Aliens

Kalnu Karabaha

Arcahas republika - armēņu nosaukums.
Нагорный Карабах - krievu nosaukums.
Starptautiskai neatzīta armēņu valstiņa Kalnu Karabahas autonomajā rajonā ar Stepanakertu kā administratīvo centru, armēņu apdzīvots reģions, kam bijusi liela nozīme ar mēņu tautas un nacionālās pašapziņas veidošanā.

Tūristam! Karabaha apmeklēšanai nepieciešams iegādāties īpašas vīzas, kuras var dabūt Stepanakertā, Ārlietu ministrijā. Cena - ap 3000 dramu (~6 eirām).

Vēsture. kalnu Karabahā armēņi dzīvojuši jau vairāk kā 2000 gadu.
Nosaukums "Arcaha" pastāv jau kopš II gs.pmē., kad mūsdienu Kalnu Karabahas reģions kā Arcahas province ietilpa Lielās Armēnijas (armēņu valsts, kas stiepās no Melnās līdz Kaspijas jūrai) sastāvā. 
387.gadā beidza pastāvēt Lielā Armēnija. Kopš tiem laikiem Kalnu Karabaha atradās dažādu valstu, gan arī atjaunotās Armēnijas valsts sastāvā. Kādu laiku tā pat bijusi vienīgā neatkarīgā armēņu valsts.
XV gs. ienākušie seldžuku turki sāka izspiest armēņus no Līdzenumu Karabahas.
XIX gs. sākumā Kalnu Karabaha nonāca Krievijas impērijas valdīšanā, kad pēc krievu-persiešu kariem krievi pievienoja savai impērijai Persijas vasaļvalsti - Karabahas hanisti.
1905.gada revolūcijas laikā ķeizariskajā Krievijā pirmo reizi Kalnu Karabahā sākās sadursmes starp armēņiem un azerbaidžāņiem (tolaik visbiežāk dēvētiem par Azerbaidžānas tatāriem). Galvenie sadursmju izraisītāji bija dašnaki - Armēnijas vecākās politiskās partijas Dašnakcutjun atbalstītāji, nacionāldemokrāti. Dašnaki un vēl dažas citas partijas XIX gs. beigās par savu mērķi pasludināja vēsturiskās Lielās Armēnijas atjaunošanu, nesmādēja arī mūdienās par teroristiskām dēvējamas metodes. Etniskās sadursmes kalnu Karabahā prasīja simtiem bojāgā'jušo no abām pusēm. Upuru skaitu vēl vairāk palielināja nomierināšanai nosūtītais krievu karaspēks.
1918.gadā, kad Krievijas impērijā vērsās plašumā haoss un pilsoņu karš, sadursmes Kalnu Karabahā atsākās ar jaunu sparu. Avotos nereti tās tiek dēvētas par pirmo Armēnijas un Azerbaidžānas karu, lai gan abu armijas kaujas laukos netikās. Tai pašā gadā Kalnu Karabahas armēņi pasludināja neatkarīgu republiku un šī valstiņa pastāvēja līdz 1919.gada augustam, kad, nesaņēmusi palīdzību no Armēnijas, padevās Azerbaidžānai.
Līdz 1920.gada martam saglabājās nosacīts miers, bet tad sākās armēņu sacelšanās, ko pavadīja abpusēji grautiņi un slepkavības. Piemēram, Šušā, uzzinot par sacelšanos, sākās armēņu grautiņi, kuros tika noslepkavoti vairāk kā 500 cilvēki. Azerbaidžāna nemieru apspiešanai ieveda karaspēku - gandrīz visus savus militāros spēkus un to savā labā izmantoja lielinieki, iebrūkot valstī un 1 dienas laikā ieņemot Baku. Lielinieku kontrolē īsā laikā nonāca arī pārējā Azerbaidžāna un ievērojama daļa Kalnu Karabahas - tādēļ 1920.gada 28.aprīlī Azerbaidžānas demokrātiskā republika beidza savu pastāvēšanu.
Tālāk Kalnu Karabahas (arī citu diskutablo kaukāza teritoriju) statusu risināja personīgi Josifs Staļins kā PSRS tautību komisārs. Kaukāza komitejas 1921.gada 19.jūlija dokumentā ir teikts - "atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas sastāvā." Rezultātā kalnu Karabaha kļuva par apgabalu ar plašām autonomijas tiesībām vispirms Aizkaukāza Padomju federatīvās, bet vēlāk Azerbaidžānas Padomju sociālistiskās repubikas sastāvā. Šāds lēmums tika pamatots ar ģeogrāfiju, jo Kalnu Karabahai nebija robežu ar Armēniju, un tā atradās azerbaidžāņu apdzīvoto rajonu ielenkumā. Ideoloģiski tas tika pamatots ar tautu draudzību un līdzīgiem argumentiem.
Tomēr neoficiāli tika uzskatīts, ka Staļins šādi centās nepieļaut armēņu nacionālisma izplatību.
Lai arī situācija reģionā tika stingri kontrolēta, nepieļaujot etnisko vardarbību, Padomju Armēnijas valdība vairākkārt centās panākt Kalnu Karabahas pakļaušanu  savai jurisdikcijai, tostarp atsaucoties uz nahičevānas piemēru. Visas iniciatīvas ko mainīt saskārās ar Azerbaidžānas PSR funkcionāru pretestību un situācija palika nemainīga. Tā Maskavas centrālā vara nereti mēdza piesaukt Kalnu Karabahas piemēru kā veiksmīgu padomju tautu draudzības piemēru.
Azerbaidžānā reģions tika administratīvi iedalīts kā armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha un pārsvarā azerbaidžāņu apdzīvoto Līdzenumu Karabahu.
Arcahas atbrīvošanas karš (1988.-1994.g.). Etniskā spriedze un teritoriālās pretenzijas reģionā atgriezās XX gs. 80.gadu beigās, kad PSRS izvērsās jukas un tā sāka zaudēt kontroli pār nacionālajām nomalēm, tostarp Aizkaukāzu. Plašumā vērsās armēņu nacionālisms un uz šī fona Kalnu Karabahas parlaments 1988.gada 20.februārī nobalsoja par reģiona apvienošanu ar Armēniju. Apvienošanas jautājumu bija iecerēts risināt sarunu ceļā, tomēr izvērsās arī pirmās sadursmes ar bojāgājušajiem un etniskās tīrīšanas Armēnijā un Azerbaidžānā. To kulminācija bija armēņu grautiņi Baku piepilsētā Sumgaitā 1988.gada februārī.
Konflikts beidzās 1994.gadā ar pamieru.
Kamēr vēl pastāvēja PSRS izdevās izvairīties no plaša mēroga asinsizliešanas. Konflikts pārgāja atklātā karā pēc PSRS sabrukuma 1991.gada nogalē. Vispirms neatkarību ieguvusī Azerbaidžāna paziņoja par kalnu Karabahas valdības pilnvaru atcelšanu. Atbildot uz to, Stepanakerta sarīkoja referendumu par neatkarību no Azerbaidžānas, plānojot, ka pēc tās pasludināšanas notiks apvienošanās ar Armēniju. Referendums notika 1991.gada 10.decembrī. To boikotēja apmēram 1/5 azerbaidžāņu tautības iedzīvotāji, tomēr pārliecinošais armēņu vairākums nobalsoja par neatkarību. Tomēr, tā kā Azerbaidžāna atteicās to atzīt, tad referendumu nepieņēma arī starptautiskā mērogā. Sekoja deklarācija par Kalnu Karabahas izstāšanos no Azerbaidžānas un neatkarīgās Arcahas republikas izveidi. Baku mēģināja atjaunot "konstitucionālo kārtību" ar militāru spēku - sākās karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu, faktiski starp Azerbaidžānu un Armēniju.
Karš turpinājās  vairāk kā divus gadus - līdz 1994.gada 12.maijam, kad tika noslēgts pamiers. Kara gaitā dzīvību zaudēja vismaz 35 000 cilvēku, bēgļu gaitās devās ap 80 000 azerbaidžāņu un ap 230 000 armēņu. 
karā uzvarēja Armēnija, kuras kontrolē nonāca gandrīz visa kalnu Karabaha un vēl 7 Azerbaidžānas rajoni - kopumā ap 20% Azerbaidžānas teritorijas (ieskaitot Kalnu Karabahu) un 9%, neskaitot šo reģionu. Armēņu uzvaras pamatā bija augstāka militārā sagatavotība. karabahas armijas kodolu veidoja PSRS bruņotajos spēkos dienējušie armēņu virsnieki, kas bija karojuši Afganistānā. Azrbaidžāņiem šādu cilvēku nebija, jo krievi izvairījās sūtīt karot uz Afganistānu PSRS musulmaņu iedzīvotājus.
Karu starplaikā. Pēc aplēsēm apmēram 40% Arcahas budzeta dotēja Armēnija.
Pa šo laiku gadījās nelielas sadursmes, bet situācija palika mierīga līdz 2020.gada 27.septembrim.
Kalnu Karabaha tā arī netika starptautiski atzīta, to neatzina pat Armēnija - vairījās no krasi negatīvās starptautiskās reakcijas. vairākās ANO rezolūcijās Kalnu Karabaha tika atzīta par okupētu teritoriju un Armēnija tika aicināta izvest savus spēkus (to klātbūtni Erevāna gan oficiāli noliedza).
Interesanti, ka Latvijas Tautas fronte savulaik paziņoja par Kalnu Karabahas atzīšanu, bet latvijas Ārlietu ministrija to nekad nav darījusi.
Pēc 1994.gada tika risinātas ilgstošas miera sarunas ar EDSO Minskas grupas starpniecību. Galvenā loma šais sarunās bija Krievijai, bet grupas līdzpriekšsēdētājas bija ASV un Francija. Sarunu ietvaros tika panāktas vairākas vienošanās, kas pēc būtības paredzēja apmainīt 7 armēņu spēku ieņemtos rajonus pret faktisku Kalnu Karabahas neatkarību un drošu transporta koridoru uz to no Armēnijas. Bija tikuši piedāvāti arī vairāki konkrēti projeti šīs ieceres īstenošanai, tomēr kādai no pusēm vienmēr atradās iebildumi un  progress tā arī netika sasniegts.
2018.gadā Armēnijas prezidents Nikols Pašinjans atklāti paziņoja, ka Erevāna sarunas pārtrauc to bezjēdzīguma dēļ.
2020.gada karš. 2020.gadā Azerbaidžāna iebruka Kalnu Karabahā un mēneša laikā karu uzvarēja. Konflikta iniciatore bija Azerbaidžāna,kas bija karam mērķtiecīgi gatavojusies, tostarp nodrošinoties arī ar Turcijas atbalstu. kopš 2011.gada ar naftu bagatās valsts militārais budžets pārsniedz 3 mijardus ASV dolāru gadā. Azerbaidž''aņi to tērēja jaunākās militārās tehnikas iepirkumiem Krievijā, Izraēlā un Turcijā.
Sākumā Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot vairākus Līdzenuma Karabahas rajonus, ieskaitot stratēģiski svarīgo Džebrajilas pilsētu.
Azerbaidžāņi ieņēma Hadrutu un tā bija pirmā armēņu pilsēta, ko azerbaidžāņi ieņēmuši. 
Pēc atgūšanas. Azerbaidžāņi pasludinājuši, ka veiks teritorijas apgūšanas darbus - veiks atmīnēšanu, līdz 2021.gada beigām uzbūvēs starptautisku lidostu pie Fizuli pilsētas, Šušu pasludināja par Azerbaidžānas kultūras galvaspilsētu - tajā 2021.gadā notiks dzejas dienas un mūzikas festivāls.

Aplūkojamie objekti.
Stepanakerta. Kalnu Karabahas administratīvais centrs. Nosaukta par "Stepana pilsētu," "Stepans" bija vārdā Stepanam Šaumjanam - lieliniekam un Ļeņina līdzgaitniekam, bet kert armēņu valodā nozīmē "pilsēta." Lai gan armēņi Kalnu Karabahu dēvē par "senu armēņu zemi," tomēr pretarguments ir tas, ka Stepanakertai nav sena armēņu nosaukuma. Veicais Stepanakertas nosaukums ir tjurku cilmes - Hankinbija ("Hana ciems").
Azohas ala. (Пещера Азох)

Saites.
Kalnu Karabahas konflikts.