Aliens

Pāvila vēstules

Latīniski - Pauline epistles.
Zem Pāvila vārda Jaunajā derībā iekļauti 13 vēstījumi vēstuļu veidā, kas adresētas kristiešu imigrantu kopienām Korintā, Efesā, Filipā, Kolosā, Tesalonikos (mūsdienu Salonikos), Galatijā un Romā  un trim agrīno kristiešu kopienu vadītājiem Timotejam, Titam un Filemonam.

Autorība. Daļēji diskutabla, jo pētnieki par vēstuļu Timotejam, Titam un Filemonam autoru uzskata kādu Pseidopāvilu. Daudzi teologi uzskata, ka Pāvila spalvai pieder tikai 4 no 14.

Pāvila vēstules kā vēsturisks avots. Pāvila vēstules uzskata par vieniem no svarīgākajiem rakstiem kristīgās domas attīstībā. Tajās Pāvils cenšas iedrošināt jaunās draudzes, palīdzot izprast kristīgo mācību un dzīvot kristiešu dzīvi.
Pēc agrīnajām Pāvila vēstulēm var viegli izsekot nākamajai kristietības attīstības pakāpei, kas raksturojas ar atšķelšanos no judaisma un tīras kristietiskas ideoloģijas veidošanos.
Piemēram, romiešiem rakstītās vēstules autors (iespējamais Pāvils!) atzīst, ka apgraizīšana kā simbols Jāves līgumam ar žīdiem nepieciešama, bet tikai kristiešiem, kas cēlušies no žīdiem. Turpretim pagāniem, pēc vēstules autora domām, pietiek ar "bauslības noteikumu" ievērošanu, t.i. judaistu rituālos priekšstatus, bet bez apgraizīšanas, kas pagānos sacēla izsmieklu. (II, 26.)
Vēlākajā vēstulē galatiešiem jūdu "bauslība" saukta jau par "kalpošanas jūgu," bet par apgraizīšanu teikts ļoti asi: "...ja jūs topat apgraizīti, tad Kristus jums neder nenieka." (V, 1.-4.) Turpat par vienīgo un galveno prasību ticīgajiem izvirzīta tēze: "...cilvēks netiek taisnots caur bauslības darbiem, bet caur ticību uz Jēzu Kristu." (II, 16.) Tāds apgalvojums krasi izbeidza sakarus ne tikai ar judaismu, bet arī ar visām citām reliģijām pirms kristietības, jo tas atteicās no "darbiem," ar ko jāsaprot rituālo priekšstatu ievērošana. Aicinājums "Tur nav ne žīds, ne grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks" (III, 28.), kā jau minēts, daudzcilšu un daudzvalodu Romas impērijā bija spēcīgākais ierocis kristietības sludināšanai tautas masās. Šis izteiciens deva kristietības sludinātājiem visiedarbīgāko ieroci cīņā pret citām senatnes reliģijām.

Saskaņā ar kristīgo mitoloģiju, Pāvils vēstules sakstījis cietumā.

Vēstuļu datējums. Pieņemts uzskatīt, ka tie ir sarakstīti I gs. vidū, taču vairāki pētnieki tomēr uzskata, ka vēstījumi radušies no 125. līdz 170.gadam, tādēļ Pāvils varētu būt darbojies pusgadsimtu vēlāk. Precīzāk ņemot, Pāvila vēstules hronoloģiski varētu sadalīt trīs grupās, kas uzrakstītas laikā no I un II gs. mijas līdz pat II gs. 3.ceturksnim. 

Vēstules kā liecība Pāvila personas nevēsturiskumam. Jaunās derības rakstos kristietības atšķelšanās no judaisma saistās ar Pāvilu - "pagānu apustuļa" vārdu. Viņam piedēvētās vēstules attiecas uz I gs. beigām un II gs., tādēļ nav iespējams viņu atzīt par reālu vēsturisku personu, kurai, saskaņā ar baznīcas tradīciju, vajadzēja darboties I gs. vidū.
Niknākie baznīcas kritiķi uzskata, ka Pāvils ir mītiska persona un nekad nav dzīvojis, tādēļ arī vēstuļu autors viņš nav varējis būt.
Ņemot vērā vēstuļu pietiekami lielo izkliedi laikā, ir skaidrs, ka Pāvils nevar būt visu vēstuļu autors. Tas izraisa šaubas par viņu kā vēsturisku personu. Gadījumā, ja tomēr Pāvils ir vēsturiska persona, tad neskaidrs paliek viņa dzīves laika jautājums - I gs. (saskaņā ar baznīcas tradīciju) vai tomēr vēlāk - II gs.

Vēstules par kristietības izcelsmes vietu. Lai gan Jēzus kristīgā mīta darbība norisinās Jeruzālemē un apkārtējā Palestīnā, tomēr nav nekādu vēsturisku datu par to, ka tieši tur būtu izveidojušās pirmās kristiešu kopienas. Lai gan kristīgā baznīca apgalvo, ka apustuliskā draudze Jeruzālemē ilgu laiku bijusi jaunās reliģijas organizatoriskais un ideoloģiskais centrs - arī tādu vēsturisko datu iztrūkst, par to mums neziņo ne Tacits, ne Plīnijs Jaunākais, ne "Didahe," ne Ignātija un Klēmenta vēstules.
Toties vēsturiskie avoti mums vēsta ko pilnīgi citu. Pirmie kristieši radās I gs. 2.pusē Romas austreņu provincēs, un tās bija kristiešu kopienas Mazāzijā - Efesā, Smirnā, Pergāmā, Tiatīrā, Filadelfijā un Laodikejā, kā arī Ēģiptē - Aleksandrijā. Tādejādi Pāvila pirmās vēstules nav adresētas Palestīnas kristīgajiem, bet gan Mazāzijas draudzēm un tas ir nopietns arguments par labu tam, ka Palestīnā kristīgās ticības sākumā nopietnu kristiešu kopienu nebija.  

Vēstules un sinoptiskie evaņģēliji. Jaunajā derībā iekļautie evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules (vai domāta pirmā un senākā no vēstuļu grupām???). Šāds secinājums izriet no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nebūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, ir visai nopietns pierādījums tam, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.

Vēstuļu hronoloģiskā vieta kristīgajos avotos. Ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība ir šāda: vissenākais avots ir "Jāņa Atklāsmes grāmata" (tā, vismaz savā galvenajā daļā datēta ar 68. vai 69.gadu), tai seko visagrīnākās Pāvilam piedēvētās vēstules (romiešiem, korintiešiem un galatiešiem - datē ar I un II gs. miju). Nedaudz vēlāk īsi norādījumi par kristiešiem parādījušies visagrākajos laicīgos avotos: Tacita un Plīnija Jaunākā darbos. Uz II gs. 2.ceturksni attiecas Pāvila vēstuļu nākamā grupa (efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem un saloniķiešiem), Svetonija liecība un daži nelieli evaņģēliju fragmenti uz papirusa.
Acīmredzot, no II gs. pirmās puses nāk tādi agrīnās kristietības pieminekļi, kurus nav iespējams datēt precīzi: "Didahe" jeb "12 apustuļu mācība," Jaunās derības vēstules, kuras piedēvē citiem apustuļiem, kā arī Ignatija vēstules un Klementa Pirmā vēstule.
Apmēram ar 150.gadu datē pirmā kristietības apoloģēta Justīna sacerējumus. Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filemonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celza darbi. Ar tā paša II gs. pēdējo ceturksni datē "Apustuļu darbus," Ireneja sacerējumu "Pret ķecerībām," "Herma ganu" un agrīnos Tertuliāna darbus.
Cēzarejas Eisēbijs uzstājās pret tādu Jaunās derības sacerējumu uzņemšanu kanonā kā "Jāņa atklāsmes grāmata" un pat vēstules, kuras piedēvēja Pāvilam. 

Jēzus tēls vēstulēs. Jāņa Atklāsmes grāmatā vēl netiek runāts par to, kā Jēzus dzīvojis uz Zemes, turpretim Pāvila vēstulēs mītiskā Dieva dēla seja sāk iegūt cilvēciskus vaibstus, lai gan arī te vēl nav ne miņas no evaņģēliskā mīta, kas tā izpušķots ar pseidovēsturiskiem sīkumiem. Agrīnajās vēstulēs teikts, ka Jēzus "...dzimis no sievas" (Vēstule galatiešiem, IV, 4.), ka "...Kristus miris par mūsu grēkiem... trešajā dienā augšāmcēlies" (1.vēstule korintiešiem, XV, 3.-4.),. Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem (II, 15.) pirmo reizi formulēta apsūdzība, ka žīdi nogalinājuši Jēzu.
Tomēr visās vēstulēs vēl arvien trūkst jebkadu Jēzus izteicienu, ar kuriem pārpildīti kanoniskie evaņģēliji.Tas, ka vēstulēs trūkst evaņģēliskā džives apraksta sīkumu un Jēzum piedēvēto izteicienu, neapšaubāmi pierāda, ka evaņģēliskais mīts toreiz atradies vēl tapšanas stadijā.

Senākās vēstules (datē ar I un II gs. miju).
      Pāvila vēstule romiešiem.
      Pāvila vēstules korintiešiem. 2 vēstules.
      Pāvila vēstule galatiešiem.

Jaunākās vēstules (datē ar II gs. 2.ceturksni).
      Pāvila vēstule efeziešiem.
      Pāvila vēstule filipiešiem.
      Pāvila vēstule kolosiešiem.
      Pāvila vēstules tesaloniķiešiem. 2 vēstules.

Visjaunākās vēstules, t.s. Pāvila gana vēstules (datē ar II gs. 3.ceturksni).
      Pāvila vēstules Timotejam. 2 vēstules.
      Pāvila vēstule Titam.
      Pāvila vēstule Filemonam.

Saites. 
Tarsas Pāvils (I gs.).
Jaunā derība.