Aliens

Ziemassvētki

Ziemassvētki ir svētki, kurus kristīgā pasaule svin par godu mesijas Jēzus Kristus dzimšanai Bētlemē mūsu ēras sākumā, vieni no vissvarīgākajiem kristiešu svētkiem.

Šiem svētkiem gan nav nekāda sakara ar vēsturisko Kristus dzimšanas datumu, kuru īstenībā nezina neviens. Vienkārši kristīgā baznīca, nogurusi cīnīties ar spītīgajiem pagānu kultiem, noteica Jēzus dzimšanas dienu 25.decembrī - Neuzvaramās saules dienā (romiešiem - Dies natalis Solis Invicti). Tā, lūk, šī diena, kas patiesībā saistīta ar indoirāņu dievības Mitras kultu, stingri iesakņojusies kristīgajā mitoloģijā apmēram no VI gadsimta.

Senās Romas Saturnālijas. Senie romieši vairāk par visiem gaidīja svētku dienu, kas bija veltīta vienam no senākajiem romiešu dieviem - Saturnam (Saturnus), kas iemācījis cilvēkiem zemkopību, vīnogulāju audzēšanu un civilizētu dzīvi. Pēc mūsu kalendāra to svinēja 17.decembrī, bet nav zināma šo svētku pirmtnējā nozīme.
Principiāta laika romiešu vēsturnieks Tits Līvijs mums vēsta par šo antiko svētku pārveidošanu līdzīgi grieķu kronijā 217.g.pmē.: "Decembra beigās Romā pie Saturna svētnīcas tika veikta upurēšana un, kā bija pierasts, rīkoja lektisternijas (senatori klāja dieviem gultas) un dzīres tautai. Gan dienu gan nakti pilsētā skanēja Saturnāliju godināšanas, tauta pieņēma šo dienu kā svināmu uz visiem laikiem."
Mielošanas rituāls lektisternijās izpaudās kā ēdiena pienešana vienai vai vairākām dievu statujām, kas noguldītas zviļņos.
Saturnālijas bija atgādinājums par Zelta laikmetu, kad valdīja Saturns - Saturnia regna. Valdīja vispārēja līdztiesība un nebija privātīpašuma. Pamazītēm viena svētku diena izstiepās par visām piecām, bet imperatoru laikmetā ilga visu nedēļu. Šai periodā vargi pat kļuva tādi kā brīvi. Saimnieki ne tikai dzīroja kopā ar tiem, bet reizēm viniem pat kalpoja. Cilvēki viens otram dāvināja gaismēkļus un māla figūriņas. Rotājumi no mūžamzaļiem augiem simbolizēja vecā gada aiziešanu un jauna atnākšanu. Tika izvēlēts joku ķeizars karnevāla gājienam.

Pēc 22.decembra, kas ziemeļu puslodē ir īsākā diena, tā sāka stiepties garāka. pamanāms tas kļuva no 25.decembra. Saules godināšana Senajā Romā pastiprinājās impērijas laikā, iespējams, citu impērijā iekļauto tautu kultūru ietekmē. Tāda tā varēja nākt no senās Irānas, no kurienes Romas impērijā izplatījās arī Mitras kults - tolaik to sauca par "neuzvaramo sauli."
274.gadā Romas imperators Aureliāns visā impērijā ieviesa "Neuzvaramās Saules" kultu - Sol Invictus, ko atzīmēja 25.decembrī kā Saules dzimšanas dienu.
Pirmajos trijos kristietības gadsimtos (vai pat piecos!) Jēzus Kristus dzimšanu vispār nekā neatzīmēja. Nozīmīgāki kristiešu svētki bija diena, kad pie Jēzus mazuļa ieradās trīs Austrumu gudrie,  un Lieldienas - Jēzus augšāmcelšanās.
Dionīsija Mazā aprēķini. Pirmās vēsturiskās ziņas par 25.decembra svētkiem par godu Kristum sākas ar 336.gadu, bet tikai 500 gadus pēc Jēzus dzimšanas mūks Dionīsijs  Mazais (miris IV gs.) uz patvaļīgu aprēķinu pmata pieņēma, ka Kristus visdrīzāk dzimis decembrī 753.gadā pēc Romas dibināšanas. Tādejādi viņš ierosināja pāriet uz laika skaitīšanu, uzskatot 754.gadu par  jaunās ēras pirmo gadu

Ziemassvētku eglīte. Jau 1419.gadā Švarcvaldē Freiburgas beķeru brālības biedri Svētā Gara slimnīcā esot „izrotājuši kociņu ar āboliem, krāsotiem riekstiem, piparkūkām un krāšņiem vizuļiem.” Ar zelta un sudraba karekļiem kociņus rotājuši jau turīgie Vācijas birģeri.
Ziemassvētku tirdziņu tradīcijai Eiropā ir jau gandrīz 600 gadi. Jau kopš 1434. gada Vācijas pilsētā Drēzdenē darbojas tirdziņš, kas tiek uzskatīts par vecāko Eiropā.
Igauņi apgalvo, ka pirmā Ziemassvētku eglīte dedzināta Tallinā 1441.gadā. Taču tai avotā nav minēts, kas tas bija par koku. Hronikā teikts, ka tajā gadā Ziemassvētkos notikusi dziedāšana un dejošana ap koku pilsētas laukumā, taču netiek minēts, kas tas par koku. Ar lielu ticamības pakāpi tā varētu būt bijusi egle, jo vēlākos rakstos tās ir pieminētas.
70 gadu vēlāk – 1510.gadā, Ziemassvētku eglīte pirmo reizi pasaulē rotāta Rīgā, Melngalvju brālības vīri no biezokņa pārnesuši milzīgu egli, ko bērni izrotājuši arkaltētu ziedu virtenēm, krāsainiem dzīpariem un augļiem. Par to vēstī Rātsnama bruģī iestiprinātā plāksne. Skaista leģenda vēsta, ka to esot iededzis pats Mārtiņš Luters. Dzīvodams Latvijā, viņš gājis caur piesnigušam Pierīgas mežam un priecājies, kā mēness un zvaigznes izgaismo spīguļojošas skujas mežā. Tad arī viņš iedomājies šo skaistumu uzdāvināt bērniem, nocirtis vienu eglīti un aiznesis uz māju. Izrotājis ar svecītēm. Tiesa gan, nekas neliecina, kas M.Luters 1510.gadā varētu būt bijis Latvijā. No 1505.-1512.gadam viņš uzturējās Vācijā augustīniešu klosterī.
Nostāsti par Livonijā dzimušo paradumu uz Ziemassvētkiem greznot eglīti ātri izplatījās Eiropā, un jau XVI gs. šo tradīciju pārņēma visā Svētās Romas impērijā. Lai paildzinātu rotājumu mūžu, XIX gs. Vācijā parādās pirmās mākslīgās Ziemassvētku egles.
XXI gs. sākumā teiku par Rīgas egli sāka popularizēt ASV uzņēmējs, organizācijas „Vecrīgas tirdziņš” vadītājs Džeisijs Kols, kurš teicies vēsturiskos dokumentos atradis liecības, ka tajā pašā 1510.gadā Rīgas amatnieki eglīti izrotājuši ar papīra ziediem. Vēsturnieki savukārt uzskata, ka šādu leģendu varēja radīt Melngalvju nama dokumentos atrodamais 1510.gada Vastlāvju svinību apraksts, kuru pēdējā dienā, iespējams, sadedzināta svētku egle. Vienīgais, ko no tā droši var apgalvot, ka šai gadā visi rīdzinieki aicināti kopā svinēt Ziemas saulgriežus.
Lielajās Eiropas galvaspilsētās eglītes esot rotātas tikai 100 gadu vēlāk.

Ziemassvētku vecītis cēlies no agrīna kristiešu tēla - Sv.Nikolaja (ap 270.-343.g.).

Ziemassvētku rotājumi. 1882.gadā izgatavoja pirmo elektrisko spuldzīšu virteni Ziemassvētku eglītei. Spuldzīšu virtenes autors ir Edvards Džonsons (Edward Johnson), Tomasa Edisona (Thomas Edison) kompanjons. Pirmo virteni Džonsons izgatavoja paša vajadzībām, taču eglīšu spuldzītes ātri vien iemantoja popularitāti turīgo amerikāņu vidū. Vidusšķirai tās kļuva pieejamas vien ap XX gadsimta 20.gadiem.
Līdz elektrisko virteņu ieviešanas eglītes tika rotātas ar vaska svecēm.  

Ziemassvētku svinēšanas izcelsme. Pirmās ziņas par īpaša laika svinēšanu ap Ziemsvētkiem nāk no VI gadsimta Francijas. Tolaik baznīcas Francijā izmantoja laiku pirms Zvaigznes dienas, lai sagatavotu un apmācītu pieaugušos kristībām. To sauca par Sv.Mārtiņa gavēni, kas sākās 10. novembrī un ilga 40 dienas.
Toreiz Ziemassvētku kā Kristus dzimšanas dienas nozīme vēl nebija nostiprinājusies ar tradīcijām un tajā apjomā, kā to piedzīvojam mūsdienās. Vairāk vērības tika veltīts Zvaigznes dienai, kad Baznīca svin grandiozo faktu, ka Kristus atklājas kā visas pasaules mesija, jo zvaigzne atved pie Kristus tālu un svešu tautu gudros, kas nāk no pavisam citām kultūrām un reliģijām. Adventa laika pirmsākums, kādu mēs to pazīstam šodien, radās vēlāk Romā VI gs. beigās, VII gs. sākumā.

Katoļu Ziemassvētku tradīcijas. Ziemassvētku liturģijā ir Vigilijas mise, kuru katoļu baznīcās notur Ziemassvētku vigilijas, 24.decembra, vakarā. Vigilare nozīmē "būt nomodā." Senos laikos pirms lieliem svētkiem visu nakti lūdzās, gavēja un gandarīja. Tāda gavēšanas diena bija arī 24.decembris. Tagad šajā dienā gavēnis ir atcelts.
25.decembrī katoļu baznīcā tiek noturētas trīs Svētās Mises. Pirmā Mise ir veltīta naktij. Tautā to sauc par Eņģeļu Misi, jo eņģeļi pirmie sludināja prieka vēsti virs Betlēmes. Otrā Mise notiek rīta stundā, to mēdz saukt par Ganu Misi, atceroties Betlēmes ganus, kas pirmie aizsteidzās pie Jēzus silītes. Savukārt trešā Sv.Mise notiek dienā. Tā ir Augstā Mise.
Ziemassvētkiem sekojošās septiņas dienas sauc par Ziemassvētku oktāvu. Šajās dienās Svētās Mises lūgšanas ir pieskaņotas Ziemassvētku notikumam. Svētdienā pēc Ziemassvētkiem ir Svētās ģimenes svētki.

Pareizticīgo Ziemassvētku tradīcijas. Pareizticīgie (ieskaitot pat etiopus un armēņus) Ziemassvētkus svin 6. vai 7.janvārī (atkarīgs no kaut kāda individuāla rēķina), kas sakrīt ar pagānisko Zvaigznes dienu.

Advente. Adventa vainaga pirmsākumi rodami samērā nesen, XIX gs. Vācijā. Mācītājs Johans Henrihs Viherns ar kristīgu mīlestību bija nodevies kalpot novārtā atstātiem bērniem un bāreņiem. Adventa laikā bērni viņam katru dienu jautāja, vai svētki jau klāt, tāpēc mācītājs 1839.gadā izdomāja veidu, kā bērniem uzskatāmā veidā parādīt svētku tuvošanos. Viņš paņēma vecu ratu riteni un ielika tajā sveces – 20 mazas, sarkanas un 4 lielas, baltas sveces. Katru dienu tika aizdedzināta viena svece. Mazās tika dedzinātas katru dienu līdz sestdienai, bet lielās, baltās sveces – svētdienā.
Laika gaitā Adventa vainags ir mainījis savu lielumu, un šodien to veido no dažādiem materiāliem. Mūsdienās Adventa vainagā tiek aizdegtas 4 vai 5 sveces.
Adventa vainags, sveces un to krāsas radās praktisku iemeslu dēļ – lai izskaidrotu un uzsvērtu kādus kristīgās ticības akcentus. Tā līdz mūsdienu Latvijai ir nonākusi tradīcija Adventa vainagā likt 4 sveces. Tomēr, aplūkojot tradīcijas citur Eiropā un Amerikā, redzam variācijas – 3 violetas (vai zilas) sveces un viena rozā svece. Violetās simbolizē lūgšanu, grēku nožēlu un sagatavošanās upuri, savukārt rozā svece, kuru aizdedz 3. Adventa svētdienā, – līksmību. Reizēm Adventa vainagā aizdedz arī piekto sveci – baltā krāsā. Parasti to dara Ziemassvētkos, simbolizējot Jēzus Kristus piedzimšanu.
Adventa laiks kādreiz bija Baznīcas noteikts 40 dienu gavēņa laiks. Un ne tikai kādreiz. Arī mūsdienās ir kristiešu grupas, kas šajā laikā ievēro gavēņa noteikumus. Tomēr visas tradicionālās baznīcas savā dievkalpojuma kārtībā un sprediķos koncentrē uzmanību uz trim lietām: Kristus piedzimšanu Ziemsvētkos, Kristus ienākšanu mūsu dzīvē šodien un Kristus otro atnākšanu.
Tiek lasīti pravietojumi no Vecās Derības par Kristus piedzimšanu, par viņa ienākšanu vēsturē un nozīmīgumu cilvēka dzīvē, kā arī par pravietoto Mesijas nākšanu pasaules un laika beigās.
Jāatzīmē, ka mūsdienās ne visi kristieši šajā laikā gavē un ievēro baznīcas nolikto kārtību. Adventa laiks paiet ātri, un visi drīz priecīgi svin ģimeniskos kopā būšanas svētkus.

2021.gadā ES līdztiesības komisāre Helēna Dalli mēģināja izbīdīt t.s. "iekļaujošās komunikācijas"  vadlīniju projektu, kas turpmāk būtu jāievēro ES ierēdņiem. Latvijā tas pazīstams kā tāds, kas mēģināja aizliegtt vāsrda "ziemassvētki" lietošanu. Lieta tā, ka angliski šis vārds ir Christmas, tātad norāde uz Kristu.

Dažādu tautu tradīcijas Ziemassvētkos.
Latvieši. Ziemas saulgriežos velk bluķi.
Ziema vispār saistīta ar maskotiem gājieniem - ķekatām, kas sākas Mārtiņos un beidzas Meteņos.
Tiek ēsti 9 ēdieni, lai būtu bagāts: zirņi, pupas, sautēti kāposti, cūkas šņukurs. Cep pītrāgus un piparkūkas.
kritietības iespaidā daļa latviešu iet baznīcā (Ziemassvētkos baznīcā iet pat tādi, kas citkārt to vispār nedara), bieži dzied "Klusa nakts, svēta nakts."
Dedzina eglēs svecītes, bērneļi skaita dzejoļus un saņem par to dāvanas.

Zviedri. Zviedrijā ziemassvētki tiek svinēti pagāniskāk un mazāka saistība ar Kristus dzimšanas dienu.
Pirms Ziemassvētkiem mājās vāra rīsu putru un tajā meklē mandeli, atradējam - laime.
Ciemos nāk nevis vecītis, bet gan rūķi. Zviedri pavisam nopietni tic rūķīšiem un troļļiem. Tādēļ pie māju sliekšņiem vai uz balkoniem tiek noliktas mazas bļodiņas ar rīsu putru rūķīšiem. palīgā rūķiem iznēsāt dāvanas nāk viņa sieviņa - rūķtantiņa jeb rūķenīte.
Līdzīgi kā mūsu budēļi, pie zviedru bērniem ciemos var ierasties buciņš. Tas purina bārdiņu, tincina bērnus, vai kāds nav pelnījis žagarus.
24.decembra vakarā ģimene pulcējas mājā. Izrotāto eglīti liek telpas vidū.
Zviedru galds ir uzklāts visu dienu. Obligāti ēd cūkgaļas cepeti ar kartupeļiem.
25.decembra rītā kamanās brauc uz baznīcu zvārguļiem skanot. Šī lieta gan pamazām iznīkst, jo zviedri uz baznīcu tagad vairs lielā vairumā neiet.
Pēc otrā pasaules kara izveidojusies pagalam dumja tradīcija Ziemassvētkos no 16.00 skatīties pa TV Disneja multenes.

Holandieši. Īstie svētki sākas 6.decembrī - Sv.Niklāva dienā (holandiešiem - Sinterklaas jeb Sint Nikolaas). Sākumā Niklāss bijis viens, bet tad tam palīgā nākuši melnie Pēteri - nēģerpuikas. Holandiešu bērni mācās jautras dziesmiņas, kurās stāstīts kā tuvojas kuģis, uz kura klāja visiem māj Sinterklāss un viņa melnais moris - saukts par Melno Pēteri. Vēlāk tas uz sava baltā zirga jāj pa māju jumtiem un skursteņos met dāvanas. Joprojām pie māju durvīm vai pat pie skursteņa noliek kurpi, kurā ieliek burkānu Sinterklāsa zirdziņam, arī ūdeni trauciņā ko padzerties. Kurpēs pēc tam atrod dāvaniņas.
Pēdējā laikā arvien biežāk dažādi "tolerantie sumpurņi" norāda, ka no melnā Pētera tēlā vajagot atteikties, jo tā esot "verdzības palieka."
24.decembrī tiek apmeklētas baznīcas, jo pārsvarā Ziemassvētki asociējas ar Kristus dzimšanu. Skolās tiek izspēlētas ludziņas par kristus dzimšanas tēmu.
25. un 26.decembrī tiek apciemoti vecāki un vecvecāki, rīkotas pamatīgas pusdienas ar visiem ēdieniem.

Angļi. Tie jau no novembra sākuma skārņos rezervē tītarus svētku pusdienām. Tītaru pilda ar āboliem, apelsīniem, aprikozēm un visu ko citu vēl. dažreiz tītara vietā cep zosi. Cits interesants ēdiens ir Ziemassvētku pudiņš - piemēram, no žāvētiem augļiem, kam pievieno rumu vai brendiju.
24.vakarā iet uz dievkalpojumu baznīcā.
Ziemassvētku vecīti gaida ierodamies pēc saulrieta - naktī. Viņam dāvanu nolikšanas vietā atstāj nedaudz brendija un ceptu groziņu ar vāciņu, kas pildīts ar augļu maisījumu. Dāvaniņām izkar zeķes.
25.decembrī ģimenes pulcējas uz svētku pusdienām. Angļi tais pusdienās lieto dažadas galvassegas - kronīšus un cepurītes no papīra. Uz šķīvjiem noliktas petardes, kas atgādina spožā papīrā ietītas konfektes.

Vācieši. Jau 4 nedēļas pirms Ziemassvētkiem tiek rotātas mājas, gatavoti Adventes vainagi. Tiek cepti cepumi un gādātas dāvanas. Egli iegādājas īsi pirms Ziemassvētkiem, un noliek uz balkna vai kādā citā vēsā vietā. Egli mājā ienes tikai 24.decembrī un uzreiz pušķo.
24.decembra vakarā iet uz baznīcu. Pēc tam visi sanāk kopā vakarā mājās. Nodzied pa kādai Ziemassvētku dziesmai un izdala dāvanas. Atšķirībā no latviešiem, dāvanas nav jānopelna ar dzejoļu skaitīšanu.
Tradicionāli ēdieni ir desiņas, liellopu gaļas veltnīši, cūkas cepetis, zoss.
Ziemassvētku tirdziņu tradīcijai Eiropā ir jau gandrīz 600 gadi. Jau kopš 1434.gada Vācijas pilsētā Drēzdenē darbojas tirdziņš, kas tiek uzskatīts par vecāko Eiropā.

Somi. 24.decembra rītā 12.00 visa valsts noskatās Ziemassvētku ceremonijas tiešraidi no Turku, kur uzrunas saka mērs un mācītāji. Pēc tam pievakarē dodas uz dievkalpojumu baznīcā. Somijā galvenais Ziemassvētku dievkalpojums notiek pirmajos Ziemassvētkos 7.00 no rīta. Tieši Ziemassvētku vakarā somi apmeklē kapus, pieminot savus mīļos aizgājējus dedzina svecītes.
Ziemassvētku vakaru pavada līdzīgi latviešiem: bagātīgi klāts galds, iedegta eglīte. Galvenais ēdiens ir labi izcepts vesels cūkas gurns.

Spāņi. Ziemassvētki Spānijā tradicionāli sākas 22.decembrī, kad kļūst zināmi valsts loterijas El Gordo ("lielais," "treknais") uzvarētāji. Tā ir viena no lielākajām loterijām pasaulē - ik gadus lielo baldu 3 miljonu eiru apmērā vinnē vairāki desmiti vai pat simti cilvēku.
Ziemassvētku svinības ģimenes lokā ar izrotātu eglīti notiek 24.decembra vakarā. Svētku galdā bieži tiek likts tītars. ļoti populāri ir tradicionālie saldumi turron, kas mazliet atgādina marcipānu. vakars tiek svinēts mierīgi - no Vīnes rāda svētku koncertu, ielāas dzied Ziemassvētku dziesmas. Dāvanas Spānijā nes Trīs ķēniņi, un tikai triju ķēniņu dienā (tas ir 5.janvāris) dāvanas tiek noliktas zem eglītes. Nākamajā Zvaigznes dienā (6.janvārī) bērni tās atrod un izsaiņo.

Itāļi. Ziemassvētku laikā itāļiem ir obligāta viesošanās pie radiniekiem.
24.decembris vēl ir darbadiena, bet tieši pusnaktī itāļi dodas uz baznīcu, līdzi ņemot Jēzus figūriņu. To nosvētī un vēlāk mājās novieto statīvā, kur tā atradās jau iepriekš.
25.decembrī rīko svētku pusdienas, pie kurām tiek dalītas dāvanas. Dažās mājās tomēr ierodas arī itāļu Ziemassvētku vecīša variants - Babbo Natall. Bērni gultas galā atstāj zeķi, kurā dāvanas nes labā raganiņa Befana.
Itāļi parasti mielojas ar saviem makaroniem, populāru saldumu panettone (biskvīta kūka).
Svētku laiks parasti beidzas ap 6.janvāri - zvaigznes dienu. tad arī ierodas befana un bērniem zeķēs atstāj saldumus. Palaidnīgajiem - ogles gabalu.

Krievi. Padomju laikā stipri iesakņojies ir Salatēvs ar Sniegbaltīti. Ļaunas mēles melš, ka tiem noteikti jābūt "cukā."

Bulgāri. Kā jau pareizticīgie svin Ziemassvētkus 6. vai 7.janvārī un sauc šo dienu par Epifānijas dienu. ir tradīcija, ka ledusaukstajā Sofijas ezerā lec pakaļ pareizticīgo priestera iemestajam krustam. Tas, kas krustu atradīs, būs vesels visu nākamo gadu.

Austrālieši. Sākotnējās Ziemassvētku tradīcijas nākušas no britu emigrantiem. Tieši Ziemassvētku laikā ir liels karstums, tādēļ tas arī ietekmē to svinēšanu. Austrālijā šos svētkus dēvē par gadalaika svētkiem, bērnudārzos un skolās uzved ludziņas par Jēzus dzimšanu. To gan tagad dara aizvien retāk, lai neaizvainotu citu reliģiju imigrantus (XX gs. 50.gados notika liels imigrācijas vilnis un britu tradīcijas mazinājās).
Karstajās dienās riek rīkotas dārza ballītes ar gaļas cepšanu, dzer vīnu. Ir peldkostīmos ģērbti cilvēki ar rūķu cepurēm galvā. Pārspīlēti izdekorē mājas ar elektrisko spuldzīšu virtenēm. No tām veido figūras - rūķus, dzīvniekus. Pie skursteņiem redzami pat Ziemassvētku vecīšu dupši!
Eglīti nopirkt var, taču to nemaz nav tik daudz, tādēļ parasti iegādājas mākslīgu kociņu.

Dziesma "Klusa nakts, svēta nakts." Stille nacht, heilige Nacht. Mūsdienās kļuvusi par Ziemassvētku himnu.
Autors ir austriešu mazpilsētas Oberndorfas baznīcas ērģelnieks un kora vadītājs Francis Grūbers. Pie tā Ziemassvētku priekšvakarā vērsās draudzes mācītājs Jozefs Mors. Viņš jau aptuveni pirms 2 gadiem bija sacerējis svētku noskaņām atbilstošu dzejoli un vēlējās, lai tam piekomponētu vienkāršu melodiju, ko varētu viegli nospēlēt uz ģitāras, jo baznīcas ērģeles bija sabojājušās. nav zināms, kāpēc Mors, būdams apdāvināts vijolnieks un ģitārists, pat nav sacerējis melodiju, taču laikam vienkarši trūcis iedvesmas.
Melodija tapa tai pat dienā un pirmo reizi šī dziesma tapa atskaņota 1818.gada 24.decembrī Oberndorfas baznīcā. Pēc svētkiem ieradās ērģeļu meistars, kas instrumentu salaboja. Izmēģinot Grūbers sāka spēlēt šo dziesmu Meistars, vārdā Karls Maurahers, bija sajūsmā un no komponista izprasīja dziesmas notis un tekstu, ko vēlāk izplatīja savu paziņu un klientu vidū. Kompozīcija drīzi vien kļuva populāra Tirolē, un to savos repertuāros iekļāva divas ceļojošo mākslinieku ģimenes: ;Straseri un Raineri.
Štraseri ar dziesmu iepazīstināja Eiropas ZR iedzīvotājus - 1834.gadā māsas Štraseres uzstājās Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma IV rīkotajā ballē un dziesma tā aizkustināja topošo monarhu, ka vēlāk viņš pavēlēja Berlīnes katedrāles korim to dziedāt katru Ziemassvētku vakaru.
Savukārt Raineru ģimene to aizveda pāri okeānam un 1839.gada Ziemassvētku vakarā nodziedāja to pie Sv.Trīsvienības  baznīcas Ņujorkā. Drīzi jau dziesma kļuva zināma ASV vāciešu kopienai, bet 1863.gadā (komponista Grūbera nāves gadā) to pirmo reizi iztulkoja angliski Sv.Trīsvienības baznčas bijušais mācītājs Džons Jangs. Tas bija pirmais novairāk kā10 tulkojumiem angliski.
Kopš tā laika dziesma pārtulkota vairāk kā 300 valodās. Latviski to pārtulkojis Dignājas mācītājs Karls Jūliuss Veirihs - XIX gs. 2.pusē.
Vairā kā gadsimtu dziesma bija baznīcēniem zināms Ziemassvētku korālis. Popularitātes uzplūdi pasaulē sākās pēc tam, kad 1935.gadā to iedziedāja tobrīd slavenākais amerikāņu izpildītājs Bings krosbija. Kopš tālaika tapuši visdažādākie melodijas aranžējumi -no gospeļie līdz smagajam metālamun no disko līdz repam.
2011.gadā UNESCO iekļāva kompozīciju nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, bet Austrijā pret to attiecas kā pret nacionālo dārgumu, ko aizliegts izmantot reklāmās un citiem komerciāliem mērķiem.

Ziemasvētki kino.
"Šī brīnišķā dzīve." 1946.g. Režisors Frenks Kapra. Melnbalta amerikāņu filma par klerku, kurš Ziemassvētku vakarā grasās šķirties no dzīves, taču sastop eņģeli.
"Murgi pirms Ziemassvētkiem." 1993.g. Režisors Tims Bērtons. Dīvaina leļļu filma.
"Sliktais Santa." 2003.g. Režisors Terijs Cvigofs. Filmā ņirgājas par Ziemassvētku komercializāciju un masu kultūru.

Dullas Ziemassvētku tradīcijas.
Kopš 1923.gada Prāgā notiek tradicionāla pelde Vltavas upē. 

Ziemassvētku salas. Tādas pasaulē ir divas. Pirmā atrodas starp Indonēziju un Astrāliju, bet otru tagad sauc par Kirisimasas salu. To 1777.gada 24.decembrī pie horizonta ieraudzīja Dž.Kuka ekspedīcija un attiecīgi tā arī nosauca. Tagadējais nosaukums ir izkropļots  angļu vārds Christmas.

Tehnika. 25.12.23., pielikta bilde. Vietu neatrod.

Saites.
Jēzus Kristus (0.-33.g.).