Aliens

Tacits, Publijs Kornēlijs (~58.-pēc 117.g.)

Cornelius Tacitus.
Izcilākais romiešu vēsturnieks.

Radniecība. Domājams, cēlies no prokurora ģimenes Gallijā.

Dzīvesgājums. Imperators Vespasiāns iekļāva to senatoru kārtā.
Ieņēma virkni valsts amatu: 88.gadā kļuva par pretoru, 97.g. - par konsulu, 112./113.g. - par Āzijas provinces prokonsulu.
No 80.gadiem bija priesteru goda kolēģijas kvindecimviru loceklis un no tā paša laika kļuvis pazīstams kā orators.

Tacits (arī Plīnijs Jaunākais) ir pirmie vēsturnieki, kas snieguši pirmos, kaut īsos, norādījumus par kristiešiem.

Tacits par Jēzu. Par Tibēriju viņš saka: Sub Tiberio quies – „Tibērija laikā viss bija mierīgi.” II gs. 1.puse. Tomēr viņa "Annālēs" ir vieta, kuras 15.nodaļā Tacits runā par Nērona organizētajām kristiešu vajāšanām 64.gadā - te Tacits runā par Jēzu kā reālu vēsturisku personu:
"Un lūk, Nērons, lai nomierinātu baumas, uzmeklēja vainīgos un nodeva izsmalcinātām nolietāšanām tos, kas ar savām riebeklībām bija pret sevi izraisījuši vispārēju naidu, un kurus pūlis dēvēja par kristiešiem. Kristu, no kura vārda cēlies šis nosaukums, Tibērija laikā sodīja ar nāvi  prokurātors Poncijs Pilāts; uz laiku apspiesta šī ļaunprātīgā māņticība atkal sāka izrādīties uz ārpusi, un ne tikai Jūdejā, no kurienes šī sērga cēlusies, bet arī Romā, kurā no visām pusēm ietek viss pats riebīgākais un peļamākais, un kur tas viss atrod piekritējus. Un tā, iesākumā tika sagūstīti tie, kas atklāti teicās esam piederīgi šai sektai, bet pēc tam, saskaņā ar viņu norādījumiem, arī lielu daudzumu citu, kas tika atmaskoti ne tik daudz kā ļaunprātīgā dedzināšanā, bet gan naidā pret cilvēku dzimumu. Viņu nonāvēšana tika pavadīta ar ņirgāšanos, jo tos ietērpa savvaļas zvēru ādās, lai tos līdz nāvei saplosītu suņi, plēta uz krustiem vai nolemtus nāvei aizdedzināja nakts apgaismojumam līdz ar tumsas iestāšanos. Šim skatam Nērons piešķīra savus dārzus: tad viņš sniedza uzvedumu cirkā, kura laikā sēdēja pūlī ratu vadītāja tērpā vai vadīja ratus, piedaloties kaujas ratu sacensībās. Un, lai gan uz kristiešiem gūlās vaina un tie bija pelnījuši pašu bargāko sodu, tomēr šīs nežēlības rosināja līdzcietību pret viņiem, jo likās, ka viņus iznīcināja nevis sabiedrības labuma vārdā, bet gan viena paša Nērona asinskārības dēļ." 
Pats Tacits Romas dedzināšanas laikā vēl bija pusaudzis. Tomēr viņš varēja pazīt cilvēkus, kas bijuši šo notikumu aculiecinieki. Tādejādi šis varētu būt vienīgais patiesais Romas dedzināšanas notikumu apraksts.
Iespējams, šis Ānnāļu" fragments ir kristiešu viltojums.

Darbi.
„Vēsture.” Rakstīts 14 grāmatās no ap 105. līdz 111.gadam. Ataino Romas un visas impērijas dzīvi laikā no 68.–96.gadam. Visdrīzāk kopumā bijušas 14 grāmatas, saglabājušās tikai četras ar pusi (no 1.-4. un 5.grāmatas sākums). Saglabājušās grāmatas vēsta par 69.gadu un Vespasiāna varas nodibināšanos.

„Annāles.” Annals. Aplūko laika posmu no 14.–68.gadam. Rakstītas ap 116.gadu, pie tām vēsturnieks strādājis līdz pat savai nāvei un darbs palicis nenobeigts. Vairāk vai mazāk pilnīgi saglabājušās 1.-4. un 12.-16.grāmatas, fragmentāri - 5., 6. un 11.grāmata.
Tā daļa, kas vēsta par Nērona Romas dedzināšanu, līdz mums ir nonākusi vienīgajā XI gs. viduslaiku norakstā latīņu valodā. Tas paveikts Montekasino abatijā un to laikam atklājis Bokačo starp 1370. un 1371.gadiem. Vēsturnieki izsaka aizdomas, ka kristieši varētu būt manuskriptu sagrozījuši, taču zināmi patiesības graudi tajā noteikti ir.

„Hronikas.” Sarakstītas ap 100.gadu. No 16 grāmatām pilnībā saglabājušās 10 un divas daļēji. Sešas pirmās grāmatas ir saglabājušās tikai vienā eksemplārā, kas datēti ar IX gs. Vecākās kopijas ap 1100.gadu. To kopējais skaits – 20.

"Dialogs par oratoriem." (Dialogus de Oratoribus) Sarakstīts starp 102. un 106.gadiem. Darbs ticis veltīts politiskās daiļrunības pagrimuma iemeslu iztirzāšanai Flāviju laikmetā.

„Agricola.”  97.-98.g. Sievastēva karavadoņa Agrikolas dzīvesgājuma apraksts

„Germania.”  98.g. De Germania. Ģermāņu cilšu sabiedriskās iekārtas, reliģijas un sadzīves apraksts.
45.nodaļas fragments, kurā stāstīts par aistiem (baltiem):
"Aiz Suioņiem nonākam pie kādas citas jūras, kas ir lēna un gandrīz nekustīga. Domā, ka šī jūra apskalo zemes malu, jo šeit rietošās saules pēdējie stari saskatāmi līdz ausmai, un to spožums (arī naktī) nomāc zvaigznes. Runā, ka šeit var dzirdēt skaņas, kas rodas, saulei izkāpjot no viļņiem un ka var redzēt saules zirgus un starus uz tās galvas. Mūsu patiesās zināšanas par pasauli gan šeit beidzas. Tomēr svēbu jūra labā krastā apskalo aistu piekrasti. Aistiem ir svēbu ticība un vispārējas paražas, bet viņu valoda līdzīga britu valodai. Aisti pielūdz dievu māti. Kā sava kulta emblēmu viņi valkā mežakuiļa masku, kas aizstāj bruņas un aizsardzību, un nodrošina tās dievinātāju pat starp ienaidniekiem. Viņi reti lieto dzelzs ieročus, bet vāles gan. Viņi audzē labību un citus laukaugus ar slinkajiem ģermāņiem pavisam neparastu pacietību. Viņi mēdz pārmeklēt jūru un ir vienīgā tauta, kas vāc dzintaru seklumos un liedagā. Dzintaru viņi sauc par “glaesum”. Kā īsti barbari, viņi nekad nav jautājuši vai noskaidrojuši, kas dzintars ir un kā tas rodas. Patiesi ilgu laiku dzintars gulēja neaiztikts krastmalā, iekams romiešu greznumkāre nebija radījusi pēc tā pieprasījumu. Aisti paši dzintaru nelieto. Viņi to savāc un neapstrādātā veidā pārdod, brīnoties par augsto cenu, ko par to iegūst. Dzintars, bez šaubām, ir koku sveķi, ko rāda tas, ka rāpojoši un pat spārnoti insekti bieži redzami mirdzam ieslēgti dzintarā. Domāju, ka gluži kā slepenās vietās austrumos aug koki, kas izsvīst vīraku un balzāmu, tā arī rietumos ir salas un zeme, kur kuplo neparastā auglībā meži un gāršas. Šo koku sveķus izvelk saule, kas te tik tuva, un tie šķidrā veidā ieplūst jūra, lai beidzot tos niknas vētras izskalotu pretēja krastā."
/Avots: Dunsdorfs, E. "Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata." Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 13.-14.lpp./

Saites.
Seno romiešu vēsturnieki.
Senās Romas konsuli (509.g.pmē.-337.g.mē.).
Senā Roma (753.g.pmē.-479.g.mē.).