Aliens

Sigits Duduris. Uganda - 2018

Ilgu laiku tā kā baidījos no Āfrikas...

...pēc dabas esmu ceļotājs un ļoti gribas iejukt svešā pilsētā, runāties ar nepazīstamiem cilvēkiem, ostīt neizjustu gaisu un baudīt... Āziju baudīt - jā! Dienvidameriku - jā! Eiropu - protams! Bet Āfriku... riktīgu, melno mammu Āfriku... tā kā raustījos... ... baidījos... tomēr kaitējos... jo stāsti par to kā ceļotāji iemīl šo kontinentu, nepameta manu prātu...

Līdz vienu dienu Dzintris Kolāts (tas pazīstamais džeks no Kuivižiem) Tviterī raksta, ka vāc grupu uz Ugandu.

Kur nu vēl precīzāku signālu saņemt no Melnā Dieva...
Nu tad klausies...

18.septembris 2018.

Lielā lidmašīna tuvojas zemei reizē ar rītausmu. Ir 6 no rīta. No krēslas iznirst Adisabeba. Viens no skaistākajiem pilsētu nosaukumiem Pasaulē... Manuprāt. Lejā zaļš. Nedaudz paugurains. Un bez kokiem. Priekšpilsētas ar blīviem “blokmāju” rajoniem. Bet jo tuvāk skrejceļam, jo ēkas zemākas... Pirms riteņi skar zemi, pārlidojam iepriekš tikai filmās redzētam būdeļnieku rajonam... Jumtiņš pie jumtiņa... Cilvēku nav. Vēl visi čuč.

Esmu pirmo reizi Āfrikā. Un uzreiz pašā viducī. Ievelku pirmo Āfrikas gaisa malku... Dzestrs... Kādi 15 grādi? Bet smaržo... Pirmā asociācija ar Getliņiem, bet pēc tam saprotu, ka tas ir daudz izsmalcinātāk... Iespējams tāpat jūtas kāds, kurš pirmoreiz mēģina smalkas franču smaržas...

Saule ielec debesīs minūtes laikā, bet man jāgaida nākamais lidojums uz Entebi. Tas ir vēl vairāk kontinenta vidus. Uganda. Ļoti gaidu to satikt.

Entebe

Uzreiz teikšu - ļoti patīk! “Bardaks” lielāks kā Āzijā. Varbūt tāpēc patīk?

Te visam ir cita amplitūda. Kustībām, darbībām, komunikācijai. Vienkārši jāpieregulē savu amplitūdu un aiziet!

Lidostā viss viegli, ātri. Vīza pasē un velkom. Ārā gan pastāvēju divas stundas. Pagaidīju. Bet tā kā laicīgi pārregulējos, tad arī šo izbaudīju. Visus baltos no mūsu lidojuma ātri sadalīja, izvadāja. Pēc tam biju vienīgais intereses objekts lidostas priekšā.

Atbrauc divi smaidīgi un ļoti simpātiski jaunekļi. Vedīs mani uz viesnīcu.

Grunts te sarkana, putekļaina. Ceļmalās notiek viss, ko var iedomāties, līdzīgi kā Tev stāstīju par Hanoju Vjetnamā. Paštaisīti ķieģeļi, vistas sprostā, milzu koka gultas ar kolonnām stūros, dzelzs durvis, šuvēja ar šujmašīnu, akmeņogles safasētas  5 l metāla konservu bundžās... Riktīgi forši!

Un viesnīcā duša, kas novietota virs poda... Un bārs uz viesnīcas jumta... Tukšs... Meitene dungo līdzi radio...

Kampala (galvaspilsēta, 1,5 mlj.)

Izskatās, ka šovakar Tev no manis miera nebūs. Un ir 2 iemesli.

Pirmais - šo man laikam nāksies formulēt nākamās 10 dienas... Bet šeit ir tik atšķirīgi... Un ievelk momentā... Cilvēku dabiskums, “formula” kā viss notiek, kura pilnībā atšķiras no visa līdz šim piedzīvotā... Tas kā matemātiķim, atklāt, ka 2x2 ir ne tikai 4... Tas ir tieši tik jocīgi 🙂

Otrs - tumsa ieslēdzās kopā ar cikāžu kori uzreiz pēc sešiem vakarā. Tātad te ir 12 stundas gaišs, 12 - tumšs. Laika zona tā pati, kura Latvijā! Iespējams arī tas liek justies kā mājās...

Dīdos, jo gaidu rītdienu, kad varēs nirt iekšā šajā zemē! Un man ir līdzi fotoaparāts! Tā ka mieru!!! Būs arī labas bildes! Un man ir maģiskais vadiņš, lai bildes dabūtu telefonā un uzreiz Tev parādītu!

19.septembris

Šodienas galvenie notikumi īsumā: Veslijs Snaips, kurpjknābis, 18^oC uz ekvatora.

Līkums laivā pa Viktorijas ezeru un purvainiem kanāliem pēc lietus. Es nezinu kā vietējie sarunāja, bet tieši laivas priekšā nolaidās kurpjknābis. Un ļoti pacietīgi pozēja. Viens no 9, kuri vairs palikuši šajā reģionā. Četras mammas un pieci papi. Mammas VIENU reizi PIECOS gados dēj divas olas... Dabā kurpjknābis dzīvo 30-35 gadus... Ja nenodeg kādā kūlas ugunsgrēkā ātrāk...

Citi putni kā jau putni...

Bet cilvēki tomēr dzīvo smagi. Te, laukos ap ezeru, tuvāk dabai, bet saspringtām sejām... Ne vēsts no taizemiešu smaidīguma...

Dzeltena svītra uz asfalta, pretkorupcijas plakāts, suvenīru bodītes - tāds šeit ir ekvators. Un vēl ēstuvīte. Kurā noprovēju banānu putru un svaiga mango 1/4 uz kā jāuzlej mērce ar burkāniem un liellopu. Gardi.

Gar ceļu liela dzīvība. Tirgojas, brauc kaut kur... Dāmas košas... Košos tērpos... Kazas, bērni, motocikli, sarušināti zemes pleķīši, kuros aug saldie kartupeļi... Viss ņigu ņegu.

20.septembris
Kampala

Pilsēta plūst. Visos virzienos. Pavisam nesteidzīgi. Blīvi. Šķiet degunradžus šodien neredzēšu. Nav lemts... Tas nekas. Pagaidām sastrēgumos un visvisādās citās gaidīšanās izbaudu Āfriku. Gaiss tik sauss, ka sviedri nožūst sekundē. Dāmas uz savām galvām graciozi nes saiņus ar drēbēm, traukus ar zivīm, lielus banānu ķekarus, grillogļu maisus, ūdens kannas, alumīnija bļodas pilnas ar kaut kādiem sainīšiem, emaljētu bļodu kaudzi, kur augšējā vēl pilna ar tomātiem un vēl visu ko. Katra no viņām, arī tās bez saiņiem uz galvas, ir skaisti saposušās. Katrai ir citāda frizūra, citāds drēbju stils un krāsu salikums. Šķiet, ka katra ir neatkārtojama. Un šoreiz Tev man jānotic uz vārda, ka es nepārspīlēju! 😉

Jā! Un Ugandas karogs ir divi Vācijas karogi, salikti viens virs otra. Nē, cik zinu, šeit nebija Vācijas kolonija. Tie bija briti, kuriem no šejienes bija jādodas mājās pēc II Pasaules kara.

Veslijs Snaips (pseidonīms - Ričards) ved šodien prom no pilsētas. Tāls ceļ zem kājām. Visu dienu.

Pilsēta ļoti lēni pārvēršas piepilsētas ciematos. Katrā skola, baznīca vai pie ceļa tirdzniecība no mūra ēkām, kuras rindā sabūvētas līdz ciems cauri un sarkanām putošām smiltīm klātām ceļmalām. Ēkas vienu stāvu, zemas būves. Apmestas un visa fasāde pārvērsta par koši krāsotu reklāmu. Pārsvarā mobilais operators, mikrokredīts, Sadolin. Pat vairākas vienādas vienā ciemā. Vakarpusē tālu no pilsētām reklāmas pazūd un arī apmetums vairs nav... Paštaisītu sarkanu ķieģeļu ēkas... Tirgotāji šķiet pavada tur lielāko dzīves daļu.

Katrā ciemā tirgots tiek kaut kas drusku cits. Vienā pīti, koši 3-kāju ķeblīši, citā koka abras, vēl citā ananāsi vai arī apelsīnu/laimu krustojumi.

Jā, skolas katrā ciematiņā. Bērni ģērbti dažādu krāsu formās, dažādās skolās. Izskatās, ka mājās viņi atgriežas īsi pirms saulrieta.

Bērnu ļoti daudz... Izlasīju, ka beidzamajos padsmit gados iedzīvotāju skaits Ugandā dubultojies no 15 uz 30 miljoniem.

Purvus un mitrās audzes lēnām nomaina zāle un zemi koki. Braucam savannas virzienā. Dienvidsudānas un Kenijas robežas nebūs vairs tālu. Pamazām ciemati mainās un tuvāk savannai ļaudis dzīvo kleķa apaļās būdiņās ar salmu jumtiem, kuras izkārtotas komūnās ar centrālo laukumiņu un nojumi, kur visiem pulcēties. Harmonija neapšaubāmi pieaug. Prom no “rietumu labumiem” un tuvāk dabai.

21. septembris
Kitguma. Bomahas hotelis

Atzīmēšanas vērta viesnīca. Eksotika, sirsnība un sava izpratne par kārtību. Pirmo reizi mūžā guļu zem moskītu tīkla.

Viesnīca slavena ar savu baseinu, kurš bijis pirmais Ziemeļugandā. Un nonācis pat preses uzmanībā! Izgriezums smuki ierāmēts un pie sienas.

Baltie brāļi nav diez ko smuki attēloti... Tā mūs redz un tā mēs uzvedamies...

https://www.tripadvisor.com/Hotel_Review-g800442-d5773853-R…

21./22. septembris
Kidepa

Debesis šeit tādas pašas kā Latvijā... Tikai lidmašīnu atstāto svītru nav. Domāju, ka dvēselēm šeit vieglāk tikt debesīs... Un viņas tiek. Mierīgi un klusu.

Kidepas Nacionālais parks

Pats Ziemeļrietumu kakts. Priekšā pa kreisi Dienvidsudāna. Pa labi Kenija.

Pa ceļam cece mušu uzbrukumi. Pazaudēts busa ritenis. Karstie avoti. Garšīgs ananāss. Smaržas. Krāsas. Sajūtas. Pavadošais gids ar automātu plecā. Nemitīgi stāsta jokus. Dzīvnieki dzīvo savu dzīvi. Lai tā arī paliek.

23. septembris
Karenga

Pastaiga ciemā. Esmu laimīgs. Kā fotogrāfs. Kaut arī absolūts amatieris.

Iemācījos 4 vārdus.

Muzúngu - brūnganie cilvēki. Tā viņi sauc visus, kuri nav melnie cilvēki. Mēs esam tieši brūnganie. Ne baltie... ne arī dzeltenie...

Manyáta - apaļā mājiņa ar salmu jumtiņu. Katra ģimene būvē savu mazu ciematiņu, kuram riņķi sēta ar 2 vārtiem, savu kazu novietni, vietu, kur vakarā pasēdēt un izrunāt ģimenes lietas, pārtikušākiem elektriskā maltuve, citiem miltus iegūst, rīvējot starp akmeņiem. Pagalmā uz audumiem žūst dažādi graudi un kukurūza.

Lore - bērnu baru, kurš savācies kopīgā gājienā ar “muzungu,” beigās sūta uz “lore” - uz mājām. Bērni paklausīgi izklīst... Kaut mirkli atpakaļ bija nevaldāma jautrība, kautrība, bailes un interese vienlaikus. Viņus “muzungi” nav sabojājuši un viņi nezina, ka “muzungi” var būt naudas un konfekšu neizsmeļams avots, kā diemžēl tas notiek daudzās citās zemēs... Mīļie “muzungu,” lūdzu nebojājiet Āfrikas bērnus. Ja gribat viņiem palīdzēt, sametaties un nofinansējiet aku viņu ciematā. Viņiem tas noderētu... Ļoti noderētu...

Apaná - iet, ejam. Ejam tālāk!

Pavisam bērnībā kaimiņos dzīvoja Marijas tante. Krievu sieviete no pierobežas. Kuras vīrs bija latviešu robežsargs uz liktenīgās robežas. Viņš bija izdzīvojis 1940.-tajā.

Marijas tantei virtuvē uz skapīšiem stāvēja burkas ar tējas sēnēm. Ļoti garšīgs dzēriens. Un vēl virtuvē viņai bija ideāla kārtība. Sīpolu virtenes. Rakstainas kārbiņas rindojās plauktā, saliktas pēc lieluma... Grūbas, putraimi, manna un cukurs...

Man div’-trīsgadniekam neļāva tur pašam ciemos iet. Kaut arī tas bija tikai pāri koridorim.

Kopš tā laika man ar Marijām neiet... Pagalam neiet... Nekā neiet...

Arī viesnīcnieci Mariju skaistā kleitā un ar sirsnīgākajiem, skanīgākajiem, jaukākajiem smiekliem visā Ugandā (ja ne pasaulē) man ir jāatstāj un jādodas tālāk...

(Vēršos pie vecākiem - varbūt beidzot varat man to Mariju lāstu atbloķēt? Nu jau vairs negāžos bez aicinājuma svešās virtuvēs iekšā un nepieprasu dzērienus no augšējiem plauktiem...)

23. septembris
Ciems - Karenga

Svētdienas rīts. Lūgšanu rīts. No rīta skolā. Vēlāk ap deviņiem baznīciņā.

Eju uz skolu, jo viesnīcniece Marija sarunājusi dalību rituālā. Tas tepat aiz sētas. Vakar vakarā viņi dziedāja mēģinot un man bija nepārvarama vēlme tikt un piedalīties. Dievs dzirdēja un deva tādu iespēju.

26. septembris
Ziva. Balto degunradžu audzētava

Iepazīsties! Bella. Viņai ir 18 gadi un viņas piektais mazulis piedzima pagājušajā mēnesī. 10.augustā. Viņa ir viena no sešiem Dienvidu Baltajiem Degunradžiem ar kuriem sāka atjaunot šo dzīvnieku populāciju Ugandā. 80-ajos, kad Valstī bija pilsoņu karš, Homo Sapiens pamanījās nogalināt viņus visus. Dēļ raga... un negausības.

Tagad pavadonis Tevi aizvedīs paskatīties kādu no degunradžu ģimenēm. Un čukstus pastāstīs par šiem dzīvniekiem. Būsi Ugandā, noteikti aizbrauc. Šai lietai vajadzīgs Tavs atbalsts.

http://www.rhinofund.org

24. septembris
Pakvača ciems

Divas naktis Marčinsona parka pievārtē.

Diena pavadīta ceļā. Un vakarā Alberta Nīla izskatās kā jāņogu ķīselis. Jo riet saule... un mostas sikspārņi. Gan lieli, gan mazi. Un iedziedas krupji, vardes un citas radības. Un kā varens bass, visu pilnveido nīlzirgu dobjie rukšķi.

Pa ceļam pavēroju cilvēkus. Tie ir jauki, mierīgi un atvērti... tuvi dabai... tik tuvi, ka pat skauž... 🙂

25.septembris
Marčinsona Nacionālais parks

Jutos kā multfilmā. Par karali Lauvu... Lauvu, vienīgo no Ugandas “Big 5” tā arī neredzēju... Bet viņš tur bija;)

Izbraucu ar kuģīti pa Viktorijas Nīlu. Skaties pats... kā tur izskatās…

Gaidot kuģīti pie Nīlas, aprunājos ar skolniekiem. Precīzāk - viņi ar mani. Noskaidro no kurienes es esmu. Palūdz WhatsApp kontaktus. Pajautā vai mūsu Valstī atļauts melnādainajiem precēt baltās sievietes. Kad atbildu apstiprinoši, tad puika paziņo, ka precēs kādu latvieti nost!

Tikmēr zem koka pēkšņi sākas muzicēšana. Vesels orķestris iekustina visus prāmi gaidošos. Gan vietējos, gan muzungu. Puisis, kurš dzied ir akls... Un to kompensē ar milzīgu pozitīvismu šajā mūzikā.

27. septembris
Entebe

Sēžu uz kādas sterilas muzungu viesnīcas terases. Apkārt skan pretīgi pareiza angļu valoda, kādā laikam nekad nerunāšu. Nav lemts... Šī ir mana aklimatizācijas “kamera” pirms atgriešanās mājās.

Lejā tumsā skan lūgšanas. Šeit musulmaņu kopiena ir ap 18%. Stāsta, ka abas galvenās ticības labi sadzīvo. Ja tikai amerikāņi šo līdzsvaru un draudzību nesajāšot...

Vietējie paķer mani uz pāris stundām, izbraukt loku pa Kampalu... Satiksme sajūsmina... Kā smiltis birst cauri sietam, tā izmainās milzīga auto, moto, gājēju plūsma... Viss rēķinās milimetros un neredzēju nevienu negadījumu...

No blakus braucošā busa pajoko. Vai maniem ceļabiedriem esot savs muzungu. Esam laikam šādus jociņus pelnījuši.

Pilsētas centrā uz ielām neviena baltā... Jūtos ekskluzīvs, lai arī kā manu ceļabiedru/vietējo īpašums.

Ugandā 50 ciltis, 35 piecas valodas + dialekti. Ciltis sāku pat atšķirt... Pēc ādas krāsas, vaibstiem un auguma. Nu ne jau visas... bet to, ka atšķirības ir pamanāmas.

Centra “debesskrāpji” pieder vai nu katoļu baznīcai, vai bankām, kuras, tāpat kā pie mums, vairs nav vietējās. Tāpat ārzemnieki šeit gribot salikt vājus un korupmētus politiķus, lai varētu šiverēt...

Britu stila ēkas palikušas maz. Tikai dažas.

Gids pie Karaļa mājas (vienas no) pastāsta visu oficiālo vēsturi, bet šķiet ne viss tur līmējas...

Mani tomēr vairāk interesē cilvēki, kuri mani šeit atveda. Un kuri uz ielas nevis aiz sētām paslēpušies...

28.septembris
Entebe

Atsevišķu ziņu veltīšu savam, individuālajam Africa Big 5. Visas 5 pozīcijas aizņem viņš! Gudrākais no gudrākajiem! Paldies Kim, kurš man palīdzēja viņu sasvilpot!

Dodos mājās.

Mazlietiņ “esmu uz pauzes,” ko tagad Tev teikt. Labi, pastāstīšu kā man šodien gāja un tad...

Ap sešiem no rīta sāk aust gaisma. Sēžu ar lielu gardas kafijas krūzi dārzā uz trepēm un gaidu... Mošejā lūgšana beigusies, bet dabā vēl nav sākusies...

Brīdī starp tumsu un gaismu... tajās 15 minūtēs ... ieslēdzas viss putnu orķestris... kā pēc diriģenta mājiena... viss čum, mudž un skan visvisādie instrumenti... tikpat pēkšņi tas beidzas... kafija atdzisusi...

Jauka pastaiga botāniskajā dārzā brīvprātīgā gida Kima pavadībā. Redzot, ka man vairāk interesē putni un dzīvnieki, viņš veikli pārslēdzas. Svilpojot sev zināmu paroli, viņš “atmasko” dzīvnieku intelekta karali Sarkanastes Žako. Esmu laimīgs, to redzot dabā, ne tikai Depo būrītī.

Cepta zivs Viktorijas ezera krastā un Ričards ar visu atbalstošo grupu, nogādā mani lidostā. Pa ceļam viņš pastāsta “afrikan stail” darījumos. Ja Tu sarunā tikšanos 15:00, tad ir normāli, ka partneris uzrodas 18:00, nākot uzsvērti lēnā un bezrūpīgā gaitā... Viņš arī to uzskatāmi un vairākkārt demonstrē, kamēr man pār muguru skrien skudriņas, jo lidostā biju plānojis tikt stundu atpakaļ... 🙂

Noslēgumā, ko Tev teikšu... Āfrika ir jāmīl... To mēģinājuši aprakstīt daudzi talanti, bet Tu nespēsi iedomāties kā te ir īstenībā... tādēļ tas jāizbauda pašam... Tikai pie noteikuma, ja spēsi atslēgt savu sīkumainību un atvērt sirdi... to arī novēlu... jā... lai izdodas...