Aliens

Bebri, bebru dzimta

Eirāzijas bebrs. Castor fiber. Lielākais grauzēju kārtas pārstāvis Eiropā un vienīgais bebru dzimtas pārstāvis Latvijā. XX gs. sākumā pārmedīšanas un arī mitrāju platības samazināšanās dēļ bebrs Eiropā bija sastopams vienīgi izolētās vietās.
Raksturojums. Amfibiotisks zīdītājs, kura organisms labi pielāgots dzīvei ūdenī. Īss, drukns zīdītājs. garums bez astes svārstās no 70 cm līdz 1 m. kažoka krāsa var atšķirties no gaiši brūnas līdz tumši brūnai un pat melnai. Īsas, spēcīgas piecpirkstainas pēdas.
Lāpstveidīga plakana aste klāta ar lielām ragvielas plāksnītēm un retiem matiem, tā grauzējam ūdenī kalpo par dziļumstūri, bet uz sauszemes par balstu - viņš uz tās sēž, kad tup uz pakaļkājām. Bebra aste ir arī savdabīgs "radiators" -caur to vasaras laikā bebrs dzesējas, izdalot aptuveni 1/4 no siltuma; savukārt ziemā, sašaurinoties asinsvadiem, caur asti izdalāsjau vairs tikai 2-3% siltuma. Asti bebrs izmanto arī kā vairogu ķīvējoties. Bebra aste ir arī saziņas rīks - sitiens pa ūdeni, atgādinot šāvienu, ir universāls brīdinājums citiem bebriem.
Ja paveicas, var redzēt kā bebrs pārvietojas uz pakaļkājām, nesot žagarus priekšķepās, kas ir īpaši attīstītas. Tām piemīt laba satveršanas spēja, tās labi rok, satver lietas, ar tām var pārvarēt stāvas nogāzes. Savukārt bebra pakaļkāju otrā pirksta nagam piemīt spēja kustināt divas pirksta daļas. tas ir īpaši noderīgi, lai bebrs varētu sukāt savu kažoku, ko tas mēdz darīt ilgi un pacietīgi. Par priekškājām spēcīgākās pakaļkājas, kuru pēdas ir ievērojami lielākas par priekškājām un kuru pirksti ir saistīti ar peldplēvēm, pielāgotas peldēšanai un izraktās zemes aizstumšanai.
Bebra priekšzobiem nav sakņu un tie aug visu mūžu, līdz ar to tie regulāri jānodeldē - pieaugums zobiem ir līdz pat 0,8 mm diennaktī.
Nirstot bebrs spēj ne vien acīm pāri pārvilkt caurspīdīgas mirkšķināmās plēves, bet arī aizvērt nāsu malas tās sakļaujot, un aizlocīt ausis, pat aizvērt muti, priekšzobus atstājot ārpusē. Tas ļauj grauzt arī zem ūdens.
Uzturs. Pārtikā bebrs lietogandrīz 20 sugu kokaugus, priekšroku dodot mīkstajiem lapu kokiem - apsēm, vītoliem, bērziem, kā arī lakstaugiem. Tipisks augēdājs, kura dienas deva sastāda 3-3,5 kg. Vasarā labprāt cienājas ar ūdensrozēm, kosām, meldriem, kalmēm u.c. augiem. Pārējos gadalaikos lielākoties ēd ūdensaugu saknes un  krūmu un koku smalkos zarus, koku mizu. Ziemā bebrs ēd paša sagatavotos pārtikas krājumus, piemēram, apšu vai kārklu zarus. 
Krastos ngrauztos koku stumbrus bebri sadala nogriežņos, aizvelkot vai aizstumjot uz ūdeni. 
Dzīvesveids. Bebra iecienītākās mājvietas ir cauri mežiem lēni tekošas upītes, strauti un kanāli, dīķi un ezeri, kas aizauguši ar lapu kokiem, krūmiem, zāli. Dambji, kanāli, alas un citas prasmīgas inženierbūves padara bebru par to latvijas dzīvnieku, kas visaktīvāk pārveido apkārt esošo vidi, piemērojot to sev un savai ģimenei. Bebri savam midzenim ne vienmēr būvē mājiņas - ja krasts ir pietiekami augsts, tad bebri tajā rok alas. ja upes krasti ir zemi, pār izrakto alu bebrs savelk zarus, radot "pusmājiņu." Īstās mājiņas savai ģimenei bebri veido tur, kur nav iespējams izrakt alas, piemēram, purvos, grāvju krastos, dumbrājos.
Vairošanās. Mazuļi dzimst sākot ar aprīļa beigām līdz pat jūnija sākumam, no 1-6. Rudeņos parasti var novērot 3 bebru paaudzes - gan pavasarī piedzimušie, gan pusaugu bebri, gan vecāku pāri. Starp bebru tēviņiem un mātītēm nav izteiktu ārējo atšķirību, tomēr pieaugušu mātīti var atšķirt pēc ķermeņa priekšgalā redzamajiem diviem zīdekļu pāriem.
Ienaidnieki. Bebru mazuļus apdraud līdakas un sami. Pašam bebram ienaidnieki ir vilki, lūši, lāči un jūras ērgļi.
Bebra kaitniecība. Vienīgā suga, kas ir antagoniska ar bebru, ir ziemeļu upespērlene. Aizsprostojot nedaudzās dabiskās ūdensteces, bebrs sagandē dzīvi šīm divvāku upes gliemenēm.
Bebri Latvijā. Latvijā ieceļojis kā viens no pirmajiem zīdītājiem, tā senākās uzietās atliekas datējamas ar VII g.tk.pmē. Līdz pat XVIII gs. bija Latvijā plaši izplatīts. Līdz bebru iznīcināšanai noveda pastiprināts pieprasījums pēc bebru dziedzeriem un bebrādām. Latvijā bija izzudis pirms gadsimta - gandrīz vai pēdējo bebru nomedīja 1871.gadā. 1927.gadā latvijā ieveda divus bebru pārus no Norvēģijas un ielaida Stendē (Irbes pieteka). 1935.gadā vienu pāri ielaida Gaujas pietekā Rauzā. Pēcāk 1952.gadā no Voroņežas rezervāta ieveda vēl 5 pārus, izlaižot dažādās vietās Kurzemē. XX gs. 60.gados sākās dzīvnieku dabiskā ieceļošana no Baltkrievijas Daugavas baseinā un no Lietuvas Lielupes un  Ventas baseinos.Nu bebrs atkal savairojies un ir neatņemama Latvijas dabas sastāvdaļa, to populācija skaitāma uz kādiem 80 000 īpatņiem.
2020.gadā Dabas muzejs bebru izziņojis par Latvijas 2020.gada dzīvnieku.
Izmantošana. Bebru dziedzeri satur sekrētu - kastorīnu, ko plaši izmanto tautas dziedniecībā, parfimērijā. Vajadzīgas arī bebrādas.
Mīti. Bebri ar melno kažoku esot Kanādas bebri, kas nav taisnība.

Saites.
Grauzēju kārta.