Aliens

Aivars Feldmanis stāsta par tikšanos ar Balto dāmu

Aivars Feldmanis (dz.1956.g.) ir interesanta personība, kas Aliens.lv lasītājam jau pazīstams no neparastā stāsta par to, kā jaunībā redzējis rūķi. Tomēr šai rakstā pastāstīsim par notikumiem XX gs. 90.gados, kad Aivars bija Karostas Liepājas garnizona virssardzes priekšnieks un kā tāds nācis saskarē ar pārdabiskām norisēm. Aivars ir senākais mums zināmais avots liecībām par Karostas cietuma Balto dāmu.

Aivaru Aliens.lv satika Karostas cietumā brīdī, kad atbraucis ciemos uz Latviju no patlaban pastāvīgās dzīvesvietas Lielbritānijā. Atbraucis dzimtenē, Aivars parasti vienmēr izmanto iespēju paviesoties savā vecajā darbavietā un, šai reizē satikts no mums, labprāt pastāsta par šeit piedzīvoto. Šīs reizes stāstnieks labi pazīstams arī ar mūsu stāstnieku Juri Raķi, ar ko bērnībā dzīvojis kaimiņos Grobiņā. Abi kopā 1991.gada oktobrī gājuši pieteikties Latvijas armijā.

Aivara dienests Karostas cietumā (1994.-1997.g.). Aivars ieņēma Karostas cietuma Virssardzes priekšnieka amatu 3 gadus - no 1994.-1997.gadam. Pirms nozīmēšanas uz virssardzi viņš strādājis par kuģu apgādes priekšnieku Latvijas Jūras spēkos Liepājā - "Mums bija pieci kuģi tajā laikā. Divi neejoši..." 

Kādu rītu viņam pavēlēts doties uz Karostas cietumu un pārņemt virssardzi, jo iepriekšējais virssardzes priekšnieks, kāds Martinsons, bija apzadzies un pabēdzis: "Man bija jāpieņem karaula maiņa, tur tai tornī stāvēja. I no robežsargiem brauca, i no Jūras spēkiem brauca. Vārdu sakot, vieni matroži sargāja citus matrožus, kas bija ko noziegušies. Paši savējos sargāja. Bija pat tā: šodien tu nosēdi, bet rīt nāci sargāt!"

Aivars atceras, ka viņa jaunā darba vieta nav bijusi diez ko patīkama: "Man bija tāda sajūta, kad man pirmo reizi bija jāienāk... Tik nepatīkami! Baisi, zin' vienkārši... Tās melnās sienas. Man bija tāda sajūta kā mani būtu iesēdinājuši."

Aivara kā virssardzes priekšnieka pienākumos sākuma periodā ietilpa nodrošināt arestantu apsardzi, bet vēlāk, kad, Latvijai gatavojoties iestāties NATO, arestanti te vairs nav ievietoti, vienkārši nodrošināt ēkas apsardzi un materiālo īpašumu.

Sardze Karostas cietumā bija organizēta ik diennakti ar trim sargiem vienlaicīgi. Pirmais stāvēja augšā sargtornī (paši to sauca krievu žargonā par višku) ar automātu AK-74 kaujas gatavībā, otrais - iekšā 2.stāvā pie kamerām bija bez ieroča, jo iekštelpās tas bija noliegts. Trešais veica apgaitu pa cietuma ēkas ārpusi vakarā un pa nakti, pa dienu gan ne.

Arestanti tika ievietoti tikai 2.stāvā, 1.stāvā nelika tāpēc, ka ieslodzīto nebija tik daudz. Krievu laikā, protams, bija vairāk, jo garnizons bija liels. Toreiz cietums bija arī mičmaņiem un virsniekiem, tiem tika izdalītas gultas, parastiem matrožiem - koka guļamlāviņas.

Saskare ar pārdabisko. Pirms stāties Karostas cietuma virssardzes priekšnieka amatā, Aivars šeit jau bija bijis - piemēram, vienu reizi dienējis sardzē. Baumas par to, ka cietumā  spokojas, kā kau katru liepājnieku, viņu bija sasniegušas jau iepriekš - tā pilsētā runājuši, bet viņš īpaši nav pievērsis uzmanību tādiem stāstiem. Kad viņu norīkoja šim amatam, tūdaļ atmiņā nākuši arī dzirdētie spoku stāsti, tomēr Aivars uzskatījis, ka tās visas ir izdomas.

Aivara tiešais priekšnieks bija garnizona komendants Ivars Litaunieks (tagad miris), kas bieži iebraucis Karostas cietumā. Protams, arī viņš bija dzirdējis par dīvainajām parādībām cietumā. Aivars bija pamatīgi viņam izstāstījis par saviem piedzīvojumiem, taču pats Litaunieks uz to nebija teicis neko konkrētu, arī pats neko stāstījis ne. 

Arī citi bijuši visai skeptiski: "Novadpētnieks Silakaktiņš no sākuma teica, ka es te ākstos, muļķis kaut kāds." Aivars viņam bija visu izstāstījis un tikai vēlāk, kad Silakaktiņš pats saskārās ar anomālijām Karostas cietumā (Silakaktiņš bītu jāintervē!), viņa domas esot mainījušās.

Sākumā divas pirmās nedēļas nekas īpašs neesot gadījies, toties tad sācies ne pa jokam...

Epizode ar nobijušamies apsargiem. Par savu pirmo saskari ar spokošanos Karostas cietumā stāsta pats Aivars: "Kādi mēneši divi bija pagājuši... Toreiz robežsargi dežūrēja. Es no rīta atnāku - vienīgi viškā viens stāv. Attaisa man vārtus, es braucu iekšā. Uzeju augšā - viss karaūls karaūla telpā salīdis iekšā. Tie tur bāli tā kā līķi, pārbijušies: "Tā tur spokojas! Tā te spokojas!" Es saku: "Labi ir! Nav ko te muļķoties... Davai - raksti paskaidrojumus!" Visi sarakstīja. Toreiz bija kādi 10 vai 12 arestanti, visi tie arī tais' karaūla telpās. Tur kopā divas tādas istabiņas bija."

"Es neticēju. Likās, ka jokus dzen, bet nu tādi bāli visi viņi tur bija. Vistrakākais esot bijis tai 18.kamerā, kas bija."

Tā Aivars bija salicis visus atpakaļ pa kamerām, visi vienā balsī apgalvojuši, ka te spokojoties, sarakstījuši paskaidrojumus, arī arestanti. Paskaidrojumi kādu laiku mētājušies Aivaram uz galda, viņš nav zinājis, ko ar tiem iesākt, jo priekšniecībai arī tādus nav varējis rādīt. Tad atdevis kādai žurnālistei, liekas no Krievijas, kas bija ieradusies uz Karostu darba darīšanās. Viņai Aivars arī esot visu parādījis, tā fotografējusi.

Vaicājām Aivaram par paskaidrojumu saturu, varbūt atceras kādas frāzes. Aivars: "Izslēdzās gaisma... Gaisma visu laiku dega kamerās, to neslēdza ārā. Slēdži ir augstu. Tad kāds sācis dauzīties gar durvīm, tā kā no ārpuses." Tālāk Aivars lāga neatceras, bet laikam "kaut kas sāka runāt." Tad arī visi pārbijušies un samukuši telpā.

Tātad sargi pēc arestēto lūguma bija tos izlaiduši laukā no kamerām, visi kopā bija saspiedušies kopā ar apsargājamajiem sardzes telpās 2.stāvā. Sargu un arestantu vārdus Aivars neatceras, taču sardzes priekšnieka vārdu gan - tas bijis kāds Poļanskis (ja nemaldoties!) no robežsargiem. Aivars: "Viņa tēvs kādreiz namu pārvaldē uz kalpakenes [domāta kāda Liepājas namu pārvalde Kalpaka ielā] priekšnieks. Vēlāk viņš aizgāja no robežsargiem projām. Tālāk es nezinu..."

Patvaļīga atslēgu atskrūvēšanās un durvju virināšanās. Pastāvīgi tāda esot bijusi novērota. "Atslēga pati atskrūvējas vaļā un nokrīt pie zemes." Tas nav noticis acu priekšā, bet tad, kad tieši nav redzams: "Tu tik dzirdi - tinkš!, nokrīt pie zemes, un durvis atveras!" Par atskrūvēšanos runā tādēļ, ka dažām Karostas cietuma kamerām vēl ir vecās cara laika atslēgas, piemēram, ??? kamerai (attēlā), un tās ir tādas skrūvējamas konstrukcijas.

"Tad gaisma slēdzās ārā, tad durvis atveras, staigā."
"Aizbīdnis attaisās - klankš! noiet. Un durvis atveras."

Durvis varot atvērties gan līgani, gan strauji - kā kuro reizi. Aivars pats acu priekša atveramies durvis gan nekad nav redzējis, tikai dzirdējis tās atveramies. Sardzes telpā sēdot gadījies dzirdēt kā izkrīt atslēga, atbīdas aizbīdnis un durvis atveras: "Tad vienas, tad otras, tad trešās. Tas pat dienas laikā ir notika, ne tikai vakarā."

Aivara tikšanās ar Balto dāmu. Ar savu vietnieku Aivars dežūrējuši Karostas cietumā kā sardzes (virssardzes) priekšnieki, vadot arestantu un objekta apsardzi. Viņiem bijušas savas dienesta telpas cietuma 1.stāvā, kurās tie uzsturējušies un arī nakšņojuši. Telpas  bijušas divas: kabinets, aiz tā dziļāk guļamistaba, kurā pie sienas atradusies gulta. Bieži šais telpās sēdējuši un skatījušies televizoru, programma tolaik bijusi apmēram līdz pusnaktij.

Saskaņā ar Aivara stāstīto, vienā no dežūras naktīm viņš Balto dāmu sastapis divreiz.

Pirmā Aivara satikšanās ar Balto dāmu notikusi, viņam iznākot no virtuves ar tējkannu rokā. 1.stāva gaiteņa vidusdaļā ir mazgātuve, kur arestantus veduši mazgāties. Ietecinājis tējkannā ūdeni, Aivars devies laukā pa durvīm tumšajā koridorī, taču nekur tālu nav ticis, jo priekšā stāvējusi Viņa: "Es domāju, padzeršu vēl tēju. Iznāku no tā sava kabineta ārā, paņēmu čaiņiku un tik tur, kur ir tā moika - iešu pēc ūdeni! Stāv man priekšā! Tas koridoris jau viss ir tumšs, nebija apgaismots. Baltā... Bet viņa tā lēni... nevis iet, bet tā kā peld... Uz šito te galu... [rāda prom no sevis] un aiziet tā pa distanci... pa metriem desmit tā no manim. Es uzreiz sapratu, ka kaut kas nav riktīgi... Nav jau patīkami." Parādībā tā kā stāvējusi priekšā un nav laidusi Aivaru gaitenī. Tad Baltā dāma bija devusies prom no Aivara pa garo gaiteni. Par to, ka spoks rādās tēla izskatā jau bija iepriekš runājuši un Aivars to bija dzirdējis.

Necik ilgi, tai pat naktī notikusi otrā satikšanās. Tālāk bijis tā: "Tad nu es noeju līdz tam ūdenim, iznāku ārā uztaisu tēju, padzeru tēju, pasēžu vēl un uzpīpēju prātīgi. Nu ko, jāiet gulēt! Es zinu, ka tie tur ārā paši mainās, nav ko darīt. Viņi jau bez automātiem stāv... Es tad ieliekos gulēt... mani, bāc! no gultas... nu tā kā gulēju, tā uz grīdas... un stāv un smejas. Viņa stāv blakus."  

Tātad miega laikā viņš ticis izgrūsts no gultas, atģidies guļam uz grīdas. Sajūta bijusi riktīga, it kā ar rokām satvertu un izgrūstu no gultas uz grīdas. Tās "rokas," likās bijušas pieliktas pie krūtīm. Gulējis uz grīdas tā kā uz muguras, tā kā uz sāniem, bet Baltā dāma stāvējusi blakus un smaidījusi. Skaņas nekādas nav bijis. Parādība pazudusi, tiklīdz Aivars pieslējies stāvus. Pazuda zibenīgi, it kā nekas nebūtu bijis. "Es tik dzirdu... durvis vaļā, jo vasara. Pa gaiteni kāds iet - tikš, tikš, tikš, kāds iet pa gaiteni. Izeju ārā - neviena nav. pēc brīža atkal - tikš, tikš, tikš. izeju - atkal nav. Un šitā te visu nakti."

Aivars juties visai šokēts un par tālāko gulēšanu vairs nevarējis būt ne runas: "Bļin! Man viss te... Man tā sajūta... to vispār izstāstīt nevar..." Pirmo reizi redzot bail nav bijis, vienkārši nepatīkami. Tomēr izgrūsts no gultas, Aivars sajuties patiesi satraukts: "Es ieslēdzu gaismu, tad radio. Nosēdēju..." Visu nakti šī esot staigājusi, neesot gulējis, izpīpējis paku ar cigaretēm: "Nervi!"

Jautāts par Baltās dāmas izskatu, Aivars to raksturo kā jaunu sievieti: "Seja simpātiska. Viss kā cilvēkam, vienīgais, ka viņa ir caurspīdīga, zilgana. Var redzēt sejas pantus. viņai viss cauri spīd, aiz tās var redzēt citas mantas. Gara kleita tāda, līdz zemei, var teikt... Pēc krāsām neko pateikt nevarēja." (šeit aizmirsām uzprasīt par matiem, bet tie laikam bijuši gari un izlaisti, nevis rūsgani, kā mēdz Aivara redzēto pārstāstīt!)

Gadījums ar nojūgušos matrozi. "Viens jau man aizgāja pa sviestu gandrīz... 18.kamerā. Dabūju vest uz Rīgu. Viņu uz psiheni [Rīgas Psihoneiroloģiskā slimnīca Tvaika ielā, Aliens.lv] veda projām." 

Matrozis, kura vārdu Aivars neatminas, stāstījs. "Baltā esot atnākusi pie viņa, Tur prasot viņa (i)... tas un tas. Tā vismaz viņš teica, es jau nezinu."

Tas viss pa nakti bija noticis. Sargs, kas atradies postenī teicis, ka ieslodzītais daudzījies gar durvīm un saucis, lai viņu laižot ārā. Tad viņu pārveduši citā kamerā. No rīta Aivars ieradies, un viņam pastāstījuši. Neko sīkāk Aivars nezina, pieļauj, ka var jau būt matrozis arī tēlojis. Pats Aivars viņu uz Rīgu nav vedis.

Lecīgais matrozis. "Tad man bija viens tāds matrozis - nu baigais puķupoda ērglis. Tai ķomkā... kamerā tai tumšajā galā. "Likām rakt viņam te apkārt. Viņš solījis, ka ar lāpstu iedos sargam pa galvu, paņems automātu un visus apšaus. Okei, teicu - ejam. Ielikām tumšajā kamerā, ar spaini. Baroja arī tur, bet tumsā. Ilgi tur neviens sēdēt negribēja, ātri parasti beidzās."

"Nāca kādi pusčetri, vinš dauzās - "Laid ārā, es būšu labākais kāds te sēdējis!" Tā arī bija!" "Viņam bija 10 sutkas iedotas. Ideāls viņš bija, visu darīja. Cilvēkam pietika, ka 5 stundas tur nosēdēja." Neviens tai kamerā nav gribējis ilgi sēdēt. Šim stāstam gan nav tieša sakara ar cietuma anomāliju, tomēr raksturo to baiso un nepatīkamo iespaidu, kādu tas reizēm atstāj uz cilvēkiem, pat šādiem bravurīgiem. 

Citas neparastas parādības. Citu neparastu parādību vidū Aivars atceras dzirdamus soļus, durvju virināšanās troksņus, runāšanu gaitenī - kaut kas ticis murmināts, bet neko saprast nekad nevarēja. Soļi bijuši divu veidu - tā kā iet sieviete un tā kā iet karavīri smagiem soļiem apkaltos apavos. Balsis pārsvarā bijušas vīriešu, tāds - vē-vē-vē... Bet, kā jau minēts iepriekš, neko nav varēts saprast.

Aivars galu galā jau bijis visai pieradis pie cietuma dīvainībām, uz soļu skaņām vairs nav reaģējis.

Karostas Sv.Nikolaja katedrāles popi pret Balto dāmu. Aivars neatceras, bet laikam kāds no matrožiem (krievu matroži no Latgales - pareizticīgie) bija piespēlējis domu, ka vajagot aiziet pie Karostas katedrāles krievu popiem pēc palīdzības. Tas noticis pēc tā pirmā incidenta, kad sardze ar arestantiem bija salīdusi sardzes telpās. Tā Aivars saticis tēvu Aleksandru un izstāstījis, kas par lietu, nu viņi sarunājuši cietumā veikt rituālu viņpasaules spēku nomierināšanai.

"Paņēmām četras vai piecas trīslitru burkas ar svēto ūdeni. Ielikām mašīnā, atbraucām uz tejieni. Viņš [tēvs Aleksandrs, Aliens.lv] izstaigāja no sākuma, tad paņēma to kvēpekli. Visas kameras, visu pirmo stāvu, arī otro. Tad viņš sazīmēja tos krustus uz sienām, un tad ienāca kabinetā un lasīja to Bībeli kādu pusotru divas stundas. Tie arestanti arī bija ievesti tur iekšā."

Vairākās vietās uz Karaostas cietuma sienām vēl tagad ir apskatāmi sazīmēti pareizticīgo krusti, tiem vēl riņķī burtiņi. Šie zīmējumi tapuši rituālā, ko Baltās dāmas nomierināšanai veica pareizticīgais garīdznieks Aleksandrs. Viens krusts ir redzams trepju telpā (attēlā), viens ir muzeja telpā, kopumā cietumā, liekas, četrus tādus var aplūkot.

Par rituāla paliekošo efektu: "Tad bija kādu laiku miers vispār. Nekas te nebij.' Kapa klusums. Bet viņš teica - to vajagot atkārtot. Tā arī beidzās visa tā virssardze un atkārtots netika."

Kopumā klusums esot turpinājies mēnešus trīs. Pa to laiku virssardze beidzās pati par sevi, nebija arestantu un spokošanās problēma nebija tik aktuāla. Bija tikai Aivars, viņa vietnieks un katru dienu sūtīja trīs matrožus apsardzībai.

Pops esot teicis - kamēr netiks pārapbedīti kara laikā cietumā nošautie, tikmēr tur miera nebūs. Tātad, kara laikā 1944. un 1945. gadā vācu armijas dezertieriem cietuma pagalmā apmēram 150-160 gabaliem tika izpildīts nāves sods nošaujot. Upuri ir aprakti masu kapā pretim cietuma ēkai pāri ielai. Izejot no cietuma vārtiem, pārejot pār ielu, tur ir tāda maza priežu audzīte, masu kaps viņiem. Padomju laikā to vietu nolīdzināja ar buldozeriem un izveidoja tur sporta laukumu, spēlēja futbolu. Vēlāk tur uzceltas garāžas. Tagad tas ir garāžu kooperatīvs ar kaut kādu tur nosaukumu... (vajadzētu precizēt!) Tur ir uzlikts krusts, apakšā uzrakstīts – „Mēs negribējām karot” trijās valodās. Iespējams, un visdrīzāk, Baltās dāmas nošautais līgavainis apbedīts tieši tur.

Pēc tam Baltā dāma tomēr atsākusi nākt, nākusi pastāvīgi un viņu redzējuši vēl citi. Aculiecinieku vārdus gan Aivars neatceras. 

Leģenda par Balto dāmu. To Aivars stāsta parasto variantu un nepiepildījās Aliens.lv cerība par to, ka Aivars leģendu būtu dzirdējis no kāda senāka avota kā pārējie  mūsu aptaujātie.

18.kameras jautājums. Tā ir tā pati "slavenā" kamera cietuma 2.stāvā, kurā it kā pakārusies nelaimīgā meitene II Pasaules kara gados un cēlusies Karostas cietuma anomalitāte. Aivars saka, ka 18. bijusi kamera, kad nāk augšā uzreiz aiz restēm, kas vairs nav tagad. Arī citi saka, ka esot mainīta numerācija. Jautājums paliek neskaidrs, jo tagadējie apsaimniekotāji - KGB, to nav darījuši un izmantojuši padomju laika mantoto numerāciju.

Aliens.lv komentārs. Alienam.lv Aivars ir īsts atradums, jo Aivaram pašam nav nekādu šaubu, ka Karostas cietumā vērojamas paranormālas parādības. Kā jau bieži šādos gadījumos, Karostas cietuma mistiskā pieredze viņam nav vienīgā - bērna gados kopā ar draugu Grobiņā redzējuši spokojamies tikko nogalinātu milici, Aliens.lv jau aprakstīts gadījums ar redzēto rūķīti. Tagad, dzīvojot Lielbritānijā, mājā bieži vien pati ieslēdzoties un pati izslēdzoties gaisma, patvaļīgi ieslēdzas elektrotehnika, piemēram, dators un televizors, kas ir visai raksturīgi cilvēkiem, kam ir jūtīgi pret paranormālām lietām vai bijusi tāda pieredze.

Alienam.lv ne mirkli nav radušās šaubas par Aivara stāstītā patiesīgumu, respektīvi, pats Aivars uzskata, ka patiesi tā viss arī ir bijis. Aivara stāstījums ir loģisks, atbildes uz jautājumiem tāpat. Salīdzinot ar Aivara stāstīto citiem cilvēkiem un citos laikos, nav uzietas būtiskas nesakritības, kādām noteikti vajadzētu rasties izdomāta stāsta gadījumā. Tāpat arī Aivara stāstītais visai labi iekļaujas kopainā, jo saskan ar citām liecībām no Karostas cietuma.

Intervija un videoieraksts veikts Karostas cietumā 28.06.2018., dienā, kad 1941.gadā Liepājā ienāca vācieši. Filmējusi Monta Krafte.
Aliens.lv sirsnīgi pateicas Aivaram Feldmanim un intervētājiem Montai un Viljamam par palīdzību šī ārkārtīgi interesantā materiāla tapšanā. 

Novēršamie trūkumi: 
      -  jāprecizē kurai tieši kamerai fotografēta tā atslēga;
      -  jāpajautā Aivaram par Baltās dāmas matiem;
      -  jāprecizē garāžu kooperatīva nosaukums.