Aliens

Koroļovs, Sergejs (?-1966.g.)

Krieviski - Сергей Павлович Королёв.
Galvenais padomju tālās darbības ballistisko raķešu konstruktors, krievu raķešbūves "tēvs."

Radniecība. Ukrainis.

Dzīvesgājums. Līdz 1946.gadam 10 gadus pavadīja ieslodzījumā krievpadomju koncentrācijas nometnē, kur neatgriezeniski sabojāja veselību.
1946.gada maijā PSRS pieņēma lēmumu par raķešbūves attīstību. Tas notika pēc tam, kad uz Vāciju devās krievu speciālistu grupa iepazīties ar vācu darbu par raķetēm FAU-2. Apbruņojuma ministrs Dmitrijs Ustinovs izraudzījās Sergeju Koroļovu, lai tas savāktu raķetes no detaļām, kas izvestas no Vācijas. Tad arī izveidoja poligonu Pievolgas stepē Kapustinjaras ciema apkaimē Astrahaņas apgabalā. Starta platformu būvēja gvardes ģenerālis Vasīlijs Vozņuks. 1947.gada jūnijā tika izdota pavēle, 20.augustā šeit ieradās virsnieki un pēc pusotra mēneša platforma bija gatava.
Koroļovs atbrauca uz poligonu 4.oktobrī, 14.oktobrī ar speciālu reisu atveda raķetes. 18.oktobrī, 10.47 tika palaista pirmā raķete. Tā pacēlās 86 km augstumā, nolidoja 274 km. Nokrišanas vietā izveidojās bedre ar 20 m diametrā. Pēc ziņojuma Staļinam visiem izdalīja „trīskāršo” – 300 gramus šnabja. Dažu mēnešu laikā tika veiktas 11 raķešu palaišanas, nākamajā ciklā – vēl 10. Tad trofeju detaļas beidzās.
Taču jau pēc gada Kapustinjaras poligonā startēja pirmā pašu krievu raķete – R-1. Koroļovs bija uzlabojis vācu variantu. Krievi visai neatlaidīgi turpināja izstrādāt savas raķešu programmas, līdz pēc 10 gadiem tas noveda pie pirmās starpkontinentālās ballistiskās raķetes R-7, bet ar tās palīdzību – pie pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa. 

Koroļova darbība projektā Sputņik. Pateicoties tieši Koroļovam, krievi pārsteidza un apsteidza amerikāņus un 1957.gada 4.oktobrī ievadīja orbītā ap Zemi Sputnik-1.
1960.gada augustā ar kuģi Sputņik-5 pirmo reizi atgriezās dzīvi dažādi dzīvnieki, to starpā divi suņi - Belka un Strelka. Šī lidojuma panākumi pārliecināja krievu raķešbūves tēvu Sergeju Koroļovu, ka iespējams kosmosā sūtīta arī cilvēku.

Koroļovs sadarbojās ar Devjatajevu. 1945.gada februārī 10 krievu karagūstekņi Mihails Devjatajeva (Михаил Петрович Девятаев) vadībā sagrāba vācu bumbvedēju Heinkel He 111 h-22 un pārbēga atpakaļ pie savējiem. Krievi izbēga no koncentrācijas nometnes Uzedomas salā Oderas grīvā. Pēc vadītāja vārda bēgļu grupu nosauca par "Devjatajeva grupu" (группa Девятаева).
Devjatajevs bija bijis frontē no pirmajām kara dienām. 1944.gada jūlijā izlidojuma laikā viņa lidmašīna tika notriekta pie Ļvovas, krita gūstā un nonāca karagūstekņu nometnē Lodzā (Polija). Augustā viņš un vēl vairāki gūstekņi izbēga, tomēr neveiksmīgi - visi bēgušie tika nosūtīti uz Zaksenhauzenas koncentrācijas nometni kā nāvinieki. Devjatajevs izdzīvoja tikai tādēļ, ka ar nometnes friziera palīdzību samainīja numuru uz sava tērpa. Tādejādi ar citu vārdu ka strāpētājs viņš tika nosūtīts uz Uzedas salu (Oderas upes grīvā). Te bija izvietots Pēnemundes centrs, kurā Trešā reiha konstruktori radīja FAU-1 un FAU-2 raķetes. Tur viņš kopā ar citiem gūstekņiem nolaupīja bumbvedēju un devās pie savējiem. Pirmais vācu iznīcinātājs viņus neatrada, otrais iznīcinātājs gan atrada, taču nevarēja notriekt, jo bija beigusies munīcija. Toties krievu zenītartilērija gan spēja lidmašīnu sabojāt, taču nolaisties tā spēja veiksmīgi.
Visu gūstekņu grupu ievietoja lēģerī pārbaudei. Devjatajevs pastāstīja ļoti svarīgas ziņas par Uzedomas raķešu centru, kas krieviem agrāk nebija zināmas - nosauca precīzas FAU-2 raķešu palaišanas iekārtu koordinātas. Devjatajevs ierindā vairs neatgriezās, bet 7 viņa biedri gan tika atgriezti ierindā. Viņš un vēl divi virsnieki no grupas palika gaidīt savu militāro pakāpju apstiprināšanu. Devjatajeva zināšanas par Pēnemundes centru ieinteresēja Koroļovu, pēc viņa iniciatīvas Devjatajevs devās uz Uzedu, kur uz vietas parādīja raķešu komponenšu ražošanas vietas.
Pēcāk viņa dzīve neritēja gludi. saskaņā ar dažām ziņām viņš pat tika apsūdzēts dzimtenes nodevībā un notiesāts. Droši zināms, ka pēc kara strādāja Kazaņas upes ostā sākot ar krāvēju un beidzot ar upes kuģa kapteiņa amatu. Tikmēr Koroļovs atcerējās viņa palīdzību un pēc viņa iniciatīvas 1957.gadā Devjatajevam piešķīra Padomju savienības Varoņa nosaukumu.

Raķešu Voshod projektēšanas un ekspluatācijas pieredzi Koroļova biroja OKБ-1 speciālisti izmantoja nākamo raķešu - Sojuz radīšanā. S.Koroļovs nomira 1966.gadā uz operācijas galda, bet bija jau paspējis izstrādāt kosmosa kuģi Sojuz, kas modificēts lido vēl šodien.

Koroļovs un NLO. Reizēm krievi sauc Sergeju Koroļovu par savu pirmo ufologu.
Staļins esot steidzmi izsaucis Koroļovu uz Kremli un prasījis  viņam viedokli par šiem lidojošajiem fenomeniem. Pēc iepazīšanās ar materiāliem (fotogrāfijas, Trumena un Čērčila komentāri), Koroļovs esot atbildējis, ka šie lidaparāti nav cilvēku radīti. Tādēļ nav nekāda pamata uzskatīt to par kādu nezināmu un bīstamu ieroci.
1960.gadā rīkojis ekspedīciju uz Tungusas meteora krišanas vietu. Tajā esot piedalījies arī nākamais konsmonauts G.Grečko.

"Verners fon Brauns uzvarēja sacensības līdz Mēnesim. Koroļovs bija pionieris. Gluži kā Kristofors Kolumbs, atklājis Ameriku, Sergejs Koroļovs ielika pamatus cilvēces ceļojumam kosmosā." /inženieris Sergejs Hruščovs/

Saites.
Raķetes.