Ziemas karš (1939.-1940.g.)
- Detaļas
- Publicēts 17 Marts 2015
- Autors Redaktors
105 dienas ilgs karš starp somiem un sarkankrieviem 1939./40.gada ziemā.
Politiskā un militārā situācija pirms kara. Robeža starp Somiju un PSRS gāja pa Sistras upi. Pirms Ziemas kara par padomju sūtni Helsinkos strādāja Vladimirs Derevjanskis.
Starp Nacistisko Vāciju un PSRS 1938.gadā noslēgtais slepenais Molotova-Rībentropa pakts paredzēja, ka Somija nonāks padomju ietekmes sfērā. Pēc "sev pienākošās" Polijas daļas okupācijas PSRS grasījās izrēķināties arī ar Somiju.
1939.gada 5.oktobrī PSRS piedāvāja Somijai sūtīt savu pilnvaroto uz sarunām Maskavā. Vienlaikus ar jauno tirdzniecības līgumu esot jāapspriež „konkrētas politiskas problēmas.” 12.oktobrī krievi pieprasīja tiem izīrēt bāzi Hanko pussalā pie ieejas Somu līcī un dažas pārmaiņas robežlīnijā - pārcelt valsts robežu 25 kilometrus tālāk no Pēterpils (toreiz - Ļeņingradas). Somija atteicās un krievi sāka karu.
Spēku samērs. Karā pret somiem sarkankrievi nosūtīja 460 000 kareivju. Krieviem bija liels pārsvars: lidmašīnām 10 reizes, tankiem 40 reizes.
Kara gaita. Tā kā Somija atteicās izpildīt padomju puses prasības, un 1939.gada 26.novembrī Sarkanā Armija veica provokāciju - pati apšaudīja savas pozīcijas Mainilā, pēc tam to izmanoja kā ieganstu karam pret Somiju.
1939.gada 30.novembrī sarkankrievu karaspēks sāka plašu militāru agresiju. Krievu ģenerāļi gatavojās jau pēc 4 dienām ieņemt Vīpuru pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un pēc 14 dienām jau iesoļot Helsinkos. Krievi izveidoja komunista Oto Kūsinena somu marionešu valdību.
Somu prezidents Kallio valstī izsludināja karastāvokli un par virspavēlnieku iecēla bijušo cariskās armijas ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu. Tolaik viņam bija 72 gadi.
Pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki.
Cīņas notika gar visu SPRS-Somijas robežu līdz pat Petsamai ziemeļos. Galvenais padomju trieciens tika vērsts pret Mannerheima līniju – nocietinājumu sistēmu netālu no Pēterpils starp Somu līci un Ladogas ezeru. Somu pusē bija ārkārtīgi aukstā ziema -tādēļ karadarbība krievu pusei bija negaidīti neveiksmīga.
1940.gada 1.februārī krievpadomju karaspēks sāka uzbrukumu Karēlijas šaurumā un pēc vairākām dienām salauza slavenās Manerheima līnijas aizsardzību. Tomēr vēl veselu mēnesi somi turpināja pretošanos. Uzbrukumu pret Vīpuru aizsardzības rajonu sarkankrievu 7.armija uzsāka 1940.gada 2.martā, divu nedēļu kaujās krieviem izdevās apiet Vīpurus no rieteņiem. Tomēr galvenais trieciens pilsētai tika vērsts no ZA virziena.
Ziema, somu sīkstā pretošanās un PSRS starptautiskais nosodījums (PSRS tika izslēgta no Tautu savienības) padarīja savu – Staļins nolēma pārtraukt karadarbību un 1940.gada 12.martā tika parakstīts miera līgums starp Somiju un PSRS. Tomēr nākamajā dienā Sarkanās Armijas 7.armija triecienā vērsās pret Vīpuriem (mūsdienu Vīborga krievu okupētajā Karēlijā), kas, saskaņā ar to pašu miera līgumu, pienācās sarkankrieviem. Vīpuri bija somu nocietinātā rajona centrs, te somu aizsardzību komandēja ģeerālleitnants Haralds Ekvists, kas labi pārzināja vietējos apstākļus un tādēļ bija labi organizējis aizsardzību. Miera līguma parakstīšanas brīdī te kaujas pret krieviem vēl turpinājās. 7.armijas uzbrukumā tās daļām tā arī neizdevās pilnībā ieņemt pilsētu, kuras centrs palika somu rokās. Vēl vairāk - saņēmuši ziņu par to, ka noslēgts miers, H.Ekvists pat iespēja noturēt parādi. Vīpurus somu karavīri pameta 14.marta rītā. Pilsētas iedzīvotāji jau iepriekš bija evakuēti uz Somiju, tādejādi Vīpurus apdzīvoja krievu kolonisti un 1940.gada marta beigās nu jau kā Vīborga tika ieslēgta tā saucamās Karēlijas-Somu Padomju sociālistiskās republikas (Карело-Финскaя ССР) sastāvā.
Zaudējumi. Krievi cieta milzīgus zaudējumus - 130 000 kritušos un 190 000 ievainotos. Gūstā nokļuva 5572 krievu okupantu. Tika iznīcināti 3543 tanki un 515 lidmašīnas.
Somi zaudēja 25 904 kritušos, 43,5 tūkstoši tika ievainoti un 420 000 bija zaudējuši mājas.
Kara rezultāti. Lai gan PSRS cieta milzīgus zaudējumus, Somijai tajā nebija iespējas uzvarēt, un tika noslēgts miera līgums, kurš paredzēja Karēlijas daļas nonākšanu PSRS rokās. PSRS saskaņā ar miera līgumu ieguva nomā uz 30 gadiem daļu Hanko pussalas kopā ar Hanko pilsētu un ostu militārās jūras bāzes ierīkošanai, kas, krievuprāt, aizsargātu pieju Somu jūras līcīm un Pēterpilij.
Prāvu daļu Karēlijas pēc kara savāca krievi. Pavisam somiem saskaņā ar 1940.gada 13.marta miera līgumu tika atņemti 9% teritorijas.
Pateicoties somu pašaizliedzīgajai cīņai, vismaz par pusgadu aizkavējās triju Baltijas valstu okupācija.
Ir visai labi zināms, ka pēc krievu uzbrukuma somiem Lielbritānija un Francija nopietni izskatīja jautājumu par militārās palīdzības sniegšanu Somijai, ne tikai ieroču, bet arī karaspēka nosūtīšanu. Šādas cerības bija viens no faktoriem, kas mudināja somus cīņai. Ka palīdzība nepienāks, kļuva skaidrs tikai 1940.gada martā. Tobrīd arī bija jau redzams, ka vieni paši somi ilgāk pretoties Sarkanajai Armijai nespēs.
Tomēr tādi plāni reāli pastāvēja, pie kam Francija šai ziņā bija aktīvāka nekā Anglija. 1940.gada janvārī franči kala plānus veikt gaisa triecienus pa naftas ieguves vietām Baku apkaimē. Tika plānots izmantot Francijas GKS Tuvajos Austrumos, franči talkā aicināja arī britus. Tādam hipotētiskam triecienam būtu jāvājina ne tikai PSRS, bet arī Vācija, kas saņēma resursus no PSRS. Bez tam lielu lomu savos plānos atvēlēja poļu bruņotajiem spēkiem, jo pēc Polijas sakāves Francijas teritorijā atradās daudz Polijas pilsoņu, kuri vēl pirms kara bija izbraukuši uz šejieni peļņā. 1940.gada janvārī sāka formēt podgāļu strēlnieku Atsevišķo brigādi, kas tā bija nosaukta par godu Podgāles novadam Polijā. Brigāde bija apgādāta ar franču ieročiem un to gatavoja tieši nosūtīšanai uz Somiju. Saskaņā ar franču nodomu poļu daļām bija jāpiedalās kaujās Petsamo rajonā Somijas ziemeļos, ko Ziemeļu kara sākumā ieņēms Sarkanā Armija. Pie Petsamo bija bagātas niķeļa rūdas iegulas. Tomēr šo franču plānu neatbalstīja briti.
Tomēr podgāļiu strēlnieki nepaspēja piedalīties kaujās Somijā, taču 1940.gada maijā tos viena alga nosūtīja uz ziemeļiem - uz Narvikas pilsētu Norvēģijā. Vēl pēc mēneša poļu strēlniekus pārdislocēja uz Bretaņu, kur to gandrīz pilnīgi iznīcināja kaujās ar vērmahtu.
Pēc tam, kad 1941.gada 22.jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS, karā pret sarkankrieviem iesaistījās arī Somija un somu vēsturē tas iegājis ar nosaukumu Turpinājuma karš.
Turpinājuma karš. 1941.gada 22.jūnijā vācu kalnu strēlnieku korpuss "Norvēģija" šķērsoja somu-krievu robežu un ienāca Petsamo rajonā, sākdams tur koncentrēties uzbrukumam.
