

Deande uzskata, ka, darbojoties ar šādu pieeju, arheoloģijai ir potenciāls nākotnē kļūt par “pilnvērtīgu” zinātni. Arheoloģija vienmēr tika uzskatīta par skaistu un interesantu zinātni, taču bez liela, praktiska labuma, viņš paskaidroja. Es domāju, ka mēs varam pierādīt pretējo, jo, kad mēs sākam saprast šos apbrīnojamos kontekstus, mēs varam saprast cilvēces atstātos pagātnes nospiedumus un to, kas noticis uz Zemes vienā no tās dramatiskākajiem vēstures momentiem.

Avoti:
nationalgeographic.com
academia.edu
theyucatantimes.com
mexicanist.com