Aliens

Franču mūzika

Franču muzikālās kultūras pamatā ir vairāku seno cilšu, galvenokārt gallu un franku, kā arī romiešu mūzikas folklora. Tautas mūzikai raksturīgs melodiju smalkums un vijīgums.  Dominējošās skaņkārtas - mažors un dabiskais minors. Dziesmas visbiežāk 6/8 takstsmērā. Tām raksturīga pantu forma ar refrēnu, kurā nereti atkārtojas zilbes bez jēdzieniskas nozīmes, piemēram, "ron-ron" vai "tin-ton-tena." Izplatītas mīlas, raudu, gadskārtu, darba, kāzu dziesmas. Īpašu grupu veido žesti - savdabīgas episkas poēmas, kuru pamatā ir reliģiska satura leģendas. 
Pazīstamākās tautas dejas: burē, farandola, gavote, menuets, paspjē, rigodons.
No IV gs. sākuma kristiešu baznīcās plaši izmantoja tautasdziesmu melodijas, piemērojot tās latīņu tekstiem.
VIII gs, gallu kulta dziedājumu vietā ieviesās gregoriskais korālis.
IX gs. baznīcas mūzika kļuva emokrātiskāka; radās jaunas mūzikas formas - sekvence, tropi; izveidojās liturģiskās drāmas žanrs. Par mūzikas centriem kļuva metrīzes - dziedāšanas skolas klosteros un pilīs. Laicīgo mūziku pārstāvēja galvenokārt klejojošo muzikantu - žonglieru un menestrelu daiļrade.
XI-XIII gs. uzplauka ceļojošo dziesminieku - trubadūru un truveru māksla,  kurā galvenokārt tika cildināta bruņinieku varonība  un tikumi.
Agrās renesanses periodā XIV gs. strauji attīstījās vokālā daudzbalsība. Populāras kļuva mistērijas - reliģiskas drāmas ar leģendu fragmentiem, farsiem, ko izrādīja pilsētu laukumos. radās mūzikas virziens ars nova; tā humānistiskā ievirze visspilgtāk izpaudās komponistu G. de Mašo un F. de Vitrī darbos.
XV-XVI gs. galvenie mūzikas dzīves virzītāji bija Nīderlandes skaņu polifonisti: Ž.Benšuā, G.Difē - laicīgu daudzbalsīgu vokālu skaņdarbu - šansonu autori; Žoskēns Deprē, O. di Laso. Šansonu žanru tālāk attīstīja K.Žankēns. 
1671.gadā Parīzē sāka darboties Karaliskā mūzikas akadēmija - pirmais franču operteātris - tagadējais "Grand Opera." Līdz 1687.gadam to vadīja komponists Dž.B.Lulli - franču nacionālās operas pamatlicējs, liriskās traģēdijas žanra iedibinātājs.
XVIII gs. sākumā jaunus estētiskos un ētiskos pricipus operā īstenoja Ž.F.Ramo. Šajā laikā plaši attīstījās klaviermūzika - F.Kuperēns, Ž.F.Ramo, I.K.Dakēns.
XVIII gs. 2.pusē franču enciklopēdistu un K.V.Gluka operas reformas ietekmē izveidojās franču komiskā opera - Ž.Ž.Ruso, P.A.Monsiņī, A.E.M.Gretrī. 
Lielās Franču revolūcijas laikā mūzika kļuva stipri demokrātiskāka; izplatījās revolucionārās dziesmas - Marseljēza, karmaņola, himnas, marši, radās jauns operas žanrs - t.s. glābšanas un šausmu opera. Aktīvi darbojās komponisti E.Meils, F.Ž.Goseks, A.E.M.Gretrī, L.Kerubīni. 
Napoleona impērijas laikā muzikālajā dzīvē iestājās pagrimums.
Jaunu pacēlumu ievadīja 1830.gada revolūcija. Romantisma uzplaukums stipri ietekmēja komisko operu - F.A.Bualdjē, F.Obērs; sekmēja "lielās" vēsturiski romantiskās operas - Dž.Meierbērs, Ž.F.E.Alevī un romantiskā baleta rašanos - Ā.Š.Adāns. H.L.berlioza daiļrade lika pamatus romantiski programmatiskajai simfonijai.
Pēc 1848.gada revolūcijas sāka attīstīties reālisma māksla; radās jauns operas žanrs - liriskā opera - Š.Guno, A.Tomā, L.Delibs, Ž.Masnē un operete - Ž.Ofenbahs, Š.Lekoks, R.Plankets. Reālisma principus liriskās operas žanrā vispilnīgāk īstenoja Ž.Bizē - opera "Karmena," 1874.g., kas bija viens no lielākajiem sasniegumiem pasaules opermākslā.
Ar Parīzes komūnas laiku, kad aktīvākie mūzikas darbinieki bija F.Salvadors-Danjels, P.Dežetērs - Internacionāles mūzikas autors, saistīta pastiprinātas intereses rašanās par mūzikas folkloras un nacionālās tradīcijas saglabāšanu - 1871.gadā nodibināja Nacionālo mūzikas biedrību. Intensīvi attīstījās simfoniskā mūzika un instrumentālā kamermūzika - S.Franks, Š.K.Sen-Sanss, arī G.Forē, E.Lalo, E.Šosons.
XIX un XX gs. mijā klasiskās tradīcijas turpināja komponisti P.Dikā, V. d'Endī, A.Rusels. Operai bija raksturīgas naturālisma tendences - G.Šarpantjē.
XX gs. sākumā spilgtākais impresionisma pārstāvis bija K.A.Debisī. Impresionisma un klasiskās tradīcijas apvienoja M.Ravela daiļrade, kurš 1910.-1939.gados dzīvoja Parīzē. 
Pēc I Pasaules kara konstruktīvisma pārstāvja E.Satī un dzejnieka Ž.Kokto ietekmē radās komponistu grupa "Sešinieks" - L.Dirē, D.Mijo, A.Onegērs, Ž.Oriks, K.Pulenks, Ž.Taijfēra, kas pievērsās dažādiem novatoriskiem meklējumiem. pret konstruktīvismu, neoklasicismu vērsās 1935.gadā izveidojusies komponistu grupa "Jaunā Francija" - O.Mesiāns, A.Žolivē u.c., propagandējot "dzīvu," nacionāliem elementiem bagātu mūziku.

Saites.
Franči.