Aliens

Reformācija

Pretkatoliska kustība Eiropā XVI gs.

Vēsture.
Reformācijas priekšvēsture. Tautas masu un jaunās birģeru kārtas opozīcija feodālismam izpaudās jau visos viduslaikos gan mistikas, gan ķecerības, gan bruņotas sacelšanās veidā. Reformācijas ģenerālmēģinājums bija antikatoliskā un antifeodālā taborītu nacionālās atbrīvošanās kustība ar Jana Husa (1369.-1415.g.) piekritēju Janu Žižku priekšgalā. Īstās reformācijas laikmetā M.Luters atklāti pārņēma daudzas J.Husa tēzes, bet par tautas taborītu kustības turpinājumu kļuva anabaptistu kustība.
Reformācijas cēloņi. Reformācijas galvenie cēloņi izpaudās topošās buržuāzijas un muižniecības neapmierinātībā ar katoļu baznīcas pārlieku lielo ietekmi uz politiskajiem procesiem, kā arī ar lielajiem nodokļiem, kas bija jāmaksā baznīcai. Nenosodīta nepalika katoļu baznīcas lielā greznība un lielie zemes īpašumi, kurus cerēja iegūt topošā aristokrātija.
Savu neapmierinātību izrādīja arī vienkāršas tautas masas – zemnieki, pilsētu plebeji, jo uz tiem vissmagāk gūlās nodokļu nasta. Politiski sadrumstalotajā Vācijā, šī augstā baznīcas nodokļu likme bija sevišķi jūtama no kurienes jaunās idejas atceļoja līdz Livonijai.
Interesanti, ka vācu mācītāji līdzekļu piesaistīšanai sāka tirgot induligences. Daļu no iekasētajiem līdzekļiem piesavinājās, bet daļu tomēr nosūtīja uz Romu jaunās bazilikas celšanai. Tas noveda pie M.Lutera aizsāktās Reformācijas un kristiešu sašķelšanos katoļos un protestantos.
Reformācijas pašā sākumā pasāvēja 2 virzieni - birģeru un zemnieku, tāpēc izšķir birģerisko un tautas reformāciju. Reformācijas laikā pārmaiņu piekritēju cīņa pret feodālismu un katolicismu pavadīja cīņa pašās dumpinieku masās starp birģeru un zemnieku nometni, birģeru nometnes darījumi ar feodāļiem uz tautas rēķina. Daudzos gadījumos arī reformāciju un tās idejas izmantoja feodāļi savās interesēs.
Reformācijas redzamākais darbinieks Šveicē bija U.Cvinglijs  - cvinglijisma dibinātājs, kas Cīrihē slēdza katoļu klosterus, konfiscēja to īpšumus un pakļava baznīcu pilsētas varas iestādēm.

XIV gs. Itālijā, XV, XVI gs. pārējās Eiropas pilsētās izplatījās jaunas vēsmas, kas pārņēma mūziku, mākslu, literatūru un mainīja cilvēku domāšanas veidu. Priekšplānā tika izvirzīta zinātne un cilvēks, kas harmoniski iekļaujas dabas veidotajā pasaulē. Ar baznīcas dogmatismu un pasaules uzskatiem nevienam vairs nepietika, tā vietā nāca – renesanses izpausmes. Šajā laikā Centrāleiropā izveidojās buržuāzija, šķira, kura raisījās vaļā no katoļu baznīcas paustā askētisma, pesimistiskajām atziņām par šīs pasaules niecību un tiecās pēc domu brīvības, personības patstāvības. Vācijā un dažās citās zemēs renesanses laikmetā risinājās reformācija.
Reformācija cīnījās nevis pret baznīcu un reliģiju kā tādu, bet pret feodālo, katolisko baznīcu, nostādot tai pretī jauno baznīcu, kas bija pielāgota topošās buržuāzijas interesēm. Renesanses laicīgās kultūras ietekme nebija dziļa, reliģija palika lielākās daļas cilvēku pasaules uzskats. par tā laika pārmaiņu karogu kļuva "tīrais evaņģēlijs," "īstais Dieva vārds," kas bija jāattīra nokatolicisma ļaunprātīgajiem izkropļojumiem. Tieši reformācijas darbinieki pārtulkoja Svetos rakstus daudzu tautu valodās, un Bībele pirmo reizi kļuva pieejama plašām tautas masām, kas nekavējoši saskatīja dažās tās tēzēs attaisnojumu savai cīņai par sociālo vienlīdzību.