Aliens

Baltijas pagāni upurēja gan ērzeļus, gan ķēves un zirgus bēru rituāliem veda arī no Skandināvijas

Jaunā, žurnālā “Science Advances” publicētā, poļu un britu zinātnieku kopīgi veiktā pētījumā atklāts, ka rietumbaltu pagāni, kas apdzīvoja mūsdienu Lietuvas, Polijas un tagad krievu okupēto Karaļauču teritoriju, apbedīšanas rituālos upurēja gan ērzeļus, gan ķēves, turklāt daļa no zirgiem tikusi atvesta pāri jūrai no Skandināvijas.

Zirgu upurēšana bija zīmīga, prūšiem un lietuviešiem raksturīga apbedīšanas tradīcija, kas turpinājās aptuveni 1000 gadus, sākot no agrā dzelzs laikmeta un beidzoties tikai ar prūšu piespiedu un lietuviešu brīvprātīgo kristianizāciju XIII un XIV gadsimtā. Arheoloģiskos izrakumos atsegti vairāk nekā 2500 zirgu apbedījumi.

Līdz šim arheoloģiskajā un vēsturiskajā literatūrā, balstoties uz faktu, ka mūsdienu Polijas zirgiem, kuri ģenētiski ir vistuvākie viduslaikos upurētajiem dzīvniekiem, tikai tēviņiem ir izteikti ilkņi, valdīja uzskats, ka Baltijas pagāni upurēšanai izmantoja vienīgi ērzeļus. Bija zināma tikai viena upurvieta pie Poganovas pilskalna ziemeļaustrumu Polijā (Poganowo IV), kur bija upurēti gan ērzeļi, gan ķēves aptuveni vienādā skaitā (kopā ap 60 dzīvnieki) – to izdevās noteikt, jo bija saglabājušies ne tikai zobi, bet arī iegurņa kauli.

Tā kā zirgu upurējumi galvenokārt tika veikti karavīru un elites pārstāvju apbedījumos, ērzeļu izvēle upurēšanai tiek skaidrota gan ar ar tiem piemītošā vīrišķā spēka un auglības, gan ikdienišķā un sakrālā pārvietošanās līdzekļa simbolismu.

Lai noskaidrotu upurzirgu izcelsmes vietas un pārbaudītu hipotēzi, ka upurētas tika arī ķēves, pētnieki veica laikā no I līdz XIII gadsimtam veiktos 74 apbedījumos Mazūrijā (Polijā), Sembas pussalā (okupētās Prūsijas teritorijā) un Lietuvā atrasto upurēto zirgu kaulu DNS analīzes, kā arī noteica tajos esošo stroncija izotopu sastāvu, kas ļauj noteikt, kur dzīvnieks pavadījis mūža pirmos gadus.

Iegūtie rezultāti liecināja, ka 34% no upurētajiem dzīvniekiem bija ķēves, savukārt vairāki zirgi bija auguši salīdzinoši attālu no to upurēšanas vietām. Tomēr gandrīz tās visas iekļāvās baltu apdzīvotības areālā. Izņēmums bija 3 paraugi, kuru stroncija izotopi sakrita ar ģeoloģiskajiem datiem no Skandināvijas pussalas – centrālās Zviedrijas un Somijas dienvidiem. 

Skaidrojot rezultātus, pētnieki secina, ka Baltijas pagāniem no tālienes atvesta zirga statusa vērtība nereti varēja būt nozīmīgāka nekā vietējā izcelsme.

Runājot par ķēvju un ērzeļu samēru upurējumos, zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka to varētu skaidrot ar ķēvju ekonomisko nozīmi baltu elitei, kura nodarbojās ar izlases zirgu audzēšanu kā arī, kā to liecina anglosakšu ceļotājs Vulfstāns sava ap 880.gadu notikušā Baltijas piekrastes apmeklējuma aprakstā, izmantoja ķēvju pienu tikai valdniekam un labiešiem paredzēta raudzēta dzēriena pagatavošanai. 

Avoti:
science.org
academia.edu