Aliens

Vladimirs I (978.-1015.g)

Valdemārs Trūvārdsens.
Vladimirs (980.-1015.g.) vai Vladimirs I (972.-1019.g.)?
Vladimirs I Svjatoslava d., Valdamarr, Владимир Святославич, Владимир Святой, Владимир Красное Солнышко.

Novgorodas kņazs no 969. līdz 977.gadam un Kijevas kņazs no 978.-1015.gadam, kristietības ieviesējs Krievzemē. 

Radniecība. Tēvs – Svjatoslavs.
Brāļi – vecākais, Jaropolks I (iepriekšējais Kijevas lielkņazs), Oļegs (Drevļanas kņazs).
Sieva - Rogneda, Polockas kņaza Rogvoloda meita. (?-1000.g.). Saskaņā ar hroniku IX gs. 70.gadu beigās viņa atraidīja Vladmira I (toreiz vēl Novgorodas kņazs) bildinājumu. Kad ap 980.gadu sagrāba Polocku, tad piespieda Rognedu kļūt par viņa sievu ar varu. Deva tai slāvu vārdu - Gorislava. Pēc Vladimira I kristīšanās un viņa harēma likvidēšanas, atteicās izmantot tā atļauju vēlreiz iziet pie vīra un devās klosterī ar vārdu Anastasija.
Dēli – vecākais, Svjatopolks (nākamais lielkņazs), Jaroslavs (valdīja Novgorodā), Boriss un Gļebs. Citur minēts - divi dēli Mstislavs (Čerņigovas kņazs) un Jaroslavs, kas karoja savā starpā. Cīņās par varu Svjatopolks nogaklināja Borisu un Gļebu, tie kļuva par pirmajiem kanonizētajiem svētajiem Krievijas pareizticībā.

Dzīvesgājums. Tēvs nodeva viņam valdīšanā Novgorodu.
Drīz pēc tēva nāves 972.gadā saasinājās viņa un brāļa Oļega attiecības ar vecāko brāli Kijevas lielkņazu Jaropolku I. 977.gadā Jaropolks I sagrāba Oļega valdījumus, bet pats Oļegs tika nogalināts. Vladimirs I bēga uz Skandināviju. Uz Novgorodu tika nosūtīti Jaropolka I sūtņi.
Tomēr Vladimirs I noalgoja skandināvu karadraudzi, ieņēma Novgorodu, pakļāva Polockas kņazisti un ieņēma arī Kijevu.
Jaropolks bēga uz Rodnu, kur 980.gadā ar Vladimira ziņu viņu nodevīgi nogalināja paša vojevoda Bluds.
Ap 980.gadu sagrāba Polocku un nogalināja savas nākamās sievas Rognedas tēvu un divus brāļus.

Vladimirs krista Krievzemi (988.g.). Vairums akadēmisko vēsturnieku pieņēmuši, ka tieši 988.gadā kņaza Vladimira valdīšanas laikā notikusi Krievzemes kristīšanās. Jāpiezīmē, ka tāds uzskats ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas iemīļots un kļuvis par neapstrīdamu dogmu. Tomēr jāatzimē, ka Eiropas, Bizantijas un Bulgārijas rakstu avotos nav atrodamas nekādas ziņas par šādu kristianizācijas gaitu Krievzemē. Austrumu hronikas IX-X gs. Kijevas Krievzemi uztver kā kristīgu valsti.
Neskatoties uz šā notikuma nepārliecinošajām ziņām vairums vēsturnieku tomēr par Krievzemes kristīšanas gadu pieņem 988., kad Kijevas tronī bija kņazs Vladimirs. Tas esot noticis tā - Vladimirs ieņēmis bizntiešu pilsētu Korsuņu (tagadējo Hersonēsu) un meslu vietā pieprasījis nevis naudu, bet gan piedāvāja Bizantijas imperatoram Vasīlijam II atdot viņam par sievu savu radinieci Annu. Imperators piekritis, bet pretim prasījis krievzemiešiem pieņemt grieķu ticību. Arī Vladimirs tam piekritis.
Ziņas liecina, ka kāzu priekšvakarā Vladimirs sācis zaudēt redzi, bet pēc nokristīšanas rituāla to atkal atguvis. Redzot šo brīnumu, arī Vladmira svīta un pavadoņi nolēmuši kristīties. Pēc kristīšanās Vladimirs apprecēja Annu, tad pavēlēja kristīties bajāriem. Vēl pēc tam pie Dņepras un tās pietekas Počainas sadzina kijeviešus un tie masveidīgi kristījās.

Bizantiešu pilsoņu karā (989.g.). Piedalījās bizantiešu cīņās par varu imperatora Vasīlija II pusē - 989.gada 13.aprīlī Vasīlijs II ar Kijevas kņaza Vladimira I palīdzību sakāva sacēlušos bizantiešu militāristu Foku Vardu pie Abīdas, Foka Varda gāja bojā kaujā.

Ap 987.-989.gadiem nodeva pilsētas valdīšanā saviem dēliem – Borisam Rostovu, bet Gļebam Muromu.
Čerņīgovas un Karpatu kņazistes okupācija, daudzkārtīgi iebrukumi sudāvu zemēs, dienvidu sudāvu sakāve, Sudāvijas galvaspilsētas Drūgučas iekarošana.

Valdīšanas beigu gadi. Pēdējie valdīšanas gadi bija nemierīgi dēļ nesaskaņām paša ģimenē. Ap 1008.gadu Vladimirs I ieslodzīja dēlu Svjatopolku, kā arī ieslodzīja viņa sievu un mātes garīgo aizbildni Kolbergas bīskapu Reinbernu. Notikušā iemesliem ir divas versijas.
Saskaņā ar pirmo Svjatopolks ir piedalījies sazvērestībā ar nolūku Krievzemei atteikties no "Bizantijas rituāla" ("византийского обряда"). Krievzeme bija kristīta pavisam nesen un tāda notikumu gaita būtu visai iespējama. Rieteņu un Austreņu baznīcu rituāli jau tolaik visai stipri atšķīrās, lai gan vēl nebija notikusi šķelšanās starp katoļiem un pareizticīgajiem. Toties pilnā sparā ritēja sacensība starp Romu un Konstantinopoli. Vai tāda sazvērestība bija bijusi, vai tās bija tikai nelabvēļu intrigas pret Svjatopolku - to mēs skaidri nezinām.
Saskaņā ar otru versiju Vladimirs I bija nolēmis novēlēt troni citam savam dēlam - Borisam. Šāds novēlējums nebūtu bijis strikti pēc likuma, jo Svjatopolks bija vecāks par Borisu un tronis nomināli pienācās viņam. Bez tam arī Novgorodā valdošais Jaroslavs bija vecāks par Borisu. Jaroslavs bija tālu, bet Svjatopolks tepat - tādēļ to ieslodzīja.
Savukārt Jaroslavu Vladimirs I taisījās piespiest ar varu pakļauties savam lēmumam, taču nepaguva, jo nomira.

Miris 1015.gadā. Pēc viņa nāves sākās karš starp dēliem.

Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Maskavā. Uzlikts Maskavā Putina krievu propagandas nolūkos, lai gan Maskavas tad vēl nebija. Attēlots stāvam Monomaha cepurē, lai gan arī tāda radās vēlāk. Noteiktā rakursā pie viņa vēl deg piecstaru zvaigzne. 

Saites.
Novgorodas kņazi.
Kijevas kņazi (864.-1321.g.).