Aliens

Galilejs, Galileo (1564.–1642.g.)

Itāliski - Galileo di Vincenzo Bonaiuti de' Galilei.
Itāļu galma astronoms un matemātiķis, modernā teleskopa izgudrotājs.

Dzīvesgājums.
Galilejs izgudro teleskopu. Holandieša Liperspeja idejas tālākā optisko ierīču izgudrošanā izmantoja itāļu zinātnieks Galileo Galilejs. 1608.gadā viņa redzeslokā nonāca astronomijas pētījumiem domāts aparāts, ko tautā sauca par “holandiešu cauruli.” Galileo to fundamentāli pārveidoja un uzlaboja, radot tā laikmeta attīstītāko un jaudīgāko teleskopu - 1609. vai 1610.gadā konstruēja savu teleskopu, to šodien var aplūkot muzejā Florencē.
Tā spējas bija tam laikam nepieredzētas – attēlu palielināšana vairāk nekā trīsdesmit reižu tuvplānā. Galilejs pirmais sāka izmantot debesu spīdekļu novērošanai, tā pētot Mēnesi, atklājot 4 Jupitera pavadoņus un plankumus uz Saules. Viņš uzstadīja teleskopu torņa galā Venēcijā un ļāva venēciešiem lūkoties ar to debesīs, par ko tie bija sajūsmā.
Galilejs revolucionizēja astronomiju, sākot izmantot šo teleskopu ārpus zemes esošo objektu izpētei. Līdz tam palielinošie instrumenti šādam mērķim netika izmantoti. Galileo veiktie astronomisko pētījumu rezultāti nostiprināja viņa ideju par heliocentrismu, proti, ka Zeme un citas planētas rotē ap Sauli nevis otrādi. Tie arī atklāja daudz jaunu zvaigžņu Piena Ceļā un citur debesīs. Viņš mainīja pasaules uztveri, piedāvājot uzlūkot zvaigznes kā tāla, iespējams pat bezgalīga, visuma daļu. Tas izsauca astronoma vispārzināmo konfliktu ar Katoļu baznīcu. 

1609.gadā pavērsa pret Mēnesi teleskopu, kas palielināja 30 reizes, secināja, ka tas izskatās līdzīgs Zemei – uz tā ir kalni. Galilejs, ar teleskopu pētot Mēnesi, ievēroja tā grubuļaino virsmu. Saskatīto Galilejs uzzīmēja, un viņa zīmējums uzskatāms par pirmo liecību „Mēness sejai,” kādu mēs to zinām šobrīd – nelīdzenai, nevis gludai kā tika domāts līdz tam. Nākamo 18 dienu laikā pēc atklājuma Galileo Galilejs ar ūdenskrāsām izveidoja vēl vismaz 5 Mēness virsmas skices.
Ar teleskopu 1610.gada janvārī atklāja 4 Jupitera pavadoņus - Eiropu, Jo, Ganimēdu un Kalisto. Kaut arī pirmo reizi Eiropu pamanījis 7.janvārī, tomēr visai sliktā teleskopa dēļ Galilejs nav spējis to atšķirt no Jo, tāpēc abus Jupitera pavadoņus aprakstījis kā vienu debesu ķermeni. Tikai nākamajā dienā, 8.janvārī, itāļu zinātniekam izdevās savā teleskopā ieraudzīt Eiropu un Jo riņķojam ap Jupiteru atsevišķi.
Izrādījās, ka uz Saules ir plankumi. Tāpat Galilejs atklāja arī Venēras fāzes un noteica, ka Piena ceļš sastāv no atsevišķu zvaigžņu sakopojumiem. Galilejs ar saviem novērojumiem pierādīja Dž.Bruno un N.Kopernika ideju patiesumu. "nevienam rakstu izteicienam nav tāda piespiedu spēka, kāds ir kurai katrai dabas parādībai," - sacīja astronoms.
Galilejs Venēcijas lielākās katedrāles zvanu tornī uzstādīja savu teleskopu un ļāva tanī ielūkoties venēciešiem. Tas izsauca lielu interesi un sajūsmu.
Galilejs izdeva zinātnisku grāmatu, kurā aizstāvēja Kopernika uzskatu pareizību, un izvērsa plašu skaidrošanu savā dzimtajā pilsētā Florencē. Galilejs bija uzrakstījis darbu, kurā N.Kopernika mācības neizpratēju nosauca par Vientiesīti, pāvests uzskatīja, ka ar to domāts viņš.

Baznīcas vēršanās pret Galileju. Tas viss izraisīja garīdzniekos ārkārtīgu niknumu. Teleskopu pasludināja par "velna instrumentu, kas apmāna novērotāja acis." Mēness kalnu un ieleju konstatēšanu noliedza kā pretrunīgu Bībeles tekstiem, bet par Saules plankumu atklāšanu tika stingri noliegts rakstīt un tos minēt universitāšu lekcijās.
Pāvests pavēlēja ierasties Galilejam Romā 1633.gada rudenī uz baznīcas tiesu. Tai laikā zinātniekam bija 70 gadu. Nopratināšana ilga 5 mēnešus. Piedraudot ar spīdzināšanu, inkvizitori piespieda sirmgalvi atteikties no savas mācības.
Tobrīd bija nevis nosodījums no Baznīcas puses un Baznīcas vārdā, bet gan teologu komisijas slēdziens jeb atzinums (parakstīts 1616.gada 24.februārī), kas citiem Baznīcas locekļiem nebija formāli saistošs. Divas dienas vēlāk, 26.februārī, Romas inkvizīcija izsniedza Galilejam procesuāla rakstura pagaidu nolēmumu (tādu, kas angliski saucas “injunction”), kuŗā lika viņam “pilnīgi atturēties no šīs doktrīnas un viedokļa mācīšanas, aizstāvēšanas vai apspriešanas… pilnīgi atmest tēzi, ka saule stāv nekustīgi pasaules centrā un zeme kustas, un no šā brīža neuzturēt, nemācīt vai neaizstāvēt to jebkādā veidā, vai tas būtu mutvārdos vai rakstiski.” 5.martā Aizliegto grāmatu saraksta kongregācija aizliedza publicēt ģeocentrismu proponējošas grāmatas, taču divus gadus vēlāk, 1618.gadā, atļāva publicēt Kopernika “De revolutionibus orbium coelestium” koriģētu versiju (sarakstā līdz 1758.gadam palika tikai nekoriģētais variants). Tā bija pirmā Galileja prāva.
Reālas problēmas Galilejam sākās 1632.gadā, pēc tam – kad viņš bija publicējis savu darbu “Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām.” Pāvests Urbāns VIII bija lūdzis Galileju iekļaut tekstā viņa paša (pāvesta) viedokli, un Galilejs (acīmredzot saniknots par šādu iejaukšanos zinātniskā diskursā) ielika Urbāna vārdus komiska personāža, aristotelieša Simplīcija mutē. Ar to Galilejs vismaz daļēji zaudēja Urbāna VIII draudzību un protekciju, un viņam nācās kā atbildētājam stāties Inkvizīcijas tiesas priekšā – tā jau bija otrā prāva. Un tās iznākumā jau tika taisīts formāls spriedums pēc būtības. Galilejs tika atzīts par “ķecerībā stiprās aizdomās esošu” (latīniski “vehementer haeresis suspectus”) un formāli noraidīt un nolādēt strīda pamatā esošās tēzes. Taču tālaika kanonisko tiesību izpratnē “ķecerībā stiprās aizdomās esošs” nenozīmēja, ka attiecīgās idejas pašas par sevi ir formāli atzītas par ķecerīgām; tāds pats spriedums būtu iespējams arī “ticības maldu” jeb “ticības lietās pielaistas kļūdas” gadījumā, kas būtu daudz vieglāks pārkāpums.
Neatkarīgi no tā, kā mēs vērtējam pirmās un otrās Galileja prāvas iznākumu, ir svarīgi atcerēties: ar visu to, ka ģeocentrismu sludinošās grāmatas tika aizliegts publicēt un attiecīgo nolēmumu motīvu daļā ģeocentriskā sistēma tiek nosaukta par “kļūdainu, maldīgu, neprātīgu,” u.tml., visiem šiem nolēmumiem bija disciplinārs raksturs. Un tas nozīmē, ka Katoļu baznīcas locekļiem bija pienākums tiem pakļauties savā ārējā darbībā (“forum externum”), taču viņi drīkstēja tiem nepiekrist. Tas nebija Kopernika tēžu doktrināls nosodījums tādā formā, kādā tiek svinīgi nosodītas dažādas ķecerības: katoļu baznīca nekad formāli un svinīgi nebija pasludinājusi, ka ģeocentrisms kā tāds būtu ķecerība (jo šajā gadījumā visiem katoļiem būtu pienākums pakļauties “ar intelektu un gribu”). Dažādu baznīcas dokumentu saistošo spēku ļoti labi pa plauktiņiem saliek filozofs un teologs Edvards Fēzers.
1635.gadā Galilejs tika notiesāts un viņu piespieda publiski apzvērēt, ka neturpinās šo sludināšanu ne mutiski, ne rakstiski. Grēku nožēlotāja tērpā viņam bija jānometas ceļos un jāatkārto tiesneša diktētie pazemojošie „nožēlošanas vārdi.” Galilejam aizliedza nodarboties ar astronomiju, tikties ar zinātniekiem un stāstīt par to, kas noticis tiesā.
Runā, ka tad viņš arī esot izsaucies vai nočukstējis: „Bet tomēr viņa [Zeme] griežas!” Galileju katoļu baznīca ieslodzīja villā Florencē, kur viņš arī pavadīja savu mūža nogali. Inkvizitori pastāvīgi uzraudzīja gūstekni un aizliedza tam iespiest grāmatas.

Zinātniskā darbība. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tieši viņam izdevās uzkonstruēt un uzbūvēt pirmo teleskopu 1609. vai 1610.gadā (rabīns Hamliels no Javnes XV gs. ātrāk, attēls uz Ikas akmens). Tagad gan tas ir apgāzts, jo pirmo teleskopu viduslaiku Eiropā uzkonstruēja un izgatavoja kāds holandiešu pētnieks 1608.gadā.
To viņš plaši lietoja, konstatēja, ka Mēness reljefs ir kalnains, atklāja galaktiku sakopojumu – tā saucamo Piena ceļu, atklāja Venēras fāzu un Jupitera četru pavadoņu eksistenci, kā arī atklāja Saules plankumus. Viņa kolēģi profesori no Padujas universitātes atteicās lūkoties teleskopā, lai neieraudzītu Jupitera pavadoņus un tādējādi neatzītu kādu svēto rakstu kļūdainību.
1610.gadā Galilejs kļuva par pirmo zināmo cilvēku, kas aplūkoja Saturnu teleskopā. Tolaik viņš blakus planētai pamanīja divus plankumus un izvirzīja hipotēzi, ka tie ir pavadoņi. Īstenībā tie bija gredzeni, kurus Galilejs nav varējis kārtīgi saskatīt teleskopa vājuma dēļ. Taču ir pētnieki, kas uzskata, ka tas nebija izdevies Galileja iedzimtās acu slimības dēļ. Kad Galileo Galilejs 1610.gadā teleskopā pirmo reizi ieraudzīja Saturnu un tā gredzenus, viņš īsti nezināja, ko redz. Iespējams, trīs planētu sistēmu vai pavadoni katrā planētas pusē. 
Galileja ar teleskopu izdarītie novērojumi daudzus pārliecināja, ka Zeme ir parasta Saules sistēmas planēta. Visi viņa atklājumi apstiprināja Kopernika teorijas pareizību.

G.Galileju var uzskatīt arī par būvmehānikas pamatlicēju, jo 1638.gadā viņš uzrakstīja darbu par materiālu pretestību.

Pēc zinātnieka nāves baznīca aizliedza viņu apbedīt ģimenes kapličā un neļāva uz kapa likt uzrakstu, tā cenšoties uz visiem laikiem iznīcināt Galileja piemiņu.

Grāmatas:
„Dialogo.” Pārdošanās piemērs.
„Discorsi.” Uzrakstīja mājas aresta laikā.
„Diagramma della Verita.” Nav pierādīts, ka autors ir Galilejs.
„Par kustību.” Uzrakstīja 1590.gadā Pizā. Te viņš aplūko mācību par ķermeņu krišanu.

Ar Galileja reputācijas reabilitāciju kopš 1979.gada jau nodarbojās pāvests Jānis Pāvils II. Viņa valdīšanas laikā 1992.gadā Vatikāns oficiāli atzina, ka Zeme nav nekustīgs debess ķermenis un tā patiešām griežas ap Sauli. Tādējādi tikai 1992.gadā pret Galileju tika pabeigta vēsturiskā tiesas prāva, kura aizsākās 1633.gadā, un viņš ir ticis reabilitēts.

Avoti. 
Inkvizīcijas tiesas pieņemtais lēmums Galileja lietā: "Mēs pasludinām, ka... (ir noskaidrots), ka Galileo... ir izrādījis ķecerību attiecībā uz Svēto baznīcu, ticot aplamai mācībai, kas ir pretrunā ar Svētajiem rakstiem... No tā mēs nonācām pie vienprātības, ka... (Galilejam no saviem uzskatiem ir jāatsakās). Mēs pavēlam, ka... grāmata "Galileo Galileja dialogi" (kurā pausta šī mācība) ir jāaizliedz, un mēs nolemjam, ka tev (Galilej) ir jāatrodas... (pāvesta) cietumā (tik ilgi, cik mums patiks)... un trīs gadus tev reizi nedēļā ir jācitē septiņi psalmi (baznīcas dziesmas)..." 

Atradumi.
Kaps Svētā krusta (Santakroče) bazilikā Florencē. Vairāk nekā gadsimtu pēc savas nāves, Galileja mirstīgās atliekas atradās kādā šīs baznīcas blakuskapelā un gaidīja kristīgu apbedīšanu. Pēc tam tās pārapbedīja baznīcas jomā. Nu tā kaps atrodas tieši iepretim Mikelandželo kapam.

Galileja skulptūra. Atrodas Florencē, Ufici galerijas sānu nišā.

Galileja izgatavotais teleskops. Florences Zinātnes vēstures muzeja pagrabstāvā glabājas Galileja radītais teleskops: divi cilindri, viens mazliet garāks par metru, otrs – nedaudz īsāks. Abi nav resnāki par 10 cm. Lēcas ir iestiprinātas caurulēs, kas darinātas no koka un ādas. Tālskatis spēj palielināt objektu ne vairāk kā 21 reizi.

Galileja pirksts. Atrodas Florences Zinātnes vēstures muzejā. Tas ir labās rokas vidējais pirksts, no tā tagad palikuši tikai kauliņi un cīpslas. Zobgaļi, vērojot tā augšup izstiepto stāvokli, runā, ka tas izsaka Galileja viedokli par katoļu baznīcu. 

Saites.
Astronomija un astronomi.
Teleskopi.