Staļingradas kauja
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Asiņainākā II Pasaules kara kauja par Staļingradas pilsētu pie Volgas no 1942.gada 17.jūlija līdz 1943.gada 2.februārim, kas pēc 162 dienu smagas cīņas beidzās ar vācu karaspēka aplenkumu un katastrofālu sagrāvi.
Nežēlīgās kauja ar vācu armijas un tās sabiedroto rumāņu, ungāru, horvātu, itāļu, kā arī krievu brīvprātīgo uzbrukumu pilsētai pie Volgas upes sākās 1942.gada vasarā. Trešā reiha līdera Ādolfa Hitlera plāni īsā laikā ieņemt PSRS vadītāja Josifa Staļina vārdu nesošo pilsētu un virzīties tālāk uz Kaukāza naftas ieguves vietām gan nepiepildījās.
Kauja izvērtās par vienu no asiņainākajām karu vēsturē, vācu spēki tika ielenkti un sagrauti. Pavisam operācijas laikā gāja bojā un ievainojumus guva gandrīz divi miljoni cilvēku. Savukārt no 91 tūkstoša PSRS gūstā nonākušajiem vāciešiem un rumāņiem mājās vēlāk atgriezās tikai aptuveni 6000.
Pauluss, kurš bija zaudējis Hitlera uzticību, jo "necīnījās līdz pēdējai lodei" vai neizdarīja pašnāvību, kā tas "pienāktos vācu feldmaršalam," pēc vairāk nekā gadu ilgas pretestības tomēr piekrita sadarboties un kļuva par nacistu režīma kritiķi, parakstot padomju iestāžu sacerētu uzsaukumu vācu tautai un aicinot armiju kapitulēt, raksta vēsturnieks Antonijs Bīvors. Pauluss kā liecinieks piedalījās Nirnbergas tribunālā, bet 1953.gadā viņam atļāva pārcelties uz Drēzdeni, kur viņš strādāja Austrumvācijas Militārās vēstures izpētes institūtā. Pauluss mira tieši 14 gadus pēc Staļingradas kaujas beigām - 1957. gada 1.februārī.
Britu vēsturnieks Bīvors uzsver Staļingradas kaujas spēcīgo psiholoģisko nozīmi - abas puses saprata, ka turpmāk notiks virzība uz rietumiem ar iespējamību, ka Berlīni piemeklēs pilnībā sagrautās Staļingradas liktenis. Bīvors norāda, ka vēl šodien Reihstāga ēkā Berlīnē uz sienas ir lasāms krievu karavīra uzraksts "Staļingrada - Berlīne", kas apliecina psiholoģisko saiti starp šīm pilsētām karavīru galvās.
Tāpat vācu spēku sagrāve pie Volgas spēcīgi ietekmēja vāciešus, kuri līdz šim solītās "galīgās uzvaras" vietā sāka apjaust, ka atriebība par Padomju Savienībā paveikto būs drausmīga.
Staļingradas kaujas traģiskumu lielā mērā veicināja Hitlera apsēstība - ieņemt pilsētu par katru cenu, lai ko tas arī maksātu, lai gan militārā ziņā tā nebija tik nozīmīga, norāda britu pētnieks. Hitleram vairāk interesējusi simboliskā jēga - ieņemt pilsētu, kas nes Staļina vārdu un atrodas Volgas krastā.
6.armijas liktenis izšķīrās 1942.gada novembrī, kad Hitlers pavēlēja Paulusam sākt pēdējo mēģinājumu ieņemt pilsētu, par kājniekiem izmantojot pat tanku ekipāžas, intervijā radio "Brīvā Eiropa" skaidro Bīvors, raksturojot šo vadoņa lēmumu kā "absolūtu neprātu."
Krievu pretuzbrukums. 1942.gada 19.novembrī sākas krievu Dienvidrieteņu, Staļingradas un Donas frontu pretuzbrukums Staļingradas rajonā. Operācijas "Urāns" ("Уран") mēŗķis bija vācu grupējuma aplenkšana pie Staļingradas. Krievi bija kļūdījušies vērmahta un tā sabiedroto spēku novērtējumā. Iesākumā uzskatīja, ka runa iet par 80-90 tūkstošiem kareivju, realitātē tie izrādījās ap 300 tūkstošiem.
F.Paulusa 6.armijas un Hermaņa Gota 4.tanku armijas aplenkšana tika veikta nenozīmīgi atpaliekot no termiņa. Ielenktā grupējuma likvidācija - ar nozīmīgu atpalicību no termiņa. Tomēr rezultāts bija tā vērts, jo tika sakauti daudz lielāki pretinieka spēki nekā plānots.
Lieliski izdevās vāciešus dezinformēt. Plānot lielu pretuzbrukumu pie Staļingradas sāka jau 1942.gada septembra vidū. Tika ievērota iepriekšējā neveiksmīgā pieredze - savāktas rezerves, sagatavošanos rūpīgi maskēja. Maskēšanās bija tik veiksmīga, ka vācu ģenerāļi bija pārliecināti, ka krievi pie Staļingradas neko nemēģinās darīt. Pirmkārt, cīņas pilsētā un tās nomalēs bija tik smagas, ka krieviem lielu spēku uzbrukumam nemaz nebija. Otrkārt, 1942.gada vasarā-rudenī vācieši jau bija atsituši vairākus krievu pretuzbrukumus un uzskatīja, ka diezin vai krievi mēģinās vēlreiz. Tāpat par iespējamo krievu uzbrukuma virzienu uzskatīja Rostovu pie Donas un Azovas jūru, lai atgrieztu vācu grupējumu Kaukāzā. Vācieši savu galveno uzmanību veltīja grupai "Centrs," tādēļ tas pa daļai izskaidro operācijas "Marss" neveiksmi, kas sākās 2 nedēļas vēlāk par "Urānu." Pats Pauluss manīja, ka krievi kaut ko gatavo, taču viņš par to nepārliecināja savu priekšniecību.
Savā uzbrukumā krievi pie Staļingradas ielenca 6.Paulusa armiju.
Manšteina mēģinājums pārraut aplenkumu. 1942.gada 12.decembrī vācu armijas grupējums "Dona," ko komandēja Ēriks fon Manšteins, sāka uzbrukuma operāciju "Ziemas pērkons" (Winterhevitter), kuras mērķis bija pārraut Frīdriha Paulusa komandētās 6.armijas aplenkumu.
Kopumā vācu pavēlniecībai bija pamats cerēt uz veiksmīgu operācijas iznākumu. Arī iepriekš vācu spēki bija nonākuši aplenkumos, bet vienmēr veiksmīgi debloķēti. Piemēram, Demjanskas aplenkums 1942.gada februārī-maijā. Bez tam, pie lietas bija ķēries Manšteins, neapšaubāmi pieredzējis un talantīgs karavadonis.
Tomēr tagad situācija bija cita. Sākumā Manšteins plānoja dot triecienus divos virzienos, bet ziņojumi no frontes piespieda viņu mainīt plānu. Piemēram, 3.rumāņu armijas pavēlniecība, kam sākotnējā plāna bija piešķirta nozīmīga loma, ziņoja, ka nav spējīga vienlaicīgi vest gan aizsardzības kaujas, gan piedalīties uzbrukumā.
Tādejādi Manšteins uzdevumu izlauzties uz Staļingradu uzlika par pienākumu 6.tanku divīzijai, kas bija pārdislocēta no Francijas. Tajā bija 160 tanku un 40 pašgājēju lielgabalu. No Kaukāza vēl pārdislocēja 23.tanku divīziju, kurai gan bija tikai trīs desmiti tanku darba kārtībā.
Vācu triecienu nācās uzņemt Dienvidrieteņu frontes krievu spēkiem, ko komandēja N.Vatutins (Николай Федорович Ватутин). Krievi nešaubījās, ka tāds uzbrukums būs, tomēr Vatutins kļūdījās ar vācu uzbrukuma virzienu. Krievi uzskatīja, ka vācieši uzbruks tajā frontes iecirknī, kas iet pa Čiras upi, jo no turienes līdz aplenktajiem vāciešiem bija vismazākais attālums - tikai 40 km.
Tomēr galvenais vācu triecienspēks - armijas grupa "Gots" sāka uzbrukumu ievērojami vairāk uz dienvidiem, no Koteļņikovas (Котельниково) stacijas. Te vērmahtam pretim stāvēja 302.strēlnieku divīzija, kas tika sakauta jau pirmajā dienā. Sarkanai Armijai radās neizdevīga un draudoša situācija. Visu izšķīra laiks.
Faktiski vācu operācija "Ziemas pērkons" cieta neveiksmi kaujās pie Verhņekumskas staņicas (станицa Верхне-Кумская), kur vācieši tika aizkavēti uz 5 dienām, no 14.-19.decembrim. Pēc šīm kaujām sarkankrievi atkāpās uz līniju, ko noteica Miškovas (Мышкова) upe. Līdz Staļingradai vēl palika 40 km, bet vāciešiem vairs nebija spēku, lai šo attālumu veiktu, iepriekšējās kaujās viņi bija zaudējuši vairāk kā 200 tanku. Bez tam grupējuma flangos zem sarkankrievu triecieniem "bruka" itāļu un rumāņu divīzijas.
23.decembrī Manšeins deva atkāpšanās pavēli un operāciju "Ziemas pērkons" varēja uzskatīt par neveiksmīgu un Paulusa 6.armija palika krievu aplenkumā.
Kaujas rezultāti. Vācieši zaudēja 1 068 374 (1 193 525 9 amerikāņu dati) karavīrus (no tiem 800 000 nogalināti), 5090 lidmašīnas, 9190 tankus.
Vieta vēsturē. Ilustrējot padomju armijas veikumu, nežēlīgajā cīņā noturot Staļingradu, vēsturnieki salīdzina, ka diez vai britu, franču vai amerikāņu armijas spētu noturēties Volgas krastā. Bīvors norāda: lai karavīri paliktu savās vietās, bija nepieciešama brutāla disciplīna un patiesa apņemšanās cīnīties. Aptuveni 13 500 krievu karavīru nogalināja pati padomju armija, pretizlūkošanas dienests (SMERŠ) un slepenpolicija (NKVD). Karavīru aizmugurē atradās bruņotas vienības, kas nepieļāva atkāpšanos.
Vācu tauta Staļingradas kauju uztver kā traģēdiju, ko uzspiedis Hitlers ar savu spītību un apsēstību. Pie tam iznīcinošā sakāve bijusi lieka un nevajadzīga. Turpretim Krievijai, kuras propaganda šajā jautājumā daudz nav mainījusies kopš padomju laikiem, tā ir varonības un "fašisma nezvēra" sakāves simbols, uztveres atšķirības akcentē Bīvors.
Tieši pirms 70 gadiem, 1943.gada 31.janvārī, Staļingradā (mūsdienu Volgograda) padomju karaspēka gūstā padevās nacistiskās Vācijas 6.armijas komandieris - tikai pirms dienas par feldmaršalu paaugstinātais Frīdrihs Pauluss. Vēl pēc divām dienām šausmīgais vairāku mēnešu slaktiņš bija noslēdzies, iezīmējot militāru un psiholoģisku II Pasaules kara pagrieziena punktu.
Kaujas nozīme. Vāciešiem tā bija smaga sakāve, jo neizdevās nogriezt padomju spēkus no galvenajiem naftas pārstrādes centriem Ziemeļkaukāzā.
Sakāves ietekmētas Vācijas sabiedrotās Rumānija, Itālija, Ungārija aizvāca savus spēkus no Austreņu frontas, atstājot vācu spēkus viens pret vienu ar krieviem.
Nospiedums civilizācijā. Gadu desmitiem pēc vienas no neprātīgākajām pilsētas kaujām karu vēsturē Staļingrada ir kļuvusi par spēcīgu simbolu, kas izmantots arī populārajā kultūrā, piemēram, filmās un datorspēlēs. Bet kaujas vietā - Volgogradā un tās apkārtnē vēl 70 gadus pēc šausminošajiem notikumiem zemē atrod kara mantojumu, to skaitā cilvēku mirstīgās atliekas.
