Aliens

Neitronu-bora staru terapija

Jaunu, drošu un efektīvu vēža ārstēšanas metožu atrašana, kā arī šobrīd klīniski pielietotās ķīmijterapijas un jonizētā starojuma smago blakusparādību novēršana, kā zināms, ir viens no galvenajiem XXI gadsimta I puses medicīnas zinātnes uzdevumiem. Kā viens no iespējamajiem šo problēmu risinājumiem varētu kļūt pagaidām attīstības stadijā esošā neitronu-bora staru terapija. Par jauniem panākumiem bora transporta aģentu izstrādē un veiksmīgiem apstarošanas eksperimentiem ar pelēm vēstī žurnāla PNAS 27.marta numurā publicētais Misūri universitātes (ASV) pētnieku raksts "Boron neutron capture therapy demonstrated in mice bearing EMT6 tumors following selective delivery of boron by rationally designed liposomes."

1935.gadā, drīz pēc tam, kad sers Džeimss Čedviks 1932.gadā atklāja neitronu, H.J.Teilors pierādīja, ka metaloīda bora-10 kodoli var uztvert zemas enerģijas neitronus. Noskaidrojās, ka, neitronam, ar lielu šķērsgriezuma laukumu ietriecoties bora-10 kodolā, tas, kļūst par boru-11 un, ierosinātajam atoma kodolam sabrūkot, izstaro hēlija-4 (alfa daļiņas) un litija-7 jonus. Savukārt, 1936.gadā Franklina institūta Pensilvānijā zinātnieks G.L.Lokers aptvēra šīs reakcijas terapeitisko potenciālu un izteica ideju, ka neitronu uztveršanu borā - pareizāk sakot, šajā procesā emitēto starojumu varētu izmantot vēža ārstēšanai. Atsevišķi ne bors, ne neitroni nekādu iespaidu uz vēzi neatstāj. Taču, darbojoties binārā sistēmā, to iedarbība uz audzēja šūnām ir letāla. Tomēr, ņemot vērā atbrīvojušos smago daļiņu īso trajektoriju (5–9 μm; kas apmēram atbilst šūnas diametram), bioloģiski bojājumi notiek tikai tur, kur atrodas šūnas ar boru-10. Līdz ar to, ja boru būtu iespējams aiztransportēt tikai uz vēža šūnām, varētu izvairīties no plašākiem radiācijas izraisītiem bojājumiem un smagām blakusparādībām, no kādām lielākā vai mazākā mērā parasti cieš jonizētā starojuma terapijas pacienti.

Pirmie eksperimenti praktisku tehnoloģiju izstrādē sākās 1950.gados, kad, kā bora transportaģentu izmantojot boraku, amerikāņu pētnieki mēģināja ar šo metodi izārstēt īpaši agresīvās smadzeņu multiformās glioblastomas. Tika apsvērtas iespējas izmantot arī radioaktīvos izotopus, kā piemēram urānu-235. Tomēr noskaidrojās, ka urāna apjoms, kāds būtu nepieciešams sekmīgai neitronu terapijai, ir pārlieku toksisks cilvēka organismam.