Aliens

Fizioloģija, fiziologi

Physis ("daba" - grieķu val.) + logos ("jēdziens," "mācība" - grieķu val.).

Definīcija. Bioloģijas nozare, kas pētī dzīvo organismu funkcijas, procesus, kas noris organismā un tā daļās - orgānos, audos un šūnās un to struktūras elementos.

Fizioloģijas mērķis ir izzināt dzīvības procesu vispārējās likumsakarības. atsevišķu fizioloģisko funkciju savstarpējās sakarības un nosacītību, kā arī iekšējos mehānismus, kas nodrošina organisma un apkārtējās vides saskaņotu mijiedarbību. Fizioloģija atklāj organisma kā viena vesela dzīvības procesu likumības tā vienībā un savstarpējā iedarbībā ar vidi, organismam piemērojoties mainīgajiem apstākļiem un nepārtraukti attīstoties.

Fizioloģija ir eksperimentāla zinātne - tā saistīta ar anatomiju, histoloģiju, citoloģiju, bioķīmiju, biofiziku, kibernētiku, etoloģiju, psiholoģiju, pedagoģiju. Visciešākās saites fizioloģijai ir ar medicīnu un veterināriju, tās ir galvenās fizioloģijas atziņu izmantotājas un jaunu izpētes uzdevumu izvirzītājas.

Vēsture. Pirmās ziņas par cilvēku un dzīvnieku organismos notiekošajiem procesiem bija fragmentāras, tās uzkrājās empīrisku novērojumu rezultātā.
Vispārinājumi par fizioloģiskajiem procesiem rodami jau sengrieķu zinātnieku Hipokrāta un Aristoteļa (IV gs.pmē.) un Romas ārsta Galēna (II gs.pmē.) darbos.
XI gs. sākumā Vidusāzijas zinātnieks Ibn Sina uzrakstīja "Medicīnas kanonu," kas bija pilnīgākais tā laika medicīnas un fizioloģijas atziņu apkopojums. 
XVII gs. nozīmīgi bija V.Hārvija (Anglija) atklājumi par asinsrites sistēmu. Viņš bija zinātniskās, kā arī eksperimentālās fizioloģijas pamatlicējs.
Turpmākie atklājumi saistīti ar mikroskopa lietošanu. 1661.gadā M.Malpigi (Itālija) aprakstīja līdz tam hipotētiskos kapilārus. Pēc tam tika pētītas organisma mikrostruktūras. 
XVII gs. 1.pusē R.Dekarts (Francija) izvirzīja refleksu teoriju, ko XVIII gs. attīstīja čehu fiziologs J.Prohāska. 
XVIII gs. fizioloģijā jau ieviesa fizikālās un ķīmiskās pētīšanas metodes, sāka pētīt asinsrites un asinsspiediena mehānismus - Dž.Borelli (Itālija), gremošanas procesa ķīmiskās norises - L.Spalancāni (Itālija), R.A.Reomīrs (Francija), oksidēšanās procesus - A.L.Lavuazjē (Francija). Itāļu zinātnieka L.Galvāni "dzīvnieku elektrības" pētījumi lika pamatus elektrofizioloģijai. Pēterpils ZA 1725.gadā noorganizēja Anatomijas un fizioloģijas katedru, Maskavas universitāte 1755.gadā nodibināja Medicīnas fakultāti, kur 1776.gadā izveidoja Fizioloģijas katedru, 1798.gadā nodibināja Pēterpils Medicīnas ķirurģijas akadēmiju.
XIX gs., līdz ar R.Dž.Greivsa (1835.g.) un K.Bāzedova (1940.g.) veikto tireotoksikozes aprakstu, no fizioloģijas kā patstāvīga zinatne atdalījās endokrinoloģija.
J.Pavlovs Krievijā, 1897.-1927.gados radīja mācību par refleksiem.
Fizioloģijas attīstībā nozīme bija vielas un enerģijas nezūdamības likuma atklāšanai, organiskās ķīmijas sasniegumiem. Eksperimentāli tika pierādīts, ka vielas, kas veidojas organismā, var sintezēt arī laboratorijā. Sākās pētījumi par vielu un enerģijas maiņu dzīvos organismos.
XIX gs. beigās V.Pašutins un A.Ļihačovs (Krievija), F.Benedikts (ASV) veica kalorimetriskos pētījumus. K.Lūdvigs (Vācija), E.Marē (Francija) ieviesa fizioloģisko procesu grafiskā reģistra metodi, V.Vedenskis (Krievija) atklāja muskuļa kairinājuma optimumu un pesimumu, apvienoja kopīgā sistēmā ierosas un kavēšanas procesus.
Izcila nozīme fizioloģijas attīstībā bija ukraiņu fiziologa I.Sečenova  darbiem. 1862.gadā viņš atklāja ierosas summēšanās fenomenu, papildināja refleksu teoriju. I.Sečenovs (1881.g.) un V.Daņiļevskis pirmie reģistrēja bioelektriskās parādības CNS. Sākās plaša eksperimentāli ķirurģisku metožu izmantošana gan CNS, gan gremošanas pētīšanā. 
XIX gs. H.Helmholca (Vācija) pētījumi, kas lika pamatus fizioloģiskajai akustikai un optikai, kā arī regulācijas sistēmas (nervu, endokrīnās sistēmas) biofizikai, veicināja biofizikas attīstību.
XIX gs.beigās - XX gs. sākumā krievpadomju fiziologam I.Pavlovam un viņa skolai izdevās noskaidrot gremošanas orgānu regulācijas mehānismus: viņš formulēja nervisma principu - visas fizioloģiskās norises organismā kontrolē un regulē nervu sistēma; izzināja un aprakstīja dzīvnieku augstākās nervu darbības galvenās likumsakarības.
Č.S.Šeringtons (Lielbritānija) atklāja muguras smadzeņu integrālās darbības principus. 
A.Uhtomskis (PSRS) 1923.gadā formulēja mācību par dominanti. Izvērsās bioelektrisko procesu pētījumi; tika izstrādātas metodes sirds, muskuļu un galvas smadzeņu potenciālu reģistrēšanai no ķermeņa virsmas. 
Radās jonu teorija ierosas procesa izskaidrošanai - V.Čagovecs, N.Bernšteins, P.Lazarevs (PSRS). Šo teoriju pilnveidoja angļu fiziologi A.Hodžkins, E.Hakslijs, B.Katss (Kacs), kā arī Dž.Eklss (Austrālija).
Paplašinās pētījumi par iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, tika formulēti uzskati par neirohumorālo fizioloģijas funkciju regulāciju, homeostāzi, organisma barjersistēmām, pierādīta CNS loma regulācijā, konstatēta nervu sistēmas nozīme patoloģisko procesu izcelsmē - L.Orbeli, K.Bikovs, A.Speranskis, V.Čerņigovskis (PSRS).
Kanādiešu zinātnieks H.Seljē izveidoja mācību par stresu kā par nespecifisku organisma adaptācijas reakciju uz ārējiem un iekšējiem kairinātājiem.
Fizioloģisko procesu neirohumorālās regulācijas un pašregulācijas izpētē arvien plašāk izmanto P.Anohina (PSRS) izveidoto funkcionālo sistēmu teoriju.
Mūsdienās pēta visu organisma sistēmu fizioloģiju. Īpaši nozīmīgi ir pētījumi neirofizioloģijā, gerontoloģijā. Tiek izvērsti pētījumi par apkārtējās vides piesārņošanas ietekmi uz cilvēka organismu, lauksaimniecības dzīvnieku fizioloģijā.

Fizioloģija Latvijā. Latvijā fizioloģijas pētījumi sākās XX gs. 20.gados pēc LU Medicīnas un veterinārmedicīniskās fakultātes nodibināšanas. Zinātniski pētniecisko darbu organizēja un vadīja R.Krimbergs - klīniskās fizioloģijas pamatlicējs Latvijā.
Pēc 1920.gada, kad LU Matemātikas un dabaszinātnes fakultātē tika izveidota Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta salīdzināmās dzīvnieku fizioloģijas nodaļa - L.Āboliņa vadībā tika veikti pētījumi dzīvnieku iekšējās sekrēcijas fizioloģijā.
Pēc RMI izveidošanas 1950.gadā tā Normālās fizioloģijas katedrā tika sākti plaši pētījumi cilvēka asinsrites fizioloģijā - N.Daņilovs, A.Pāvule. 
Pēc tam galvenie fizioloģijas pētījumu virzieni bija šādi: neirofizioloģija un psihofizioloģija, īpaši neirālās pašregulācijas smadzeņu pusložu funkcionālās asimetrijas un emocionālā stresa problēmas - A.Krauklis, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI; muskuļu asinsapgādes regulācija - J.Skārds, Latvijas Kardioploģijas ZPI; asinsrites adaptācija fiziskajām slodzēm - P.Ozoliņš, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI; asinsrites sistēmas funkcionālās attīstības likumsakarības bērniem un pusaudžiem - A.Valtneris, RMI; kaulu receptoru nozīme organisma norisēs un  refleksoterapijā - G.Jankovskis, Latvijas Eksperimentālās un  klīniskās medicīnas ZPI; aktuāli sporta fizioloģijas jautājumi - I.Auliks, E.Brēmanis, LVFKI; darba apstākļu fizioloģiskie un psihofizioloģiskie nosacījumi - J.Briedis, RPI.
Eksperimentālās un  klīniskās medicīnas ZPI fizioloģijas nodaļas laboratorijas specializējušās dietoloģijā (G.Vitenbergs), gremošanas fizioloģijā (J.Linārs) un klīniskajā endokrinoloģijā (V.Būmeisters). Izvērsti arī pētījumi dzīvnieku fizioloģijā. LPSR ZA  Bioloģijas institūts pētī barības vielu un  bioloģiski aktīvu vielu asimilācijas procesus - A.Valdmanis,  Latvijas Lopkopības un veterinārijas ZPI - lauksaimniecības dzīvnieku vielmaiņas, vairošanās un laktācijas procesus - Z.Brūveris; LLA - atgremotāju priekškuņģu fizioloģiju - R.Daugerts, LVU - bioloģiski aktīvu vielu un mikroelementu ietekmi un dzīvnieku fizioloģijas funkcijām - Š.Bērmane.

Fizioloģiskās reakcijas regulē hormoni, biogēnie amīni u.c. 

Fizioloģiju iedala:
      -  vispārīgajā - pēta kopējās cilvēku un dzīvnieku dzīvības procesu likumsakarības (elektrofizioloģija, salīdzināmā fizioloģija);
      -  speciālajā - nodala atsevišķu audu (nervu fizioloģija, muskuļu fizioloģija), argānu (sirds fizioloģija, nieru fizioloģija), orgānu sistēmu (asinsrites fizioloģiju, gremošanas fizioloģiju);
      -  lietišķajā - nodala darba, sporta, aviācijas fizioloģiju, strauji attīstās psihofizioloģija, kas pēta cilvēku psihisko funkciju fizioloģisko pamatu un psihisko norišu un stāvokļu ietekmi uz CNS un organismu.

Dzīvnieku fizioloģija nodala lauksaimniecības dzīvnieku, putnu, zivju, kukaiņu fizioloģijas. Izšķir normālo fizioloģiju, kas pēta fizioloģiskās norises veselā organismā, un atoloģisko fizioloģiju. Klīniskā fizioloģija ir patoloģiskās fizioloģijas daļa, kas izskaidro cilvēku un dzīvnieku organismu fizioloģisko funkciju pārmaiņas slimības attīstības gaitā.

Fizioloģijas nozares.
      Neiroloģija.

Pazīstami fiziologi.
      Marī Fransuā Ksavjē Bišā (1771.-1802.g.). Francija.
      Edgars Duglass Edriens (1889.-1977.g.). Anglija, neirologs.
      Emīls Abderhaldens (1877.-1950.g.). Šveice.
      I.Pavlovs. Krievija.
      J.Galvāni. Itālija.
      J.Pavlovs. Krievija.
      Ulfs Eilers (1905.-?). Zviedrija.
      Villems Einthovens (1860.-1927.g.). Nīderlande.
      Vladimirs Čerņigovskis (1907.-1981.g.). Krievija.

Saites.
Anatomija.
Medicīna.