Aliens

Juris Raķis stāsta kā redzējis Karostas cietuma Balto dāmu

Juris Raķis - atvaļināts robežsargs, vēstures pētnieks, kolekcionārs un grāmatas "Karostas albums" autors strādā Liepājas Karostas cietumā nu jau 16 gadus, vadot ekskursijas un dažādus pasākumus gan cietumā, gan citās Liepājas vēsturiskajās vietās. 

2018.gada agrā pavasarī Aliens.lv sastapa Juri Liepājā un viņš mums pastāstīja par savu pieredzi saskarē ar paranormālo Karostas cietumā. Juris arī ir pirmais no Aliens.lv aptaujātajiem, kas redzējis Balto dāmu savām acīm, pie tam veselas divas reizes.

Juris vēro Meiteni savām acīm. Jautāts par laiku kad šī tikšanās notikusi, Juris lēš, ka tas varētu būt bijis kāds 2003. vai 2004.gads, pēcpusdiena.
"Man vienreiz ir gadījies redzēt. Tas ir pirmais šoka moments, ārkārtīgi negaidīti. Tas ir viens mirklis, otrā stāvā, gandrīz pašā gaiteņa galā. Tas bija tik negaidīti, ka ne īsti apskatīt, ne nopētīt, ne sasveicināties."
Ņemot vērā pārsteiguma momentu, spokaino tēlu Jurim izdodas aprakstīt aptuveni: "Izskatās ne tā kā īsti cilvēks, bet pietiekami redzama. Un nevis kā ēna aiziet, bet tieši kā veidols."
"Vienīgais, ko spēju saskatīt, tas, ka ruda, ar bizi... Bize viena, uz muguras." Juris atceras, ka kopumā veidols atbildis tieši jaunas sievietes tēlam, viss noticis pilnīgā klusumā.

Parasti Juris cenšoties uz vietas nestāstīt par spoku un uz jautājumiem par to neatbildēt, jo vai nu cilvēki to uzskatot par pekstiņiem, vai arī tas izraisa tādu kā negatīvu interesi, kā sensāciju kāri.

Paranormālās parādības daba. Juris daudz domājis par Meitenes spokaino dabu un piesaisti tieši Karostas cietuma ēkai.
Viņš uzskata, ka celtne kaut kādā veidā ir tapusi "negatīvi uzlādēta": "Tā māja pa šiem daudzajiem gadiem ar visu šo te... visus tos pārdzīvojumus, grūtumus... Es negribu teikt - ciešanas... nu visus tos lamuvārdus, to cinismu... Visas šīs lietas tā māja ir uzsūkusi pa šiem te gadiem. Tā kā šai enerģijai kaut kur ir jāizlādējas, tad kādas sakritības rezultātā tas sakrīt ar to mūsu Meiteni, kas tur dzīvo."
Juris salīdzina Meiteni ar zibeni tādējādi, ka Meitene ir šīs enerģijas "izlādes" sekas, kā zibens ir atmosfēras elektrības izlādes sekas. Meitene ir šīs enerģijas izlādes izpausme, kas varētu būt arī jebkāda citāda, tomēr šajos apstākļos un situācijā ir tieši šāda: "Acīmredzot konkrētajā četrdesmitajā gadā, tad tas ir tā nokoncentrējies tieši uz to vienu gadījumu. Citu apstākļu sakritības dēl tas varbūt būtu kāds padomju zaldāts no 1954.gada. Tas varētu būt nejaušības princips... Cietuši un pārdzīvojuši te bija daudzu gadu garumā, un citos apstākļos, bet izpaudās tieši tā."
Juris uzskata, ka spoki vispār ir tāda paranormāla parādība, kuriem jāstrādā. "Meitene nav tas spoks, kam jāstrādā. Viņai nav miera. Kad viņai ir grūti, ir atbilstošs noskaņojums, vai kad viņa ir nokaitināta... Kad viņu var nokaitināt?  Viņai nepatīk vācu valoda, viņai nepatīk tāda izaicinoša un noliedzoša attieksme pret viņu. Tad viņa arī piestaigā un padarbojas. Viņa drusciņ patestē."

Juris par Meitenes uzvedību. "Viņai nepatīk, kad to sauc par spoku. Tādēļ es arī saku, ka viņa tur dzīvo. Uz to vietu viņai būs lielākas tiesības nekā mums, jo viņa tur ir ilgāk nekā mēs."
Juris gandrīz vai varētu apgalvot, ka Meitene varētu būt aktīvāka klasiskajā veļu laikā, t.i. oktobra beigās un novembrī.
"Kas liecina par viņas klātbūtni? Tā viņas dažādā darbība. Sākot no leģendārajām spuldzīšu izskrūvēšanām." Juris ir viens no tiem, kas pats šīs skrūvītes ir skrūvējis no jauna dziļāk, līdz parādās kontakts un tās atkal iedegas. Spuldzītes turpina "izskrūvēties" līdz pat šai dienai. Tomēr Juris pieļauj, ka "izskrūvēšanās" intensitāte varbūt tomēr nedaudz mazinājusies, iespējams, Meitene nedaudz "nogurusi." 
"Meitene neiet caur grīdu un griestiem, tā pārvietojas pa gaiteni, iet pa trepēm. Nav tā, ka gaiteņa vidū viņa pēkšņi parādās. Viņa nosacīti staigā kā cilvēks. Iet pa gaiteni un pazūd durvīs, vai sienā - iespējams, tur kādreiz bijušas durvis."

Meitene mēdzot staigāt pa trepēm, tieši pa galvenajām (tiek domātas tās trepes, pie kurām nokļūst uzreiz pēc ieejas). "Šad tad ir bijis tā, ka viņa mani pavelk vai pastumj uz tām [trepēm]. Un tad man pāris reizes viņa ir likusi dziedāt, un es eju pa gaiteni - dziedu un nevaru apstāties."
Uz jautājumu, kā tas notiek, Juris paskaidro: "Nu es kāpju augšā un pēkšņi man rodas sajūta, ka man jādzied. Pilnā balsī. Tā viena leģendārā reize, kad es eju pa kāpnēm augšā un sāku dziedāt kaut kādu piektā gada revolucionāru dziesmu "un asinis, kas nevainīgas..." Un es neatceros vārdus, bet pēkšņi manā acu priekšā parādās "uz baltā sniega kvēlo," man liekas, ka Akurāters. Un es tā eju un dziedu, man visi vārdi acu priekšā rādās. Kamēr neesmu pabeidzis dziedāt, es stāvu un dziedu, kolēģi smejas." 

"Ejot pa gaiteni ir nežēlīga vēlme paskatīties pa labi uz gaiteņa brīvo pusi, vai atpakaļ. Tas ir nemitīgi un ļoti daudziem."

Interesanti, kā ar "jaunavu Mariju" rādīšanos, piemēram Lurdā, Juris pielīdzina tādu pašu parādību kategorijai kā Karostas Meitene.

Pareizticīgo mācītājs Karostas cietumā. "Ap 1995.gadu [Latvijas armijas virssardzes laikā] Meitenei kaut kas nepatika un viņa bija aizrāvusies ar durvju atvēršanu nakts laikā. Un tad no katedrāles paaicināja mācītāju. Lai cik tas nebūtu interesanti, lai cik tas neliktos dīvaini... Nu paaicināja no Karostas katedrāles to mācītāju... Obligātā dienasta matroži atnesa pāris trīslitru burkas ar svētīto ūdeni no katedrāles. Mācītājs iet un kontrolē to māju. Saslaka svētīto ūdeni kamerās, vārdu sakot, sakārto tās līdzāspastāvēšanas attiecības. Tad notiek tālāk pavisam interesanta lieta. Ja viņš visur dod svētību ar to svētīto ūdeni, tad vairākās vietās visā mājā viņš zīmē uz sienas Golgātas zīmi, kas tiek īpaši kultivēta pareizticībā. Golgātas kalnā kādreiz bija apglabāts pirmais cilvēks Ādams, un tieši tur bija krusts, kurā tika sists Jēzus Kristus. Tas ir pareizticīgo krusts, kur blakus ir attēlots šķēps un sūklis. Jo ar to šķēbu sargi bakstīja Jēzum, bet sūklis bija samitrināts etiķī lūpu mitrināšanai, lai vairotu ciešanas. Jēzus Kristus nevainīgi izlietās asinis apslaka to Ādama galvaskausu. Golgātas krusts ir nevainīgi nolietāto piemiņas zīme, krieviski - ņevinno ubijennih." Starp citu, tāda pat zīme tika uzstādīta tai Jekaterinburgas kapelliņā, kur tika nošauta cara ģimene."
Juris uzskata, ka pareizticīgais garīdznieks šīs Golgātas zīmes uzzīmējis vietās, kur Meitenes enerģētika ir visaktīvākā - pirmajās kāpnēs tās ir, bet otrajās ne.
Juris arīdzan uzskata, ka mācītāju darbības neitralizējušas Meiteni - viņa vairs nav bijusi agresīva.

"Tu vari būt skeptisks, vari būt racionāls, bet tas ir tikai līdz vienam brīdim," - saka Juris.

Sardzes pārbaude. Juris pats personīgi pazinis Aivaru Feldmani (Latvijas armijas virssardzes priekšnieku), ar kuru kopā dienējis [Juris dienēja Latvijas robežsardzē, Aliens.lv piebilde] un vedis virssardzē sēdināt sev pakļautos karavīrus un pārbaudīt sardzes. Tajā laikā arī bija visādi brīnumi. Man pašam bija tā, ka vēl šos [spoku]  stāstus nezinot, aizbraucu sardzes pārbaudīt un man atveda vienu jūrasspēku matrozīti totālā dzērumā, jūrnieciņš bija pilnīgā autā. Bija bail, ka nenomirst. Tad atbrauca viens armijas dežūrējošais feldšeris. Kameras durvis bija ciet, protams, nu mēs devāmies uz to kameru. Viens tā kā ar nagiem pa dzelzi skrāpējas. Attaisām tās durvis vaļā, puikam acis platas, pats jau relatīvi adekvāts. Meitene bija gājusi kamerā iekšā un, iespējams, runājusi ar viņu. Tā bija tā leģendārā 18.kamera, ko visi sauc par astoņpadsmito, lai gan kameru numuri ir mainīti. Vāciešiem bija cita durvju numerācija, tās durvis ir aizmūrētas un ir jaunas durvis. Tā, kas šobrīd ir 18.kamera, tā nav tā 18.kamera - mēs viņu apzināti nerādam."

Šādi tādi gadījumi no Karostas cietuma dzīves. Tālāk Juris atstāsta vairākas epizodes no Karostas cietuma ikdienas, kad skeptiski noskaņoti cilvēki tikuši Meitenes "pārmācīti."
"Trīs skolotājas, klasiskas skolotājas no padomju laikiem... Nu atbrauca mums tādas ekskursijā, no kāda Latvijas novada. Pēc tam grasījās Liepājā doties uz teātri, tādēļ attiecīgi saģērbušās. Nu beidzām mēs to savu padarīšanu un skaitām - bišķiņ kāda trūkst, jāiet pakaļ. Viņu [skolotāju] vizuālais tēls bija diametrāli izmainījies. Tas ir pilnīgi reāls stāsts."
"Bija arī tas puišelis, kas piečurāja bikses. Atbruca lecīgs bez gala. Bagāta skola Rīgā, neteikšu kura. Katrā klasē ir kādi neformālie vadoņi, klase kāda 11. vai 12. Vārdu sakot, diezgan nepatīkams džeks. Visu laiku maisījās pa vidu ar visādām stulbām piezīmēm. Nu, mēs viņu noizolējām, ielikām atsevišķi pilnīgi vienu [Juris, acīmredzot, domājis atsevišķu kameru] no visiem pārējiem uz visu pasākuma laiku. No tās šausmīgās augstprātības vairs nebija nekā - tikai slapjas bikses."

Meitene māj pa cietuma logu. "Nu jau kādus 10 gadus varbūt atpakaļ... Beidzās diena, nu jau kādi pieci, seši... Mēs kaut kādi pieci, seši cilvēki... Aizslēdzam māju, ejam pa vārtiem ārā. Mums Andris [domāts Andris Užegovs] - tāds liels un dūšīgs. Un viņš, Andris tā klusēdams rāda, tur tā istaba, kurā mēs visi ģērbjmies, un tur logā tāda rociņa māj. Un mēs pieci vai seši visi klusēdami saskatījāmies..."

Tā lūk...

Aliens.lv komentārs. Kā jau atzīmējām sākumā, Juris bija pirmais no mūsu aptaujātajiem, kas Karostas cietuma Balto dāmu pats redzējis savām acīm, pie tam veselas divas reizes. Interesanti, ka Meitenes vizuālais apraksts atšķiras no A.Feldmaņa sniegtā - vienā gadījumā mati tai bijuši rudi un bizē, bet otrā - vaļā izlaisti un ne rudi.

Pierakstīts 2018.gada 3.martā, Liepājā.
Aliens.lv pateicas Jurim Raķim par sadarbību šī materiāla tapšanā.