Aliens

Ziemeļaustrumu Lietuvā atklāta vēlā bronzas laikmeta apmetne ar Lietuvas mērogā unikālu koka konstrukciju

Lietuviešu arheologiem, šī gada vasaras sezonā veicot plašākus izrakumus Mineikišķu pilskalnā Zarasu rajonā, Ziemeļaustrumu Lietuvā, izdevies atklāt nozīmīgas vēlā bronzas laikmeta apmetnes liecības. Izrakumos atsegtas labi saglabājušās koka celtnes paliekas kā arī iegūti daudz dažādi, laikmetam raksturīgi atradumi – māla, kaula un akmens priekšmeti, mājdzīvnieku un zivju kauli, keramikas trauku lauskas un citi artefakti, kas ļaus iegūt jaunas ziņas par to, kāda bija šeit pirms aptuveni trīs tūkstošiem gadu dzīvojušo cilvēku ikdiena. Kā norāda arheologi – izdevies saņemt daudzas atbildes, taču vēl vairāk ir no jauna uzdoto jautājumu.

Mineikišķu pilskalns atrodas uz savrupa, tagad kokiem apauguša kalna Nikejas upes kreisajā krastā. Pilskalnam ir apaļš, apmēram 50 m diametrā liels plakums. Arheoloģiski pilskalns ticis apzināts un, vadoties pēc keramikas lausku un priekšmetu atradumiem, datēts ar vēlo bronzas laikmetu jau 1949.gadā.

2017.gadā pilskalnā, lai precizētu tā hronoloģiju un saglabāšanās pakāpi, notika apzināšanas izrakumi, izpētot 10 kvm lielu laukumu un izdarot 26 zondāžas urbumus. Noskaidroja, ka kultūrslāņa biezums ir 40-60 cm. Laukumā tika atsegtas stabu bedres, iespējams, kādas celtnes paliekas, kā arī iegūtas 1848 keramikas lauskas un 61 dažādi sīku priekšmetu atradumi, tostarp viens bronzas spirālpiekariņš. Ar C14 metodi nosakot zirga zoba vecumu, tika iegūts datējums: VIII–VI gs.pmē.

“Mūsu izpētes projekta mērķis ir Austrumbaltijas vēlā bronzas laikmeta saimniecības un ekonomiskās sistēmas izpēte – mēs gribam uzzināt, kā cilvēki dzīvoja, ko ēda, kādas bija viņu sociālekonomiskās saites ar citām kopienām kaimiņu reģionos,” - teica šovasar notikušo izrakumu vadītāja Dr. Agne Čivilīte (Agnė Čivilytė).

“Izrakumos atklātā regulāri veidotā koka konstrukcija ir unikāls atradums Lietuvas mērogā,” - norāda arheoloģe. (Latvijā šādas konstrukcijas ir atklātas vairākās bronzas laikmeta apmetnēs un pilskalnos – Gaigalavas Brikuļos, Kokneses Mūkukalnā u.c.– red. piez.) “Stabi ierakti taisnā, gluži kā ar lineālu novilktā rindā, kas liecina par noteiktu arhitektonisku telpas plānojumu. Parasti arheologu veidotās bronzas laikmeta celtņu rekonstrukcijas ir visai spekulatīvas, jo būvju struktūras vāji saglabājušās. Šeit tas ir citādi – stabu bedru rinda labi izdalās pamatzemē. Pagaidām gan esam atseguši tikai konstrukcijas vidējo daļu, vēl nav redzams ne viens, ne otrs gals.” Pēc pašreizējās darba hipotēzes uzietā konstrukcija varētu būt bijusi daļa no žoga, kas iezīmējis apmetnes robežu un kalpojis kā nocietinājums. “Iespējams esam uzgājuši apmetnes vārtu vietu, taču droši to vēl nevaram apgalvot,” - saka Čivilīte.

“Pirmo reizi mēs pētīsim šī pilskalna arheobotāniskos materiālus,” - pastāstīja viens no izrakumu komandas dalībniekiem, Lietuvas vēstures institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Vītenis Podenas (Vytenis Podėnas). “Austrumlietuva ir lauksaimnieciskai ražotājsaimniecībai mazpiemērots reģions. Zinot, ka zeme šeit nebija visai auglīga, mēs centīsimies noskaidrot vai pilskalna iedzīvotāji nodarbojās arī ar zemkopību vai, iespējams, viņu iztikas pamatā bija lopkopība. Vienā pusē pilskalnam tek upīte, otrā ir kūdras purvs – jājautā, kur tad atradās tīrumi? Ceļvežos joprojām teikts, ka [vēlajā bronzas laikmetā] bija izplatīta līdumu zemkopība, ka tā ir sena, jau laikā pirms mūsu ēras pazīstama lauksaimniecības tehnoloģija. Taču, līdumu ierīkojot, tiek nodedzināta liela meža platība. Apsējot šādi izveidotu lauku, pirmajā gadā var iegūt lielu ražu, taču pēc tam 12 līdz 15 gadus zeme (bez papildu mēslošanas – red. piez.) ir mazauglīga. Tātad katru gadu jācērt jauni un jauni līdumi. Ar tādu saimniekošanas modeli Mineikišķu apmetnes iedzīvotāji ātri noplicinātu visas tuvējās zemes un tās vairs nevarētu nodrošināt viņiem iztiku.

Izpētot apdegumus uz podu lauskām, varēsim uzzināt, ko tieši savos pavardos gatavojuši un ēduši Mineikišķu pilskalna iemītnieki. Tomēr, lai precīzi noskaidrotu šīs nocietinātās apmetnes iedzīvotāju ēdienkarti, būs nepieciešami vairāki gadi. Šobrīd varam secināt vien to, ka podos vārītas arī zivis. Kopumā zivju kauli sastādīja 21% no dzīvnieku kaulu atradumiem. Savukārt, analizējot atrasto dzīvnieku kaulu kopumu, jāsecina, ka pilskalna iemītnieku galvenais proteīnu avots bija gaļa. Viņi turēja cūkas, kuru kauli sastāda apmēram pusi no zooarheoloģiskā materiāla; audzētas tika arī aitas, kazas un zirgi. Zirgi, kā liecina griezumu pēdas uz kauliem, tikuši lietoti arī pārtikā.”

Interesanti, ka meža dzīvniekus pilskalna iedzīvotāji uzturam nav medījuši. Izrakumos tika gan atrasti lapsu un zaķu kauli, taču pētnieki uzskata, ka šie dzīvnieki medīti nevis dēļ gaļas, bet, lai iegūtu kažokādas.

“Nākamajā gadā mēs turpināsim pētīt stabu konstrukciju, kuras daļu šovasar atsedzām,” - turpina Podenas. “Gribam noskaidrot, kur atradušies vārti, kur piebraucamo ceļu vietas, kādi kopumā bijuši nocietinājumi.

Nozīmīgs atradums ir skandināvu tipa (Melāra) bronzas cirvis. Pagaidām pētnieki nevar pateikt vai cirvis izgatavots uz vietas vai importēts. Kā arī – vai to darinājis vietējais meistars vai kāds ceļojošs metāllējējs. Citi metāla priekšmeti izrakumos netika atrasti, taču par to, ka pilskalnā varētu būt lieta bronza, liecina 2017.gadā atrastais māla tīģeļa pamatnes fragments. Salīdzinoši daudz lejamveidņu palieku uziets citā Ziemeļlietuvas pilskalnā – Narkūnos.

Avoti:
zarasai.lt
diena.lt
delfi.lt
kvr.kpd.lt
atl.lt 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.