Aliens

Tukšais aķis uz Mazirbes ceļa

Vēlos Aliens.lv lasītājiem pastāstīt par kādu notikumu, kas ar mani atgadījās netālajā 2010.gadā, un lika šo to pārdomāt par mūsu pasaules iekārtojumu.

Dundagas pagastā 2010.gada 30.maijā(?) sestdienas vakarā ap plkst. 19:00 uz autoceļa Talsi-Dundaga-Mazirbe 41.kilometrā pie "Kurču" mājām (bijusī mazbānīša stacija) 1982.gadā dzimis automašīnas vadītājs, nespējot savaldīt spēkratu Audi, nobraucis no ceļa braucamās daļas un ietriecies kokos. Policija saņēmusi šo ziņu 19:25.

Negadījuma vietā no gūtajām traumām gājis bojā automašīnas šoferis Ingus Kuzmins, bet divi viņa pasažieri - 1969. un 1975.gadā dzimuši vīrieši, nogādāti Ventspils slimnīcā.

Mašīna pirms tam esot tikusi nozagta Kolkas pagastā, vismaz policijā par to bijis saņemts iesniegums. Tiktāl sausa policijas informācija. 

Kā nu bija kā ne, bet stāsts šoreiz ir par ko citu.

Tajā nedēļas nogalē biju kopā ar meitu izbraucis uz savu lauku māju atpūsties. Pie mums ieradās viesi, cepām gaļu un saviesīgi pavadījām laiku. Viesi tomēr naktī ap vieniem devās uz Rīgu un mēs devāmies čučēt. Par briesmīgo avāriju uzzinājām no rīta, klausoties Latvijas radio 2.programmu. Tūdaļ pat steidzu piezvanīt draugiem uz Rīgu, lai pārliecinātos, ka ar viņiem viss kārtībā. Jā, viņiem nekas nekaitēja, bet, jau naktī prom braucot, bija redzējuši kā avārijas vietā rosās glābēji un policija.

Tā kā man bija jābrauc uz Dundagu pēc būvmateriāliem, tad pēc divpadsmitiem mēs ar meitu un kaimiņu Mārtiņu Š. devāmies ceļā. Visu izdarījuši, atpakaļceļā nolēmām piestāt un aplūkot avārijas vietu. Atstājām mašīnu ceļa malā, trijatā pārgājām pāri ceļam.

Automašīna lielā ātrumā bija nesusies no Mazirbes puses un asā līkumā ielidojusi kokos. Tomēr dīvaini - tā bija atrāvusies no asfalta nevis pa pieskari (tādā gadījumā tā būtu kūleņojusi pa kokiem brīvu pļavu), bet gan loka iekšpusē, kurā bija padziļa grava ar jauniem un vidējiem kokiem.

Par auto ātrumu liecināja notikuma vieta. Bija "nopļauta" viena neliela eglīte, tad jau paliela egle, ar stumbra resnumu varbūt pat 15 cm diametrā. Visbeidzot nelaimīgā Audi lidojumu bija apturējis pavisam resns lapu koks, liekas, apse. Visur mētājās sasistās mašīnas apšuvuma detaļas un lauskas.

Pavisam neilgi (kādas 5-7 minūtes) šo postažu nelaimes vietā aplūkojuši, devāmies atpakaļ pie savas mašīnas. Un tur mūs gaidīja pārsteigums - mašīnu vairs nevarēja iedarbināt. Iemesls - pilnīgi tukšs akumulators. Ziniet, esmu kādreiz aizmirsis izslēgt uguņus, vai arī no mašīnas magnetolas visu nakti spēlējis dančus, bet nekad vēl akumulators nav bijis tik tukšs! Ja iepriekšminētajos gadījumos tas bija nosēdies, starteris tomēr kādus apgriezienus vēl spēja izdvest, taču šoreiz mašīna uzvedās tā, it kā akumulators būtu vispār izņemts!

Man uzreiz "pieleca," kas par lietu. Arī Mārtiņš māja ar galvu, ka akumulatora enerģiju mums "nopumpējusi" traģiskā vieta, mirušā autovadītāja enerģētiskais ķermenis vai kas tamlīdzīgs. Par neparastiem fizikāliem efektiem cilvēku nāves brīžos, vai saskarsmē ar rēgiem bija lasītas dažādas lietas, bet nu kādu nelielu šo parādību aspektu nācās izjust arī mums.

Tālāk viss bija vienkārši. Pretī nākošā jauniešu grupiņa mūs iestūma, un aizbraucām bez bēdu. Nieka 4-5 km attālumā bija Mārtiņa viensēta, kuras pļavā es apstājos ar degunu pret ceļu, lai vieglāk varētu ievilkt ar traktoru, ja nu "aķis" būtu vēl nepietiekami uzlādējies. Bažas bija veltas, autiņš, ieslēdzot starteri, atkal iedarbojās ka prieks.

Jāpiezīmē visiem skeptiķiem, ka akumulators man ir labs. Ne pirms, ne arī pēc šī notikuma, nekad nav bijis tā, ka auto gluži vienkārši nevarētu iedarbināt. Pat sekojošajās divās nākamajās aukstajās un sniega bagātajās ziemās, ne reizi, izņemot vienu rītu, kad termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -28 grādu atzīmei, tas neatteica. Ar šo akumulatoru es braucu līdz pat šī rakstiņa rakstīšanas brīdim.

Avārijas vietā piederīgie vai draugi uzslējuši nelielu pareizticīgo krustu, pa laikam tur tika nolikti svaigi ziedi un pie tā stāv skumīgi cilvēki, bet mana meita te vienmēr spiedz: "Tēti! Tikai neapturi autiņu, citādi atkal nāksies stumt!" 

P.S. Akumulators atšālējās tikai pēc 2 gadiem - 2012.gada rudenī. Pērkot jaunu akumulatoru veikalā pie Jūrmalas gatves bikli bildu, ka veco aķi vajag likt kā eksponātu uz pjedestāla, jo to izlādējis mironis. Pārdevējs nelikās ne zinis... Savukārt mana mīļā vecā 1996.gada Mazdiņa "nobeidzās" tikai 2016.gada jūlijā... Tādas, lūk, ir šī stāsta beigas.

Pirmo reizi publicēts 16.11.2012.