Aliens

Vilhelms II (1888.-1918.g.)

Hohencollernu dinastijas pēdējais Vācijas ķeizars no 1888. līdz 1918.gadam.

Radniecība. Vecmamma - Viktorija.
Brālēni - Nikolajs II un Džordžs V.
Sieva – Auguste Viktorija.
Dēls - Vilhelms Augusts.

Dzīvesgājums. Pēdējais Vācijas monarhs.
Dzimis 1859.gadā.
Kāpis tronī 1888.gadā.

Turneja pa Tuvajiem Austrumiem. Vilhelms II ar sievu Augusti Viktoriju ieradās Bālbekā savas karaļpāra Austrumu vizītes noslēgumā 1898.gadā. Viņa brauciena galvenais iemesls bija Savoiras baznīcas (church of Savior) Jeruzālemē, taču šī bija arī laba iespēja stiprināt attiecības ar otomaņu turku sultānu Abdulhamidu II.
1898.gada 10.novembrī ķeizariskais pāris ar Damaskas-Malagas (Mallaqa) vilcienu ieradās Zahles stacijā. No šejienes tie jāšus devās uz Bālbeku. Svarīgie viesi senvietā uzturējās pavisam neilgi. 11.novembra rītā tie aplūkoja drupas, un atklāja turku sultāna dāvātu piemiņas plāksni. Tai pašā dienā viņi devās uz Beirūtu, un no turienes – mājup uz Vāciju.
Īsajai vizītei bija paliekoši rezultāti. Par Bālbekas diženumu sajūsminātais monarhs tūdaļ pat 1989.gadā nosūtīja divus arheologus ar pavēli novērtēt izrakumu iespējamās izmaksas. Sevišķi iespaidots monarhs bija no tā sauktās Baha svētnīcas. Bija zināms, ka tā celta romiešu imperatora Antonija Pija valdīšanas laikā, kas vācu imperatoram prezentēja ideālu impērijas modeli. Tas arī bija iemesls, kādēļ turku sultāna sagādātā un uzdāvinātā piemiņas plāksne tika piekārta tieši Baha svētnīcai.

I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Interesanti, ka sākoties šim karam, Vācijas, Krievijas un Lielbritānijas valdnieki bija radinieki - visi britu karalienes Viktorijas mazdēli.
Neprātīgais monarhs centās izraisīt karu, kamēr Krievija nav nostiprinājusies.
Vilhelms II vēlējas ekonomiski un politiski dominēt Eiropā. Bija teritoriālas pretenzijas pret Krieviju un Franciju (Āfrikā), intereses Tuvo Austrumu reģionā.

Vilhelms II un Latvija. Rīgā vācu armija iegāja 1917.gada 3.septembrī. 3 dienas vēlāk – 6.septembrī Vilhelms II apmeklēja Rīgu un teica: „...zemi, kur vācu ērglis iecirtis savus nagus, viņa [Vācija] tura cieši...” Šajā sakarā vācu ģenerālštābs 1918.gada 12.aprīlī izdeva pavēli Rīgā sasaukt zemes padomes (landrāta) sapulci. Bez 44 vācu delegātiem piedalījās arī 13 latviešu un igauņu kolaboranti, kurus bija izraudzījusi okupācijas vara. Šī „Igaunijas, Vidzemes, Rīgas un Sāmsalas apvienotā zemju padome” nosūtīja vēstuli „Viņa majestātei, vācu ķeizaram, Prūsijas karalim.” Tajā tika pausta „vēlēšanās, lai Vidzeme, Igaunija un Kurzeme ar salām un Rīgu veidotu konstitucionālu monarhiju ar vienotu pārvaldi un konstitūciju un pievienotos vācu valstij ar Prūsijas karaļa personālūniju.”
1918.gada 17.jūnijā vācu militārā pārvalde izdeva „Nolikumu par zemes piešķiršanu un nometināšanu Kurzemē.” Šim „agrārajam nolikumam” vajadzēja kļūt par izejas punktu nesaudzīgai un plašai vācu kolonistu iepludināšanai. Tika nodibināta kolonizācijas apvienība „Kurzeme.” Tai vajadzēja pārņemt, pārvaldīt un sadalīt visu landrāta un arī „bezsaimnieka” zemi. Tālāk šī apvienība ieguva pirmpirkuma tiesības ar visiem nekustamajiem īpašumiem Kurzemē līdz pat 1948.gadam. Strīdīgus jautājumus vajadzēja risināt īpašai vācu komisijai, arī sākumkapitālu dotu Vācijas valsts. Bija aplēses par vairāk nekā 2 miljonu kolonistu izvietošanu Kurzemē vien.
Vācijā tomēr nepastāvēja vienots viedoklis par to, kā vajadzētu izturēties pret zemju padomes prasību. Tāpēc Vidzemes landmaršals tikai 17.oktobrī saņēma ķeizara vēstuli, kurā viņš neizteica nekādus iebildumus pret Baltijas hercogistes dibināšanu tad, kad Vācijas liktenis būs izšķirts Rietumu frontes kaujas laukos.

Gāšana no troņa. 1918.gadā atteicās no troņa.un aizbēga uz Holandi.

Hohencollernu dzimtas sadarbība ar nacistiem. Šī dzimta devusi trīs Vācijas imperatorus un 9 Prūsijas karaļus. 
Vēsturnieku vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Daļa uzskata, ka dzimtai nav bijusi nekāda loma nacistu režīma tapšanā. Citi piesauc paazīstamo fotogrāfiju, kurā redzami Hitlers kopā ar kroņprinci Vilhelmu (Vilhelma II vecākais dēls) 1933.gadā Potsdamā. Periodiski kroņprincis tika redzēts SA trieciennieka formas tērpā.
Pateicoties personīgai Vilhelma II iejaukšanās darbībai britu-vācu pretžīdiski noskaņotais Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Gēbelss viņu dēvēja par "mūsu gara tēvu") saņēma Vācijas pilsonību. Vēl neilgi pirms bēgšanas no valsts 1916.gadā ķeizars Čemberlenam paspēja piešķirt Dzelzs krustu. Pats Čemberlens iestājās nacistu partijā, salīdzināja Hitleru ar M.Luteru. Čemberlena bērēs 1927.gada janvāra sākumā klāt bija Vilhelma II dēls Vilhelms Augusts, Ādolfs Hitlers, Rūdolfs Hess.

Atradumi.
Piemiņas plāksne Bālbekā. Pēc Pirmā pasaules kara 1918.gadā Bālbekā ieradās britu ģenerālis Alenbijs (Allenby), kas pavēlēja noņemt vācu monarhu piemiņas plāksni un izdzēst to vārdus. Plāksni paņēma Palmyra Hotel īpašnieks Maikls Alovs (Michael Alouf) un viesnīcā to saglabāja. 1970.gadu sākumā to atrada vācu sūtnis Hans Kristiāns Lanke (Hans Christian Lankes). Viņš uz plāksnes atjaunoja ķeizariskā pāra vārdus un saņēma atļauju to atkal piekārt Baha svētnīcas iekšienē.

Aplūkojamie objekti.
Kilimandžaro. No 1902.-1918.gadam augstāko Āfrikas virsotni dēvēja par Ķeizara Vilhelma smaili.

Vilhelma II medību rezidence. 50 km uz ZR no Berlīnes - Potsdamā. Vilhelms II pat uzcēla dzelzceļa līniju, kas to savienoja ar Berlīni. VDR laikā te bieži atpūties tās vadītājs Ērihs Honekers ar sievu Margotu. Tagad namā ierīkota viesnīca un Honekera numuriņā var pārnakšņot katrs par 89 eirām.

Nospiedums civilizācijā.
Takši. Takši kļuva par Vācijas simbolu I Pasaules kara laikā, pateicoties ķeizaram Vilhelmam II, un stāsta, ka ASV un Lielbritānijā tie uz ielas apmētāti ar akmeņiem, tā izrādot naidu pret Vāciju. 

Saites.
Vācijas karaļi (843.-1918.g.).