Aliens

Upurēšana

Upurēšana pagānismā. Dodamies medībās, mednieki nesa meža garam upuri - nolika maizes donu uz celma. Zvejnieki upurēja ūdens garam, t.i. dievam, kas, pēc viņu ticējumiem, dzīvo upē.

Upurēšana judaismā. Sākās no parastas upurēšanas tradīcijas Dievam, ko varēja darīt jebkurš un jebkurā vietā, kur vien bija dievnams.
Stāvoklis mainījās pēc iziešanas no Ēģiptes ap 1250.g. pmē. Tad visas upurēšanas notika tikai pie ieejas teltī-svētnīcā. Katru pārkāpēju sodīja ar nāvi. Aizlieguma mērķis bija novērst upurēšanu vietējās svētnīcās, bet gan darīt to vienā centrālajā, protams, ar noteikumu, ka tāda centrālā svētnīca eksistē. Tuksnesī tāds centrs bija telts ar Derības šķirstu.
Vēlāk, ap 1200.–1000.gadiem tāda vieta bija Šiloha Izraēlā. Pa starpai gadījās politisku juku laiki, kad no Šilohas nācās aiziet, tad žīdiem tika ļauts upurēt vietējos tempļos. Ap 950.g.pmē. Šilohu nomainīja Jeruzālemes templis. Taču ir zināms, ka reižu reizēm upurēšana notikusi arī citās vietās, īpaši to darīja tālu dzīvojoši žīdi.
Tikai ķēniņa Josijas (640.–609.g.pmē.) valdīšanas laikā tika ieviests vispārējs aizliegums upurēt kaut kur ārpus galvenā tempļa. Šis aizliegums tika uztverts tik nopietni, ka žīdi vairākus desmitus gadu pēc Jeruzālemes tempļa nopostīšanas 587.g.pmē. vispār neveica upurēšanu. Nav tempļa – nav upurēšanas.
Kad atjaunoja Otro templi, tad atjaunojās arī upurēšanas tradīcija. No 520.g.pmē., kad iesvētīja templi, šī tradīcija palika nemainīga līdz pat 70.gadam, kad templi sagrāva romieši. Tā kā tempļa vairs nebija, tad žīdi visur atteicās no upurēšanas. Vienīgie izņēmumi no kopainas ir Etiopijas falašas, kuri upurēšanu turpināja savos vietējos tempļos, jo pārstāvēja arhaisko judaismu. 

Saites.
Cilvēku upurēšana.