Aliens

Troja

Citā vārdā Īlija vai Iliona.
Leģendāra senpilsēta tagadējās Turcijas rieteņu piekrastē, kas pastāvējusi no apm. 3000.g.pmē. līdz mūsu ēras 500.gadam.

Atrašanās vieta. Turcija, Mazāzijas ZR piekraste, pie Dardaneļu šauruma ieejas novietotā Hisarlikas pakalnā. Tai vietā vēlāk atradusies Jaunīlijas pilsēta, kas Šlīmaņa laikā arī jau bija drupās.

Vēsture. Pastāvējusi no apm. 3000.g.pmē. līdz mūsu ēras 500.gadam.
Trojas kulturālās izcelsmes problēma. Īsti nav zināms, kas tieši uzcēlis pilsētu un pētnieku vidū valda dažādas domas. Skaidri esot zināms, ka tie noteikti nav bijuši grieķi. Pēc karstām diskusijām pašlaik pieņemts uzskatīt, ka tā bijusi kāda Mazāzijas cilts.
Dīvaini, bet Trojai līdzīgas pilsētas reģionā tā arī nav tikušas uzietas. Tas ļāva izvirzīt hipotēzi par Troju kā atlantu koloniju. Tam par labu runā tā sauktais Rihtera papiruss (tā autentiskums gan stipri tiek apšaubīts): "Šaurās jūras [Vidusjūras] austreņu daļā Amona dēla Meherna valdīšanas laikā tika dibinātas vairākas pilsētas. Knesa uz salas un Troa pie šaurumiem kļuva par galvenām no tām. Un izplatījās Amona bērnu vara šais zemēs, un gāja uz tām zemēm daudzi tirdzniecības kuģi."
Šī pilsēta-valsts bija uzcelta stratēģiski reti izdevīgā vietā - tieši pie Bosfora un Dardaneļu šaurumiem, un tādējādi tā kontrolēja kuģu ceļu no Vidusjūras uz Melno jūru un atpakaļ.
„Iliādā” teikts, ka Trojas mūrus cēlis pats Poseidons, kas arī varētu norādīt uz saikni ar Atlantīdu.
Trojas karš. Par šo pilsētu mēs zinām slavenā Trojas kara sakarā, kas aprakstīts Homēra episkajās poēmās "Iliāda" un "Odiseja," kā arī vēl dažās citās grieķu leģendās. Trojas karš ir viens no centrālajiem grieķu mitoloģijas motīviem. „Iliādā” teikts, ka Trojas mūrus cēlis Poseidons.
Tajā aprakstīts mikēniešu (kopā ar spartiešiem?) un trojiešu karš XIII gs.pmē., kas ilgst 11 gadu un izcēlies skaistas sievietes Helēnas dēļ. Beigās uzvar grieķi, pielietojot kara viltību – Trojas zirgu. Ar tā palīdzību mikēnieši slepus iekļūst pilsētā, naktī nogalina sargus un atver vārtus. Nogalināja visus trojiešu vīriešus ieskaitot valdnieku Priāmu.
Antīkie avoti kā kara cēloni min Zeva gribu: viņš vēlējies "mazināt Zemes nastu," dot iespēju palikt slaveniem dievišķajiem varoņiem jebšu saglabāt nākamo paaudžu atmiņā viņa meitas Helēnas skaistumu.
Par kara iemeslu kalpoja strīds starp trim dievēm - Hēru, Atēnu un Afrodīti. Tas radās par ābolu (no šejienes teiciens - "strīdus ābols"), kuru tām bija piespēlējusi Erida, tam bija uzraksts "Visskaistākajai." Tas viss tika saistīts ar Pereja un Fetīdas kāzām, uz kurām bija ielūgti visi dievi, izņemot Eridu. Zevs, vēlēdamies izšķirt dieviešu strīdu, lika Hermejam tās visas uz Idas kalna Trojādā, kur ganīja lopus jaunais Pariss.
Tajā aprakstīts mikēniešu un trojiešu karš, kas ilgst 10 gadu un izcēlies skaistas sievietes Helēnas dēļ. Zinātnieki uzskata, ka šis karš noticis ap 1200.g.pmē.
Pret pilsētu karagājienā devās daudzas grieķu-mikēniešu ciltis ar saviem vadoņiem priekšgalā. Pilsēta likās neieņemama, jo atradās augstā pakalnā un tai apkārt bija stipras akmens sienas. Grieķi uzvilka krastā savus koka kuģus, ierīkoja pie tiem nometni un 10 gadus Troju turēja aplenkumā.
Poēma "Iliāda" mums vēsta par notikumiem, kas saistīti ar aplenkuma pēdējo - desmito gadu. Ilgstošais un neveiksmīgais aplenkums bija iedragājis grieķu karavīru cīņas sparu. Lai tos uzmundrinātu, karavadoņi sasauca tautas sapulci un grieķu nometnes laukumā sapulcējās trokšņains pūlis. Sapulcē vienkāršs karavīrs Tersīts apvainoja dižciltīgos par to, ka viņi piesavinās visu kara laupījumu, un aicināja karavīrus atgriezties mājās. Karavadonis Odisejs nežēlīgi piekāvis Tersītu un apklusinājis to. Vadoņi tikai ar grūtībām pierunāja kareivjus palikt pie Trojas un turpināt aplenkumu.
Kaujas starp grieķiem un trojiešiem no jauna atsākušās. Par labāko kareivi grieķu vidū tika uzskatīts kādas grieķu cilts vadonis Ahillejs. Visstiprākais trojiešu karavīrs bija Hektors. "Iliādā" aprakstīta kauja starp tiem un Ahillejs tajā uzvarēja.
Eposā stāstīts, ka cīņās ņēmuši dalību arī Dievi: vieni līdzējuši grieķiem, citi - trojiešiem. Kalēju dievs Hēfests pagatavojis Ahillejam bruņas.
Par Trojas bojāeju stāsta jau citas grieķu teikas. Drīz pēc divkaujas ar Hektoru gāja bojā arī Ahillejs, kuru saindēta bulta ievainoja tā vienīgajā vājajā vietā - papēdī. Grieķi-mikēnieši pagatavojuši milzīgu koka zirgu ar tukšu vidu, kurā paslēpās grieķu kareivji. Pārējais grieķu karaspēks paslēpies tuvējā salā, bet zirgs atstāts pie Trojas sienām. Trojieši, nopriecājušies par aplenkuma pārtraukšanu, izlauza sienā caurumu un ievilka zirgu pilsētā. Naktī karavīri izlīda no zirga un uzbruka guļošajiem trojiešiem. Tai pašā laikā no salas ieradās pārējais grieķu karaspēks un pilsēta tika ieņemta. Grieķi nokāva visus vīriešus un sievietes, ieskaitot ķēniņu Priāmu, bērnus aizveda verdzībā. Pilsētu izlaupīja un aizdedzināja, grieķi atgriezās mājās.
Troju uzskatīja par dzimteni Ainejam, no kura savus ciltsrakstus sācis Jūlijs Cēzars.
Ap 1260.g.pmē. pilsēta iznīcināta ugunsgrēkā. Šo brīdi saista ar Trojas karu. Pēc ahajiešu aiziešanas pilsēta atjaunojās, saglabāja kultūrtradīciju, taču pilsētas nozīme mazinājās.
Ap 1190.g.pmē. šeit ienāca jauna ļaužu grupa no Balkānu pussalas ziemeļiem. Tie ienesa jaunus bronzas ieroču veidus un savādāku lipināmo keramiku.
Tāda veida jauktā apdzīvotā vieta 1100.g.pmē. atkal tika ieņemta un nopostīta karā. Pamirums ilga veselus 400 gadus.
Ap 700.g.pmē. grieķi nodibināja še pilsētu, kas grieķu-romiešu laikmetā tika dēvēta par Jauno Īliju.

Atklāšana un izpēte. Līdz pat XIX gadsimtam Trojas atrašanās vieta nebija zināma, un nebija pat drošas pārliecības, ka tāda vispār ir atrodama.
Pirms Šlīmaņa. Iespējams, pirmais arheologs, kas racies Hisarlikas pakalnā bija jezuītu mūks un serbs pēc tautības Rože Boskovičs kaut kad pēc 1740.gada. Par viņa panākumiem redakcijai nekas tuvāk nav zināms.
Kāds britu inženieris Džons Brantons racies Hisarlikas pakalnā jau 1854.gadā, parasti literatūrā tieši šie nosaukti par pirmajiem izrakumiem Trojas apkārtnē. Tai laikā risinājās Krimas karš un viņš cēla lauka hospitāļus Dardaneļos, tādēļ rakšanas darbos izmantoja kareivjus. Tomēr Trojas atklājums viņam gāja secen.
Amerikas vicekonsulam Frankam Kalvertam, pēc tautības anglim, netālu piederēja villa Hisarlikas pakalnā, kas daļēji bija viņa īpašums. Kalverts 1863.gadā bija veicis arī nelielus izrakumus un nonācis pie viedokļa, ka šeit atradusies Troja. Tādās pašās domās bijuši arī skotu žurnālists Čārlzs Maklārens (norādīja uz to jau 1822.gadā) un vācietis Ekenbrehers, taču viņu balsis netika sadzirdētas. 
Atklājējs – Henrihs Šlīmanis 1871.gadā. Tā laika zinātnieki par Trojas vietu uzskatīja nelielo Bunarbašas ciematiņu, kur esot divi avotiņi. Šlīmanis iesākumā aplūkoja šo vietu, saskaitīja tuvākajā apkaimē vismaz 34 avotus, un nolēma, ka vieta nav īstā. Pavadonis apgalvoja, ka avotu šeit ir 40, tādēļ arī vietu sauc Kirk Giēs – „40 acis.”
Šlīmanis pētīja Homēra "Iliādu" un uzskatīja, ka tur rakstītais atbilst īstenībai un Troja reāli ir pastāvējusi. Jau 1869.gadā savā grāmatā "Ithaka der Peloponnes und Troja" viņš izteica domu, ka teiksmainās Trojas atrašanās vieta ir Hisarlika pakalns Mazāzijā.
Tad Šlīmanis pievērsās Hisarlikas („Pilis”) apkaimes izpētei 2,5 stundu gājienā uz ziemeļiem no Bunarbašas. Šlīmanis divas reizes pārmeklēja kāda pakalna virsotni – četrstūrainu līdzenu plato ar 233 m garām malām. Izpētes rezultātā viņam radās pārliecība, ka atklājis Troju. 
Šlīmanis izrakumus sāka 1870.gada aprīlī. 1871.gadā tie ilga 2 mēnešus, 1872. un 1873.gados pa 4,5 mēnešiem. Kopumā Šlīmanis Troju raka veselos 4 piegājienos: 1870.-1873.g., 1878.-1879.g., 1882.-1883.g. un 1889.-1890.g.
Viņa rīcībā bija apmēram 100 strādnieku. Pētnieks darbojās ar milzu entuziasmu. Pakalnā atrada ieročus un sadzīves priekšmetus, rotas un vāzes – nozīmīgas liecības, ka šeit pastāvējusi bagāta pilsēta. Zem Jaunīlijas drupām viņš atraka citas drupas, bet zem tām – nākamās. Pakalns līdzinājās milzu sīpolam, no kura Šlīmanim vajadzēja nolobīt slāni pēc slāņa. Ikviens no šiem slāņiem bija ticis apdzīvots citā laikā. 
Ilgākā laikā tika atklātas septiņas tādas kārtas, vēlāk vēl divas. Otrajā un trešajā slānī no apakšas viņš atklāja ugunsgrēka pēdas, varenu vaļņu paliekas un kādu milzīgu vārtu drupas. 
1873.gada 15.jūnijā bija paredzēts pārtraukt izrakumus. Taču pēdējās dienas priekšvakarā gadījās kas negaidīts – Šlīmanis sestajā slānī uzgāja Priāma dārgumus. Tos viņš slepus nogādā Atēnās, bet vēlāk uz laukiem. Turku varas iestādes apzīmogoja viņa māju, bet no zelta nebija ne vēsts.
1878.-1879.gadā Šlīmanis ar Virhova atbalstu veica otros izrakumus Trojā. 
1882.-1883.gadā raka trešo reizi kopā ar V.Derpfeldu. 

Trojas izpēte pēc Šlīmaņa nāves 1890.gadā turpinājās līdz II Pasaules karam, tad apsīka un atkal atsākās 1980.gadu otrajā pusē. Arheologiem ir izdevies izstrādāt ļoti precīzu un detalizētu Trojas apdzīvotības slāņu stratigrāfiju, datēt to pastāvēšanas laikus. Pavisam izdalīti 9 slāņi. Kā eposa Trojai atbilstošākie tiek uzskatīts VI–VII slānis (ap 1750.–950.g.pmē.), kurā atklāta spēcīgi nocietināta bronzas laikmeta pilsēta, kas sastāv no augstām sienām sargātas citadeles un tai piekļaujošās lejas pilsētas.

Karla Blēgena izrakumi. Tos amerikāņu profesors sāka 1930.gadā un veica 7 gadus un pārtrauca to 1938.gadā. To laikā viņš atklāja 7 Trojas slāņus, no kuriem 7.slānis bija Homēra laika un pats nabadzīgākais. Viņi atklāja, ka XIII gs.pmē. Troju skārusi spēcīga zemestrīce. Iespējams, tā sagrāva 6.līmeņa Troju. Blēgens atrada arī pārogļojušās pilsētas atliekas. Tad 50 gadu nekādi pētījumi vairs nenotika. Bleigens konstatēja, ka Šlīmanim un Derpfeldam nebija taisnība: Homēra Troju (1200.–1190.g.pmē.) slēpa nevis VI, bet gan VII slānis. Pavisam Briams noteica 12 Trojas slāņus.

Vācu arheologu izrakumi. Tībingenas un Cincinatas universitāšu zinātnieki. Izmantoja modernus sonorus. 400 m uz dienvidiem viņi atrada plašu aizsarggrāvi, kas apjoza visu 6.slāņa pilsētu. Tās teritorija tādējādi palielinājās 7 reizes.

Pēdējie atklājumi. Par godu Trojas iekļaušanas UNESCO Pasaules vēstures mantojuma sarakstā 20.gadadienai Turcijas valdība pasludināja 2018.gadu par "Trojas gadu." Izpētes gaitā arheologi un vēsturnieki secinājuši, ka reģionā cilvēki apmetušies vēl par 6 gadsimtiem ātrāk nekā bija uzskatīts līdz šim. Trojai tika atsegti 12 apdzīvotības līmeņi, no kuriem senākajam tika piešķirts 0.-tais kārtas numurs - tātad Troja bijusi apdzīvota jau no apmēram 3500.g.pmē. un līdz pat 1300.g.mē. (Jaunīlija!).
Uzieta arī kāda pavisam sena svētnīca (tādas esot tagad uzietas veselas trīs?), senāka par pašu Troju - uz tās izpēti tiek liktas lielas cerības noskaidrot trojiešu izcelsmi.

Arhitektūra. Trojā uzieti veseli 12 kulturālās apdzīvotības slāņi. 
Slāņi virzienā no apakšas:
0-tais slānis.
1.slānis (ap 2200.g.pmē.). Pilsēta iznīcināta ugunsgrēkā, domājams kara rezultātā.
2.slānis (2200.-2050.g.pmē.). Ugunsgrēka pēdas.
Trešais slānis (2050.-1900.g.pmē.). Ugunsgrēka pēdas.
Ceturtais slānis (1900.-1800.g.pmē.).
2., 3. un 4.slānis liecina, ka pilsēta joprojām palikusi kā cietoksnis.

Aplūkojamie objekti.
      Priāma pils. Trojas ķēniņa Priāma pils. Saskaņā ar „Iliādu” tajā bija 62 istabas un ciklopiski mūri. 
      Ahilleja kaps. Kaut kur pilsētas apkārtnē. Bet tas izrādījās tukšs.

Atradumi. Hisarlikas pakalna izrakumos iegūts milzīgs daudzums senlietu – gan rotas un ieroči, gan dažādi sadzīves priekšmeti.
Krona vāze – atradis Šlīmanis un atstājis mazdēlam Paulam Šlīmanim franču bankā, kurš to atvēris tikai 1906.gadā. Tā esot bronzas vāze ar māla plāksnītēm, metāla priekšmetiem, monētām un pārakmeņotiem kauliem. Uz vāzes esot bijis uzraksts: „No Atlantīdas ķēniņa Krona.”

Šlīmaņa zelts – tas ceļoja. Bija nacistu Vācijā, tad PSRS. Laikam ar to domāti ķēniņa Priāma dārgumi.
Āzijas Afrodīte. H.Šlīmaņa uzietā svina sievietes skulptūriņa. Uz tās pežas ir ugunskrusts.

Māla divosu dzeramie kausi. Uziets salīdzinoši liels to skaits. Šlīmanis tos iedēvēja grieķu vārdā par depas amphikypellon. Šādi cilindriski, neglazēti, sarkana māla kausi ar paplašinātu augšdaļu un divām izliektām osīm tiek datēti ar laiku no apm. 2500. līdz 2000.g.pmē. Šlīmanis, atrodot depas amphikypellon Trojas II slānī, uzskatīja, ka tie norāda uz Trojas kara laiku. Tomēr šis pieņēmums, kā tālākie pētījumi pierādīja, bija kļūdains, jo Trojas aplencēji – mikēniešu grieķi (Homēra ahajieši) – savu civilizāciju izveidoja tikai ap 1750.g.pmē. Lai gan divosu dzeramie kausi, kas minēti "Iliādā" (I dziedājums, 584.rinda), patiešām tika lietoti vēl arī mikēniešu laikā (tai skaitā slavenais Šlīmaņa Mikēnās izraktais zelta “Nestora kauss”), tomēr tie jau bija cita veida, ne tādi kā agrā bronzas laikmeta Trojas depas amphikypellon.

Avoti.
Homēra „Iliāda.”
Hetu ķīļraksti.
Vergīlija "Eneīda." Šai poēmā viņš apdzied mitoloģisko Trojas aizstāvi un pusdievu Eneju. 

Raksti.
Vīnu agrā bronzas laikmeta Trojā dzēra visu kārtu ļaudis.

Saites.
Heinrihs Šlīmanis ().
Trojas karš.
Senā Grieķija.