Aliens

Šarbels, svētais (-1898.g.)

Katoļu mūks Libānā, svētais.

Dzīvesgājums. Jau Šarbela dzīves laikā tika novērotas neparastas lietas.
Pēdējo ceturtdaļgadsimtu no savas dzīves pavadīja vientulībā.
Miris 1898.gada 24.decembrī pēc neilgas slimības 70 gadu vecumā.

Brīnumi pēc nāves. Tika apglabāts Sv.Marūna klosterī, netālu no Anajas ciema Libānas kalnos. Tad arī sākās lielākie ar Šarbelu saistītie brīnumi. 
Jau nākamā dienā pēc Šarbela apglabāšanas Anajas iedzīvotāji virs klostera pamanīja neparastu zaigošanu - līdzīgu luminiscencei. Tā kā tolaik nekādas elektrības kalnos nebija, neparastajai parādībai pievērsa uzmanību ļoti daudz ļaužu. Zaigošana nebija īslaicīga, bet turpinājās vairākas nedēļas.
pagāja mazliet vairāk par trīsi ar pusi mēnešiem no Šebela nāves. 1899.gada 15.aprīlī policija pārmeklēja Anajas ciema apkārtni kāda noziedznieka meklējumos - tas tika turēts aizdomās par slepkavību. Pmanījuši zaigošanu virs klostera, policisti devās turpu. Pārlūkojuši klostera mūku telpas, policistu uzdūrās kapenēm un pieprasīja tās atvērt - ja nu tur tomēr slēptos noziedznieks. Mūki šo prasību izpildīja. Pavasara plūdu ūdens bija spēcīgi sabojājusi gandrīz visu mūku mirušos ķermeņus, kas kapenēs atradās, taču Šarbela ķermeni nebija skārusi nekāda sadalīšanās. Viņa seja un rokas, gluži kā ar zirnekļa tīkliem, bija ietinuse sēņotne. Noņēmuši to, klātesošie, kas bija 7 cilvēki, sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja nevis mirušu cilvēku, bet gan tādu, kas iegrimis dziļā miegā. Uz viņa pieres un vaigiem bija labi pamanāma plāna rozā šķidruma kārtiņa - sūkalas. Šarbela līķa locekļi nebija stingi, bet bija elastīgi un locījās gluži kā dzīvam cilvēkam. Tāpat viņa ķermenis neoda pēc līķa.
Tad nu mūki iznesa Šerbela ķermeni no kapenēm, ietērpa sausās drēbēs un agaidām novietoja klostera noliktavā. Vēlāk pārbaudei ielūgtie ārsti apskatīja ķermeni un konstatēja, ka neapšaubāmi mūks ir beigts.
Pat iznests no kapenēm mūks turpināja izdalīt sūkalas, pie tam visai nozīmīgā daudzumā. Šī iemesla dēļ nācās viņam bieži mainīt apģērbu. Tad no mūka ķermeņa izņēma iekšējos orgānus. Pēc tā šķidruma izdalīšanās nepārtraucās - Šarbels turpināja "svīst" un viņa locekļi joprojām bija lokani.
1909.gadā mūku ievietoja zārkā ar caurspīdīgu vāku un izstādīja vispārējai apskatei.
Drīzumā slava par neparasto mūku izplatījās visā pasaulē un sākās svētceļojumi. Svētceļnieki ieradās ne tikai, lai redzētu neparasto mūku, bet arī tādēļ, ka viņš miris spēja izdziedināt psihiski slimus cilvēkus, nolika atkal uz kājām paralizētos, dziedināja aklos un kurlos.
Katoļu baznīcā bija jārisina jautājums par Šerbela atzīšanu par svēto. 17 gadu laikā viņa ķermenī nebija vērojamas ne mazākās sadalīšanās pazīmes, āda bija un palika gaiša, ekstremitātes - lokanas, nebija līķa smaka. Visau laiku no ķermeņa izdalījās šķidrums.
1927.gadā Šarbela ķermeni pārnesa uz cinka zārku, ko, savukārt, ievietoja vēl koka zārkā. Lai neļautu kapenē pavasara palu laikā iekļūt ūdenim, tam apkārt uzcēla divkāršu sienu.
Negaidīti 1950.gadā klostera kalpotāji pamanīja, ka no sienām notek želejas veida viela rozā krāsā. Zārku atvēra. Ar Šarbelu viss bija kā agrāk - viņš nesadalījās, locekļi joprojām bija lokani, viņš joprojām izdalīja sūkalas.
Galu galā 1977.gadā Romas Katoļu baznīca oficiāli atzina Šarbelu par svēto.

Pētījumi.
1964.gadā veica aprēķinus par līķa izdalītā šķidruma daudzumu. Tika uzskatīts, ka dienā ķermenis izdala 3 g šķidruma, tad apmēram 65 gadu laikā no savas nāves viņš būtu zaudējis 75 kg sava ķermeņa svara. Tātad Šabela ķermenim jau sen būtu jābūt mumificētam, tomēr tā tas nebija noticis.
Tika izvirzīta hipotēze, ka savas dzīves laikā Šarbels lietojis kādus specifiskus produktus. Tomēr tā tika atmesta, jo tika noskaidrots, ka viņš vienmēr ieturēja maltītes kopā ar saviem brāļiem-vientuļniekiem. 
Vēl vēlāk parādījās hipotēze par kaut kādiem elektroniem, kas rosoties viņa ķermenī un neļaujot tam sadalīties. Pateicoties tam, izdaloties sūkalas.